RŪDOLFS BLAUMANIS

ŠŪPULIS

«Šūpulis, - kam vajaga šūpuļa, kas pirks stipru šūpuli? Cik par šitām aijām ar visām vajadzīgām auklām tiek solīts?»
Saucējs, kas šos vārdus diktā balsī izrunāja, pacēla šūpuli ar abām rokām brīdi gaisā un skatījās smīnēdams zemniekos, kuri lielā pūlī ap viņu stāvēja.
«Nu, Putniņ, kas ir? Jauniem ļaudīm, kuriem vēl kāzu maršu skaņas dūc ausīs, šādas lietiņas labi noder kristīgā mājas būšanā. Tādēļ neapdomājaties ilgāk.»
«Lai nu pirk vien citi,» uzrunātais atbildēja. «Māte mani tik maz šūpojuse, ka mana paša šūpulis vēl gluži vesels guļ uz klēts augšas. Iztikšu ar, to pašu vajadzības brīdī.»
«Nu, apdomīgs saimnieks iegaumē visu, kas varētu notikt. Kas zin - varbūt būs jāšūpo divi reizē.»
«Ko nevēlos notiekam, uz to nesagatavojos,» jaunais saimnieks atteica. «Bet skatāties, tur nāk Urga, prasāt jel, vai viņa mājas būšanā šūpuļa nevajaga.»
Skaļi smiekli pavadīja runātāja pēdējos vārdus, jo Urgam nebij nedz mājas būšanas, nedz tam vajadzēja šūpuļa. Urgā bij vecs atraitnis bez bērniem, kas pēc nelaimīgas dzīves laulībā precēšanos nosauca par lielāko muļķību, savus vaļas brīžus, tas ir, to laiku, kad viņš nenodarbojās ar mūrēšanu, sevišķi krāšņu izlāpīšanu, pavadīja ar alus un brandvīna dzeršanu un priekš paģiru izgulēšanas nekad nekāroja gultas, no šūpuļa nemaz nerunājot. Bet viņa ieradums bija ūtrupēs nopirkt visādas nederīgas grabažas un tās tad sasmalcināt sev un kādiem viņa apbrīnotājiem puikām par lielu lielo prieku.
«Lūdzu drusku atšķirties,» saucējs sacīja uz ļaudīm, labo roku ātri pamezdams uz vienu un otru pusi, «ļaujat Urgam tikt pie šūpuļa. Urga!»
«Jā!» sauktais iekliedzās, starp ļaudīm, kas uz saucēja mājienu drusku atkāpās, spraukdamies uz priekšu. «Kas ir?» viņš jautāja ar pastīvu mēli, jo tas nāca no istabas, kur šodien kāds krodzenieks pārdeva savus dzērienus.
«Te ir šūpulis pārdodams. Jauns šūpulis, gluži kā priekš tevis taisīts.»
«Tā... Katls ar caurumu dibenā gluži kā priekš manis liets, divi spaiņi, kurus pirmīt nopirku, gluži kā priekš manis taisīti... Labi... Vai es šai šūpulī varēšu gulēt?»
«Zināms - ja kājām liec karāties pār malu.»
«Nu tad solu par to gultu trīs kapeikas, piecas solītu, bet, ja kājas karājas laukā, - trīs kapeikas!»
Veiklais saucējs, izvilinājis pirmo solījumu, paņēma āmuru rokā un sauca veikalnieka balsī:
«Trīs kapeikas! Trīs kapeikas - kas sola vairāk?»
Likās, ka neviens vairāk negribēja solīt; daži skatījās Urgā, jo reizēm tas pats sevi pārsolīja. Bet arī Urga cieta klusu.
«Trīs kapeikas pirmo reizi. Kas sola vairāk?...» Atkal klusums. Urga smaidīja pašapzinīgi. it kā gribēdams teikt: «Lūk, ko par savu naudu varu izdarīt.»
«Trīs kapeikas otru reizi! Vai neviens nesolīs vairāk? Auklu vien jau pie tās malkas vismazāk par divdesmit kapeikām. Trīs kapeikas otru reizi... Trīs kapeikas trešu reizi - viens divi - -»
«Piecas kapeikas,» skaļa baiss sauca no dzīvojamās ēkas puses, un ūtrupes vadītāja paceltais āmurs noslīdēja uz zemi, pie šūpuļa nepiedūries. Visu acis pagriezās uz istabas pusi.
Tur stāvēja durvīs glīts, spēcīgs jauns puisis, rokas saspriedis sānos, degošu papirosu mutē, cepuri lielīgi atstūmis pakausī. Varēja manīt, ka viņš bij bijis pie bufetes un tur vairāk ko darījis nekā skatījies vien.
«Piecas kapeikas,» saucējs turpināja. «Piecas kapeikas - kas sola vairāk? Urga, tu taču par divām kapeikām sev neliksi noņemt gultu?»
«Vai gulta pārdodama?» glītais puisis prasīja tuvodamies.
«Gulta, gulta, kurā divi var gulēt,» kāds zobojās.
«Nu, tad jau nāku kā saukts, tādas gultas man drīzi vajadzēs.»
«Nava gulta - šūpulis,» saucējs izskaidroja, no jauna šūpuli paceldams gaisā. «Piecas kapeikas pirmo reizi - kas sola vairāk?»
«Desmit,» Urga sacīja.
«Piecpadsmit,» puisis solīja un smējās. «Kad jau iesākts, lai arī iet tāļāk.»
