RŪDOLFS BLAUMANIS

RAUDUPIETE

Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, pulks sērīgu ģīmju ap vaļēju kapu, kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka, bet asaras - nevienas...
Ko šodien gulda uz mūžīgu dusu?
Bagāto Raudupu saimnieku.
«Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadu jeb, ja kas ļoti stiprs ir, astoņdesmit gadu, un viņas labums ir grūtums un bēdas...» - tā mācītājs svinīgā balsī uzsāk savu runu un izskaidro šos Dieva vīra vārdus. Viņš stāsta par nelaiķi, ka arī viņa dzīvības labums bijis grūtums un bēdas, viņš stāsta par viņa ilgo slimošanu un vārgšanu, stāsta, cik lēnīgā, īsti kristīgā prātā nelaiķis visu panesis. Viņš runā par laicīgu mantu un ka nomirušajam Dievs tās papilnam bijis piešķīris, bet ka viņa sirds šai mantai visai nepieķērusēs, bet ilgojusēs pēc tās mantas, ko rūsa un kodes nesaēd un zagļi nevar nozagt... Viņš pēdīgi runā par pakaļpalikušo vārgulīti bāriņu par atraitnes sagrauzto sirdi un piesauc to, kas var noslaucīt visu atstāto asaras...
Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu - lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt. Bet pakaļpalikušais vārgulītis bāriņš sēd kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku, un domā, un domā, un nevar saprast, kādēļ tēvu gulda tik dziļi zemē...
Svētīšanas vārdi noskan, mācītājs atkāpjas no kapa.
Četri puiši paņem lāpstas un tuvojas bedrei.
Viens nolīkstas pie mazā bāriņa auss, tanī iečukstēdams:
«Uzmet nu, Matīsiņ, tētam trīs saujiņas smilšu un paskaties vēl reizi uz zārku, nu tu viņa vairs neredzēsi.»
Bērns paklausa un vienaldzīgi iemet trīs saujiņas smilšu kapā. Tad puisis iedur lāpstu zemē, paceļ bērnu, iznes viņu iz bērenieku pulka un nosēdina uz kādas kapa kopas.
«Sēdi nu še, Matīsiņ, kamēr mēs aprokam tētu.»
Bērns, kas sevi labprāt liek nest, jo viņam vājas kājiņas, paskatās uz puisi un saka:
«Kārli!»
«Nu!»
«Paliec pie manis.»
«Paliec nu vien viens pats, man tagad nav vaļas, tūliņ būšu atpakaļ,» puisis saka un grib iet. Bet bērns viņa nelaiž. Te Raudupiete pienāk.
«Ej vien,» viņa saka, «es palikšu pie Matīsiņa.»
Kārlis aiziet un satver savu lāpstu.
Dobji lepnais zārks nodimd, dzeltenajām smiltīm virsū krītot. Vaiņags izirst un pazūd, kaps pamazām pildās ar zemēm. Bērenieku pulks dzied. Mazais Matīsiņš sāk raudāt.
«Kur Kārlis?» viņš prasa. «Lai Kārlis nāk!»
Māte viņu grib apmierināt un dod tam saldumus. «Es tavu saldumu negribu; ej nost, lai nāk Kārlis!» bērns gražodamies saka. Kārlis pienāk.
Matīsiņš satver Kārļa roku, Kārļam jāapsēstas Matīsiņam līdzās. Tā viņi tur sēd zem liela, nosūnojuša koka krusta: Raudupiete, Matīsiņš, Kārlis...
Kaps aizmests, kapa kopa aptaisīta. Raudupiete pieceļas un puško kapu brūklenāju vijām, starp kuru zaļajām lapiņām mirdz krāsotu ēveļu skaidu ziediņi. Tad visi atstāj kapu un iet uz vāģiem ārpus kapsētas.
Tur pa vecam ieradumam sniedz apkārt brandvīnu, bērenieki dzer un ēd smalku plāceni. Arī Raudupiete dzer un ēd pate ar savu roku pasniedz glāzi Kārļam, kas Matīsiņu iecēlis viņas vāģos.
«Es kopā ar tevi braukšu uz māju,» Matīsiņš saka, kad bērenieku pulks sāk posties uz promjāmbraukšanu. «Lai māte sēd tavā vietā tēta vāģos!» viņš runā par līķa vāģiem, ar kuriem Kārlis bij atbraucis.
Bet Raudupietes vāģos ir diezgan rūmes priekš trim. Visi trīs kopā viņi aizbrauc. Ceļā bērns iemieg. Raudupiete runā. Viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā tas atraitnei ar sagrauztu sirdi pienākas. Kārlis klausās, cieš klusu un nožāvājas pa reizei. To, par ko Raudupiete runā, to jau viņš sen visu zina. Viņš zina, ka Raudups bij bijis vecs, slimīgs vīrs un ka viņa sievai bij gājis diezgan grūti viņu kopjot; viņš zina, ka Raudupu saimniecība ir liela un ka Raudupietei bez vīrieša, padoma devēja, grūti būs iztikt; viņš zina, ka viņš bijis Raudupa vienīgais krustdēls un ka Raudupiete vēl nav pilnus trīsdesmit piecus gadus veca: bet kam viņam to visu vēlreiz dzirdēt?... Tikai kad Raudupiete iesakās, ka šai tagad naudas mājā neesot, ja varbūt Kārlis tūliņ gribot tos simts rubļus, kurus krusttēvs mirdams viņam novēlējis, viņš atbild:
«Lai nu tā nauda vēl stāv vien pie tevis, man tās tagad nevajaga, ja vajadzēs, tad vajadzēs tā uz Mārtiņiem.»
Raudupiete pamāj ar galvu.
«Bet tā ka tu arī uz priekšu tāpat nāc uz mūsu māju, kā tu līdz šim nāci,» viņa saka. «Apciemo slimā krusttēva vietā tagad viņa bāriņu. Tu redzi, kā Matīsiņš tevi iemīlējis.»
«Ir jau nu gan. Varēšu jau pa svētdienām atnākt...»
Viņi iebrauc Raudupēs.
Kāds mājas puisis saņem zirgu, Kārlis palīdz Raudupietei izkāpt no vāģiem un ienes Matīsiņu istabā. Istabā gaiss ļoti karsts un pildīts ar kapātu skuju smaršu.
Uz galda, kas velkas visgarām saimes istabas sienai stāv divi sieti ar novārītiem pelēkiem zirņiem - latviešu simboliskām asarām bērēs. Divas dienestnieces tagad noņem šīs asaras no galda un sāk to klāt vakariņām. Istaba pildās ar bēreniekiem. Daži paņēmuši no kapsētas skujas līdz uz māju.
«Nemirstiet, nemirstiet, vairs nav vietas kapsētā,» viņi saka uz jaunajiem; «mirstiet, mirstiet vēl ir vieta kapsētā!» uz vecajiem, kuri nav bijuši kapsētā, un sit viņiem ar skujām. Sitēji un sistie smejas.
Tad bērenieki. nosēstas ap garo galdu, sāk ēst, sāk dzert. Ik priekš četriem cilvēkiem uz galda stāv pudele stipra dzēriena. Dzēriens pudelēs plok, viesu sarunas metas diktākas, metas jautrākas, šad un tad kāds bērenieks tā iesmejas, ka istabas sienas notrīc...
Raudupiete arī sēd aizgaldē viņai iepretī Kārlis. Vai nu istabas karstais gaiss, vai stiprais dzēriens pie tā vainīgs, bet viņa vaigi ir sasarkuši, un viņš izskatās ļoti smuks.
Arī Raudupietei apmetas karsti...
Aptumst, kamēr visi viesi vēl nav paēduši. Zaļām vijām apvītos žuburainos koka lukturos, kuri istabās karājas pie griestiem, iedegas sveces. Ārā, pagalmā, laistās mēneša sudrabs. Pa istabām vecie dzer alu un groku un spēlē kārtis, pa pagalmu jaunie ļaudis staigā apkārt, triec... smejas...
Kādi pāri sāk dancot... bez mūzikas.
«Tā tik ir labi, tas tik ir prātīgi!» kāds vecis, iznācis no istabas, iesaucas no dzeršanas un lielas runāšanas pusaizsmakušā balsī. «Dancojiet, bērni! Dancojiet! Manās bērēs arī jādanco! Ko niekus pieraudāt... kas miris, tas miris... kad tikai ar godu bedrē!... Vecais Raudups bija labs cilvēks... nudie labs... bet viņš arī to pašu teica... viņš teica: «Ja grib, lai manas bēres dzer tik priecīgi kā kāzas.»
Pāris puišu tuvojas vecajam un prasa, vai nelaiķis patiesi tā runājis.
«Zināms, viņš tā teica,» vecis kliedz, «es taču neiešu viņa bērēs viņu apmelot.»
«Nu tad jau mēs droši vien varam dancot. Skāde, ka nav spēlmaņa... Vai kādam mājas puišam nav vijoļu vai harmoniku?»
Vienam mājas puišam ir harmonikas. Viņam tās jāņem no skapja laukā un jāsāk spēlēt. Jaunie sāk dancot. Arvienu vairāk pāru sāk griezties pa pagalmu.
Arī Kārlis danco. Pie dārza vārtiņiem atspiedusēs, Raudupiete redz, ka viņš veikli danco un ka tādēļ meitas ar viņu labprāt griežas. Viņa pievirzās dancotājiem tuvāk.
Te kāda balss sauc Kārli. Matīsiņš esot pamodies un kliedzot pēc viņa. Kārlis palaiž savu dancotāju vaļā un ieiet saimnieku guļamistabā. Uz galda deg tauku svece. Raudupa gultā guļ aizmigušas divas vecas māmiņas, Raudupietes gultā Matīsiņš sēd un raud. Balsu troksnis blakus istabās un harmoniku skaņas pagalmā viņu uzmodinājuši un satricinājuši viņa smalkos jutekļus.
Kārlis nosēstas uz gultas un apmierina bērnu. Bet bērns vairs negrib aizmigt, un Kārlis vairs nevar tikt pie dancošanas.
Pēc brīža Raudupiete ienāk.
«Gulsties nu gultā un guli,» viņa pavēl Matīsiņam, bet Matīsiņš neklausās, paskatās ar lielām, platām acīm Kārlī un pieglauž savu galviņu vēl tuvāk pie viņa krūtīm.
Raudupiete pieiet pie skapja. Skapī stāv vīns, tumšs, sarkans, saldens Ungārijas vīns, ko ārsts Matīsiņam novēlējis dzert, skapī stāv maza zāļu pudelīte, iz kuras Raudups vakaros pa pilienam iedzēra, kad nevarēja aizmigt, Raudupiete pakuļā pudelīti: tanī tikai maza maza pilīte vien vairs iekšā. Viņa to iepilina vīna glāzē, pielej glāzi līdz pusei ar vīnu un pienes to Matīsiņam.
Matīsiņš labprāt dzer spēcinošo, saldeno vīnu. Arī tagad viņš to iedzer un ir pēc desmit minūtēm cieti aizmidzis.
Kārlis bērnu viegli iegulda gultā, apsedz viņu un grib aiziet. Bet, Raudupietes piesaukts, viņš paliek stāvam.
«Še pasmeķē tu arī no šī vīna,» viņa saka un pielej glāzi līdz malai pilnu. «Dzer!»
Kārlis neliekas lūgties. Viņš iztukšo glāzi līdz dibinam.
«Bet tad ta gards!» viņš izsaucas un atdod glāzi Raudupietei atpakaļ.
«Gards? Nu tad vēl vienu. Uz otras kājas.»
Puisis dzer, pateicas un atstāj istabiņu. Raudupiete ielej arī sev vienu glāzi un tad aizslēdz skapi.
Ārā izgājuse, viņa no jauna nostājas pie dārza vārtiem. Harmonikas skan vienā skanēšanā, un dancotāju pilns pagalms... Pat daži vecīgi pāri griežas...
Bet neviens veiklāki par Kārli; šis lido kā putns...
Piepeši viņš pienāk pie Raudupietes,
«Vai tu arī negribi dancot?» viņš it kā jokodamies vaicā. Viņa acis kvēlo kā ugunīgais vīns, ko tas nupat dzēris.
«Palūkosim arī,» Raudupiete atbild.
Kārlis pārsteigts ieskatās Raudupietē un tad iet ar viņu uz pagalma vidu.
Raudupiete danco ar Kārli - un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu...

