RŪDOLFS BLAUMANIS

ĪSA PAMĀCĪBA MĪLĒŠANĀ

MĀJIENI NĀKAMAI LĪGAVAI

Katra jaunava drīz vien zinās sava cienītāja nolūkus un stūrēs taisni mērķim pretim. Starp citu pilsētniece ieminēsies, ka viņa savas cepures pate taisa, ka tā labprāt pate vāra ēdienus un labāk omulīgi dzīvo mājā nekā apmeklē visādas balles. Ja cienītājs jau nāk mājā, tad jānoīrē šujamā mašīna un jāstāsta, ka visas kleitas pašas taisītas. Jaunava šai laikā nekad nerādīsies bez rokas darba; pusgatavi darbi visās bodēs pērkami. Precinieka apciemojumiem nedrīkst ļaut stiepties garumā, lai jau pirms kāzām neiestājas apnikšana.
Lauku meitas šaī stāvoklī pārvēdina svētdienās savu pūru, lai puisis redz, cik audeklu baķu un deķu uzcerētajai ir. Ja pūrs tukšs, tad lādē slepeni jāiekrauj daži ar pakulām aptīti lielāki akmeņi un jāizliekas skopai. Gan tad puisis izzinās pūra smagumu. Šai laikmetā meitas nedrīkst valkāt cauru zeķu.
Jo tuvāk izšķiršanās nāk, jo mazāk brīvību jaunava izredzētam atļaus. Ievingrinājušās līgavas ar līgavaiņiem uz beigām divatā gandrīz nemaz nemēdz satikties. Tikai pie atvadīšanās vecāki un māsas nozūd, un nu līgava drīkst drusku vairāk atkust.
Pēc atvadīšanās skūpsta saderinātā tad palaikam iesaucas: «Kad tu atkal atnāksi, Kārli?» - vai «Kaut tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos, Kārli!»
Kā jau teikts, ja precinieku sauc citādāk, tad jāmin īstais vārds un jāizvairās no pārmainīšanas.
Vīrieši, kuri palaikam jau agrāk vairāk vai mazāk mīlējuši, daudz biežāk var iekļūt šaī ķezā, un tādēļ tiem ieteicams neielāgot jaunavas priekšvārdu, bet to pastāvīgi saukt par «sirsniņu». Tas der priekš visām un aiztaupa nepatikšanas.
Ja līgava pēc atvadīšanās vēl ko grib darīt, tad tā lai nostājas pie loga un aizejošam lai vēcina ar tīru mutautiņu. Uz laukiem jaunava aizgājējam pasteidzas pakaļ un iegrūž siera kluci svārku ķešā.

* * *

Tā mēs laimīgo pāri no jūtu pirmās pamošanās esam aizveduši gandrīz līdz pašam altāram. Tur iesākas laulība, un tādēļ par mīlestību tālāk nav ko mācīt.