RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

VI

Lai gan Ieva nezināja, ko Bērtulis bij apņēmies darīt, tad viņa tomēr manīja, ka ar to kaut kas sevišķs notika. Viņš atkal ēda ļoti maz, runāja vēl mazāk un naktīs lāgā negulēja. Ievai iešāvās prātā Bērtuļa vārdi: «Pret brangumu un veselību ir zāles!» - un prasīja Bērtuļam, vai tik šis sev neesot kaut ko padarījis, vai neesot kaut kā sazāļojies. Bērtulis atbildēja ka neesot. Nu kādēļ tad šis topot tik vājš un nemaz neēdot? Nu tādēļ, ka tā pate pārcelšanās laikam vēl neesot izgājuse no kauliem, un vai tad nu arī vairs griboties ēst, kad ceļš uz Cēsīm jau zem kājām.
Bet šie izskaidrojumi Ievas nepārliecināja. Viņa domāja, ka Bērtulis nodarboļoties ar pašslepkavības domām. Rūpes par viņu meitu pēdīgi tā nomocīja, ka tā maz dienās kļuva tikpat vāja un bāla kā Bērtulis.
«Tiem būs grūti šķirties kad jau tagad tā nobēdājušies,» mājas ļaudis runāja...
Tā svētdiena pienāca.
Bērtulis apģērbās kā arvienu, kad viņš izgāja uz lauku, un aizgāja kopā ar citiem uz baznīcu. Ieva palika mājā.
Daudz vēlāk nekā tie citi Bērtulis pārnāca mājā. Ieva, kas pa logu viņa nākšanā noskatījās, nomanīja no viņa smagās iešanas, ka tas atkal reiz pēc ilgāka laika krietni bij sadzēries. Viņa to redzēja ieejam puišu klētiņā un gribēja arī tūliņ doties turp kad saimniece viņu sauca. Uzdoto darbu padarījuse, Ieva klētiņu atrada tukšu. Pate nevarēdama saprast, kādēļ, Ieva satrūkās un aizsteidzās uz rijas piejumi, kur Bērtulis reizēm savu reibumu mēdza izgulēt. Patiesi, tur jau viņš bija - lai gan tas šoreiz negulēja, bet uz ozola bluķa sēdēja. Viņa ģīmis bija gandrīz tik bāls kā balināts audekls un it kā piekusis viņš atspiedās pret rijas sienu. Rokas tas bij sabāzis svārku kabatās un skatījās nespodrām acīm pienācējā.
«Kas tev noticis?» Ieva sabijusēs iesaucās, Bērtuli tādu ieraudzīdama. «Apžēlojies, kāds tu izskaties! Bērtul, kas tev kait?»
«Nekas nekas,» Bērtulis atbildēja un mēģināja smaidīt. «Drusciņ nelabi - tu zini...»
«Bērtul, Bērtul, kas tev šodien atkal tik daudz lika dzert! Es tevi lūdzin lūdzu, taupi savu naudu, taupi jel savu veselību!» Bet tad viņa ieraudzīja asiņainu cirvi, kas pie Bērtuļa zemē gulēja, un sarāvās.
«Ko tu ar to cirvi gribēji darīt!» viņa iesaucās.
«Ko es ar to cirvi gribēju darīt,» Bērtulis atkārtoja, maģenīt nosarkdams, «ko es ar to gribēju darīt?»
«Jā. Tu gribēji nonāvēties. Es to zināju, es atminēju, kādas domas tev gāja pa galvu, kad tu kā sapnī staigāji apkārt! Un ar cirvi!»
«Nemaz negribēju nonāvēties,» Bērtulis īsi atbildēja.
«Kam tad tas cirvis še guļ?»
«Es - es - Iev, man negribas stāstīt, ko ar viņu gribēju darīt.»
«Stāsti nu, stāsti!»
«Nu jā. Gribēju sev nocirst pirkstu,» Bērtulis čukstēja.
«Gribēji? Tu jau to esi izdarījis!» Ieva iesaucās, cirvi satvēruse. «Skaties šurp! Cirvis ir ar asinīm...»
«Bet es sev patiesi neesmu pirksta nocirtis,» Bērtulis sacīja nokaunējies, «ja netici, - skaties!»
