RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

I

Ap Kalna Spijēniem gaudoja salts ziemas vējš. Bez mitēšanās viņš dzenāja palseno sniegu pa sētu no vienas vietas uz otru, gan klēts, gan kūts, gan istabas durvju priekšā saputinādams tādas sniega kaudzes, kas gandrīz sniedzās līdz ēku jumtiem. Tad atkal, it kā par sevi sadusmojies, viņš atjaunotiem spēkiem izjauca savu darbu, augsti gaisā sniegu saceldams un uz malu malām to izkaisīdams.
Istabā pie maza, rupju galdautiņu apklāta galda sēdēja jauns vīrs ar savu sievu. Viņi ēda brokastu, parasto zemnieka ēdienu ziemā: tauku putru un maizi.
«Vai dzirdi, Anniņ, kā vējš kauc un dauzās ap mūsu veco būdu,» vīrs sacīja un turēja roku pret aizsalušo logu, lai uzkristu uz tās pa kādu šķirbu istabā ieskrejošās sniega pērsliņas, «še kalnā viņš var izgaudoties un izplēsties īsti pēc sava prāta. Klau, kā viņš ņemas, ka visi pakši knakšķ, - vai tev nav bail, ka vecā ēka nesakrīt?»
«Nē,» - atbildēja, uzcītīgi strēbdama un maizes rikā laiku no laika garšīgi iekozdama, «nē, man nemaz nava bail. Lai viņa knakšk vien, zinu, ka mūsu dzīvoklis tik vecs vēl nava, ka tas sakritīs, Jānīt.»
«Tā, bet kā tu to gan tik droši vari zināt?»
«Nu redz, es to zinu tā: ja jau viņa būtu uz krišanu, tad tu tajā trīs dienas atpakaļ manis tik droši vis nebūtu vedis iekšā, jo tā cilvēka, ko mīlējam, tā vis nevedam briesmās - un tu tak sakies mani mīlējot, ko?»
«Sakies?... Tad tu vis īsti vēl nezini, vai tevi mīlēju!» vīrs smiedamies iesaucās un skatījās Annas skaistajās acīs. «Bet tas gluži pareizi: kas vēl nava pierādīts, par to brīvi šaubīties, un savas mīlestības tev vēl ar neko neesmu pierādījis, tādēļ ka to neesmu spējis,» vīrs pēdējos vārdus izrunāja ar manāmu rūgtumu balsī.
«Bet, Jāni, - ko nu!» Anna iesaucās un nolika karoti uz galda. «Es runāju par jokiem, un tu to sāci ņemt par tiesu. Kādu pierādījumu par to, ka mani mīlē, man tad vēl vajaga? Es nekādu negribu... Ak tu laikam domā, kad tad vien nešaubīgi tavai mīlestībai ticētu, kad mani būtu ievedis kādā pilī vai tādā mājā, kāda Lejas Spijēnam, vai vismazāk mani uz kāzām bagāti apdāvinājis visādiem niekiem pēc minētā mūsu kaimiņa priekšzīmes?»
«Zināms,» Jānis atbildēja, arī karoti nolikdams un galvu rokā stutēdams. «Man nudien ir kauns, ka tev šitādā vecā suņu būdā bij jālien, kuras sienas tik izdēdējušas, ka pat sniega vairs lāgā neattura.»
«Un man nudien ir prieks dzīvot ar savu mīļo vīriņu šitādā vecā suņu būdā,» Anna sacīja, roku mīļi aplikdama Jāņam ap kaklu. «Jo saltāka viņa būs, jo cietāki mans Jānītis spiedīsies pie manis, vai ne!»
Jaunais vīrs apkampa dedzīgi savu sievu. «Gudreniece,» tas iesaucās un noskūpstīja to, «bet, kad nu meklēšu siltuma pie krāsns un ne pie tevis, ko tad?»
«Īsa lieta: tad krāsns nekurināšu,» Anna atbildēja, vīram abām rokām matus uz pieres izglaudīdama, «jā!»
«A, tā!» Virs gardi nosmējās. «Tad jau gan!... Nudien, jo ilgāk ar tevi esmu kopā, jo vairāk mazinās manas raizes par to, ka tu varētu reiz nožēlot, ka neesi palikusi par Lejas Spijēnieti.»
«Kā, vai tev patiesi bijušas tādas raizes?»
«Jā. Un domāju, tādas raizes gluži dibinātas. Saki pate: tev stundīgi viņļauži priekš acīm, stundīgi tu redzi viņu lepno dzīvokli un visu viņu pārpilnību saimniecībā, ik dienas tu dzirdi, vairāk vai mazāk, cik spoža dzīve Lejas Spijēnietei, - vai tad kāds brīnums, kad tu, salīdzinājusi visu kaimiņu bagātību ar mūsu nabadzību, sāc sev pārmest, domādama: «Kaut jel būtu labāk apdomājusies un bagāto Slaucēju ņēmusi! Kas man tagad kaitētu, dzīvotu kā lielmāte!...» Šorīt pat: vai tu liktu tauku putru pie lūpām, vai ēstu basu maizi? Vai tev pašai savu roku trauki būtu jāuzliek uz galda un atkal jānokopj? Vai sēdētu istabā, kurā jābīstas, ka sijas neuzkrīt virsū un nenosit? Ni jau. Bet nu tev viss tas jādara... Redz, ko esi iemantojusi, nabago Silabriedi precēdama!»
