RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

I

«Labdien, Zariņ!»
«Paldies, Zivtiņ!»
«Vai mūsu arī gaidīji?»
«Gaidīju gan.»
«Vai ko dzert ar dosi,»
«Došu gan.»
«Vai ko dzert ar dosi?»
«Došu, došu.»
«Un ko tad tu dosi?»
«Ko tik jūs gribat.»
«A, ā - ko tik mēs gribam, skat kas par lepniem vārdiem! Nu dod mums alu un brandviņu! Trīs pudeles alus, korteli brandviņa.»
Kamēr resnais krodzenieks veikli nolīkās aiz stoikas un ar pudelēm sāka skandināt, Zivtiņš, ievērojami glīts puisis, nosēdās pie stoikas un sacīja, kažoku lēnām atpogādams, uz abiem otriem, liesu, neglītu vīru un garu, slaiku puiku, kuri līdz ar viņu bij ienākuši tukšajā kroga istabā:
«Sēstaties! Sēsties, Kājaut, sēsties, Pēter!»
Papriekšu vārdā sauktais - neglītais vīrs - piebīdīja ar kāju beņķīti un atsēdās, turpretim Pēteris neievēroja uzaicinājuma, bet atraisīja valgu, ar kuru vairāk vietās lāpīto vadmalas mēteli bij sasējis, sāka staigāt pa lielo istabu uz priekšu un atpakaļ.
«Vai tu nesēdēsi?» Zivtiņš jautāja.
«Gan jau, gan jau Bērtul,» Pēteris atbildēja. «Pagaidi, lai drusku sasildos. Man dikti salst.» Un, pamīšus vienas kājas kā kramā sasalušās pastalas purnu piedauzīdams pie otras kājas papēža, tas staigāja tālāk.
«Man ar kājas sāka salt,» Kājauts sacīja un piesita savas zābakos iemauktās kājas pāri reižu ātri pie zemes. «Laiks grozījies.»
«Jā,» Bērtulis atteica, «šorīt bij daudz siltāks.» Viņš nomauca cimdus un skatījās krodzeniekā, kā tas uzprasītajām trim pudelēm, kuras pa tam bij uzlicis uz stoikas, vien' pakaļ otrai izrāva korķus un tad tos atkal divām atbāza kaklos līdz pusei atpakaļ.
«Tā,» krodzenieks sacīja, glāzes pieliedams, «lūdzu, kungi.»
Visi trīs saskandināja glāzes un dzēra.
«Laikam no sniega rakšanas pārnākdami?» krodzenieks jautāja un noslaucīja alus putas no ūsām.
«Kā tad,» Bērtulis atbildēja.
«Jūsu ceļa gabalā laikam ļoti maz bij ko rakt?»
«No mūsu mājas ceļa gabalā sniega ne lāpstas nebij ko norakt,» Kājauts atbildēja. «Bet uz Sausnoru gabala Zivtiņam ar puiku vietvietām bij ko rakt. Es viņiem ar to norunu gāju talkā, ka Zivtiņam ar mani vēlāk jānospēlē kāda partija biļata un jāiztaisa kāda pudele alus, un tā, lūk mēs visiem papriekšu tikām galā.»
Krodzenieks no prāvas karafes ielēja skārda mērā uzprasīto brandvīnu. Karafē tik maza lāsīte vien vairs palika atpakaļ. To sakuļādams, krodzenieks sacīja; «Paldies Dievam, karapa jau atkal tukša. Jāiet uz aku un jāpiesmeļ atkal pilna... Vai jums vēl kā nevajaga? Papirosu? Cigāru?...Tūliņ būšu atpakaļ.»
Viņš gribēja aiziet.
«Dod vienu paciņu paperaušu,» Bērtulis sacīja.
Krodzenieks atgriezās atpakaļ, izpildīja viņa vēlēšanos un pazuda aiz durvīm, kuras veda viņa privātdzīvoklī.
«Še pīpē,» Bērtulis sacīja uz Kājautu tā priekšā uz galda uzsviezdams papirosu paciņu, pēc tam kad to bij atplēsis un vienu papirosu savos baltajos zobos iespraudis. «Pēter, vai tu arī neuzrausi kādu dūmu?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja un berzēja savas nosalušās rokas.
«Nē? Par ko ne?» Kājauts iejautājās.
«Par to ka nemāku.»
«Nemāki? Ujā! Tik liels cilvēks un vēl nemāk pīpēt! Nu tad mācies. Pīpēšana vīram dod īsti vīrišku izskatu; nepīpētājs aizvien izskatās tāds, kā kad tas būtu nepilnīgs.»
