RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

VII

Bija nemīlīgs rudens laiks.
Sniegs ar lietu nāca lejā no melngani pelēkajām debesīm, un vējš reižu reizēm smagās piles svieda ar tādu sparu pret Sausnoru istabas logu rūtīm, ka tās dārdēja. Sētā viena ūdens peļķe stāvēja pie otras, lielās, baltās pērslas tajās krita un nozuda, tikai augstākās un sausākās vietās bij redzama plāna kārtiņa sniega.
Saimes istabā bij Jēkabs, Pēteris un kādi sievieši. Pirmais sēdēja bez darba pie loga, Pēteris vija valgu, un sievieši vērpa. Visi klusēja, un tikai ratiņu troksnis un ārā zemē krītošo lietus pilienu šļakstēšana bij dzirdami.
Šo klusumu, kas jau. labu laiku bij valdījis, katram ar savām domām nodarbojoties, pēdīgi Pēteris pārtrauca, dzirdoši nopūzdamies.
«Slikts laiks,» viņš tad sacīja, Jēkabu uzlūkodams. «Ja šitāds pastāvēs, tad ceļš aiziešanai būs vēl sliktāks nekā tad, kad braucām ložu vilkt.»
«Jā, es arī nupat par to domāju,» Jēkabs atbildēja. «Ja šitāds pastāv, tad lai mani kāds cits aizved uz Cēsīm. Divas reizes pa tik sliktu laiku tādu gabalu braukt - tas priekš tevis par daudz.»
«Tad jau nu gan būtu jāsmejas, ja es slikta laika bītos,» Pēteris runāja. «Nedomā, ka tādēļ, ka ar Bērtuli liedzos braukt uz dakteri, tevis negribu aizvest. Bērtuļam i bez manis vedēju ir diezgan, lai viņu vadā vien, kas to slimu pataisīja. Bet tevis jau citam nedošu, ko vest, lai nu laiks vai nezin cik slikts.»
Jēkabs uzlūkoja Pēteri pateicīgiem mirkļiem un izstiepa viņam roku pretī.
Pēteris nolika pakulu skapsnu pie malas, pacēlās, satvēra Jēkaba roku un nosēdās tam līdzās.
«Nerunā tādā balsī par Ievu, kā nupat darīji,» Jēkabs sacīja. «Viņa patiesi vairāk nožēlojama nekā sodāma. Nav tiesa, ka tā pate no sava prāta nocirtuse Bērtuļam pirkstu, lai gan Bērtulis tā stāsta un Cēsīs komisijas priekšā par to žēlojies. Viņš pats to gribējis un teicies pakārties, ja Ieva pēc viņa gribas nedarīšot. Ieva negrib ne ar vienu par šo lietu runāt, bet vakar tā man raudādama izstāstīja, kā viss noticis. Viņai būs daudz pārsmiešanas un daudz pārmetumu jāpanes, esi tu jel vienīgais, kas viņu aizstāv.»
Pēteris neatbildēja nekā, bet nosēdās atkal savā vecajā vietā un sāka no jauna vīt.
«Ja Bērtulis pats viņai licis nocirst to pirkstu, tad gan viņa izturēšanos nevaru saprast,» viņš sacīja.
«Es jau sen viņa izturēšanos nesaprotu,» Jēkabs atbildēja, nopūtās un skatījās ārā, kur lāstekas no jumta čurkstēdamas tecēja zemē.
Saimnieka istabas durvis atvērās, vecais Sausnors stāvēja tajās un sacīja, uz Jēkabu pagriezies: «Ienāc, dēls, drusku pie manis.»
Jēkabs iegāja saimnieka istabā.
Netālu no krāsns mūra saimniece sēdēja un vērpa. Pie loga uz galda gulēja atvērta maza grāmata, tai līdzās nauda.
«Apsēdīsimies,» saimnieks sacīja, un abi nosēdās pie galda.
«Laiks pienācis, kur tev jāaiziet. Aprēķināsimies nu.»