«Divdesmit kapeiku,» Urga solīja no jauna. «Šūpulis ir gluži kā priekš manis taisīts.»
«Trīsdesmit.»
«Četrdesmit.»
«Piecdesmit,» puisis sacīja lielīgi.
«Piecdesmit kapeiku,» Urga atkārtoja. «labi. Tagad tu šūpuli vari paturēt. Sešdesmit kapeiku nesolīšu, par sešdesmit kapeikām reiz varu sadzerties.» To teicis, vecais mūriķis saucējam atgrieza muguru, izspraucās ļaužu pūlim no jauna cauri un soļoja uz sētmali, kur viņš ap savu cauro katlu un saviem diviem spaiņiem sāka rīkoties.
Bet par šūpuli neviens neko vairs nesolīja. Pāri minūtes ļaudis veltīgi uz solīšanu pamudinājis, saucējs pēdīgi šūpuli «nosita» glītajam puspiedzērušajam puisim.
«Šūpulis - piecdesmit kapeiku - pircējs Ābols,» saucējs uzkliedza rakstītājam, kas, nomaļš stāvēdams, ar Putniņu sarunājās.
«Kas par Ābolu, kurš Ābols?» rakstītājs ievaicājās, jo ūtrupē bij kādi pieci seši Āboli, un viņš solītāju, ar Putniņu runādams, nebij ievērojis.
«Praulēnu Ābols,» saucējs atbildēja.
«Ko? Mūsu Jānis?» Putniņš iesaucās un piecēlās kāju pirkstu galos, lai pircēju dabūtu redzēt. «Nudie, tas ir māns puisis!»... Bet tad, it kā viņam pēkšņi kaut kas būtu iekritis prātā, tas sevi noņurdēja: «Ak tā.»
«Vai tad viņš jau apprecējies?» rakstītājs vienaldzīgi iejautājās, Ābola vārdu rakstot listē.
«Nava vēl precējies,» Putniņš atbildēja. «Bet drīzi gan taisīs kāzas. Saderēju viņu kā pārenieku.»
«Tā. Un pirk jau tagad šūpuli?»
«Kā paši redzat.»
Rakstītājs pasmīnēja.
«Un ko tad viņš paņems?» viņš jautāja.
«To viņš man līdz šim nav teicis un to arī nezināju, jo tādam pavieglam puikam, kāds mūsu Jānis, brūte vai katrā mājā. Bet nu gan domāju, ka tas apprecēs Priežu Latiņu. Viņa šogad dzīvo pie mana kaimiņa Mežmaļa.» Putniņš izskaidrodams pielika.
«Nepazīstu,» rakstītājs atteica un sāka par citu ka runāt.
Pa tam Jānis, dažiem nesmalkiem jokiem un vispārīgiem smiekliem atskanot savu šūpuli bij paņēmis un nonesis sētmalē. Še viņš atkal sadūrās ar Urgu, kas nupat savu otro spaini taisījās sagāzt, un uzaicināja to viņam nākt līdz uz istabu. Esot viņam jāizpirk čarka, tādēļ, ka tas atkāpies no solīšanas.
Vēlu naktī, kad ūtrupe bija pabeigta, Putniņš savu puisi, kas stipri bija sadzēries, līdz ar viņa šūpuli pārveda mājā uz Praulēniem.

* * *

Saule otrā rītā jau rādīja brokasta laiku, kad Jānis uzmodās. Lai gan viņš no paģirām vairs nekā nemanīja, tas tomēr vēl labu laiku vāļājās pa gultu - viņš jau to drīkstēja darīt, jo līdz Jurģiem viņš vēl bij pats kungs par savu laiku. (Proti, viņš pie Putniņa bij bijis par vasaras puisi.) Tāpat garšļauku gulēdams, viņš izvilka pīpi no darba svārku kabatas, kuri pie gultas stakles bij piekārti, un sāka pīpēt. Dūmus lēnām mutē ievelkot un atkal izpūšot un noskatoties, kā tie izzuda, viņam ienāca prātā vakardienas ūtrupē. Jāņem bija tā, it kā tur kaut kas sevišķis būtu noticis. Vai viņš ar kādu bija sakāvies?... Nē... Te viņš atminējās Urgas un līdz ar to arī apstākļa, ka bija nopircis šūpuli. Puisis piecēlās piepeši sēdu un nospļāvās. Vai velns, kādu muļķību viņš bija izdarījis! Kā gan viņu tagad par to draugi neizzobos, un ko gan Līze Bleikš teiks, notikumu dabūjuse zināti... Viņš viņu tā gluži klusiņām vien vēl, nevienam nezinot, bija uzrunājis un pirka, visai pasaulei redzot jau šūpuli! Nelaimīgs notikums, caur ko viņš vēl bagātu brūti varēja zaudēt! To domājot, Jānis izlēca no gultas.
«Vakar laikam atkal nejēdzīgi esmu bijis sažūpojies,» viņš pie sevis rūca un sāka ģērbties, «sasodītais bairišs!»
Te viņam iešāvās prātā, kas viņu apmierināja. Viņš vairs neatminējās, kur šūpulis bija palicis, laikam turpat kaimiņu sētmalē. Tas bija labi, caur to tā lieta izskatījās kā vienkāršs joks, un joks vien tas tiešām jau arī bija.
Jānis atkal sāka mierīgi ķuļķēt tāļāk, uzmeta pēc tam, kad bij apģērbies, svētdienas drēbes uz rokas un atstāja tukšo saimes istabu.
