RŪDOLFS BLAUMANIS

ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ

PIRMĀ TUVOŠANĀS

Pilsētā, kur bieži viens otra nepazīst, tuvošanās ir diezgan grūta lieta un prasa no vīrieša daudz viltības un apķērības. Ne visi jaunie skuķi pret vīriešiem pienācīgi prot uzstāties un tiem atvieglināt pirmo soli. Daudz jaunavu pat it kā ar lepnumu izvairās no otra dzimuma laipniem mirkļiem, it sevišķi tas notiek pie dāmām līdz 30. gadam. Vēlāk šis untums zūd. Vislabākā izdevība priekš pirmās tuvošanās iznāk pastaigājoties. Tad mīļotam priekšmetam, lai arī iz cienīga attāluma, var dot noprast, cik dziļu iespaidu tas darījis. Sekošanā nevajaga nogurt, taču cienītājs nedrīkst arī kļūt uzbāzīgs. Katrs vīrietis pats nomanīs, cik tāļu tas drīkst iet. Pārāk skaļa nokrekšķēšanās, kāsēšana vai nopūšanās nav ieteicamas, jo tāda izturēšanās lēti var kļūt smieklīga, un no tam jāsargājas.
Priekš jaunavām jāpiezīmē, lai tās ar pārspīlētu atturību nesaceļ domu, ka viņas pilnīgi nepieietamas. Caur to it sevišķi nemākuļi viegli tiek atbaidīti un aizbēg uz visiem laikiem. Katram skuķam arī ieteicams spoguļa priekšā iemācīties neuzkrītoši skatīties sāņš, lai pakaļnācēju varētu novērot. Skatu logu priekšā jāapstājas un jādara tā, it kā tur izstādītos priekšmetus aplūkotu. Pie tam iznāk neuzkrītoša izdevība satikties. Dārzos un alejās it kā nejauši cimdu vai ko tamlīdzīgu var nomest zemē. Vīrietis, kuram godīgi nodomi priekšmetu pacels un nodos «pazaudētājai». Kam tad kaut cik runāšanas dāvanu, tas viegli atradīs pāris vārdu, ar kuriem tas pirmo laipiņu metīs uz skuķa sirdi.
Jaunavai jāizliekas pārsteigtai. Bieži jau tas, kā viņa pateiksies, «atradēju» uzmudinās. Vīrietis tad tūliņ stādās priekšā, pasniedz savu vizītkarti, kurai vajaga būt neaprakstītai, it sevišķi tur nedrīkst būt uzzīmēts kaut kāds divējādi saprotams vecpuišu joks. Ja dāmas mājas numurs nav zināms, tad viņa jāpavada līdz mājai un jāielāgo, kur viņa nozūd.
Uz laukiem saimniekdēli un kalpu puiši izraudzīsies priekš pirmās tuvošanās tirgus bičkas un dažādus citus izrīkojumus. Ieteicama vieta ir baznīcu priekšnami. Kad ērģelnieks spēlē izvadīšanas gabalu, tad jauneklis baznīcēnu pūlī piespraucas izredzētai klāt un uzgrūžas tai it kā netīšām virsū. Tad viņš notvīkst, ja var, un saka: «Atvainojiet, lūdzu, - ļaudis tik nekaunīgi,» - un ar to sarunāšanās ievadīta. Skolotājiem ieteicams dibināt dziedāšanas korus, pie kuriem piedalīties tad uzlūdz iemīļoto priekšmetu. Ja spēlē teātri, tad skolotājs vai skrīveris izraudzīsies mīļotāja lomu un dos uzcerētajai pretspēlētājas lomu. Ieteicama luga šādiem gadījumiem ir «Ļaunais gars», jo tur pirmā cēlienā pēc sirds patikšanas var izķerstīties un izbučoties. Mēģinājumos šīs vietas vismaz reiz jāatkārto.
Pie kalpu puišiem un meitām izstrādājusēs tāda rīcība, ka tie, kas kopā dzīvo un viens otram patīk, izrāda šķietamu lielu nesaticību. Viņš viņu dēvē par «kārnu kazu», Kurzemē par «knīpu», viņa viņu nosauc par «medus lāci» un solās to ar «dzīvsudrabu uzspert gaisā». Bet slepenībā viņa salāpa viņa kreklus un uztaisa ik vakarus viņa vietu. Viņš turpretim siena laikā nobeidz pļaut viņas cirtienu un atnes tai svētdienās pa pusmārciņai bambaku.