RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

IV

Domas, kas Bērtuļam tik tā nejauši bij iešāvušās prātā, pārvērtās par jo cietāku nodomu, jo tuvāk ložu laiks pienāca. Bērtulis visādā ziņā gribēja atsvabināties no zaldātiem. Dienu no dienas viņš kļuva klusāks un domīgāks, nepiedalījās gandrīz vairs nemaz pie pārējās saimes sarunām, noklausīdamies tajās bez kādas dalības; kļuva manāmi vājāks un - aizmirsa pat dažu svētdienu savas bēdas apslāpēt ar parasto līdzekli.
Tikai kad kādu reizi iesāka valodu par «kručiem», ar kādiem šis vai tas mēģinājis atsvabināties no kara dienesta vai patiesi atsvabinājies, Bērtulis kļuva uzmanīgs un runāja līdz. Jā, nereti viņš pats uzsāka valodu par šādām lietām, līdz tas pēdīgi lielu skaitu pamācību bij ieguvis, kas viss rādīja ceļu, kā izbrāķēšana panākama.
«Vai jūs kaut ko redzat?» kādā dienā Pēteris sacīja, saimei pie pusdienas galda sēdot, un piegrieza savas jautrās acis Bērtuļam. «Vienam no mums ar šodienu gavēnis beidzies!»
«Vai tu runā par Bērtuli?» kāds puisis jautāja. «Man arī tā liekas. Viņš atkal ēd. Laikam redz, nabags, ka ar nomērdēšanos tikpat nekur netiks. Vai ne, Bērtulīt? Vājāks gan esi palicis bet tādēļ tevis vēl neizbrāķēs. Jā, jā, badā mirt nav nekāda viegla lieta.»
«Ej nu, ej, nemuldi,» Bērtulis saskaities iesaucās un nosarka, «nezin kā vēl jūs neizdomāsat! Nomērdēšanās - skat, kas tā par izzobošanu! Es neēdu tādēļ, ka nevarēju ēst, tādēļ ka aizviņā svētdienā vāģus no grāvja palīdzēju izvilkt un pie tam laikam biju pārcēlies. Tagad esmu vesels un tagad atkal ēdu, vai jums par to žēl?»
«Nē,» puisis atteica, «nav žēl. Bet iestāsti tu citiem, ka tu tādēļ neēdi. Kāpēc tu liedzies? Mēs jau neviens neiesim tevis pie komisijas apsūdzēt.»
«Viņš neuztic Jēkabam,» Pēteris piemetināja.
Bērtulis puikam uzmeta dusmīgu mirkli.
«Un kas tad šis gan tāds ir, lai tam uztic!» viņš sacīja.
«Jā, paprasi,» Jēkabs piebilda. «Kas šis tāds ir?»
«Viņš ir liels blēdis,» Pēteris sacīja un uzlika roku uz Jēkaba pleca. «Bet vai zini ko, Bērtul? Kad tev nomērdēšanās nepatīk, došu tev padomu, kā tu citādi ļoti lēti vari tikt vaļā no zaldātiem.»
«Vai es tava padoma prasu?» Bērtulis rupji iesaucās.
«Došu tev to neprasītu,» Pēteris atbildēja, kas labprāt Bērtuli kaitināja. «Redz, Bērtulīt, lieta ir gluži vienkārša: tev tikai labās rokas rādāmais pirksts jāsaliec līks un jāsaka, ka tas tev jau no mazām dienām tāds ir. Stiprs tu diezgan esi, pirkstu tu i tad noturēsi līku, kad tev to ar varu gribēs izliekt taisnu. Tikai sargies no viltus, ka tev neiziet tāpat kā tam nabaga puikam, kas uz gudro jautājumu, kāds viņa pirksts agrāk bijis, atbildējis: «Tāds!»» Pie šiem vārdiem Pēteris izstiepa labo roku, salieca rādāmo pirkstu līku un tad to atkal izstiepa gluži taisnu.
«Vecs, sapelējis joks,» Bērtulis runāja. «Muld, ne šā, ne tā.»
«Vai tev šis padoms nepatīk?» Pēteris jautāja. «Nu zinu vēl vienu. Ja tu nevari uzgalvoties pirkstu noturēt saliektu, tad dari šitā: paņem cirvi, uzliec labās rokas rādāmo pirkstu uz bluķa - un knaukš! - tur viņš guļ zemē... Cienīgie, žēlīgie lielkungi, ko jūs no manis gribat, esmu nabaga kroplis!...»
«Vai tu traks!» kāda meita iesaucās. «Pirkstu nocirst! Man tūliņ skuras nāk, kad tik par to iedomāju vien!» Viņa patiesi noskurinājās, nolika karoti un piecēlās no galda.
«Vai jūs domājat, ka šitādas lietas jau nav notikušas,» Pēteris turpināja. «Ā ir gan. Esmu savu tēvu vairāk reižu par kādu puisi dzirdējis stāstām, kas sevi šitā sakropļojis un caur to ticis vaļā. Tas bijis tos laikos, kur zaldātiem vēl divdesmit pieci gadi bij jādien un rekrūtus ķertin ķēra.»