Puišu klēts durvis bija vaļā. Jānis iegāja klētī un ieraudzīja tur Andžu, Putniņa otro vasaras puisi, kas vakar pirkto šūpuli aplūkoja. Nepatīkami pārsteigts, Jānis pie durvīm palika stāvam.
«Jā, kas tad tās blēņas izdarījis, to malku šurp atvezdams!» viņš saīdzis izsaucās.
«Es ne,» Andžs atbildēja. «Bet kādēļ tu tā skaisties? Vari būt gluži mierā. Šūpulis ir pusotra līdz divi rubļi vērts, un tu to esot nopircis par piecdesmit kapeikām.»
«Atdodu viņu tev par piecām! Ņem viņu, liec viņu, kur gribi!»
«Padies, bet man šūpuļa nevajag,» Andžs smiedamies atbildēja.
«Un es - ko tad es ar to lai daru?»
«Ērmots jautājums. Ja tev šūpuļa nevajaga, kam tad tu to pirki?»
«Kam pirku? Kam tad aizviņnedēļ mārkā aiz pirts iebridu?... Tādēļ, ka atkal reiz biju savilcies - savilcies, es tev saku, kā ods, tā ka tagad pats sev varētu kraut pa ausi. Veseli trīs rubļi pagalam.»
«Nu, nu, nesāc nu to lietu šitā sagrozīt,» Andžs sacīja. «Stāsti labāk taisnību - stāsti, ka pēc Jurģa Latiņai būs kāzas, tad tev ticēšu.»
Skaistais puisis notvīka līdz pat ausīm. «Kādai Latiņai?» viņš vaicāja un piegriezās savam skapim, tajā sākdams iekārt atnestās drēbes.
«Ak, neizliecies jel nu tik svēts! Vai tad nu tu neredzēji, kā man, vai es neredzēju, kā tev Mežmaļos, linus tīrot, gāja!»
«Tā? Es nu gan nezinu, vai es citādāki pret to meitu izturējos kā tas mājas puisis,» Jānis atteica.
«Un pirc tomēr šūpuli!» Andžs izsaucās. «Bet ko nu tur tik daudz... Es jau nu saprotu, ka tev tā lieta nav gluži patīkama un ka tu skaidrā prātā tā šūpuļa nebūtu pircis. Bet kas noticis, noticis. Latiņa ļoti glīts skuķis, strādīga, vesela un saticīga. Mantas viņai gan laikam nekādas nava, bet kur tad tā arī lai ceļas pie tikko kā mācībā izgājuša meitena!... Nudie, sāku jau šaubīties, vai tu viņu paņemsi, jo tu katru reizi, kad tev par to lietu tā drusciņ piedūru, izlikies tāds auksts, tāds... bet nu es redzu, ka esmu vīlies.»
Šos vārdus teicis, puisis šūpuli pieslēja pie Jāņa mātes lādes un atstāja tūliņ pēc tam klēti, jo saimnieces balss no istabas viņu sauca.
Drusciņ sajucis, Jānis brīdi Andžam noskatījās pakaļ. Tad viņš ar varenu spērienu šūpuli iespēra kaktā... Tātad tik jauki viņa dzērumā padarītā muļķība tika iztulkota! Ā! ... Viņš iesmējās. «Jā, jā, nebūtu slikti, Andžiņ, ja es Latiņu paņemtu un tev atstātu Līzi Bleikš,» viņš ņurdēja. «Bet no tā, brālīt, neiznāks nekas. Atradu gardu apēdu pats... nabaga skuķis - kad tu izputētu, kas man bēdas par to «nabaga skuķi». Es viņai nekā neesmu apsolījis. Līzei esmu apsolījis viņu precēt un Līzi arī precēšu. Kad tik viņa nelabo joku ar šūpuli neņem par ļaunu, esot drusku tāda... bet nu - gan jau viņai visu izskaidrošu, gan visu atvainošu...»
Šūpuli pagrūdis vēl dziļāk kaktā, Jānis atstāja klēti un aizgāja uz ķēķi.
Ķēķī viņš sastapa saimnieku, kas ar degošu skaidu aizdedzināja pīpē tabaku.
«Izgulējies?» viņš jautāja un mirkšināja smīnēdams ar acīm.
«Pilnīgi,» Jānis atbildēja un meklēja spaiņu, lai varētu iet uz aku pēc ūdens, jo katru rītu savā maizē būdams, viņš dzēra tēju. «Nupat vien vēl kā piecēlos.»
«Un, kā cēlies, tā vēlies tūliņ uz klēti,» saimnieks runāja.
«Aiznesu drēbes. uz klēti,» puisis sausi atteica, pārlika kāšus pār pieciem un gribēja iet.
«Tā - nu, nu, nebēdz jel nu tūliņ projām,» Putniņš turpināja valodu, Jāni laipni atturēdams. «Gribēju tev tikai teikt, ka priecājos, ka esi nodomājis man tik čaganu strādnieci, kāda Latiņa, ievest mājā. Tu arvienu tā kā slēpies vai, jāsaka, kaunies, kad par tavu saprecēšanos runāju, ka līdz vakardienai nezināju, kādu meitu paņemsi. Cilvēki jau nu gan runāja, ka tu esot uzdomājis Līzi Bleikš, tādēļ ka tu uz Bleikšiem bieži gāji, bet nu manai saimniecei taču taisnība; tā arvienu teica, es redzēšot, ka tādas valodas esot pasakas. Līze jau nu, zināms, priekš tevis arī nekāda sieva nebūtu bijuse. Vecāka par tevi, pasirdīga, ne visai daiļa un turklāt saimnieka māsa. Bijušās mātes meitas gandrīz nekad nava teicamas kalpu sievas. Tās apradušas ar vieglu dzīvi. Viņām viss par grūtu, viss par vienkāršu. Un, kad nu viņas savu errastību par to pret citiem nedrīkst izrādīt, tad tās to dara pret saviem vīriem. Es domāju, tu būtu arī viens no šiem nelaimīgajiem. Jo ar tiem divi simtiem vai trim, kas Ilzei esot, nepietiek ik dienas gaļu uz pannas ko švirkstināt un kaktā bez darba ko sēdēt.»
