RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

VIII

Kad Liene otrā rītā, pa ieradumam saimnieka «kontoru» izslaucījusi, rīkojās ap galda uzkopšanu, Slaucējs ienāca istabā. Viņš pēdējā laikā jau šad un tad ar Lieni vienatnē bij ticies un, kā Lienei likās, bez kādiem redzamiem iemesliem viņas tuvumā uzturējies. Arī tagad viņš piegāja pie skapja atslēdza to, parakāja tanīs tur atrodošos papīros un atkal aizslēdza skapi.
Liene pa tam galdu bij nokopusi, putekļus noslaucījusi un gribēja istabu atstāt.
«Lien,» saimnieks laipni sauca.
Liene palaida durvju kliņķi vaļā.
«Kāpēc tu šorīt nemaz neesi tik jautra kā citām reizēm? Visu augu rītu tu staigā kā mēma - vai tev atkal bijis strīds ar manu sievu?»
«Nē,» Liene atbildēja.
«Vai tu šorīt jau esi bijusi pie tēva un dzirdējusi -»
«Neesmu nekur šorīt vēl bijusi.»
«Mums vakar sanāca mazs strīdiņš tās pašas pļavas dēļ. Tavs tēvs negrib atzīt sava labuma, it īpaši, kad es tam to iestāstu, domādams no manis nezin ko jaunu. Es gan esmu ātrs, bet ļauns ne... Vai tu arī mani turi par ļaunu?»
«Nē, kungs,» Liene nosarkdama atbildēja.
Slaucējs par soli Lienei davirzījās tuvāk.
«Tas ir pareizi,» viņš runāja. «Kad būtu gribējis, sen būtu tavam tēvam ļaunu padarījis, bet es to neesmu gribējis un negribēšu arī, kamēr mēs, tu un es, labi satiksim.»
Saimnieks pēdējos vārdus uzsvēra tik dīvaini, ka Liene pārsteigta pacēla galvu.
«Pateicos jums,» viņa tad vienkārši sacīja, «lūkošu jums vienmēr izdarīt pa prātam.»
Pie šiem vārdiem viņa gribēja aiziet. Bet Slaucējs satvēra Lienes roku un atturēja viņu no iziešanas iz istabas.
«Kādēļ tu nerunā taisnības!» viņš iesaucās. «Redzu no tavām sasarkušajām acīm, ka esi raudājusi un naktī nomodā bijusi - kādēļ tu man slēp, kad vaicāju, vai mana sieva tev atkal pāri darījusi?»
Liesmai līdzīgs sārtums pārklāja Lienes vaigus.
«Viņa tagad manis nav bārusi,» viņa stomījās.
«Nebīsties. Runā droši. Mani tu atradīsi vienumēr aizstāvu pret manas sievas netaisnībām... Viņai ir dota nožēlojama dāvana visu savu apkārtni darīt nelaimīgu. Tevi, Ernestu, mani - - bet ej tagad.»
Slaucējs ātri palaida meitenes roku vajā, ātri Liene izsteidzās laukā.
Viņš bij pamanījis caur logu, ka Ernests no lauka tuvojās mājai. Dēlam ienākot, tēvs sēdēja pie galda un lasīja avīzi.
Brīdi istabā pakavējies, Ernests iesāka runāt.
«Dzirdēju, ka tu vakar ar Silabriedi esot bāries,» viņš sacīja.
Tēvs nolika avīzi.
«Jā - un kas tad bij?»
«Nekas. Gribēju tik tevi lūgt, lai tu tam vīram nedari pāri.»
«Tā!... Saki tak, kas tevi uzcēlis par Silabrieža aizstāvu, ko? No kura laika tu sāci maisīties manās darīšanās? Un kāpēc īsti Silabriedim lai nedaru pāri?» tēvs skarbi jautāja.
«Tādēļ, ka mūsu kaimiņš ļoti lāga cilvēks,» dēls nosarkdams atteica.
«Ļoti lāga cilvēks ar ļoti lāga meitu,» Slaucējs sacīja, kam uz reizi ienāca prātā mežkunga vārdi un ar to nokrita kā tīkls no acīm. «Jā, nu zinu, kādēļ tu tā runā. tev patīk Liene! E?»
Kā zibeņa ķerts, nezinādams, ko teikt, ko darīt, Ernests stāvēja tēva priekšā.
«Tā vis nav, ko nu no tā, nudien. jānudien, tēt, tu maldies,» viņš pēdīgi dievodamies liedzās tādā balsī, no kuras varēja manīt, ka tas ļoti sabijies.
Tēvs nosmējās mēdoši.
«Ir jau labi, ej nu vien tagad,» viņš auksti runāja.
Ernests to sev nelikās divreiz teikties. Kā pieķerts un atkal atlaists zaglis tas izmetās ārā iz «kontora».
«Viņš mīlē Lieni, tur nav ko šaubīties!» Slaucējs norūca, lielā satricināšanā paceldamies un zvērošus skatienus dēlam pa logu sūtīdams pakaļ. «Pagaid, puis, gan tevi izārstēšu... Bet kā? Kad Liene arī viņu mīlētu, Liene viņu - - tad vai jums visiem!»