Jēkabs nodūra galvu. Lai gan viņam nekad nebij nācis prātā pūst un raudāt par aiziešanu, tad viņam tomēr, šķiršanās brīdi redzot tik tuvu pienākušu, ļoti grūti apmetās ap sirdi. Viņš klusēja.
«Tu nu trīs gadus un vienu vasaru pie manis esi nodzīvojis,» Sausnors, veltīgi atbildes nogaidījis, atkal turpināja, «esi pa šo laiku ļoti maz naudas patērējis, saki nu, - cik tev vēl nākas?»
«To jau nu tu pats labāk zināsi, krusttēv, cik man vēl nākas.»
«Nu saki vien tu ar; tu jau gan zini, ka man ar to rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis. Pēc mana rēķina tev no manis vēl nākas simts un piecdesmit rubļu. Vai tā ir?»
«Tā jau nu ir, krusttēv,» Jēkabs atbildēja. «Bet no šitās naudas tev tak vēl kādi rubļi nāk atpakaļ.»
«Nāk atpakaļ? Par ko?»
«Ak krusttēv, tu jau nu gan zini. Par tām trim rūtīm, kuras vasarā izsitu istabas logam, dašķes no istabas augšas zemē laizdams, un par tām divām dienām, kuras nokavēju Salmiņu Jāņa kāzās.»
Sausnors atmeta ar roku.
«Ko nu, dēls, nerunā nu par tādiem niekiem, tie man sen aizmirsušies... Še labāk pārskaiti, vai te ir simts un piecdesmit.» Pie šiem vārdiem viņš uz galda gulošo naudu paņēma un nolika to Jēkabam priekšā.
Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.
«Lai nu paliek i neskaitīta,» viņš sacīja. «Visas tikpat līdz neņemšu.»
«Ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs. Bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari. Nauda grib, lai skaita... Kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?»
«Es ,viņu krusttēv, tev pašam gribēju atstāt,» Jēkabs atbildēja. «Es rakstīšu Pēteram, kad man naudu vajadzēs. Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.»
«Ja jau nu tu man savu bagātību gribi uzticēt, - labprāt to izdarīšu.»
«Paldies, krusttēv, paldies.»
«Ko nu, dēls, ko nu! Bet, kad Pēteris no šejienes aiziet citur dzīvot -»
«Tad viņam katru reizi uz tevi jāatnāk, kad pēc naudas rakstu. Bet viņš jau no Sausnorām negrib iziet, ja tik tu viņu paturi vien.»
Sausnors pasmīnēja.
«Ko nu par nepaturēšanu, Pēteris ir lāga puika, esmu ar viņu ļoti mierā. Bet es neesmu viens no tiem kas tās lielās algas dod, un es pazīstu puišu dabu: pasola viņam kāds cits saimnieks kādu rubli vairāk nekā vecais - viņš aiziet.»
«Ir jau tiesa. Bet Pēteris šitāds tekulis nebūs, krusttēv... Bet tev gan man kas jāapsola, krusttēv.»
«Nu kas tad?»
«Ka tu Pēteri tā pat mācīsi un, kur vajadzīgs, pierāsi, kā mani esi mācījis un rājis. Viņa veči jau man vien par viņu bēdā.»
«Ja jau nu viņš gribēs klausīt vien, slikta jau viņam nemācīšu,» saimnieks sacīja.
«Par to nebēdā, krusttēv. Ak krusttēv, vai es tagad tas cilvēks būtu, kas esmu, ja nebūtu tevī klausījies?»
«Man prieks, ka esi atzinis, ka tavu labu esmu gribējis,» Sausnors atteica. «Esmu lūkojis tev būt labs saimnieks, jo tu man esi bijis ļoti labs puisis. Lai Dievs tev palīdz uz priekšu!»
«Ak krusttēv, kā lai tev pateicos par visu to labo, ko tu man šos gadus parādījis!» Jēkabs kustināts izsaucās un piecēlās. «Nemūžam gan to neaizmirsīšu!»
Saimniece apturēja ratiņu.