«Bet, saimniek - es nemaz nezinu - tas - tas - vakar bija tāds joks,» puisis, pavisam sajucis, stomījās, «es vakar nemaz nedomāju -»
«Ka šūpuli tā klusiņām mēdz iegādāt,» Putniņš smiedamies viņu pārtrauca. «Es ticu, ka tu vakar daudz nedomāji. Bet nesāc nu tādēļ atvainoties.»
Ar to saimnieks skaidu iemeta krāsnī, apgriezās un iegāja istabā.
«Tā! Tas jau nu ir otrais, kas man saka, es esot varenu darbu padarījis, to sasodīto šūpuli nopirkdams,» Jānis domāja un soļoja noskaities uz aku. «Brīnumi!... Un Ilze priekš manis neder, ir nikna, veca un tā joprojām, un tā joprojām... Ha, jūs muļķi, jūs domājat, es nezinu, ko jūs gribat! Andžs lielī Latiņu, saimnieks nicina Līzi - cik tas jauki sakrīt kopā, gluži kā tas pie tuviem radiem vajadzīgs. Bet Līzi jūs man tomēr neizrunāsiet no prāta...»
Pienācis pie akas, kas pļavas malā atradās, Jānis palika stāvam. Ap aku ziedēja pavasara puķītes un spoguļojās skaidrajā, rāmajā ūdenī. Puisis uzkāpa uz akas laipiņas un noliecās uz priekšu. Vai viņam tiešām vakar izdarītās muļķības dēļ bija jābīstas, ka Līze viņam varētu atsacīt? Vai viņam bija jābīstas no Andža? Viņš ieskatījās akā... Ak nē, Līze viņu ņems, un ja viņš pat veselu duci šūpuļu būtu nopircis... Jānis apzinīgi uzsmaidīja savai spoguļa bildei un sagrieza gaišās ūsas. Jā, viņš bija un palika skaists puisis. «Nu, gan es Ilzi pratīšu samierināt,» Jānis nodomāja un piesmēla spaiņus ar ūdeni. Viņa saīgums piepeši bija zudis, jautru meldiņu svilpodams, tas sāka iet uz māju.
Te balss no pļavas puses sauca viņa vārdu, un Jānis apstājās.
Pār pļavu nāca Praulēnu jaunā saimniece, mazu aizsaini rokā turēdama.
«Pagaidi, iesim reizē,» viņa sauca, un puisis gaidīja, kamēr saimniece pienāca.
«Laikam vēl brokasta neesi ēdis,» jautrā sieva runāja, Jāņam iedama līdzās. «Ak tu sliņķis! Bet pagaidi, kad būsi atkal manā dienestā, gan tad tevi izmācīšu. Vai zini, ko jau šorīt esmu padarījuse, kamēr tu vēl gultā krāci? Esmu izstaigājuse ciemus.»
«Tā,» puisis laipni sacīja, jo viņš saimnieci ļoti cienīja, tādēļ ka viņa to slepeni viņa dzeršanas dēļ bāra un atklāti atkal aizstāvēja. «Kur tad jūs bijāt?»
«Mežmaļos.»
«Tā,» Jānis atkal sacīja, vārdu šoreiz izrunādams diezgan dzestri.
«Jā, biju nītīm pakaļ. Un atmini, - no kā tās ņēmu? No Latiņas!»
«Tā,» Jānis trešu lāgu sacīja auksti un īsi... «Tagad pātarošana par šūpuli tūliņ ies vaļā,» viņš domāja un soļoja ātri uz priekšu.
«Bet neskrej taču tā,» saimniece runāja, neieklausījusēs, cik savādi Jāņa balss bija pārvērtusēs. «Paklau, ko tev teikšu: Latiņa tev sūta labas dienas.»
«Jānudie, nu viņa man to šūpuli tūliņ kārs kaklā,» puisis domāja, un viņa vaigi notvīka asins sārtumā: «Bet nu to vairs ilgi neizturēšu.»
«Nu, vai tu nevīžo pateikties - - ak, skat, kā viņš nosarkst!» saimniece jokojās. «Ak, ko nu, mīļo Jānīt, no manis jau nu tev nevajaga kaunēties, tu jau gan zini, cik labu prātu uz tevi turu. Tātad dzersim priecīgas kāzas!... Ak, kaut tu būtu bijis klāt un redzējis, cik jautra Latiņa kļuva; kad viņai pastāstīju, ka tu nopircis šūpuli. Nudie viņa negribēja raudāt, bet asaras viņai tā bira pār vaigiem kā... Bet te jau esam pie mājas... nē, bet kā tu esi aizkusis, jā, kam tā skrēji... Nu, ej nu ej un uzsildi savu tēju un tad nāc un palīdzi man audeklu uzlikt uz stellēm.»