* * *

Liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt. Iet viņa uz tīrumu apraudzīt puišus, slinko meitas pa māju; strādā viņa ar meitām pa māju, slinko puiši tīrumā. Un kaut tikai viņi tur vēl slinkotu vien! Bet neprašās iesēj linus miežu un miežus linu zemē un griķus tur, kur kartupeļi būtu jāstāda, un izjauc mirušā saimnieka līdz šim tik stingri ieturēto sēšanas kārtību. Viņi sēj zem ecēšas, kur būtu zem arkla jāsēj, un otrādi, un, kad Raudupietei tas neliekas esam pareizi un viņa pasaka kādu vārdu, tad dabū atbildi: «Saimnieks arī tā darīja, saimnieks arī gluži tā teicās darīt.» Un Raudupietei, kura agrāk gar zemes darbiem tikpat kā nemaz nav nodarbojusēs, jācieš klusu un jātic...
Sviesta piekrājas pilns pagrabiņš. Kas lai brauc uz pilsētu? Raudupiete gan zin ceļu uz Rīgu, reiz viņa kopā ar vīru bij bijuse Rīgā, bet pa to laiku mājā kumeļš bij nosprādzis. Viņai vairs negribas otru reizi tik ilgu laiku no mājas būt projām. Gan puisis vienreiz, otrreiz aizbrauc kādam kaimiņam ar vezumu līdz uz Rīgu, bet Raudupietei liekas, ka viņš katru reizi pāri rubļu mazāk pārnes mājās, nekā pats Raudups to būtu darījis.
Raudupiete sūdz savas bēdas saviem aizstāviem. Aizstāvi smejas.
«Ņem iegātni,» viens saka.
«Jā, jā, ņem iegātni,» otrs apstiprina. «Tik liela saimniecība jau bez kārtīga vadītāja lāgā nevar pastāvēt.»
Raudupiete nosarkst.
«Iegātni ņemt, kamēr vēl pirmā vira kaps ar zaļu velēnu nav apaudzis?...»
Bet liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt. Saime top jo dienas jo pārdrošāka un nepaklausīgāka, Raudupietei no jauna jāpavēsta aizstāvji uz Raudupēm un jāgriežas pie viņiem pēc padoma.
«Es jau tev teicu, ņem iegātni,» viens saka.
«Un es sacīju, ka tik liela saimniecība bez kārtīga vadītāja nevar pastāvēt,» otrs piebilst.
Raudupiete nosarkst.
«Kad jau nu jūs tā sakiet, sakiet... varu nu arī ņemt... Bet kas pie tādas vecas atraitnes gan nāks?»
Aizstāvi smejas.
«Ta tad veca! Mēs paši tevi ņemtu, ja varētu.»
Bet aizstāvi nevar. Jo viņi jau sen atzinuši, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Bet viņi Raudupietei liek priekšā vīriešus, kurus viņa varētu ņemt iegātņos: Micpapu Mārci, Šļakanu Sprici, Čučakoku Pieteri, Švaukstu Andžu, Kvēpiņu Krustiņu un Bezbenu Brenci - katrs trīs, veselu pusduci, jo vīriešu, kas Raudupēs labprāt nāktu iegātņos, patiesi nav trūkums.
Bet Raudupiete izbrāķē visu pusduci.
Pirmie divi piedzeras par daudz bieži, otrie divi spēlē uz naudu un nav saticīgi. Kvēpiņš ir bagāts muļķis, un Bezbenu Brenča Matīsiņš nevar ieredzēt.
«Bet man taču nevajaga vīra vien, bet arī bērnam tēva.»
«Tiesa gan,» aizstāvi viņai atsaka pretī, «bet kur lai tādu ņem, kas tev patīk un Matīsiņam arī būtu pa prātam?»
Te Kārlis ienāk Raudupēs. Viņš gandrīz ik pārsvētdienas nāk uz Raudupēm, bet no krusttēva bērēm vēl nav bijis saimnieku galā. Viņš kavējas ar Matīsiņu pa lielo istabu, ārā, pagalmā, šur tur, bet tik saimnieku istabās vien viņš neiet. Bet šodien, izdzirdis, ka saimniecei viesi, viņš nepaliek lielajā istabā, bet iet tāļāk iekšā.
Priecīgi Matīsiņš Kārļam klibo pretī, apķeras viņam ap kaklu un pieglauž savu vaigu pie viņa.
«Ak tu - kam tu viņsvētdien nenāci? Nu tev par to līdz vakaram pie manis jādzīvo,» viņš saka.
Kārlis apklusina bērnu un sasveicinās ar saimnieci un viņas aizstāviem. Tad viņš apsēstas, paņem bērnu klēpī, sāk ar aizstāviem sarunāties un būvē Matīsiņam kāršu mājiņas.
Vēlāk aizstāvi iet apskatīt Raudupu tīrumus. Matīsiņš grib iet līdz, tas ir, grib, lai Kārlis viņu nes. Māte norāj bērnu par tādu uzgribēšanu, bet Kārlis paceļas un iet ar bērnu aizstāviem līdzi.
Raudupu lauki stāv labi, lai gan sēkla nepareizā vietā iekaisīta, Raudupiete var cerēt uz bagātu ražu.
Raudupu lauki ir lieli, Kārļa spēcīgā roka piekūst, Matīsiņu ap tiem apnesot...
Atkal mājā pārnākušiem, viesiem bagāta maltīte smaršo pretī. Paēdis Matīsiņš apmiegojas un iet nosnausties. Kārlis nogaida, kamēr viņš aizmieg, un tad aiziet.
Aizstāvi paliek Raudupēs. Viņi spriež par Kārli un nevar viņu nolielīt vien. Raudupiete klausās.
Pēdīgi viens iesaucas:
«Bet vai zini ko, saimniec? Ņem taču Kārli iegātņos! Ta tad tev būs vīrs!... Kas par to, ka viņš Gaiļos dzīvo par puisi un ne par saimnieku un jaunāks par tevi! Es uz šādām lietām nemaz neskatītos.»
«Un cik mīļš viņš Matīsiņam un, kā liekas, Matīsiņš arī viņam!» otrs runā. «Es tavā vietā nudie citu nevienu neņemtu kā Kārli.»
Raudupiete nosarkst līdz ausu galiem.
«Vai tad nu Kārlis mani ņems?» viņa saka. «Tik glīts puisis... vai tad viņš nu gribēs atraitni... var izmeklēties meitu - skaistu skaisto.»
Aizstāvi sāk smieties.
«Skaistu skaisto gan, bet nevienu tik bagātu kā tevi... Nupat viņš vēl teica, ka tavus laukus bijām apstaigājuši, Raudupes esot gatava pusmuiža... Un viņam negribētos kļūt pa šīs pusmuižas saimnieku?... Par tādu muļķi viņu turēt tīri grēks.»
«Nu, apdomāšos, kas būs darāms,» Raudupiete runā.
«Apdomājies, apdomājies un tad dari prātīgi.»

