RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

VII

«Tu mani esi licis atsaukt uz sevi,» Silabriedis sacīja, kādā vakarā pie Slaucēja istabā ienākdams, labvakar padevis.
Slaucējs nupat no galda piecēlies, badīja zobus un cietā brīdi klusu.
«Jā,» viņš sacīja, «liku tevi atsaukt. Man ar tevi kas jāparunā... Mūsu kontrakts, kas zīmējas uz tavas pļavas iznomāšanu, notek šoruden. Kā būtu, kad viņu atjaunotu uz tālākiem trim gadiem?»
«Atjaunotu!» Silabriedis pārsteigts atkārtoja. «Nē, to nevaru. Reiz jau tev darīju pa prātam un tev viņu iznomāju uz trim ilgākiem gadiem, nekā iesākumā bijām norunājuši, bet vēl otru reizi - to nevaru. Man pašam tā siena ļoti vajaga. Šopavasar pat lopi bij jāceļ.»
«Tā,» Slaucējs lēnām runāja, «apdomājies, varbūt tev taču būs iespējams kontraktu pagarināt.»
«Nudie nav, kas tur ko apdomāties!» Silabriedis atbildēja. «Ilgāk bez tās pļavas nekādi nevaru iztikt.»
«Es arī bez tās nevaru iztikt,» Slaucējs noteikti sacīja. «Esmu samantojis tik daudz lopu, ka ar savu pļavu sienu vien nevaru ne domāt uz caurtikšanu.»
«Nu tad pārdodi pārējos lopus.»
«Pārdodi!» Slaucējs rupji iesaucās. «Tas ir labs padoms: pārdod! Pārdod, vai tev atlec peļņa vai skāde!... Pirms savus lopus sākšu pārdot, lūkošu tiem barību sagādāt pa citu ceļu, pirkšu to. Bet, tā kā bez naudas nekā nevar pirkt un man acumirklī maks tukšs, tad būsi tik labs un atdosi man tos septiņus simtus, ko man esi parādā, sešu mēnešu laikā. Saku, sešu mēnešu laikā, lai gan man ir tiesība tos uz pēdām atprasīt.»
Silabriedis nobālēja.
«Apžēlojies,» viņš sacīja, tikko varēdams izrunāt, «kas tā par runāšanu! Kur lai to naudu ņemu!»
«To man neprasi,» Slaucējs sacīja mēdoši. «Nepateicība ir pasaules alga. Neesmu tevis nekad atraidījis, kad tu nebaltā acumirklī pie manis griezies, esmu tavai meitai vieglu dienastu izgādājis, esmu, vārdu sakot, visādi gādājis, lai tu tiktu uz priekšu, - un nu, kad gadās izdevīgs brīdis, kur tu man varētu pateicību parādīt, tad tev tas nenāk ne prātā. Tiesa gan, parādi tu vienam sirdi, viņš tev parādīs citu ko... Bet tad tev arī nav jābrīnās, ka es palieku citāds.»
«Bet tad jau man jāput bez gribas, kad tev vēl ilgāk atstāju savu pļavu,» Silabriedis izsamisis izsauca lūdzoši paceltām rokām. «Un kādu pateicību tu no manis gribi! Par velti tu man nekā neesi devis, par visu, ko no tevis esmu ņēmis, maksāju augstus procentus vai esmu bagātīgi nokalpojis. Kādas pateicības tad tev vēl lai parādu - vai tevis dēļ lai izgaistu?»
Silabriedis bija arvienu stiprāk un stiprāk sācis runāt, pēdējos vārdus viņš izgrūda, gandrīz kliegdams.
Slaucēja vaigu pārklāja auksti smaidi.
«Nekliegsim,» viņš sacīja, mierīgi iz savas etvijas izņemdams cigāru, «troksnis ir pie mūsu sarunas lieks... Tad tu savas pļavas vairs negribi iznomāt, labi, p ā r d o d i man viņu!»