Saimniece iegāja istabā, Jānis ķēķī, kur viņš pilnos spaiņus ar tādu sparu uzsvieda uz sola, ka gandrīz lielākā daļa ūdens izšļakstēja zemē.
«Spaini ūdens tev labprāt izlietu uz galvas, ne palīdzētu audeklu uztaisīt,» viņš sadusmojies noņurdēja. «Nu jau kaimiņos arī tic, ka es to malku ar nodomu pircis. Un cik tāļu no turienes ir līdz Bleikšiem!... Ak, šie sievieši! Viltīgi tie ir visi! Nedēļām saimniece bij runājuse par iešanu uz Mežmaļiem, un taisni šodien viņai turp bij jānoiet! Nītis jau arī varēja kāds cits atnest. Bet nē, tas jādara saimniecei pašai. Kādēļ? Tādēļ, ka tā ar Andžu iet uz vienu roku un arī grib izjaukt manu saprecēšanos ar Līzi... Skrien, skaties, tūliņ Latiņai stāstīt, ka es nopircis šūpuli... Stāsti, cik gribi, man par to nav bēdas, es jums visiem tagad tūliņ kaut ko parādīšu: saskaldīšu šūpuli un uzsildīšu ar to malku sev tēju.»
Puisis uzmeklēja trumuli, pielēja to ar ūdeni un uzlika to uz ķēķa krāsns mūra. Tad viņš apskatījās pēc cirvja. Ķēķī nebija neviena. Nu, nekas. Viņa cirvis gulēja klētī zem skapja. Viņš atstāja ķēķi un gāja uz klēti. Klēts durvis bija vaļā - vai tad jau atkal kāds to nolādēto šūpuli apskatīja? Zināms, viņa māte, kreiso roku domīgi pielikuse pie zoda, stāvēja šūpuļa priekšā.
«Skaists šūpulis?» Jānis zobgalīgi un parupji iejautājās, roku bāzdams zem skapja. «Vai ne? Un saprotams, tu arī ļoti priecājies, ka viņu esmu nopircis.»
Izbrīnējusēs māte ieskatījās dēlā. Kas tā bija par runāšanu?... Ak tā, tas nāca no vakardienas dzēruma. Tad jau dažs vārdiņš jāpārlaiž pār galvu. Un viņa atbildēja:
«Kādēļ tad lai nepriecājos? Jo nu redzu, ka neesmu par velti Dievu lūguse.»
«Nu šūpuļa dēļ tev nevajadzēja debesu tēva apgrūtināt, to es tev jau sen bez viņa būtu varējis izgādāt,» dēls tagad gluži rupjā balsī atteica un meklēja tāļāk zem skapja.
«Kaunies jel, šitādus vārdus ņemdams mutē,» māte bārās. «Tu gan zini, ko no Dieva esmu lūguse: lai viņš tavu prātu tā groza, ka -»
«Andžam no tā iznāk labums,» Jānis, mātei atņemdams valodu, iesaucās. «Jā, to saimnieki arī lūguši. Bet es jums visiem tūliņ parādīšu, kā Dievs manu prātu grozījis. lūk, šitā!»
Un izrāvis cirvi no skapja apakšas, Jānis to pacēla un tuvojās šūpulim.
«Ko t' nu!» māte dusmīgi iesaucās. «Ak, vai nu jau esi tik bagāts, ka derīgas lietas malkā vari saskaldīt! Tā, tā, dēls. Tad jau nu laikam turpmāk ar Urgu iesi uz vienu roku un kopā ar viņu sapirksi mantas priekš saplēšanas un saciršanas. Nebija arī ļaudīm vairs nekā ko smieties, par Urgu vairs nevarēja izdomāt jaunu joku. Nu būs atkal viens, kas cilvēkus ar savām muļķībām smīdinās. Tātad sāc vien savu jauno amatu pie šitā šūpuļa!»
To teikuse, māte pabīdīja šūpuli uz klēts vidu un atstāja Jāni vienu.
Nezinādams, ko darīt, puisis stāvēja šūpuļa priekšā un kodīja lūpas. Vai šūpuli saskaldīt?... Tas tiešām izskatītos pēc Urgas un būtu viņam par apsmieklu, tur mātei bija taisnība. To atstāt veselu? Tad visai pasaulei saimnieki iestāstīs, ka viņš Latiņu grib precēt, un tas taču nedrīkstēja notikt. Bet kādēļ gan, labi apdomājot, to ļaudīm nevarēja ļaut ticēt? Vai nebija viena alga, ko ļaudis runāja un domāja, kad tikai Līze patiesību zināja? «Pēc pusdienas aiziešu uz Līzi un aprunāšos, kad tā grib iet skaitīt pātarus, liksimies svētdienu pirmo un otro reizi uzsaukties, nākošā svētdienā trešo reizi un tūliņ salaulāties. Ta tad visiem būs lieli brīnumi.»
Pabāzis cirvi atpakaļ zem skapja, Jānis šūpuli aplūkoja tuvāk. Nudie piecdesmit kapeiku ir nedzēris par viņu varēja dot. Stipris koks, glīts darbs, maz lietots - patiesi būtu bijuse skāde, šūpuli saskaldot. Reiz viņa taču tā kā tā vajadzēs, kādēļ tad to līdz tam laikam mierīgi nepaglabāt? Jānis pieslēja lēnām šūpuli savam skapim līdzās pie sienas, aizslēdza klēti un gāja atpakaļ uz ķēķi, kur viņš ar vienkāršām skaidām tējai uzvārīja ūdeni.