* * *

Raudupiete ir apdomājusēs.
Kādā dienā viņa atnes no drēbju klēts lielu nastu svētdienas drēbju un sāk savā istabā ģērbties un rotāties.
«Kur tu brauksi?» Matīsiņš jautā, kas, savas vājās kājiņas krustiski vienu pār otru salicis, pie ieres zemē sēd un savam lellim šuj bruncīšus.
Māte skatās spogulī, nopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu un neatbild bērnam nekā.
«Kur tu brauksi, memmiņ?» bērns pēc brīža atkārto, bālās, izdilušās rociņas salikdams klēpī.
Raudupietei atkal nav vaļas atbildēt. Viņa skatās spogulī kurš zīda lakats viņai labāk stāv pie ģīmja - vai dzeltenais vai baltais? Vai brūnais ar rozā jeb vai pelēkais ar sarkanajām puķēm?
«Mīļo memmiņ, saki taču, kur tu brauksi?» zēns lūdzas, noliek savu šuvekli pie ieres zemē un šļūc uz istabas vidu.
«Nenāc nu atkal zem kājām!» māte iesaucas, pelēko lakatu ar sarkanajām puķēm siedama ap galvu. «Paliec nu turpat pie ieres. Kur braukšu? Uz ciemiem braukšu, un, ja tu mājā būsi bijis rātns, tad tev arī kaut ko par to atvedīšu.»
«Kā tavs lakats čaukst, memmiņ! Dod man to aptaustīt, vai tas mīksts.»
«Aptaustīsi vēlāk, tev tagad netīri pirksti, nezin kad mazgāti,» māte atbild un pošas tāļāk.
Matīsiņš atkal nosēstas pie ieres un paņem šuvekli rokās. Šūšana nu gan nav nekāds darbs priekš puikas, bet ko tādam vārgulīšam citu lai dod ko kavēties? Uz naža kādreiz var uzkrist un sadurties, viņš jau par daudz nestiprs uz kājām, adata taču lielu nelaimi nevar padarīt.
«Nu tu esi smuka,» bērns runā, mātē skatīdamies, kad tā pēdīgi saģērbusēs.
«Vai esmu?» saimniece iesaucas un ieskatās vēl reizi spogulī.
Un, uz durvīm iedama, viņa nolīkstas pie Matīsiņa un dod viņam zīda lakata stūri, ko aptaustīt.
Matīsiņš pieliek smalkos pirkstus pie lakata, skatās ar savām lielajām, zilajām acīm mātē un jautā:
«Ko tu man atvedīsi no ciemiem, memmiņ?»
«Redzēsim, redzēsim,» māte atbild.
«Kaut ko smuku?»
«Nu, kaut ko smuku.»
Saimniece nosarkst. Viņa nesaņem jautājuma tik nevainīgā prātā, kādā tas izrunāts, iziet ārā, iesēstas pie durvīm stāvošos vāģos un aizbrauc.
Ceļš, pa kuru viņa brauc, noved uz Gaiļiem.
Gaiļos slauka skursteni, Raudupietei sētā iebraucot. Jumta galā garš, nokvēpis vīrietis lokās, šad un tad skurstenī iekliegdams īsu pavēli.
Raudupiete pazīst skursteņslaucītāja balsi. Viņa izkāpj no vāģiem un piesien zirgu. Savāds nemiers piepeši viņu pārņem.
Viņa ieiet istabā, saimnieku galā.
Pusstunda aiztek, kad Gaiļu māte iznāk no saimnieku istabas, pieiet pie Kārļa, kas pašulaik kvēpus no istabas taisās nest ārā, un saka, lai nu kvēpu nešana paliekot, lai Kārlis ātri nomazgājoties un ienākot saimnieku istabā, Raudupiete ar viņu gribot runāt.
Ko Raudupiete viņam gribot teikt, to šis arī nokvēpis dzirdēšot, Kārlis atbild smiedamies, ausis šim neesot aizkvēpušas.
«Cilvēks!» Gaiļu māte klusām iesaucas un uzsit Kārļam viegli uz pleca. «Ej nu drīzi nomazgāties! Vai tu nemaz nenojēdz, kādēļ Raudupiete šurp atbraukuse? Viņa tevi grib precēt!»
«Ujā!» Kārlis iesaucas un atplēš acis. «Precēt!... Tad saki, ka manis nav mājā. Es neiešu jūsu istabā.»
Gaiļu māte purina galvu.
«Nevaru teikt, ka tevis nav mājā, viņa tevi jumta galā redzējuse un pazinuse... Bet kādēļ tu negribi iet iekšā? Vai tev kauns? Ej vien droši, es jau tev neiešu līdz.»
«Man negribas ar Raudupieti tikties,» Kārlis atbild.
«Bet kādēļ tad ne? Kārli, tu taču nebūsi muļķis un -»
«Es viņas neņemšu,» Kārlis pārtrauc saimnieci. «Nudie es viņas neņemšu, lai viņa dara, ko grib. Esi tik laba un saki, ka biju gan mājā, bet ka nupat esmu izgājis.»
«Ej nu, neblēņojies! Dari, kā zini, bet izrunāties ar Raudupieti tev jāizrunājas vien ir. Ja viņa šoreiz ar tevi netiksies, tad brauks atkal citā reizē šurp. līdz jau tevis tūliņ nevedīs.»
«Nu tad iešu ar,» Kārlis pusspītīgi iesaucas. «Bet tāpat, kāds esmu, nemazgājies, lai Raudupiete no mana izskata sabīstas un brauc tāļāk vīru meklēt.»
Bet tās ir pavisam citas jūtas nekā bailes, kas atspīd Raudupietes ģīmī, kad viņa Kārli ierauga ienākam. Tur stāv pie durvīm garš, zaļoksnis puisis, melns kā velns un tomēr visā melnumā - vai it īpaši tādēļ - skaists kā eņģelis. Viņa maģenīt nodreb.
Kārlis smīn puskaunīgi, puszobgalīgi, pakāsējas un saka: «Labdien!»
«Labdien!» Raudupiete atņem. Viņai uzreiz tā ir, kā kad viņai kaklā kaut kas būtu aizspriedies.
Mazs klusums. Kārlis atsēstas uz krāsns mūra.
«Kurš tad nu no mums lai papriekšu iesāk runāt?» viņš beidzot saka. «Laikam man jāvaicā, ko Raudupu māte no manis gribēs.»
Raudupu mātei... Karsti Raudupietei asinis sakāpj galvā. Par Raudupu māti Kārlis viņas līdz šim vēl nekad nav saucis, tikai par saimnieci vien. Kādēļ viņš to tagad dara?... Bet viņa saņemas. Jo mazāk vārdu šinī lietā runā, jo labāk ir. Un viņa saka:
«Ko tad nu daudz no tevis gribēšu... Tu gan varbūt jau būsi jutis, ko no tevis gribēšu... Man žēl, ka tevi še ar skursteņu slaucīšanu nomoka. Es tevi gribētu ietaisīt par saimnieku.»
«Tad jau nu Raudupu māte ar mani gan labi nodomājuse,» Kārlis atbild un nolaiž acis, un skatās uz savām nokvēpušajām rokām, «bet nezin vai man par saimnieku nebūs vēl grūtāk nekā par skursteņslaucītāju. Skursteņslaucītāja amatu protu, par saimnieku vēl nekad neesmu bijis.»
«Nu, kad tev piesolu saimnieka vietu, tad taču arī gādāšu, ka par saimnieku topi izskolots,» Raudupiete atbild. «Domāju, ka būsi ar mieru, kad es pate tevi izmācīšu...»
Ka viņu saruna ņems šādu virzienu, to Kārlis bija zinājis, bet, kad nu viņam jādod izšķirošā atbilde, viņš apkaunas un vilcinās.
«Nu ko tu uz to saki?» preceniece jautā un smīn jauki.
«Nu tad, kad viņa grib, grib - došu viņai arī skaidru atbildi,» Kārlis domā un saka: «Kā es saprotu, tad Raudupu māte vēlas, lai es Raudupēs ejmu par iegātni... Raudupu māt, to nu gan nevarēšu.»
Tā ir atbilde, kādu Raudupiete pavisam nav sagaidījuse.
«Nevarēsi?» viņa it kā sabijusēs atkārto. «Kādēļ tu nevari, Kārli?»
«Nu, mēs jau nederam kopā. Tu bagāta lielmaniete - es nabaga kalpa puisis, apdomā, ko pasaule teiks, kad mēs saprecēsimies.»
Raudupiete pasmejas.
«Pasaulei Kas man daļas gar pasauli! Lai tā runā, ko grib, vai mēs tādēļ nevaram darīt, ko gribam? Pasaules valodās klausīties ir tikpat kā vējam līdzi skriet, kas pasaules valodās klausās, tas tāļu netiek.»
«Ir jau nu gan tiesa, bet tomēr... Raudupu māt... nevaru uz Raudupēm iet,» Kārlis atbild.
Raudupiete pieceļas.
Ko tas Kārlis tur runā? Vai viņš tikai tā joko vien, jeb vai viņš runā no tiešas? Nē, no tiesas viņš taču nevar runāt, Raudupietei iekrīt prātā viņas aizstāva vārdi: par tādu muļķi viņu turēt būtu grēks, un viņa pieiet pie Kārļa un grib viņam nosēsties līdzās.
«Ej nu, ej, nerunā nu tā,» viņa saka, «nepretojies nu tik daudz.»
«Kas tur nu ko pretoties!» Kārlis atteic un aizvirzās pēkšņi tāļāk. «Nenāc nu tik tuvu un nenomelno savu drēbju pie manis.»
Bet Raudupiete neklausās un nosēstas uz mūriņa Kārļam līdzās.
«Nu jā, kad tur nav ko pretoties, kādēļ tad tu pretojies un nesaki skaidri, ka nāksi uz Raudupēm?»
«Bet to taču tev jau skaidri sacīju, ka nevaru iet.»
«Vai tu to no tiesas runā?»
«No visas tiesas gan, Raudupu māt.»
Raudupiete nosarkst un nobāl, un lūkojas skaistā puisi, kas savas acis piegriezis zemei... prasts puisis atraida bagātās Raudupietes roku... Kauns un žēlabas viņu piepeši pārņem, tikai ar lielām pūlēm viņa savu balsi var savaldīt, lai tā netrīc, sakot:
«Tu mani priekš sevis laikam turi par vecu?»
«Kas nu par vecumu! Es jau arī reiz būšu vecs.»
«Nu tad laikam par nesmuku?»
«To arī ne. Priekš manām acīm tu nemaz neesi tik nesmuka.»
«Nu kādēļ tad tu manis negribi? Viena iemesla taču vajaga būt, kādēļ tu liedzies nākt uz Raudupēm.»
«Taisnību sakot, viena lieta jau nu gan ir, kādēļ tevis nevaru ņemt,» Kārlis atbild un smīn. «Kad tās nebūtu - -»
«Kas tā par lietu?» Raudupiete ātri iejautājas. «Vai tev jau varbūt cita brūte?»
Kārlis mana, ka viņam, šo jautājumu dzirdot, asinis sakāpj vaigos; ir taču labi, ka viņš nav mazgājies. Viņš atmet ar roku.
«Cita brūte!»
«Nu kas tad tā par lietu var būt? Tu taču man to vari pastāstīt, Kārli... nudie.»
Kārlis pieceļas. Ko viņš šai uzbāzīgai sievai lai atbild, viņas neaizskāris? Kaunīgi viņš iebāž kvēpaino roku kabatā. Tur viņa pirksti pieduras pie maza, apaļa akmentiņa, ko tam Matīsiņš jokodamies svētdien iebāzis kabatā un ko viņš tur aizmirsis. Viņam kas iešaujas prātā.
«Nu, kad tu to iemeslu tik labprāt gribi dabūt zināt,» viņš saka un griežas uz durvju pusi, «es tev to arī varu teikt: man nepatīk būt par patēvu.» Viņš grib iziet.
Bet Raudupiete viņu satver aiz melnās rokas un nelaiž viņu laukā.
«Kā - Matīsiņa dēļ tu tā liedzies!» viņa iesaucas. «Kā tas var būt? Bērns mīlē tevi, tu bērnu, par ko tad tu nevari būt viņam par tēvu? Ej, ej, tas nav īstais iemesls, nelaidīšu tevis agrāk no istabas ārā, kamēr man īsto iemeslu nebūsi pateicis.»
«Bet tā tik ir nekaunīga,» Kārlis domā, un viņā sāk sacelties dusmas. «Nu viņa ar varu manu noslēpumu grib dabūt zināt... Bet tas jau nu par velti... Teikšu viņai tagad iemeslu, ar ko tai pietiks...»
Un dikti viņš saka:
«Ko tad tur nu arī liegties. Īstais iemesls ir tas, ka mājas, kurās tu mani apsoli ievest par saimnieku, pieder Matīsiņam un ne tev...»
Raudupiete palaiž Kārļa roku vaļā.
Spītīgiem soļiem puisis iziet no istabas.