Silabriedis atšļuka pie galda pretim Slaucējam stāvošā krēslā un atspieda galvu rokā. Viņš redzēja, ka viņa kaimiņš visādā ziņā gribēja dabūt pļavu savās rokās, un nezināja, kā viņu glābt.
«Tu gribi mani izputināt,» viņš pēc brīža stenēja.
«Kad to būtu gribējis, sen būtu varējis. Nepļāpā!»
«Nu tad dari kristīgi, gaidi vēl ilgāk naudas un atstāji man manu pļavu!»
«Lai tad arī iet, gaidīšu vēl naudas, - bet tikai tad, kad man pļavu pārdosi.»
Silabriedis piecēlās.
«Nu redzu skaidri, ka gribi manu gaišanu,» viņš sacīja drebošā balsī. «Slaucēj, tu esi akmens!»
«Nelamājies!» Slaucējs iesaucās, uzlēkdams stāvu. «Vai man par savu labu sirdi vēl būs rupjības jādzird! Vai patiesi gribi, lai tevi no Spijēniem izdzenu?»
«Nu tu runā, kā domā!» Silabriedis sāpju pilnā balsī sacīja. «Tu nedraudē velti!... Ai, kaut jel agrāk tavu īsto dabu būtu pazinis!»
«Vai nu tu sāci mani pazīt!» Slaucējs aizskaroši runāja. «Ir arī laiks, nudie!»
«Bet tik tiešām, kā šeit stāvu, tavs nodoms tev neizdosies! Simtreiz labāk lai mana nabadzība krīt cita rokā, ne tavā!»
Silabriedis bij runājis paceltu galvu, zvērošām, naida pilnām acīm Slaucējā skatīdamies. Pie pēdējiem vārdiem viņš satvēra durvju kliņķi un ātri atstāja Slaucēja istabu.
«Āksts!» Slaucējs tam noņurdēja pakaļ. «Rīt ap šādu laiku tev tava mīļā Anna būs izskaidrojusi lietu stāvokli, un parīt ap šādu laiku tu nāksi un lūgsi, lai tavu pļavu atpirku... Citā rokā, ne manā... Muļķi, tu jau pilnīgi manā rokā esi!... Kaut kurā brīdī tevi varu likt izķīlāt, darīšu to, laimīgais Silabried, ja Liene tevis neglābs...»
Kādu pusstundu pa istabu nostaigājis, ar tumšām domām kaudamies, Slaucējs gāja pie miera.
Ap to pašu laiku viegli no savas gultas pacēlās Liene un gandrīz nedzirdamiem soļiem izgāja sāņistabā. Tur viņa it klusi atvēra logu un skatījās laukā - gluži tāpat kā viņu pirmo reizi, pēc Ernesta mīlestības atklāšanas.
Mākoņi, kas aizsedza laiku no laika mēnesi, tagad atkal atplaišķījās. No bālās, burvīgās gaismas apspīdēts, pie loga stāvošās meitenes ģīmis izskatījās vareni daiļš. Biezi, gaiši mati, no kādas vēsmiņas maģenīt kustināti, glūda pār viņas balto kaklu, aizsedza daiļi apaļinātās krūtis. Viņas acis zibēja, lūpas tai drebēja saldās maņās.
Un tēls, kas tur dārzā pie koka stāvēja, šoreiz nebij nekāda viļoša ēna. Viņš kustējās, tuvojās logam un uzsāka runāt. Tā bij Ernesta balss.
«Tik agri, sirsniņ,» viņš čukstēja, abas rokas aplikdams ap Lienes kaklu, «vakar man bij veselu stundu ilgāk jāgaida. Labvakar.»
Viņš uzspieda karstu skūpstienu uz meitenes lūpām.
«Šovakar māte aizmiga ļoti ātri,» Liene atbildēja, «aizmiga, it kā paredzēdama, ka šovakar ļoti ilgojos ar tevi tikties. Man bij daudz daudz tev ko stāstīt.»