Brokastu paēdis, viņš atkal atgulās gultā, pīpēja un prātoja šā un tā. Tad viņš aizgriezās uz sienu, gribēdams iemigt. Bet miegs šoreiz lāgā negribēja nākt...
Ap pusdienas laiku saimnieks ienāca saimes istabā un piecēla Jāni. Vai tas šodien negribot nākt palīgā art, šis ar puisi viens pats iesēto auzu līdz vakaram neaparšot, un laiks taisoties uz draņķēšanos. Varot piepalīdzēt, Jānis atbildēja, kam savas kāzas iekrita prātā, priekš kurn sarīkošanas viņam saimnieka laipnās piepalīdzības ļoti vajadzēja. Esot pamazām atkal jāsāk iestaipīt kauli... esot diezgan slinkots visu ziemu... Bet patiesībā viņam nebūt nepatika Putniņa uzaicinājums, jo caur to Jānis tika kavēts apmeklēt Līzi. Nu, nekas, rītu jau arī vēl bija laika diezgan... Tātad viņš paņēma zirgu un arklu un aizgāja uz tīrumu. Vakarā saimnieks jautāja, vai Jānis jau tūliņ no rītdienas nesāktu iet pie darba, esot daudz ko art, bez otra puiša līdz Jurģiem nevarēšot iztikt. Putniņš puisi noalgošot par to, viņam lēti aprēķinādams priekš kāzām vajadzīgos bīdeļu miltus utt., kas taču viņam būšot ļoti pa prātam. Zināms, ka tas Jānim bija ļoti pa prātam, jo viņa naudas kule bija tukša līdz dibenam, bet viņš tomēr drusku apdomājās, pirms tas saimnieka priekšlikumu pieņēma. Ja viņš to darīja, tad jau tas šonedēļ Līzi nevarēja apmeklēt, tad viņš tikai svētdien vien vēl ar viņu varēja tikties. Bet vai tā galu galā nebija viena alga, vai tie rītu vai svētdien norunāja, kad iet pie mācītāja skaitīt? Un, kad svētdien Līze par vakardienas muļķību sāks runāt, tad viņam būs labs iemesls valodu nogriezt uz citu pusi: «Klausies, cik uzcītīgi pagājušā nedēļā priekš mūsu kāzām pelnīju naudu...» Un Jānis atbildēja Putniņam, ka sākšot no rītdienas iet pie darba, un ara, sēja un ecēja cauru nedēļu ar sviedriem vaigā.

* * *

Svētdienas rītā Jānis uzģērbās tik skaisti, cik tam bij iespējams, un aizgāja drusku agrāk uz baznīcu nekā citām reizēm. Viņš ar Līzi jau priekš dievvārdiem gribēja satikties. Bet likās, ka Līze nebija atnākuse. Viņš tās nekur neredzēja, turpretim satikās ar pazīstamiem, kuri vai nu tūliņ, vai pēc kādiem ievada vārdiem vairāk vai mazāk jocīgā kārtā šūpuli pieminēja. likās gluži tā, it kā šis notikums jau visā pagastā būtu zināms...
Puiša dusmas uz sevi, bet it īpaši uz Andžu un saimniekiem auga augdamas. Ak. šī nolāpītā banda, kas gribēja un gribēja viņa laimi izjaukt... Bet pagaidāt tikai, gan jūs citu svētdien atpētīsiet acis...
Pēc beigtiem dievvārdiem Jānis līdz ar citiem puišiem pēc veca ieraduma nostājās netāļu no nabagu lādes noklausīties sludinājumos, kurus šķesteris mēdza izsaukt. Te atvērās ģērbkambara durvis, un mācītājs, vēl amata svārkos, parādījās tajās. Viņš pārlaida acis pār baznīcēnu pūli un tad piepeši māja ar roku. Jānis to redzēja, un viņam tā likās, it kā mācītājs v i ņ a m būtu mājis, bet, tā kā viņam līdzās stāvēja viens baznīcas pērminders, tad Jānis tikai pacēla cepuri un piedūra perminderim roku viegli pie sāniem. Šis arī tūliņ steidzās uz ģērbkambarī, bet atnāca tikpat ātri atpakaļ ar ziņu, - mācītājs vēloties ar Jāni runāt. Tā... Puisis nosarka. Ko tad mācītājs no viņa gribēja?
Ģērbkambarī bija sieva ar krustāmu bērnu, pāris meitu un zvanītājs. Sasveicinājies ar Jāni, mācītājs pamāja, lai tas viņam ietu līdz, un kāpa pa mazajām trepēm augšā, kuras ieveda istabiņā virs ģērbkambara, kur vācu dziesmu grāmatas stāvēja un mācītājs savu sviesta maizi mēdza apēst.
«Es jau ilgi biju nodomājis ar tevi kādu vārdiņu runāt,» mācītājs uzsāka, pēc ieraduma laipni puiša piecu noglaudījis, «bet pēdējā laikā tevis nepamanīju baznīcā un tevi mājā uzmeklēt man nebija laika. Saki jel, - tu drīzumā precēsies?»
«Jā, cienīgais mācītāja kungs,» puisis atbildēja un nolaida acis.
«Tā? Nu redzi - un tas jau ļoti labi, mīļo Ābol,» mācītājs turpināja valodu, «ļoti labi. Vēlos, ka manā draudzē visi puiši būtu tik godīgi kā tu.»
Godīgajam puisim raibs apmetās acu priekšā.