* * *

Raudupiete pārbrauc mājās.
Ne vārda puišam nesacījuse, kurš piesteidzas saņemt un nojūgt zirgu, viņa ieiet savā istabā. Kā piekususe viņa tur nokrīt uz krēsla. Tavu nedzirdētu kaunu! Puisis, kam Dievs vairāk nekā nav devis kā drusku sārtuma vaigos, nonicinājis bagāto Raudupieti. Jā, bagāto - jo lai gan Matīsiņam pieder māja, tad tomēr Raudupietes daļa ir tik liela kā dažas saimniecības d i v a s kopā. To viss pagasts zina, to zina arī Kārlis, un tomēr viņš viņu atraida. Viņš tīko pēc vēl lielākas bagātības, tas muļķis, - kur viņš vēl vairāk mantas atradīs nekā pie Raudupietes?... «Smuks tu gan esi, puisīt, bet lielkungu meitas jau nu tevis tikpat neņems iegātņos...»
Raudupiete pārlaiž acis pār istabu. Kur Matīsiņš? Lellis vien ir pie ieres zemē, paša nav. Ērmotas domas viņai piepeši iešaujas gaivā: ja Matīsiņam būtu notikuse kāda nelaime, kamēr viņas nebija mājā!...
Viņa ieiet otrā istabā, paskatās Matīsiņa gultiņā. Ar lakatu apsedzies, bērns tanī aizmidzis guļ. Ģīmītis ir gaismai piegriezts, un Raudupiete redz, cik izdilis un cik bāls tas ir. Bet šoreiz bērna izskats Raudupietes nemaz nesakustina, kā tas citkārt mēdza notikt, nē, šis uzskats vēl pavairo rūgtumu viņas sirdī. Viņa novērš acis no bērna, noņem zīda lakatu no galvas un ieliek to skapī.
Skapja durvis iežverkstas, un Matīsiņš pamostas. Viņš uzceļas gultiņā sēdu, trin ar rokām acis un saka:
«Vai tu jau mājā, memmiņ? Redz, cik es biju rātns, memmiņ: es gulēju.»
«Jā, esi jau gan bijis rātns,» māte īsi atbild un grib skapja durvis aizvērt.
«Vai tu man arī atnesi kukuli?» bērns prasa.
Raudupiete atvelk atvilktni, kas zem skapja apakšējā plaukta atrodas, un izņem no tās graudiņu cukura.
«Še kukulis,» viņa saka un iesviež, turpat pie skapja stāvēdama, bērnam cukura graudiņu klēpī. Tad viņa aizslēdz skapi un iziet otrā istabā pārģērbties.
Nākošā naktī Raudupieti māc nelabi murgi. Beidzot tie pārvēršas dīvainā sapnī. Raudupiete stāv savā istabā, kura izkaisīta kapātām skujām un izspraudīta egļu zariem. Istabas vidū ir zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti. Bet pie loga - tai pašā vietā, kur viņš toreiz sēdēja, kad tas reizē ar viņas aizstāviem bija Raudupēs, - pie loga sēd Kārlis, smīn un māj Raudupietei ar roku. Un, priekā iekliegdamās, sieva dodas viņa rokās, apkampj skaisto puisi, un šis viņu skūpsta ar karstu muti. Te Matīsiņš zārkā sāk kunkstēt un raudāt, Kārlis satrūkstas un atgrūž Raudupieti no sevis nost. Raudupiete krīt, krīt uz bērna zārka un - uzmostas...
Matīsiņš raud un sauc pēc mātes.
«Kas ir?» māte dusmīgi jautā. Nu viņai tas bērns i sapnī vairs neļaus satikties ar Kārli. «Ko tu gribi?»
«Dzert!» bērns lūdzas ar sausu mēli.
«Dzersi rītā,» māte atsaka pretī, «guli tagad un nečīksti vairs.»
Matīsiņš apklus.
Tikai miegā viņš šad un tad sāpīgi ievaidas. Bet māte tā nedzird, viņa atkal sapņo.