«Nu tad stāsti!»
Ernests atspiedās uz loga plaukta un skatījās kāri Lienē.
«Ko nu lai stāstu... Man iet tā: kad pie tevis neesmu, tad man tūkstoš domu galvā, es domāju, par to runāšu ar Ernestu un par to - un, kad ar tevi tiekos, tad visas domas vējā un nekas man nepaliek tev ko stāstīt kā tikai tas: es tevi neizsakāmi mīlēju!...»
Viņa abām rokām apņēma jaunekļa vaigus, pagrieza viņa galvu uz augšu un noskūpstīja viņa pieri.
«Līgaviņ,» šis čukstēja, saldu jūtu pārņemts, «es arī cita nekā no tavām lūpām negribu dzirdēt kā šos jaukos vārdus... Saki tos vēlreiz, saki tos vēl vairāk reižu!»
«Es tevi mīlēju, mīlēju no visas sirds, mīlēju tevi ļoti ļoti, manu Ernestiņ! - - Manu Ernestiņ! Tas neskan nemaz itk mīlīgi, kā to gribētu. Ernestiņ... Kāpēc tevis nesauc par Jāni? Klau, cik tas mīlīgi skanētu: Jānīt, tevi mīlēju! - Bet nu saki tu arī man, ka mani mīlē. Sacīsi?»
Ernests izpildīja meitenes vēlēšanos. «Drīzi, sirsniņ, tu mani varēsi saukt pie cita vārda, kas tev labāk patiks nekā Ernestiņš,» viņš tad turpināja. «Mīļo vīriņ - tas taču skan daiļi!»
«Skan gan, bet nezin kad tas būs - mīļo vīriņ. Kad par mūsu nākotni iesāku domāt, tad man uznāk bailes. Tavi vecāki - neņem par ļaunu - ir augstprātīgi, tiem nepatiks tāda vekekla, kāda es. Tavs tēvs turklāt tura naidīgu prātu uz manu tēvu, ak Ernest, mūsu nākotne ir tumša!»
«Un, lai viņa būtu tik tumša kā nakts bez mēneša, mūsu mīlestība mums rādīs ceļu!» Ernests dedzīgi izsaucās.
Liene pieglauda savu vaigu pie mīļākā.
«Kaut es arī tik cerības pilna varētu skatīties nākotnē,» viņa sacīja, «Ernest, lūko mūsu tēvus salabināt.»
«Mēģināšu, Lienīt, darīšu visu, kas manā spēkā stāv. Bet, taisnību sakot, man gan daudz svara nav pie tēva.»
«Paldies, mīļais.»
Un samīlējušies mainīja skūpstienu pēc skūpstiena.
«Lienīt, ko tev jau vakar un aizvakar lūdzu -»
«Ko tu gribi? Manas rokas tevi apkampj, manas lūpas tevi bučo.»
«Laid mani pie sevis istabā.»
«Manu kukainīt, kas tā par runu! Sāņistabā guļ māte, katru acumirkli tā var uzmosties.»
«Lai viņa mostas, šurp jau viņa tikpat nenāks. Un, kad viņa tevi sauc, tad tu ieej un saki, ka tev guļamistabā bij palicis karsti.»
«Bet apdomā, kad mūs še kāds uzietu -»
«Kas tad? Visi guļ, nostrādājušies, kā nost, nevienam nenāk prātā, ka āboļu sargam Ernestam vēl uz citu ko jālūkojas nekā uz ābelēm vien... Bet gandrīzi to būtu aizmirsis - še!»
Viņš izvilka iz kabatas zaļganu ābolu un sniedza to meitenei. «Tas ir no caurspīdošiem,» viņš sacīja, «tas skaistākais, ko savā laikā esmu redzējis.»
Liene paņēma ābolu un uzlika to uz loga plaukta. «Dalīsim viņu uz pusēm,» tā sacīja, gribēdama to ar pirkstu pārsist pušu.
«Un kur mēs viņu ēdīsim?»