«Kā par piemēru mūsu Jēkabs,» Bērtulis sacīja.
«Pareizi,» Kājauts teica. «Vai tas nav bāba?» «Bāba?» Pēteris skarbā balsī iejautājās. «Jūs abi nupat ļoti aplam izrunājāties. Pīpēšana vīram dodot īstu vīrišku izskatu?...» Viņš pasmējās īsi. «Ar to vīra vīrišķo izskatu gan stāv ļoti plāni, kam jau ar pīpēšanu jāizrāda, ka viņš ir vīrs. Ja tu, Kājaut, pastāvīgi neķulķētu, tad jau nu cilvēki pastāvīgi pārskatītos, tevi noturēdami par brunču valkātāju. Jo, lai gan tev jau droši vien būs savi divdesmit astoņi vai visi trīsdesmit gadi uz kosas, tev tomēr vēl nav tik daudz spalvu ap purnu kā dažam sieviešam!» Šos vārdus izrunājis, Pēteris valgu ap salāpīto mēteli sarāva cieti un izgāja ārā.
Kājauts izgrūda pāri balsienu, kuri izklausījās kā smiešanās, nosvieda līdz pusei nopīpēto papirosu zemē un samina to ar kāju.
«Re, ko tu dabūji!» Bērtulis izsaucās un smējās. «Tas vis nav plikām rokām ņemams.»
«Lielmutis tāds!» Kājauts sakaitināts runāja. «Bet par ko viņš tā sadusmojās, kad Jēkabu nosauca par bābu? Tiem abiem laikam labi satiek?»
«Satiek jau nu gan. Sasitušies kopā, tie abi vienādiņ iet pa saimniekam. Man tādi puiši nepatīk. Puišiem jāturas pa puišiem, tad iet kārtīgi.»
«Zināms,» Kājauts apstiprināja. «Ar tādiem cilvēkiem kopā dzīvot ir ļoti nepatīkami. Kā tad vēl pats Sausnors izturas pret šo pāri?»
«Nu, to jau nu gan vari domāt. Dēli un dēliņi vien griežas. Es jau vienmēr esmu tas sliktākais... Kad vecais mani kādreiz rāj, tad jau nekad nepiemirst teikt: «Kā tad Jēkabs tā nedara, skaties tak Jēkabā, skaties Pēterī, kādi tie ir...» Vai zini, tādās reizēs man prāts uz tiem abiem top vēl greizāks... Kājaut!»
«Nu?»
Bērtulis nolaida balsi un sacīja:
«Vai zini ko? Palīdzi man Pēteri piedzirdīt... Jau viņnedēļ apņēmos, kad uz sniega rakšanu izdzina, sak, ja tik vien mūs abus sūtīs, tad Pēteri lūkošu piedzirdīt. Lai redz vecais, ka viņa «dēliņš» arī prot ieņemt no sūrā, un lai tā man vairs tik daudz nekar kaklā. Vai palīdzēsi?»
«Par ko tad nu ne,» Kājauts atbildēja, kuram Pētera vārdi koda sirdī, un savilka ģīmi neglītās grumbās. «Tad nodoms labs. Ta tad vecajam būs ko skatīties, kad tu ar puiku kā ar tītavām ietuntuļosi mājā... Bet vai neiesim mazajā istabiņā? Tur netiksim traucēti.»
«Iesim ar,» Bērtulis atteica un piecēlās. Viņš nolēja no vēl gluži pilnās pudeles drusku alu savā glāzē un pielēja pudeli ar brandvīnu atkal pilnu.
«Ā!» Kājauts izsaucās un pakratīja lietpratīgi galvu. «Tāds maisījums der.»
Bērtulis pasmīnēja, paņēma pudeli ar sajaukto alu un vēl otru neizdzerto pudeli un iegāja kroga mazajā viesu istabā, kura atradās blakus stoikas istabai. Tai pašā acumirklī krodzenieks atkal ienāca stoikas istabā, pilnu karafi turēdams rokā.
Ieraudzījis Kājautu vienu, viņš vaicāja, vai biedri jau esot aizgājuši.
«Nē,» Kājauts atbildēja, «viens iegāja mazajā istabā, un otrs - nu, tur jau otrs nāk!»
Āras durvis atvērās, un Pēteris ienāca. Ne vārda nesacījis, tas iepūta pāri reižu saujās un uzsāka no jauna pa istabu staigāt.
«Vai vēl neesi sasilis?» krodzenieks jautāja.
«Nē,» Pēteris atbildēja.
«Nu tad, kā redzams, bez palīga šodien arī nesasilsi,» krodzenieks sacīja un pieklauvēja ar pirkstu pie brandvīna karafes.