* * *

Četras nedēļas pagājušas. Raudupēs pa visu šo laiku nekas sevišķs nav noticis; tikai Raudupietes izturēšanās pret Matīsiņu manāmi pārgrozījusēs.
Māte pret savu bērnu kļuvuse l a i p n ā k a.
Senāk viņa to šad un tad sabāra vai viņam pasacīja kādu dusmīgu vārdu, tagad Matīsiņš ļauna vārda no Raudupietes mutes vairs nedabū dzirdēt, senāk viņa Matīsiņam šo aizliedza un to aizliedza, tagad bērns var darīt, ko grib. Tas ar uguni var kavēties kā ar puķīti; tas stundām var sēdēt pie akas un tanī mest mazus sprungulīšus vai tur citu ko darīt; viņš ar savām nestiprajām rokām var kāpelēt pa trepju trepēm, var līst aiz istabas smilšu dobē, kura jau reiz pa pusei sabrukuse, - Raudupiete visā tā neliekas ne redzot.
«Ko nu tādam nabaga bērnam daudz var pieliegt, ko...» viņa saka, kad saime viņai pārmet, ka tā bērnu par daudz palaiž savā vaļā. «Žēl jau tādam vietā, nevietā stāties pretī. Diezgan esmu izliegusēs un izbārusēs, lai nu arī drusku padzīvo savā vaļā. Dievs jau tādus vārgulīšus cietāk apsargā nekā veselus...»
Un patiesi, izliekas arī gluži tā, kā kad Dievs Matīsiņu it sevišķi apsargātu. Viņš izdara gandrīz visu to, ko vien savā bērna prātā iedomājas, un tomēr viņam nenotiek ne mazākā nelaime. Ir pat gluži tā, kā kad lielā brīvestība, kurā bērns tagad dzīvo, maģenīt paceltu viņa veselību. Viņa vaigi zaudē slimības bālumu, dažreiz tajos var manīt pat drusciņ sārtuma.
Redzēdama Matīsiņa spēkus augam, māte viņam kādā dienā no žīda nopērk nazi.
«Jādod taču puisēnam arī reiz nazis rokā, citādi kļūs vai par skroderi, vai... liels diezgan ir.» Un, kad bērns grib, lai nazi iztecina, tad māte to arī labu asu liek iztecināt...
Tātad nu Matīsiņam atkal viens laika kavēklis vairāk! Raudupiete ir laba māte. Un tomēr bērns jo dienas jo mazāk Raudupieti var ieredzēt. Viņš bīstas no viņas. Var būt, ka viņš redzējis kādu no tiem nikniem mirkļiem, ar kuriem māte viņu pa reizei slepeni uzlūko, varbūt arī ne. Varbūt viņš arī tikai sajūt vien, cik pretdabiskas domas mātes sirdi loka un moka.
«...Vai caur šo kropli Lai zaudēju savu laimi?» - tā Raudupiete domā. «Vai diezgan ilgi neesmu smakuse pie slima vīra sāniem un viņu kopuse, vai man visu mūžu par slimnieku kopēju būs jādzīvo? Nē, es to negribu. Kādēļ to lai daru? Vai esmu sliktāka par citām? Citas dzīvo vienā laimē un vienos priekos, un man i uz mūža otru galu nebūs tikt pie priekiem un laimes, nebūs baudīt mīlestību. Pirmo vīru nevarēju mīlēt. Kārli es mīlētu... Ak, es viņu ļoti mīlēju. Cik skaists viņš ir! Cik Liels, cik stiprs, cik vesels! Kādas viņam sarkanas lūpas, un šīs lūpas es varētu bučot, ja man tā bērna nebūtu... Ak tavu nelaimi! Kādēļ šis bērns nemirst! Viņš ir sev pašam un man par krustu! Kādēļ nāve man neatņem šī krusta!... Es viņu nokratīšu. Es vairs bez Kārļa nevaru dzīvot... Ja tas bērns drīzi nemirs, tad vēl notiks nelaime... Zināms, vai tas var būt grēks? Nevienam kropļam nevajadzēja ļaut pasaulē dzīvot. Kam no tā atlec labums? Kam no tā atlec labums, ka Matīsiņš dzīvo? Nevienam, itin nevienam...»
Šādas domas pamazām ir ieviesušās Raudupietes galvā un top arvien nesavaldāmākas. Dienās viņai Kārlis vien stāv prātā, naktīs viņa sapņo par to. Kad viņa ir baznīcā, tā neklausās sprediķī un nelūdz Dieva, bet skatās Kārlī, pie tam savu apkārtni pavisam aizmirsdama. Viņa sāk drebēt aiz greizsirdības, kad viņš laipni runā ar kādu jaunu meitu, un nezina aiz prieka kā izturēties, kad tas viņu bildina.
Gan sirdsapziņa viņu brīdina: «Tu tuvojies bezdibinam, kas tevi aprīs, ja neatmetīsi nelabās domas! Saņemies! Izpildi savu pienākumu! Tavs bērns ir vārgulis, jo vairāk tev tādēļ viņu būs mīlēt! To trūkumu, kas viņam pasaulē jācieš, lūko apklāt ar mātes mīlestību... Un vai tu jel maz zini, vai tev ar Kārli būs laimīga dzīve? Vai briesmīgais nedarbs, par kuru tu domā, tev mūžīgi kā čūska nežņaugs sirdi?... Atmet, atmet negantās domas, caur kurām tu nokļūsi galējā postā!»
Bet Raudupiete neklausās sava labā gara brīdinājumos, viņas domas tikai grozās ap to, kā atkratīties no ienīstā bērna, - un tā nelaimes stunda tuvot tuvojas.

* * *

Ir karsta augusta mēneša diena. Raudupu saime pļauj miežus kādā attāļā tīrumā, saimniece viena pate ir mājā. Viņa ir sildījuse pienu un mazgā ķēķa priekšā piena traukus. Saimnieces ģīmis deg kā ugunī. Šad un tad viņa apstājas darbā, noslauka sviedrus no pieres un skatās gaisā.
Cik kluss visapkārt ir, kad viņa nestrādā... Pat bezdelīgas liekas būt saimei aizgājušas līdz uz tīrumu, tikai reti kāda iečirkstas un aizšaujas Raudupietei garām. Ir Matīsiņu nekur neredz un nedzird strādājam. Raudupiete mierīgi turpina savu darbu. Ja pļāvēji bērnu nav paņēmuši līdz, tad jau nu viņš tepat pie mājas kaut kur kavējas.
Saimniece paņem kāšus, gribēdama skalošanai atnest ūdeni no akas. Aka atrodas ne visai tāļu no istabas, gabaliņu aiz lopu kūts. Pusceļā, pie kūts, kur aku jau var redzēt, saimniece arī redz, ka Matīsiņš pie akas. Viņš tup uz laipas, kura akas malai sniedzas pāri, un kaut ko ar garu, vieglu grābekli no tās lūko izzvejot. Ir laikam kaut kas smags, raug, kā viņš sasperas. Nu viņš laimīgi ir izvilcis. Tas ir neliels, bumbai līdzīgs akmens, ar ko viņš labprāt mēdz kavēties. Bērns satver akmeni un grib to uzlikt uz laipas, bet glumais priekšmets viņam atkal izslīd no rokas, zēns ķer to - akas ūdens uzšļakst gaisā, un vājš baiļu kliedziens atskan un izzūd.
Sastinguse Raudupiete acumirkli paliek stāvam. Matīsiņa uz laipas vairs nava. Laipa pate peld ūdenī. Bērns iekritis akā...
«Steidzies, steidzies, glāb savu bērnu!» Raudupieti skubina viņas labais gars.
Un viņa skrien - skrien, ka spaiņi nokrīt no kāšiem, piesteidzas pie akas un redz, ka Matīsiņa galva atkal paceļas virs ūdens un ka viņa rokas nāves bailēs tvarsta laipu.
«Memmiņ!» bērns tikko saprotami var izgrūst, jo ūdens viņam smeļas mutē un velk viņu atkal dibenā. Viņš satver laipu ar mazajiem pirkstiem, vājās kājas ķepuro un lūko laipu dzīt malā.
Un viņš no jauna izgrūž pāri nesaprotamu, tikko sadzirdamu balsienu.
Te Raudupiete aplaiž acis visapkārt. «Vai kāds nenāk tur pa ceļu no lejas kalnā? Vai tur no meža puses ne? Neviens nenāk...» Nejauks spīdums iezibas Raudupietes acīs. Viņa norauj kāšus no pieciem, paceļ tos gaisā - - nē, viņa tos atkal nolaiž zemē... lai Dievs dara ko darīdams.
Raudupietei Dievs iekrīt prātā, un šinī acumirklī Matīsiņš nogrimst akā.
Bezdelīga izšaujas iz gaisa ziluma, sasit spārnus tuvu virs saimnieces galvas kopā, uzkliedz skaļi: «Kviķvirī!» - un nozūd.