«Tu savu pusi ārā, es savā istabā.»
«Nē, ja, viņu ēdot, nevaru pie taviem sāniem sēdēt, tad labāk nedali ābola. Ak Lienīt, tu nezini, cik ļoti gribētu reiz ilgāku laiciņu pie tevis pakavēties un ar tevi omulīgi papļāpāties! Še pie loga caurvelkošā vējā to jau nevaru. Laid mani istabā! Āboļi drīzi tiks noņemti, nezin kad atkal gadīsies tik izdevīgi brīži, kur netraucēti varēsim būt kopā kā tagad! Tu jau gan zini, dienā tik uz acumirkļiem varam un drīkstam sarunāties. Tādēļ palīdzi, sirsniņ.»
Un Ernests gribēja pa logu traukties istabā.
«Nē, nē, nekāp,» Liene lūdzās, mīļi jaunekli atstumdama atpakaļ. «Tava māte mūsu čukstēšanu izdzirdēs, jo mierā tak mēs nesēdīsim. Kas var arī galvot, ka viņa neuznāk. Reizēm jau viņa arī, kā tu zini, iet.»
«Nu tad nāci ārā, dārzā,» Ernests runāja. «Kad man nav, nav brīvi tevis apmeklēt, apciemo mani.»
«Dārzā? Tad man jāiet caur mātes guļamistabu.»
«Kas par to!»
«Viņa uztrūksies.»
«Neuztrūksies - ej klusu. Un drošības dēļ paņemi ūdens krūzi līdzi; ja tad viņa arī uztrūktos, tad tu vari sacīt, ka tev bij ūdens aizmirsies un tu biji pie akas.»
«Ernest, man bail.»
Ernests apkampa Lieni. Viņš skūpstīja to dedzīgākajiem skūpstieniem, viņš apbalvoja to vissaldākajiem glaimu vārdiem, viņš lūdza meiteni vismīkstākajā balsī, līdz pēdīgi šī sacījās iziet dārzā. Ābolu paņēmusi rokā, tā lēnām iegāja guļamistabā.
Pēc brītiņa abas durvis saimniekgalā maķenīt nožverkstēja, un Liene iznāca dārzā.
Kā viņa tur mēnesnīcā, līdz pleciem plikām rokām, basām kājām, atpītiem matiem, zaļgani sudrabainu ābolu vienā, dzēriena trauku otrā rokā tuvojās Ernestam, viņai bij gandrīz pasakaini daiļš izskats. Viņa nolika krūzi pie kāda ogu cera.
Aizgrābts no Lienes daiļuma, Ernests tai steidzās pretī un satvēra viņas roku.
«Tu trīsi?» viņš jautāja, manīdams, ka jaunekles roka drebēja kā apses lapa.
«Jā,» Liene atbildēja. «Nedrīkstēju jau nekādas segas meklēt aiz bailēm, ka māte neuzmostas, un še ir aukstāks, nekā domāju. Bu, kāda salta rasa! Iešu atpakaļ.»
«Manis dēļ tev nebūs salt!» Ernests iesaucās, un, pirms Liene vēl varēja apģisties, viņš to bij saņēmis klēpī un sāka to nest uz dārza otru malu, kur vienkārši iz nomaļiem sasista būdiņa stāvēja.
«Kurp tu mani nes? Ernest!»
«Uz manu mājokli, tur man ir mētelis, tur tu varēsi sasildīties!»
«Tā!» Vieglas nopūtas pacilāja Lienes krūtis. Viņa aplika savas rokas ap mīļākā kaklu un, aizmiegusi acis, atkāra galvu atpakaļ, tā ka zeltainie mati piedūrās pie zemes. «Nesi arī... Cik jauki ir šitā... Mūžīgi tā liktos nesties!»
«Mūžīgi tevi šitā nestu, puķīt, sirsniņ, zeltenīt!»
Apreibinoša ābolu smarša Lienei iz dārza būdiņas sitās pretī.