RŪDOLFS BLAUMANIS

ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ

IEVADAM

Pēc tam kad mūsu jaunekļi un jaunavas ar Rakera, Makera un Stakera izdotām grāmatām: «Cilvēks un viņa dzimums», «Laulības gultā» un «Kas jāzin jauniem pāriem?» tā puslīdz pietiekoši sagatavoti uz laulības dzīvi, man liekas esam neatliekams laika prasījums mūsu jaunībai arī rādīt to ceļu, pa kuru tā sekmīgi var iekļūt mīlestības dārzā. Pasniedzu te tādēļ gan kāda biedra Paula fon Šēnthāna, gan mana paša pārbaudītos piedzīvojumus īsu padomu veidā, piebilzdams, ka par šo lietu drīzumā iznāks bieza grāmata divos sējumos, kur tad alfabētiski sakārtots, viss būs atronams, kas no seniem laikiem par mīlestību novērots.
Man šķiet, ir lieki izskaidrot, kas mīlestība ir. Vairums zin, ko tā nozīmē. Mīlestība ir ļoti veca, un laikam feniķieši to pārnesuši uz Eiropu. Šis jēdziens aptver daudz nozaru - par piemēru: mātes mīlestību, dzimtenes mīlestību, paša mīlestību utt, bet še ievērosim tikai to mīlestību, kura no Lapas Mārtiņa, Heines un citiem dzejniekiem ar vairāk vai mazāk talenta tikuse apdziedāta.
Runājot par vecumu, kādā mīlestībai būs nodoties, vispārēji noteikumi lāgā nav uzstādāmi. Tur jārīkojas gluži pēc apstākļiem, pēc laika, cik tā kuram atliek, un pēc sirds vajadzībām, ja tādu kāds krūtīs mana. Pie vīriešiem mīlestību atron starp 20. un 60. mūža gadu, sievieši ar viņu nodarbojas no 16. līdz 40. gadam, daži pat vēl ilgāku laiku. Taču piedzīvojumi māca, ka vēlāka nodarbošanās ar mīlestību pavisam reti sniedz panākumus.