* * *

Raudupietes istaba izkaisīta ar kapātām skujām un izspraudīta ar egļu zariem. Istabas vidū stāv zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti. Tik tāļu Raudupietes sapnis pilnīgi izdevies. Bet pie loga nesēd Kārlis un nemāj Raudupietei ar roku - Kārlis ir ar savu saimnieku aizbraucis uz Rīgu un pirk tur savam mīlulim koka zirdziņu, kamēr mājā priekš tā dzied bēru dziesmas. Tikai pārbraucot viņš nelaimes vēsti dabū zināt. Viņš tai gandrīz negrib ticēt un dodas uz Raudupēm, lai pašas mātes mute to apstiprinātu. Un, visu dzirdējis, ne visai jūtīgais puisis asaru nevar atturēt. Arī Raudupiete raud. Viņa pie tam izskatās tik neizsakāmi nelaimīga un nospiesta, ka Kārlis nevar nociesties, nenosēdies viņai līdzās, nesatvēris viņas roku un nemēģinājis viņu mierināt... Tad paiet divi mēneši, kuros viņi neredz viens otra, kurus Raudupiete nolēmuse Matīsiņa apbēdošanai. Neapmierināmā māte šai laikā pamazām pārvēršas pajautrā atraitnē, no kuras vaibstiem nebūt nevar noģist, cik grūtu zaudējumu tā pārcietuse. Tikai kad viņa atkal kādā dienā stāv spoguļa priekšā un pelēko zīda lakatu ar sarkanajām puķēm sien ap galvu, viņa pamana, ka tai uz pieres divas jaunas grumbas ieradušās. Viņa pavelk lakatu vairāk uz priekšu, saģērbjas un brauc uz Gaiļiem.
Bet šoreiz Kārlis nestāv jumta galā, un, kad Raudupiete grib iet istabā, tad viņai veca, sakrupuse sieva iznāk pretī. «Varēji arī vēl acumirkli gaidīt ar savu iznākšanu,» Raudupiete domā, jo viņai iešaujas prātā, ka tad gaita neizdodas, kad sievieti pirmo sastop ceļā.
Un viņas braukums tiešām ir veltīgs. Kārļa nav mājā. Jautāta, kur viņš ir; Gaiļu māte atbild: «Aizgāja šorīt uz tiesas māju. Skrīveram piebrukuse aka. Izdzina jau svētdien vienu cilvēku arī no mūsu mājas uz iztīrīšanu.»
Uz akas tīrīšanu!... Raudupiete sakož zobus un nerunā vairs par Kārli. Drīzi viņa aizbrauc uz māju.
Kādas dienas vēlāk pagastā notur gadskārtējo rudens tirgu. Tirgū Raudupiete ar Kārli domā satikties un izrunāties.
Tirgs ir ļoti liels, un Raudupiete ilgu laiku velti meklē Kārli. Pēdīgi viņa to ierauga.
Viņš stāv lielceļa otrā pusē, kur tirgs beidzas, priežu mežiņa malā, un runā ar kādu citu puisi. Raudupiete tuvojas viņiem, svešais puisis aiziet, un Raudupiete ir, kā vēlas, ar Kārli viena pate.
«Bet ta tad tevi esmu meklējuse,» viņa saka, puišam sniegdama roku. «laikam nupat vēl kā atnāci?»
«Kur nu!» Kārlis atbild. «Vai tad jau varētu būt tāds sadzēries, kāds esmu, kad nupat vien vēl būtu atnācis?...» Viņš smejas dikti, viņš patiesi mazdrusciņ sareibis. Viņa sārtie vaigi ir vēl sārtāki nekā arvienu, viņa acis zibēt zib, viņa kustēšanās ir droša un cēla, kā Raudupiete vairs nevar acis no viņa novērst, un viņai liekas, ka Kārlis vēl nekad tik skaists nav bijis kā šinī acumirklī.
«Sadzēries!» viņa saka un sit Kārļam viegli par roku. «Meli!»
«Zināms, esmu taču jau no paša rīta še, atvedām ar saimnieci govi, pārdevām, dzērām līkopus... Esmu tevi pa šo laiku vismazāk desmit reižu redzējis.»
«Un tu nepienāci pie manis?»
«Vai tad es zināju, ka tu ar mani gribi tikties!»
«Tu to nezināji? Vai tad Gaiļu māte tev nav stāstījuse, ka es jūsu mājā biju?»
«Ir gan. Bet es domāju...»
Kārlis neizrunā, ko viņš domājis, bet nopurina vienaldzīgi un lēnām kādus siena stiebriņus no svārku piedurknes.
«Ko tu domāji?»
«Nu, ka lieta beigta.»
«Beigta?... Kārli, nerunā nu tā!» Raudupiete iesaucas, savas kaislības ilgāk nevarēdama valdīt. «Kaut tu zinātu, cik dikti tevi mīlu! Mīļo Kārlīt, nāc jel uz Raudupēm, topi par Raudupi! Saki, - kas tev kā Raudupam kaitēs? Būsi lielmanis, būsi bagāts, varēsi dzīvot kā kungs! Nudie es tevi turēšu un apdienēšu kā kungu un ne kā vīru, es tevi turēšu kā nezin ko, es tevi - -»
Raudupiete apklus, viņai pietrūkst vārdu. Viņas krūtis ceļas un saplok aiz varena uztraukuma, viņai šinī acumirklī nebūtu bijis grūti priekš Kārļa mirt.
«Nu tev vairs nav brīv liegties,» viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk, «nu tu vairs nekā nevari uzrādīt, kas mūsu saprecēšanos kavētu, nu tev jānāk un jānāk uz Raudupēm!»
«Vai par tiesu?» Kārlis it kā jokodamies iejautājas un skatās vienumēr uz ceļu, vai kāds nepienāk un nedzird viņu sarunu.
«Bet nezin vai tā ir, ka vairs nevienas lietas nevaru, uzrādīt, kas mūsu saprecēšanos kavētu!»
«Ej nu, neliedzies taču nu ilgāk... zināms, ka tā ir... Toreiz, kad pie tevis biju, tu vienu vienīgu kavēkli minēji, un šitā kavēkļa vairs nav.»
«Nava? Par kādu kavēkli tad tu runā?»
«Nu par to, kura dēļ tu liedzies uz Raudupēm nākt... par Matīsiņu...»
«Par Matīsiņu? Ak Raudupu māt, nedomā nu, ka es tā nabaga bērna dēļ uz Raudupēm nepaņēmos iet.»
«Bet tu taču tā teici!» Raudupiete iesaucas un nobāl.
«Jā, atminos, ka tā teicu. Bet es to tikai tā teicu tādēļ, ka tu man par daudz karsti uzprasīji, lai tev stāstu iemeslu, kādēļ uz Raudupēm liedzos iet. Īsto kavēkli tev toreiz negribēju un nevarēju pastāstīt, bet Matīsiņš gan tas nebija, Matīsiņš, kurš man bij tik mīļš kā mazs brālītis.»
