RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

VIII

Dienu pēc tam, kad Pēteris Jēkabu bij aizvedis uz Cēsīm, Sausnors iesauca Bērtuli savā istabā.
«Vienu vasaras puisi vakar atlaidu, jāatlaiž šodien arī otrs; sarēķināsimies, Bērtul,» viņš sacīja.
Bērtulis apsēdās uz krāsns mūra.
«Mans dienests jau nu gan ir beidzies,» viņš runāja, slimo roku veselajā ielikdams, «bet tā sarēķināšanās, tā jau nu vēl varēja i palikt. Vai tad nu man vairs liels kas nākas!»
«Daudz vai maz, cik tev nākas, tik man tev tak jāizmaksā vien būs. Tādēļ sarēķināsimies vien labāk tūliņ.»
«Nu jā, jā, varam to arī tūliņ izdarīt, kad tu gribi.»
«Cik tad tev vēl nākas?»
«Tūliņ teikšu,» Bērtulis atbildēja, iebāza kreiso roku svārku krūšu kabatā un izvilka no tās mazu grāmatiņu ar noplīsušiem vākiem. Uz priekšu un atpakaļ pa to šķirstījis un labu brīdi paklusu rēķinājis un saskaitījis viņš pēdīgi puskaunīgi sacīja: «Kā liekas, tad man tik seši rubļi vien vairs pie tevis ir iekšā.»
«Seši?» Sausnors sacīja un smīnēja.
«Vai tad vēl mazāk?» Bērtulis iesaucās. «Tad man saskaitot laikam būs misējies. Pag, pag, saskaitīšu izņemto naudu vēlreiz.» Viņš atvēra no jauna grāmatiņu un sāka atkal pa to šķirstīt.
«Nezin vai būs misējies,» Sausnors lēnām turpināja. «Arī manā grāmatiņā stāv, ka tev seši rubļi vien vairs nākas, bet tur stāv arī vēl viens mazs rēķins, kura laikam tavā grāmatiņā trūkst: rēķins par nokavētām dienām.»
«Par nokavētām dienām? Vai tad man par tām arī būs jāsamaksā, krusttēv?»
«Citādi jau nu laikam gan nepāries,» Sausnors tādā pašā lēnā, mierīgā balsī atbildēja. «Tu man nekā nedāvini, es tev nekā nevaru dāvināt... No tiem sešiem rubļiem vēl iet nost četrdesmit kapeiku par divām attirgsdienu pusdienām lielā darba laikā; divi rubļi par to nedēļu, ko tu bez darba nodzīvoji pēc tam, kad tev pirksts bij nocirsts; divi rubļi par laiku un par zirgu, ko tu nonīcināji un nobraukāji ap dakteriem, palīdzības meklēdams, un pēdīgi - trīs kapeikas par vienu mazu bļodiņu, kuru tu, kā krustmāte uzdeva, vasarā esot saplēsis. Tas būtu kopā četri rubļi un četrdesmit trīs kapeikas un tātad tev pavisam vairs nākas viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām...»
Bērtulis sēdēja uz krāsns mūra, kā uz mutes sists.
«Tik viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām vien,» viņš pēdīgi it kā sabijies atkārtoja, «un i to triju kapeiku par to māla lausku tu man neatlaidīsi?»
«Nē, tā ir krustmātes nauda.»
Pār Bērtuļa vaigiem pārskrēja gandrīz nemanāms sārtums.
«Nu kad ne, ne,» viņš runāja ar liekuļotu vienaldzību, «lai tad nu arī paliek. Ubagot jau to triju kapeiku dēļ neiešu.»
«Un es no tām netikšu bagāts. Bet kārtības visur vajaga. Tā ir tā lieta.»
Sausnors paņēma uz galda gulošo zīmuli un pārvilka ar to resnu strīpu savā grāmatiņā pār lapas pusi, kuras virsgalā stāvēja Bērtuļa vārds. Tad viņš piegāja pie skapja un izņēma no tā naudu.
«Še ir tava nauda,» viņš tad sacīja un uzlika to uz galda stūra. «Nāc ņem.»
Bērtulis piecēlās, piegāja pie galda, saņēma naudu saujā un iebāza to neskaitītu bikšu kabatā. «Tātad nu mēs esam skaidrībā?»
«Nu mēs esam skaidrībā. Nu tu, ja gribi, vari iet.»
Saimnieks atkal nosēdās pie galda un sāka acīm redzot bez nekāda iemesla pa savu grāmatiņu lēnām uz priekšu un atpakaļ šķirstīt.
Bet Bērtulis negāja. Brīdi galda galā klusēdams nostāvējis tas sacīja:
«Kad jau nu mēs tagad esam iesākuši runāt par šitādām lietām, tad es tev vēl kaut ko gribēju lūgt, krusttēv.»
Sausnors pacēla galvu.
«Ko tu gribēji lūgt?»
«Nu, tu jau nu gan zināsi. Pavasarī netiku piederējis ziemai rūmes - domāju, ka būs jāaiziet zaldātos. Bet, tā kā nu nebij jāaiziet, tad man vajaga vietas kur ziemu piemesties. Tu tak man, krusttēv, par ziemu dosi rūmi?»
Saimnieks aizvāza grāmatiņu, noglāstīja pāri reižu ar roku zodu un tad atkārtoja lēnām:
«Par ziemu rūmi?... Nē, Bērtul, to gan tev nevaru apsolīt.»
«Nevari?» Bērtulis pārsteigts iejautājās. «Kādēļ tad nevari, krusttēv? Lielā istaba tak diezgan liela, un es jau to rūmi arī par velti negribu: iztīrīšu tev par to kādu birkavu linu.»
«Labi jau nu tas būtu,» saimnieks atteica, «bet, ko nevaru, to nevaru. Šoziem krustmāte teicās daudz aust; kad es tevi paturu, tad stellēm nebūtu rūmes.»
«Un tad man tīšu prātu būs jāiet citur rūmes meklēt? To gan no tevis nebūtu domājis, krusttēv, ka tu tik ciets būsi.»
Sausnors paraustīja plecus.
«Domā, ko gribi,» viņš runāja, «bet citādi nevaru.»
«Kad nevari, nevari,» Bērtulis sapīcis atkārtoja un gāja uz durvīm.