Viņš abas rokas izvilka no kabatām un rādīja tās Ievai - patiesi visi desmit pirksti vēl bij veseli.
«Tad tu tak esi gribējis nonāvēties,» Ieva sacīja.
«Nudie ne, klausies, kā bij: atnācu šurp uz piejumi un gribēju sev nocirst pirkstu, lūk. šito,» -viņš satvēra ar kreisās rokas pirkstiem labās rokas rādāmo, - «bet kā to uzliku uz bluķa un pacēlu cirvi, tā man piepeši palika nelabi ap sirdi. Nolaidu cirvi, atpūtos drusciņ. Bet, tiklīdz kā cirvi no jauna pacēlu un domāju: «Nu gan par tiesu cirtīšu,» -tā man apmetās gluži dzeltens ap acīm, cirvis izkrita no rokas un krizdams ievainoja drusciņ labo kāju. Gribēju vai noģībt, jo nevaru skatīties asinīs, un tad tu pienāci... Ko tu gan teiktu, ja sev to pirkstu tiešām būtu nocirtis?»
Ieva noskurinājās.
«Vai tu mani labāk redzētu aizejam zaldātos vai ar nocirstu pirkstu?» Bērtulis vaicāja.
«Ej nu, Bērtul, kas tā par ērmotu runāšanu.»
«Nu atbildi tak!»
«Nu, ka nu man taisnība jāsaka, bez tā viena pirksta ubagot jau nu tev nebūtu jāiet. Tas pats Bērtulis tu būtu ar deviņiem pirkstiem, kas tagad esi ar desmit.»
«Tā! Nu tad: še audekla lupata, un tur ir cirvis - saņemies un nocērt tu man to pirkstu!»
Iztrūkusēs Ieva atkāpās soli atpakaļ.
«Negudrais!»
«To jau domāju, ka tu liegsies,» Bērtulis sacīja un nodūra galvu. «Tu manis tā nemīlē kā domāju. Ko tur var darīt tā nav tava vaina... Bet zaldātos jau nu neiešu, ja nevarēšu citādi no tiem glābties, tad ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli.»
Bērtulis runāja tik drūmi un noteikti, ka Ievai pārskrēja šaušalas pār miesu. Viņas uztrauktais prāts viņai vairs neļāva apķerties un sevi vaicāt, kur Bērtulis, kas nepaspēja sev nocirst pirksta, ņems spēku priekš nogalināšanās.
Ātri viņa satvēra cirvja kātu.
Bērtulis, kas arvien vēl galvu turēja nodurtu, nepamanīja, ko viņa darīja.
«Kā tad tu to pirkstu gribēji nocirst,» Ieva jautāja klusā balsī, gribēdama apslēpt tās trīcēšanu.
«Kā nu gribēju?... Tā,» Bērtulis mierīgi atbildējai, pielika labo roku. pie bluķa un rādāmo pirkstu uz tā un uzsita kreiso roku uz pirksta. «Nebūtu jau tev nemaz grūti.»
Zibeņa ātrumā Ieva pacēla cirvi un lika tam tikpat ātri ar lielu sparu atkal nokrist. Vājš, iedobjš klaudzējiens - cirvis bij dziļi ielīdis kokā, un uz kluča gulēja, nošķirts no rokas, Bērtuļa pirksts...
«Iev!» Bērtulis briesmīgās sāpēs iekliedzās un norāva roku no bluķa, tā ka papriekšu Ievai un tad viņam pašam tumša asins strāva iešāvās ģīmī. «Vai Dieviņ, - pirksts - vai - - asinis - palīdzi, glāb, - Ieviņ, puķīt, rozīt!» Viņš izrāva linu lupatu no kabatas un aptina to ātri ap brūci. «Nudie, nu ģībšu, nupat ģībšu - tak jel palīdzi nu, Iev, vai dzirdi!»
Bet Ievai pašai vajadzēja palīga. Gribēdama ģīmi noslaucīt, tā bij nokrāsojuse savas rokas sarkanas, un ar mirkli uz tām viņa bij saļumuse un noģībuse.
Skaļā balsī kliegdams, Bērtulis atstāja piejumi un skrēja uz istabu.