Kārļa balss drusku nodreb, viņš cieš klusu.
«Matīsiņš tas nebija,» Raudupiete it kā bez sajēgas lēnām un pakusu atkārto. «Matīsiņš tas nebija - kas tad tas īstais kavēklis bija... ir?»
«Jā, tagad to tev gan varu pastāstīt,» Kārlis atbild. «Es tevis nevaru precēt tādēļ, ka pie Kārklēnu Marijas iešu iegātņos. Mēs jau no pērnās vasaras esam norunājuši precēties. Līdz šim tā lieta vēl bija slēpjama, jo Marijas tēvs ar mani nebija mierā, bet tagad, kur no krusttēva tos simts rubļus esmu mantojis, tagad vecais apdomājies, un es par savu laimi klaji varu runāt. Uz Mārtiņiem mums būs kāzas.»
Kārlis grib aiziet.
«Paliec, neej!» Raudupiete iesaucas aizsmakušā balsī, apķeras Kārļam cieti ap roku un nelaiž viņa projām. «Kārli, vai tā tiešām tiesa: tu neprecēsi manis, ņemsi citu... Kārklēnu Mariju... Kārli, tad man jāmirst...»
«Neblēņojies nu, Raudupu māt, laid nu mani vaļā!» Kārlis kaitināts iesaucas un lūko atsvabināties. «Raug, tur jau ļaudis uz mums sāk skatīties.»
«Lai viņi skatās, kas man par to bēdas,» Raudupiete, sevi tikko vairs samanīdama, izgrūž pār lūpām. «lai viņi skatās - nelaidīšu tevis agrāk vaļā, kamēr nebūsi apņēmies -»
«Trakā bāba!» Kārlis viņu pārtrauc un parauj viņu vairāk soļu uz priekšu. «Ko tu no manis gribi? Atstājies no manis, sātan, es tev sevis nevaru pārdoti Bet, ja gribi, nāc, es tev uzpirkšu veselu pusduci manā vietā!»
Raudupiete tā stāv Kārļa priekšā, kā kad tā caur briesmīgu sitienu būtu tikuse apreibināta - vaļēju muti, stīvām acīm. Tad viņa saņemas. Kā maiglēs viņa saspiež Kārļa roku un ierauj viņu priedītēs ar spēku, kuram viņš veltīgi lūko turēties pretī.
«Ko tu teici?» viņa šņāc, un viņas acis met zaļganus zibeņus. «Ko tu man uzpirksi? Vai tev šitā ar mani jārunā? Vai zini, ka tevi tagad varu nožņaugt kā suni - suns, tu!... Kādēļ tu mani apmeloji? Kādēļ tu man tūliņ neteici, ka tev cita brūte? Kādēļ tu runāja par Matīsiņu, kur tev bij jārunā par tavu Mariju?... Kārklēnu Marija! Ak tad tā ir tā izredzētā, tā laimīgā!... Tā ubadze, kurai nav ne desmitās daļas no tās mantas, kas man! Un tomēr tu viņu gribi ņemt, un tomēr viņa tev mīļāka nekā es! Vai viņa tevi ieēdinājuse? Ar ko viņa tevi apbūruse? Ko viņa priekš tevis darījuse? Smilgas viņa priekš tevis nav pacēluse, un tomēr viņa tev mīļāka nekā es, nekā es, kura tevis dēļ - vai zini, ko padarījuse?» Raudupiete kā neprātīga krata Kārļa roku. «Vai zini, ko tevis dēļ padarīju?... Tu domā, ka Matīsiņš mira Dieva liktā nāvē?... Jā, nobāli, nobāli kā vasks, Matīsiņš nemira vis Dieva liktā nāvē... Tevis dēļ viņam ļāvu noslīkt akā. Es viņu varēju glābt, bet tu man biji mīļāks nekā tas bērns, un es viņam ļāvu nogrimt... Un nu tu tomēr paņem citu! Ņem arī savu Mariju! Ņem viņu, ņem viņu! Bet to es tev saku, lai tev mēle sakalst par taviem meliem, un lai tā bērna gars māc tavu dvēseli dienu un nakti, kamēr tu nosprāgsti!»
Pie pēdējiem vārdiem Raudupiete Kārli palaiž vaļā, iegrūž viņam dūri krūtīs, tā ka viņš tikko nepakrīt gar zemi, un pazūd priedītēs...
Kā apstulbis Kārlis viņai labu brīdi noskatās pakaļ un tad uziet uz lielceļa.
Pa lielceļu plata cilvēku strāva plūst uz priekšu un atpakaļ. Zirgu mietnieki tur jāda savus zirgus, lopu dzinēji dzen apzīmētus lopus, braucēji brauc tirgū iekšā un no tirgus projām, jautri pāri tur staigā tērzēdami un jokodami. Pašā tirgū lieli un mazi spiežas ap pārdošanas vietām, nauda skan, pircēji un pārdevēji smejas, bērni pūš ar raibām māla pīlītēm, šur un tur arī kādi baras... Pie bufetes glāzes un pudeles tinkš, jauni puiši tur atveldzē savas rīkles ar alu un veci tētiņi dara to pašu. Pa vāģiem sēd meitas, ēd pēperkokus un klinģerus un aprunā savas māsas. Un sievām un vecajām māmiņām mēles skrien tikpat ātri kā meitenēm.
Te piepeši vecās māmiņas apklus un klausās. Kas par nelabu troksni tur sāk celties?... Un jaunās meitas iebāž aizkostos pēperkokus un klinģerus kabatā un paceļas vāģos stāvu, un skatās: ko tie cilvēki tur uz lielceļa sāk drūzmēties? Un vecie tēvi un jaunie puiši atstāj bufeti, un pēc piecām minūtēm pus tirgus, ziņkārības dzīts, veļas uz lielceļu.
«Kas tur noticis?» balsis jautā cita caur citu, un no drūzmas vidus lēnām atbilde atnāk atpakaļ:
«Nelaime notikuse.»
«Kas par nelaimi?»
«Viena sieva.»
«Kas ar to sievu noticis?»
«Pārbraukta.»
«Kas tā par sievu?»
Šoreiz atbilde nenāk tik drīzi atpakaļ. Bet tad tā skan:
«Raudupiete.»
Jā, Raudupiete. Milzīgā ļaužu pūļa vidū viņa guļ uz lielceļa bez dzīvības. Viņas sadragāto galvu tirgus sargs tur savā klēpī un mazgā to ar ātri no tuvās upes atnestu ūdeni. Kas lai izšķir, kā nelaime notikuse! Vieni saka, ka tā esot viņas pašas vaina, otri, ka braucēja... Lieli putekļi bija sacēlušies, vīrs ar smagu lādi divjūgu vāģos ātri no tirgus izbraucis, Raudupiete tai pašā acumirklī ceļam devusēs pāri - un, kad putekļi bij nostājušies, tad Raudupiete bija gulējuse uz ceļa ar sadragātu galvu...

