RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

V

Līdz ložu laikam tikai trīs nedēļas vien vairs bija.
Bērtulis strādāja piedarbā. Viņš bij izvētījis rītā izkultās auzas un tagad nostājās laišķi rokā pie piedarba durvīm, gribēdams drusku atpūsties.
Brīdi vienaldzīgi noskatījies vistās, kas pa piejumi, graudus meklēdamas, staigāja apkārt, viņš pārlaida acis pār savām noputējušām drēbēm, uzlūkoja pēdīgi labo roku, kurā tas turēja laišķi. Viņš vēcināja roku, it kā gribēdams izmēģināt viņas spēku, izstiepa rādāmo pirkstu taisnu, tā ka laišķi tikai īkšķis un trīs pārējie pirksti saturēja, un vēcināja roku atkal uz augšu un uz leju.
«Nav nekādas starpības,» viņš noņurdēja, «itin nekādas...»
Viņš nolika laišķi un sāka pelavas no rijas nest pūnē. Bet pie tam viņš rūpīgi sargājās izlietot labās rokas rādāmo pirkstu. Kad darbs bij padarīts, viņš atkal nostājās pie piedarba durvīm, uzlūkoja savas abas rokas, tās izstieptas turēdams savā priekšā.
«Bez viņa var iztikt,» viņš atkal ņurdēja, «var iztikt - tikai rokas nesmukais izskats... Bet par to nekas.»
Kad Bērtulis auzas bij aiznesis uz klēti un piedarbu izslaucījis, viņš uzmeklēja savu cirvi un aizgāja ar to uz tecīlu. Ar lielāko rūpību viņš to ilgu laiku tecināja un tad to noglabāja piejumī aiz spāres.
Svētdienas pēcpusdienā viņš nedarbu gribēja izdarīt.