«Ir jau slikti,» Anna apgalvoja jocīgi bēdīgā balsī, «ir jau slikti, tāpat kā tev. Saki, kas tev tagad nekaitētu gozēties uz Bebriņietes naudas maisiem, kad būtu viņas gribu izpildījis un tai iegājis par iegātni!»
«Kaitēt jau nu nekas gan nekaitētu, bet ko bij darīt, ka tu man labāk patiki nekā viņa ar visiem saviem naudas maisiem.»
«Tas pats liktens, kas man bij ar kaimiņu Slaucēju! Ū, es pie tāda būtu gājusi! Mēs jau ne druskas nesaderētum kopā. Kad viņš, mani tikai uzrunādams vien, nevarēja gluži atmest savas augstprātīgās izturēšanās, kas būtu noticis, kad būtu palikusi viņa sieva! Nudien tāda savā laikā neesmu redzējusi, kāds viņš. Tikai raibās astes vien vēl pakaļā trūkst... Saki tak, - kur viņš iemācījies šļupstiski runāt? Vai tā runā tie, kas pieskaitās pie smalkiem ļaudīm?»
«Laikam. Tie, kas tuvāk pazīst mūsu baronu, saka, Slaucējs mēģinot tāpat runāt un izturēties kā barons.»
«Jā, jā. Slaucējam, kā koku tirgotājam, daudz darīšanu ar baronu, tad jau brangi viņā var noklausīties un noskatīties un tā līdz ar lielu peļņu pārnest mājā arī smalkas ierašas. Bet šaubos, vai viņš ar visām savām smalkajām ierašām darīs laimīgu savu jauno sievu. Viņš neizskatās pēc tāda, kas prastu vai gribētu kādu cilvēku darīt laimīgu. Nē, neticu, ka tas pāris dzīvos laimīgi.»
«Nu, un vai tu domā, ka mēs dzīvosim laimīgi?...» Vīrs skatījās nopietni sievas acīs.
«Kādēļ mēs nedzīvosim? Mūs savedusi kopā tīra mīlestība vien, mūsu laulība dibināta uz labiem pamatiem it kā tā māja, no kuras rakstos lasāms. Slaucēja laulībai turpretī nav nekāda pamata, un tu zini, mīļais, kas ar to namu notika, kas uz smiltīm bij dibināts: kad vētra un ūdeņi nāca, tad viņš sagāzās.»
Vīrs nopūtās.
«Slaucēja laulībai ļaužu acīs ir labāks pamats par mūsu,» tas sacīja. «Viņš ir bagāts. Caur Lapiņu Ilzes apprecēšanu viņš paliek vēl bagātāks. Četras govis, zirgs ar visu aizjūgu un divi tūkstoši skaidrā naudā - tas it brangs pūrs, labs pamata akmens laulībai... Mēs turpretim esam tukši, un man bail, ka pie mums nepiepildās vārdi: kur bads pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!»
«Jānīt, Jānīt, kas tā par runu!... Nelaidīsim bada pa durvīm iekšā. Raugies, vai šitās četras rokas, ņipras un spēcīgas, viņa nevarēs atgaiņāt. Tur nav ko bīties!»
«Ir gan ko bīties. Kāju viņš jau ir iespēris mūsu istabā mums ir parādi...»
«Tikai divi simti, vīriņ. Simts uz katra, tas nava daudz.»
«Trīs simti, Anniņ. Tu aizmirsti simts rubļu, kas man jādod māsai kā viņas daļa. Trīs simti, trīs simti - tas liels parāds priekš tik maza gruntnieciņa, kāds es.»
«Bet tomēr netik liels, ka nevarētu cerēt to drīzā laikā ar Dieva palīgu nolīdzināt,» Anna atbildēja. «Redzēsi, vīriņ, cik taupīga saimniece es būšu. Tu tīri nobrīnosies. Lai tikai izved vien tavu māsu, vai tu domā, ka tās vietā vairs meitu ņemšu! Iztiksim mēs divas vien: tava māte un es. Jā, jā, nesmīni vis, man ir spēks kaulos. Gan redzēsi, mūsu manta augs kā mauriņš pēc pavasara lietus!»
«No tavas mutes Dieva ausī, sirsniņ,» Jānis sacīja un spieda sievas roku. «Neesi jau nu tāda snaudule, kā to no mūsu kaimiņienes saka. Tevi dzirdot tik droši savas cerības izrunājam, man paliek daudz vieglāk ap sirdi jo, taisnību sakot, parāds mani smagāk spiež, nekā to, līdz šim esmu rādījis.»
«Bet kāpēc? Vai citiem nava daudz vairāk parādu par mums, un tie par viņu deldēšanu nemaz tik ļoti nebēdājas. Nesūrojies tu arī.»
«Parāds nav brālis.»
«Nav, nav, bet Dievs savēju arī neatstāj.»
«Taisnība, Anniņ. Bet tu nezini, ko viņš ar mums nodomājis!»
«Kas to lai zina,» Anna sacīja pieceldamās un nevilšus nopūzdamās, «cerēsim visu labu.»
Viņa salika ēdamos traukus, iznesa tos saimes istabā, ienāca, salocīja galdautiņu un nosēdās tad krāsns tuvumā, sākdama naigi vērpt vilnu.
Jaunais vīrs turpretī bij atritinājis kaņepāju sauju un vija kādu pineklu.
Ārā pa tam vējš nebij mitējies, bet gaudoja ar tādu pašu sparu, kā sacīts, tikai viņš tagad bij grozījies un nāca no citas puses: taišņi no Lejas Spijēniem...