* * *

Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, vaļējā kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka un ap kapu un zārku pulks smīnošu mantenieku. Ko šodien aprok?
Raudupieti.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Bet ap Mārtiņiem Kārlis ar Mariju dzer kāzas. Kāzas ir spožas, viesu ir daudz, brūte mīlīga un skaista. Un tomēr Kārļa prāts pilnīgi nevar ielīksmoties, jo kā slogs viņam Raudupietes lāsts guļ uz sirds. Viņš nejūtas vainīgs un tomēr nevar būt tik priecīgs kā citi. Nelaimīgā bērna lielās, zilās acis viņam neiziet un neiziet no prāta...
«Mēs esam noskumuši?» skaistā brūte jautā un apliek roku ap viņa kaklu. «Vai neuzjautrināsimies ar kādu danci?»
Kārlis danco.
Bet pēc danča viņš netop jautrāks...
Kāzas paiet.
Jaunais vīrs iepazīstas ikdienišķā dzīvē ar savas sieviņas tikumiem un vājumiem, jaunā sieva - ar vīra labajām un ļaunajām īpašībām. Viņi nav vīlušies. Viņi ir mierā viens ar otru un ar savu likteni. Mantas viņiem netrūkst... Un tomēr Kārlis šad un tad nopūšas un nav tik laimīgs, kā varētu būt.
«Kas tev kait?» sieva prasa.
Bet Kārlis nestāsta, kas viņa sirdi spiež.
«Kas tev kait?» sieva jautā arvienu biežāk un sāk domāt, ka Kārlis ar viņu nav laimīgs, un raud.
Nu Kārlis viņai izstāsta visu...
Jaunā sieva ir dziļi aizgrābta, kā tumša ēna Raudupietes lāsts apņem viņas jautro prātu. Vai mirušā bērna gars viņai tiešām atnesīs nelaimi? Varbūt viņās grūtās stundās, kas tai pēc neilga laika būs jāpārcieš? Viņas sirds baiļojas, un bērna zilās acis, kurās tā nekad nav skatījusēs, arī viņu moca...
Bet viss iziet labi un laimīgi, un, kad Kārlis sārtu puisēnu auklē uz rokām, tad mazais viņā lūkojas ar brīnum skaistām, zilām acīm, kurās tēvam visa debesu laimība un piedošana liekas atspīdam. Un trīsošām rokām viņš jaunpiedzimušo noliek pie jaunās mātes sāniem.
«Priecājies, sieviņ, lāsta spēks iznīcināts; Matīsiņš par mums nedusmojas, jo viņš pie mums atnācis atpakaļ.»
Vecāki savu pirmdzimušo nosauc par Matīsu.