«Jā, no savas puses es jau tev arī nekā cita nevaru vēlēt kā tikai labu vien,» viņa runāja. «Tiku jau vienādiņ krusttēvam teikuse: otra tik paklausīga puiša kā Jēkaba mums vēl nav bijis... Neslinkoji jau vis tā kā Bērtulis... Lai Dievs tev palīdz sveikam un veselam izdienēt zaldātus un sveikam un veselam pārnākt mājā!» Viņa gribēja atkal uzsākt vērpt, bet asaras tai sāka plūst no acīm, tā aizsedza ģīmi un raudāja.
Jēkabs gribēja viņai atbildēt bet rīkle tam bij kā aizžņaugta. Šo abu veco mīlestība, kuriem bez izprecētas meitas citu bērnu nebij, viņu tā kustināja un viņā sacēla tik lielas žēlabas pēc tiem, ka viņš nolaidās atpakaļ krēslā, nodūra galvu un sāka šņukstēt.
«Jūs esat par daudz, par daudz labi pret mani,» viņš sacīja.
Tad brītiņu neviens nekā neteica, istabā tikai pulksteņa tikšķēšana un apspiesta šņukstēšana vien bij dzirdama.
«Saņemies!» Sausnors sacīja, piecēlās un piegāja pie Jēkaba. «Saņemies!» Viņš tam uzsita viegli uz pleca. «Šķirties ir grūti, kad atkal redzēsimies, tad priecāsimies.»
Jēkabs noslaucīja acis un piecēlās.
«Tad mūsu noruna paliek spēkā,» viņš sacīja un griezās uz durvju pusi.
«Pagaidi vēl drusciņ,» Sausnors runāja, pacēla uz galda gulošo grāmatiņu un paņēma no grāmatiņas apakšas piecrubļu gabalu. «Še ņem to, dēls, ceļa naudai,» viņš pielika, Jēkabam naudas gabalu sniegdams, «labprāt tev būtu vairāk devis, bet tu jau gan pats zini, kādi man tagad tie gadi.»
Jēkabs saņēma naudu un nobučoja devēja roku.
«Sirsnīgi pateicos, krusttēv!» viņš sacīja. Un, līdzīgā vīzē saimniecei pateicies, viņš izgāja no istabas.
Saimniece nopūtās dziļi.
«Nudie, man tā vien ir ap sirdi, kā kad manas pašas bērnam būtu jāaiziet,» viņa norunāja un sāka atkal vērpt.
«Jā, man arī nav savādāk,» saimnieks atteica, paņēma naudu un grāmatiņu, gribēdams tās ielikt atpakaļ skapī.
«Vai tu jau grāmatiņu gribi nolikt?» saimniece vaicāja. «Ak, paskaties jel, - cik daudz naudas Ievai vēl nākas?»
«Kas tad bij?»
«Viņa man viendien prasīja, cik šai vēl esot iekšā, domāju ka tā grib ko pirkt.»
«Šogad lai tā visas pirkšanas domas met pie malas,» vīrs sacīja, «zinu, grāmatiņā neskatījies, cik viņa jau izņēmuse. Ievai nenākas par šo gadu vairs ne graša.»
«Ko? Ne graša? Kādām vajadzībām tad viņa to naudu jau izņēmuse?»
«Jā, to es arī īsti nemāku teikt. Bet man liekas, ka ar viņas naudu Bērtulis ārstē savu pirkstu.»
«Vai tā!» saimniece iesaucās. «Jā, jā, tā gan var būt! Ak tu tavu neapdomīgu meitenu! Aiz to tad šis vai ik pārdienas brauc uz dakteri. Kas tad nu nebraukt, kad otrs maksā... Kad man tas agrāk būtu iekritis prātā, es tak nebūtu noliegusēs, ka tu Ievai dod naudu, lai tā to Bērtuļam atgrūž. Nudie ne!... Nu tas, caur viņu ticis vaļā no zaldātiem, caur viņu arī tiks vesels, un kas būs tas lielais paldies par visu to! Vēl nav liels, ka viņš Ievas neatstāj! Gan redzēsi! Es pazīstu Bērtuli.»
«Es ar,» saimnieks atteica un ieslēdza grāmatiņu un naudu skapī. «Bet ko tur lai dara? Tā jau skaisti puiši meitu prātus māk apmānīt.»