RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

VI

Liene iegāja dārzā. Lai gan ar saimnieces rupjībām diezgan apradusi, viņai tomēr tik rūgti un grūti bij palicis ap sirdi, ka tā nevarēja savaldīties, bet, atkrizdama kādā beņķī, gauži sāka raudāt.
Tikai pēc laba brīža viņa aprima. Slapjās acis pacēlusi, tā skatījās tālumā, kur debesis ar tumšo, iezilganu krāsu metošo mežu sadūrās kopā. Savāds žēlums pārņēma viņu, neizsakāmas jūtas pildīja viņas krūtis, viņa vēlējās būt tālu tālu projām no Spijēniem. Kas viņu še turēja, kas piespieda negantajai saimniecei kalpot? Vai viņa nevarēja citur pelnīt maizes, svešumā meklēt laimes, kad tās mājā neatrada!...
«Lienīt,» te laipna balss sacīja, «kas tev kait, Lienīt?»
Liene pietrūkās un pagriezās ātri uz to pusi, no kuras balss nāca. Viņas priekšā stāvēja glīts jauneklis, kura ģīmis atgādināja Lejas Spijēnieti.
«Man? Man nekas nekait,» Liene atteica.
«Tu esi raudājusi! Kādēļ? Stāsti man to!» pienākušais runāja, nosēdās Lienei blakus un satvēra tās roku.
«Ko tur nu var stāstīt, tu jau gan zini, kā man iet.» Liene atbildēja, acis nolaizdama.
«Mana māte tev atkal bārusi, tev darījusi pārestību? Vai tā ir?»
«Jā, Ernest.»
«Tā... Ai, mana māte, mana māte!... Mūsu mājā dzīvo cilvēki, kam nav siržu, - cilvēki, kam tik cietas sirdis kā no tiem apdzīvotās mājas mūri!»
«Paldies Dievam, ka jel tu tāds neesi,» Liene čukstēja.
«Nemūžam tāds nebūšu.» Ernests izsaucās, «Lienīt, visai ilgi tev vairs nebūs ciest no manas mātes - pārestību.»
«Nē, necietīšu arī - atstāšos.»
«Atstāsies!» jauneklis iesaucās un atlaida spējā pārsteigumu meitenes roku vaļā. «Tu gribi atstāties!... Nē. nē, nedari to - manis dēļ. Tu esi vienīgā, ar ko es še mājā satieku. Māte nezina no nekā cita ar mani runāt kā no savas slimības un dusmojas, kad ar neuzmanību vai neticību klausos viņas stāstos; ar tēvu es arī nesatieku: mēs nesaprotam viens otra, viņa cietā daba atšķiras par daudz no manas. Tikai tu - vienīgi tu esi tā, ar ko es pilnīgi sakrītu, ar kuru man gribas runāt, pie kuras man patīk būt, un nu tu gribi aiziet. Saki, - kad tu gribi atstāties no mums?»
«Drīzi. Jo drīzāk, jo labāk. Vēl gan neesmu ar vecākiem par to runājusi.»
«Tad arī nedari to. Es tevis lūdzin lūdzu. Neej projām, palieci še. Kad tu zinātu, cik man garas tās dienas, kuras tu pie saviem vecākiem ciemodamās pavadi; kad tu zinātu, cik ļoti tu man patīc, tu nemaz tā nerunātu. Mīļā Lienīt, nerunā no projām iešanas, palieci!» Ernests atkal satvēra Lienes roku un spieda to sirsnīgi.
Liene nosarka. Saldas bailes pārņēma to.
«Ernest, kad mūs še kāds tā uzietu,» viņa runāja un mēģināja savu roku atsvabināt no Ernesta.
«Nebaidies,» jauneklis atbildēja, tuvāki Lienei pievirzīdamies klāt, «tēvs aizgāja uz strādniekiem, un cits neviens še dārzā nenāks... Tad tu paliksi?... Jā?... Paliksi!... Paldies tev par to!» Un, pirms meitene viņu varēja kavēt, Ernests apmeta tai savas rokas ap kaklu un noskūpstīja dedzīgi meitenes lūpas.
«Ernest!» Liene pusdikti iesaucās un gribēja jaunekli atstumt no sevis. «Ernest, ko tu dari?»
«Nekā, ko tu man būtu liegusi, ja tev iepriekš būtu atļaujas lūdzis, nekā, ko tu man arī turpmāk neliegsi, sirsniņ... Lienīt, es tevi no visas sirds mīlēju, vienādiņ tev jau to gribēju sacīt; bet nekad nebij izdevīga laika jeb, taisnību sakot, nekad to neuzdrīkstējos. Lienīt, saki, - būsi mana līgaviņa?»
«Ernest, Ernest, tu nezini, ko tu runāt! Es - nabaga pakrituša saimnieka meita, tu - bagāta tēva dēls, mēs nederam kopā. Apdomā, ko teiks tavs tēvs!...»
«Kas man par tēvu bēdas!»
«Atstāji mani, lūdzams!»
«Lienīt, tu mani nemīlē?»
«Vai tad es drīkstu?» meitene čukstēja un raudzījās sāpīgiem, asaru pilniem skatieniem Ernestā.
«Tu mani mīlē, tu mani mīlē!» Ernests klusi, bet kaislīgi iesaucās. «Tu piederēsi man, un neviens man tevis neatraus. Nebīsties manu vecāku, mūsu mīlestība pārvarēs visus šķēršļus!»
Viņš atkal spieda Lieni pie sevis, to no jauna skūpstīdams.
«Skūpsti tu arī mani,» viņš lūdza.
Un Lienes mīkstās, sarkanās lūpas uzspiedās karsti uz Ernesta lūpām...
Saule taisījās uz rietēšanu. Sārta kvēle rotāja pakalnus un lejas, laistījās ap koku galotnēm un krāsoja ūdeņus purpura krāsām. Lēnām viņa nozuda, lēnām apmetās krēsla, visu dabu bālā pelēkumā ietērpdama. Iz pļavām lejā atspirdzinoša smarša plūda uz augšu, un iz zilganajiem debesu dzijumiem izlīda zvaigznīte pēc zvaigznītes, uzsākdamas savu klusu nakts gaitu...
Liene bij nostājusies pie atvērta loga un lūkojās ārā. Sāņistabā krāca pusdikti, nupat kā aizmidzināta, saimniece, bet Liene viņas nedzirdēja. Tās krūtis bij tik pilnas, viņai bij tik baigi un tik žēli ap sirdi un tak atkal tik neizsakāmi laimīgi! Kādēļ - o, viņa to gan zināja... Mazs vējiņš šalca pa koku zariem, vēsinoši viņš Lienei plūda ap vaigiem un ap krūtīm. Viņa domājās redzot zem kokiem dārzā tumšu tēlu, sirds tai pukstēja ātrāki, un gandrīzi nedzirdoši viņa sauca: «Ernest!...» Bet tēls bij kāda koka ēna, kuru mēnesnīca apspīdēja. Liene aizvēra logu un lēnām iegāja otrā istabā, tur savā netālu no saimnieces gultas stāvošā gultiņā apguldamās. Dažu labu nakti šai istabā bij atskanējis sauciens: «Lien, Lien!» - kad saimniecei pēc pilnīgi ieturētām vakariņām bij iegribējies dzert. Bet šonakt tāds sauciens netraucēja nakts klusuma. Šonakt mājas rūķus reižu reizēm sabiedēja no citas puses nākošs sauciens, sauciens, izdarīts klusā, sapniskā mīlīgā, laimības pilnā balsī, kas tā skanēja: «Ernest, Ernest!...»