RŪDOLFS BLAUMANIS

ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ

ČALOŠANA

Esam nokļuvuši pie grūtākās nodaļas. Jo par šās mutiskās sarunas nozari mīlētājiem gandrīz nekādi cieti priekšraksti nav dodami.
Katrā ziņā jāizvairās no politiskiem tematiem Arī ticības lietas pačalošanai nederīgas. Turpretim izteiksmei vajaga būt ļoti dzejiskai. Sarunā veikli iepīti mazi mīlestības dzejoļi jau daudzreiz veduši pie labiem panākumiem. Tikai jāzin labi, pie kāda dzejnieka iet aizņemties. Jaunavas, kas sliecas uz dekadentu pusi, jāvilina ar Eglīti, Falliju un Jākobsonu, tādas, kas valkā sarkanas blūzes vai sarkanas lentas, jāiepriecina ar Aspaziju un Raini. Niedru vai Bērziņu Ludi piesaukt te būtu tikpat daudz kā visu pazaudēt. Lauku puišiem un meitām ieteicamas tautu dziesmas iz Barona-Visendorfa krājumiem.
Uz skuķiem arvien dara labu iespaidu salīdzinājumi iz augu valsts. Tā, par piemēru, var iesākt: «Jaunkundze, jūs esat kā pumpurs!»
Ja uzrunājamā ir atraitne vai jau vecāka meita, tad jāmin kādas vecākas puķes vārds.
Vispār jārunā tikai par savām jūtām. Jāstāsta, ka pastāvīgi par viņu vien domājot un naktīs bieži par viņu sapņojot. Šie mazie meli atļauti un parasti. Jaunavas turpretim nekad nesapņo par jauniem kungiem.
Ja sarunā iestājas klusums un vīrietis nekā vairs nezin, ko sacīt, tad tas lai sagrābj izredzētās rokas, lai spiež tās pie krūts un lai atkārto: «Tu mana vienīgā! Tu mana vienīgā!» Uz laukiem puisis meitu var uzaicināt iet lauzties, pie tam ķircinādamies: «Ē, ka nu nekā nevari padarīt! E, ka nu nekā nevari padarīt!» Čalošana, ja arī neviena nav tuvumā, tiek izdarīta čukstošā balsī. Jaunava pa visu šo laiku kautri cienītāju raida projām, bet tomēr tā, ka tas netiek no vietas.
Senāk tik iecienītā ceļos mešanās mīļākās priekšā tagad tikai vairs tiek piekopta sliktās lugās uz skatuves. Ja jau nu kāds par vari šo parašu vēl grib atdzīvināt, tad lai metas arī zemē, bet īstas jēgas tur nekādas nav. Ja bikses šauras, jāpavelk uz augšu, lai ceļgali neizspiežas. Gaišas bikses zālē ceļgalu vietās paliek zaļas.