«Taisnība gan, Zariņ,» Kājauts piebilda un piecēlās. «Arī mēs ar Bērtuli bez palīga nebūtu sasiluši. Ielej puskorteli!»
Viņš ienesa pilno puskorteli mazajā istabā.
«Tas labi,» Bērtulis sacīja, kad Kājauts skārda mēru uzlika uz galda, iestājās durvīs un sauca Pēteri.
Puika ienāca.
«Iedzer glāzi alus,» Bērtulis sacīja, glāzi pieliedams no pudeles, kurā alus nebij sajaukts ar brandvīnu.
«Man negribas,» Pēteris atbildēja. «Man no salta alus tak vēl vairāk salt.»
«Šitas alus nemaz nav salts, palūko vien.»
Pēteris pacēla glāzi, izdzēra to gandrīz līdz pusei un tad nolika to atpakaļ uz galda.
«Salts un rūgts,» viņš sacīja un taisījās istabiņu atstāt.
«Bet kur tad tu nu gribi skriet?» Bērtulis iesaucās un satvēra Pēteri aiz rokas. «Paliec tak še pie mums!»
«Viņš ar mani dusmīgs,» Kājauts sacīja, «Ko nu blēņas! Nāc sēdi še man līdzās.»
Bērtulis nosēdināja Pēteri uz ādas pārvilktā dīvana starp sevi un Kājautu. «Tu esi pārlieku nosalis... Roka kā ledus gabals.» Viņš palaida Pētera roku vaļā, satvēra skārda trauku un iedzēra krietnu malku. «Še ieņem tu arī no sūrā, redzēsi, siltums vien tūliņ apjuks.»
«Es jau brandviņa nedzeru,» Pēteris sacīja.
«Es zinu. Bet cik ilgi tad tu tik svēti gribi dzīvot? Jēkabs arī reizēm iedzer pa čarkai, un, ja viņš tagad te būtu klāt un tevi redzētu tik nosalušu, galvoju, ka tas teiktu: «Pēter, iemet vienu kanku!»
«Varbūt. Bet man par tiesu negribas.»
«Ak tu brīnums, kas tu esi par mamzeli! Tev tak no mums nebūs kauns sasilšanas dēj iedzert drusku brandviņa? Tad nudie būtu jāsmejas.»
«Nu tad manis dēļ - palūkošu ar, kā tas brandviņš māk sasildīt. Dod to stopiņu šurp.»
Un Pēteris dzēra.
«Stiprs,» viņš tad sacīja, smīnēja un aizlika roku acīm priekšā, jo tās pieskrēja pilnas asaru.
«Stiprs, bet labs,» Kājauts piebilda un saņēma skārda mēru no Pētera rokas. «Nu, vai netika tūliņ siltāk ap dūšu?»
«Vai nu ne. Papriekšu rīklē dega kā uguns, bet nu ir tā patīkami... kājas gan vēl salst.»
«Nu tad iedzer arī vēl kājām siltumu.»
«Nē, tad noreibšu.»
«Ujā, ujā, vai tad tev jau nu ir tāda vistas galva, ka no mazas lāsītes brandviņa tūliņ noreibsi. Dzer nu, dzer!»
«Nudie, tad noreibšu. Lai nu paliek! Kājas sasildīšu staigādams.» Pēteris gribēja piecelties.
Bet Kājauts viņu saturēja aiz rokas cieti.
«Neesi nu bērns. Mēs ar Bērtuli tak visu korteli jau esam izsūkuši un vai tādēļ esam noreibuši? Bērtul, rādi Pētera ceļu!»
Bērtulis dzēra, Kājauts dzēra un tad pielika Pēterim mēru pie mutes. «Dzer, brāl!»
Pēteris satvēra mēru.
«Lai tad arī iet,» viņš sacīja un iedzēra krietnu malku.
«Lūk, tā ir brangi,» Kājauts izsaucās, uzsita Pēterim uz pleca un sāka stāstīt garu, neticamu, bet smīdinošu joku. Beidzis viņš atkal satvēra mēru. «Tagad iemetīsim vēl ceļakāju un tad iesim.»
«Es vairs nedzeršu,» Pēteris sacīja un smējās. «Tad jau vairs nemaz mājā nevarēšu tikt... Lai tev gala, kā esmu noreibis.»
«Ārā saltums reibumu kā ar roku noņems. Tici man,» Kājauts puiku mierināja. «Uz manām veselībām, brāl!...»
«Vai, liec nu mani mierā, es tak vairs nevaru,» Pēteris lūdzās.
«Uz manām veselībām!»