«Mācītāja kungs,» viņš stomījās un gribēja runāt pretim, «mācītāja kungs - -» bet nekā, vārdi aizspriedās rīklē un nenāca pāri par lūpām...
«O, es zinu, ko tu gribi teikt, mīļo Ābol,» mācītājs visai mīļi runāja un noglaudīja Jāņa karsto vaigu. «Na ja... tā lieta jau ir tāda - tāda... bet esi gluži mierā, mēs jau esam visi cilvēki, viens ar šādu, otrs ar tādu vājumu. Nedēļu pēc kāzām viss būs aizmirsts... Bet ko tev gribēju teikt: no otrdienas visu nedēļu nebūšu mājā, un tā ka tu laikam gribēsi, lai tevi jau nākošā svētdienā uzsaucu, tad varēsi rīt ar Latu atnākt skaitīt. Rītā priekš pusdienas... Un nu man jāiet, mīļo Ābol, jākristī vēl viens bērniņš.»
Mācītājs sniedza Jānim roku, un, kamēr šis, pavisam sajucis, pār to noliecās un to skūpstīja, mācītājs vēlreiz laipnīgi noglaudīja viņam vaigu un kāpa tad lejā.
Jānim, ģērbkambarī atstājot, bija tā, it kā pats nelabais to būtu sagrābis. Neizsakāmas dusmas plosījās viņa krūtīs, bezmērīga stūrgalvība pamodās viņā... Ā! šie ļaudis!... Pat mācītājam tie nekaunējās stāstīt tādas blēņas. «Bet nudie, jānudie jūsu nodoms jums neizdosies. Var būt, ka vēl kaut kādi būtu apdomājies... bet nu, nu šodien vēl ar Līzi iešu pie mācītāja, lai tas tad saka, ko grib, un lai baras, cik grib, itin nekas mani tagad vairs neatturēs precēt Līzi!»
Viņš devās uz krogu.
Izmeklējis visas istabas un Līzes neatradis, viņš pēdīgi sadūrās ar vienu Bleikšu puisi. Kur Līze? - Neesot uz baznīcu nākuse. Izdzinuse aitas ganos... - Ak tā... Jānis piegāja pie stoikas, izdzēra čarku, nopirka paciņu papirosu un devās no kroga laukā. Ar Līzi viņam šodien katrā ziņā bija jāsatiekas.
Lai gan ceļš nebija labs un pavasara saule ļoti spieda, Jānis tomēr ātri soļoja uz priekšu un sasniedza diezgan īsā laikā Bleikšu mājas robežas. Izgājis egļu mežiņam cauri, viņš pēdīgi atradās lielas, garenas noras malā, uz kuras aitu un jēru pulks mierīgi pirmās sulaiņās lapiņas plūca, kamēr noras malā uz maza, saules apspīdēta uzkalnīša sieviete sēdēja un auda lielsaišķus. «Tā viņa ir,» Jānis domāja un tuvojās ātriem soļiem ganu meitai. Suns, kas tāļāk krūmos bij ošņājis, tagad iesāka riet, un reizē ar pāri aitām arī audēja pacēla galvu. Jā, tā bija Ilze, viņa ieraudzīja Jāni, likās esam pārsteigta, bet nolieca atkal tūliņ galvu pār darbu. Viņas vaigi, kuru sarkanums līdzinājās daktiņu krāsai, uz acumirkli kļuva zilgani.
Puisis sveicināja laipni, bet meita tikai gluži vienaldzīgi satvēra izstiepto roku.
«Kurš vējš tad tevi šurp atpūtis?» viņa paasi iejautājās, aušanu arvienu naigi turpinādama. «Tevi jau vairs nemaz nedabū redzēt.»
«Nebija laika tevis agrāk apmeklēt,» puisis atbildēja, nomezdamies meitai blakus zemē. «Nudie nebija - esmu jau pie Putniņa iesācis strādāt.»
«Nebija laika? Hm! Priekš plažierēšanas pa ūtrupēm un priekš citu blamierēšanas - priekš tā tev bij laiks.» Runātāja uzmeta Jānim dusmīgu mirkli un savilka lieisaišķu velkus piepeši tik stīvi, ka līksts nokrakšķēja.
«Tātad nu tiešām iesākas škandāls, no kāda bijos,» puisis domāja un brīnojās pats par sevi, ka viņš nejutās nebūt uztraukts. Nē, pavisam otrādi - Līzes skarbie vārdi viņu dīvaini apmierināja...
«Priekš citu blamierēšanas,» viņš atkārtoja, «ko tad nu esmu izblamierējis?»
«Ak, neizliecies nu vēl tāds!...» meita izsaucās, vēl vairāk sadusmota no Jāņa baiss vienaldzīgajām skaņām. «Urga man visu izstāstīja. Tu esot priekš manis jau šūpuli nopircis! Vai tev kauns ar jel maz ir!»
Jānis pasmējās.
«Maz gan, kad esmu sadzēries,» viņš atbildēja. «Un Urga tev taču būs stāstījis, ka, šūpuli pirkdams, biju gluži lillā.»
«Kad tad tu neesi «lillā»?» Līze rupji iesaucās. «Kauns gan ir, kā apdomā, ka tik jauns cilvēks jau tik liels dzērājs!»
Jānis ieskatījās Līzē. Kas viņai deva tiesu jau tagad runāt šitādus vārdus pret viņu? Nudie saimniekam bija taisnība, viņa bija nikna kā pūce un neskaista turklāt. Viņai nupat runājot, Jānis bija ievērojis, ka viņas lūpas reizē ar baltajiem zobiem atsedza arī par daudz no sarkanajām smaganām, un tas izskatījās ļoti neglīti! Kur viņam agrāk bij bijušas acis!
«Ko tad neprecējies puisis ar naudu citu var darīt kā to apdzert,» viņš drusku iekaitināts runāja, «un priekš kam tad alus un brandvīns taisīti, ja ne priekš dzeršanas!»
«Un tu domā, ka saprecēšos ar žūpu, kas manu naudu pirmajās divās nedēļās pēc kāzām salies rīklē!» Ilze brēca sadusmota un uzlēca stāvu. «Oho! Vēl pasaulei varu parādīt, ka man nevajaga nedz tevis, nedz tava šūpuļa!»
Jānis brītiņu omulīgi zemē palika sēdam un nolūkojās Līzei ģīmī, kas tagad izskatījās sakrunkojies un vecs. Tad viņš ļoti lēnām piecēlās.
«Vai tu to pasaulei vari parādīt?» viņš sacīja. «Tad jau labi, tad rādi vien.»
To teicis, puisis apgriezās un sāka iet uz krūmiem, kuros suns pirmiņ bij rējis.
Kā sasaluse Līze Jānim noskatījās pakaļ. Viņa to bij gribējuse tikai izbārt, nevis pavisam ar viņu sanīsties. Bet dusmas, kas pa nedēļu viņas sirdī bij sakrājušās, viņu par daudz spēji bij pārņēmušas... Un nu skaistais precenieks bij vējā, lūk, tur viņš aizgāja - ak nē, viņš tūliņ griezīsies atpakaļ, gudrenieks, grib, lai viņu sauc atpakaļ... Nu jā, lai nu arī notiek, kā viņš vēlas...
«Jāni!» Līze sauca. «Jāni!... Nāc, es tev došu siera. Man ir!»
«Ēd vesela viena pate!» Jānis noņurdēja un nozuda krūmos.
«Ak tad tāda viņa īsti ir,» viņš domāja, tāļāk ejot. «Na, ar to tikai būtu ticis laimīgs! Būtu ieskrējis kā circenis karstos pelnos, ja tā šūpuļa nebūtu nopircis. Paldies Dievam, ka tas noticis... Kas par muļķi biju, ka neklausījos labu cilvēku padomos, bet tas jau ir, māte mani par daudz stūrgalvīgu izaudzinājuse. Bet nu gan vairs tāds nebūšu.»
Un it kā Jānis ar šiem vārdiem «veco Ādamu» būtu pametis un, cik ātri vien varēdams, būtu gribējis no tā tikt projām, viņš lieliem soļiem steidzās uz priekšu.
Bet kurpu tad viņš īsti skrēja? Ceļš, uz kura tas bij uzgājis, neveda vis uz Praulēniem, bet uz - - Viņš brītiņu apstājās... «Jā, tas bija īstais ceļš! Uz viņu! Uz Latiņu! Lai notiek, ko māte, ko saimnieki, ko mācītājs gribējuši un domājuši, lai errojas tur tā niknā pūce zila un melna!» Un Jānis soļoja tik dūšīgi tāļāk, ka dubļi vien šķīda.
Arī Latiņai šodien bij ganu svētdiena. Ieraudzījuse Jāni nākam, viņa tam lēnām mazu gabaliņu pagāja pretī.
«Tas tak jauki, ka tu reiz uz mani arī atnāc,» viņa runāja, un uz viņas seja gulēja kā saulīte, «nudie, es jau sāku vai bīties... es jau sāku domāt tādas nelabas domas.»
«Ej nu, ej!» Jānis sacīja un spieda meitenes roku.
«Jā,» viņa sacīja, un asaras tai sakāpa acīs. «Ak Jāni, ka tu zinātu, cik briesmīgi man bij ap sirdi, kad dzirdēju, tu bieži ejot uz Bleikšiem, - nē, to nemaz nevaru izteikt. Nudie, netrūka daudz, ka būtu ielēkuse akā!»
«Muļķīte,» Jānis runāja, un tumšs kauna sārtums pārklāja viņa vaigus. «Uz Bleikšiem gāju pēc naudas -»
«Redz nu, un man bij tādas nelabas domas. Ak, es... bet par to tevi tagad vēl vairāk mīlēšu. Jāni, - vai zini, kad man jūsu saimniece pastāstīja, tu esot - - tu esot nopircis šūpuli, tad aizgāju uz klēti un, ceļos nometusēs, pateicu Dievam, ka viņš tev tādu prātu devis. Nekad savā mūžā vēl tik sirsnīgi neesmu lūguse Dievu un es nozvērējos, ka no visas sirds pūlēšos, lai tu esi laimīgs. Un gan tu redzēsi, ka turēšu, ko esmu apņēmusēs, tu labais, tu mīļais, - tu labākais, tu mīļākais cilvēks pasaulē!»
Meitenei pie šiem vārdiem apbira asaras, un labākais un mīļākais cilvēks pasaulē aiz liela kauna nezināja cita nekā ko darīt kā Latiņu apkampt un nobučot.
«Rīt iesim uz mācītāju,» viņš pēc brītiņa sacīja.
«Iesim,» meitene čukstēja, aplika Jānim abas rokas ap kaklu un noskūpstīja viņam muti tik karsti, ka Jānis klusiņām nozvērējās Latiņu darīt laimīgu.
Un tie abi savus zvērestus nav pārkāpuši, jo visā pagastā Jāni ar Latiņu teic par laimīgu pāri.