«Citā reizē, Kājaut, citā reizē.»
«Ej nu, neesi tāds tiepša!» Kājauts izsaucās. «Še nu dzer! Kas ir, ir. Uz manām veselībām.»
«Nu, kad tu tik dikti gribi, - lai tad arī tā lieta iet,» Pēteris sacīja un satvēra osiņu. «Bet, ja nevarēšu mājā tikt, tad tu mani aiznesīsi!»
Viņš atkal smējās un dzēra. Bet tad mēru ātri nolika atpakaļ uz galda.
Durvīs parādījās jauns pienācējs, spēcīgs puisis, no galvas līdz kājām ar miltu putekļiem noputējis.
«Vai mēs tagad esam pie «Zelta zvaigznes?»» baltais jokodamies jautāja, nomauca cimdus un ieslēja pātagu pie durvīm kaktā. «Braucu no dzirnavām uz māju, ieraugu jūsu lāpstas ārā uz trepēm pie durvju stenderes, ienāku paskatīties, ko te darāt, - un šie man dzer!» Viņš tuvojās galdam, gribēdams uz tā nolikt cimdus. Bet piepeši, Pēterī cieti ieskatījies, tas iesaucās: «Ko tu te?»
«Es arī dzeru,» Pēteris atbildēja, smīnēdams un sniedza jautātājam roku. «Labdien, Jēkab.»
«Tu arī dzer! Jā, to redzu, ka esi dzēris.» Un tad, uz abiem otriem pagriezies, Jēkabs pielika: «Ko tad tas lai nozīmē?»
Bērtulis vienaldzīgi paraustīja plecus.
«Viņam bij salt. Gribēdams sasildīties, tas iedzēra drusku brandviņa, tas ir viss,» viņš sausi sacīja.
«Jā, man bij salt,» Pēteris apstiprināja Bērtuļa vārdus. «Man bij salt, un viņi mani spieda, lai dzerot. Bet es nemaz neesmu tik sareibis, kā tu varbūt domā. Skaties!» Pie šiem vārdiem Pēteris piecēlās stāvu.
Lai gan viņš veikli piecēlās un nebūt nelīgojās, bet stāvēja cieti uz kājām, tad tomēr no viņa acīm un no visa viņa nevainīgā, kaunīgiem smaidiem pārklātā ģīmja skaidri varēja redzēt, ka viņš bij noreibis... Jēkabs satvēra Pēteri aiz rokas.
«Nāc,» viņš sacīja, «brauksim uz māju! Cik tu notērēji?»
«Viņam ar krodzenieku nav nekādas darīšanas,» Bērtulis viņa vietā atbildēja, «braucat vien ar žēlīgu Dievu.»
Pātagu paņēmis, Jēkabs attaisīja durvis, izlaida Pēteri ārā un tad, ne vārda nesacījis, pazuda arī pats aiz tām.
Brīdi abi draugi mēmi sēdēja viens otram pretim. Tad Kājauts iesmējās.
«Vai tu redzēji, ka mūsu domas šoreiz neizdevās,» viņš sacīja. «Kamēr viņš tiks mājā, tamēr puikam galva būs skaidra. Kaut jel velns mums to Jēkabu tik piecas minūtes vēlāk būtu uzgrūdis... tad puika bij gatavs... Bet ko nu ar to sajaukto alu lai darām?»
«Zemē jau nu tā neliesim,» Bērtulis atbildēja. «Ja tu tāda nevari dzert, tad to viens pats izdzeršu. Ielej!»
Bērtulis ielēja, un abi dzēra.
Ārā pa tam Jēkabs bij atraisījis zirgu no slitas un ielicis Pētera lāpstu ragavās. Pamezdams ar roku, lai Pēteris sēstas uz vezuma, viņš sacīja:
«Vezums nav smags. Sēsties virsū.»
«Es labāk iešu kājām, Jēkab. Sēdot man būs salt.»
«Manis dēļ. Redz, tā iet, kad cilvēks neklausās! Va es tev šorīt netiku teicis, apvelcies manu kažociņu, mauc manus vecos zābakus kājās! Ja būtu klausījies, tad nebūtu bijis jāsildās ar Bērtuļa brandviņu.»
Viņš uzsauca zirgam, tas sāka iet, un lēniem soļiem Jēkabs un Pēteris gāja vezumam pakaļ. Abi klusēja.
Tikai kad viņi bij nonākuši mežā, starp kura kokiem nelielā tālumā māja bij redzama, zēns iesacījās:
«Man tev kas jāsaka... Tu man šodien atkal biji tāds labs draugs... Es tev arī vienmēr būšu labs draugs.»