RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

IX

Lai gan dievkalpošana jau sen bija pabeigta un lielākā daļa baznīcēnu jau aizgājuši projām, tad tomēr baznīcas krogā vēl atradās labs skaits vīru un puišu, kuri gan pie garās stoikas, gan pie maziem galdiņiem sēdēja un dzēra, gan atkal tērzēdami staigāja no kroga viena gala uz otru. Zili tabakas dūmi pildīja visas telpas un paklusa runāšana un pudeļu un glāžu skanēšana tiklab lielajā kroga istabā, kā arī mazajā blakus istabiņā sacēla neskaidru troksni.
«Ē Zariņ, vēl sešas pudeles bairīša!» kāda balss sauca iz šīs istabiņas tik dikti, ka runātāji apklusa un klausījās. «Bet labas! Velns zina, jo saldāki tavi smaidi, jo skābāks top tavs alus! Sešas pudeles bairīša un pusstopu sūrā!»
«Zivtiņu Bērtulis!» kāds kroga istabā sacīja, un, kamēr pārtrauktās sarunas atkal uzsākās, krodzenieks pasteidzās izpildīt viesa vēlēšanos un ienesa kāroto alu un šņabi blakus istabā, kur viņš tos diviem puišiem priekšā nolika uz galda.
Bērtulis nostūma uz galda stāvošo brandvīna glāzīti pie malas un pielēja alus glāzi ar brandvīnu. Tad viņš pagriezās uz citiem istabā stāvošiem puišiem.
«Ē kungi,» viņš sacīja, «kas grib dzert uz mana drauga Kājauta veselībām? Un uz viņa brūtes veselībām, kas šodien ar viņu tika uzsaukta?»
Trīs četri puiši nosēdās Bērtuļam un Kājautam līdzās pie galda.
Bērtulis pacēla lielo brandvīna glāzi, iedzēra krietnu malku un deva glāzi tālāk. Puiši dzēra, izsaukdami brūtei ar brūtganu augstas laimes. Bērtuļa sārtie vaigi metās vēl sarkanāki. Un tad Kājauts pirka, un troksnis ap galdu kļuva lielāks.
«Ē, kā dzer tie, kam nauda,» Bērtulis izsaucās, kas šad un tad jau bij izmetis kādu lielīgu vārdu, un pagriezās uz netāļu stāvošu galdiņu, pie kura divi puiši pie pudeles alus sēdēja. «Bet ko tad jūs? Sūcat kā odi no vienas pudeles pa pus dienai! Nākat šurp un iedzerat krietnu malku! Nāc, Pēterīt, vecais draugs, nāc iedzer un pārstāsti, kā manam vecam saimniekam, Sausnoru večam, klājas.»
«Dzer vien pats,» Pēteris atbildēja, «un gādā, ka tev visgarām netrūkst. Tava bagātība tikpat ātri var pārvērsties nabadzībā kā Sausnoru krusttēvs Sausnoru vecī.»
«Vai tu redzēji!» Kājauts iesaucās un pieliecās pie Bērtuļa auss: «Taisi joku un prasi par savu veco brūti, Bērtul.»
Bērtulis pamāja ar galvu, pacēla alus glāzi, izdzēra to līdz pusei, pasmīnēja un sacīja:
«Nu, ka negribi pārstāstīt, kā manam vecajam saimniekam klājas, tad tu jel man pastāstīsi, kā manai vecai brūtei iet. Dzirdēju, ka tā no Jurģiem par nedēļu tikuse no cietuma vaļā - nabadzīte, laikam gan tur dikti pārvērtusēs?»
«Paldies Dievam, jā,» Pēteris atbildēja, «viņa tagad teic Dievu, ka tas viņu no tevis atpestījis. Agrāk tā lūdza Dievu, lai tas viņu ar tevi savieno.»
«Un ko viņa saka par to, ka Bērtulis tai izgādājis cietumu? Laikam arī pateic Dievam?» Kājauts ņirgājās.
«Zināms. Par katru pārmācību Dievam jāpateic,» Pētera biedris piebilda.
«Dievbijīgi cilvēki!» Bērtulis zobojās. «Un jūs laikam atkal pateicat Dievam, ka nu jūs ar viņu varat precēties. Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.»
«Ko tu teici!» Pētera biedris iesaucās un pacēlās. «Vai tev kauns arī ir, tā par nabaga meitu runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse!»
Bērtulis pasmējās īsi.
«Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende,» viņš sacīja.
«Ak par to tev tagad ir kauns,» Pēteris sacīja. «Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi, lai cērt?»
«Es lūdzis? Lai nu viens cilvēks paklausās! Ko šai gan tiesas priekšā citu bij teikt kā to, es pats viņai licis to pirkstu nocirst.»
«Jā, ko viņai citu bij teikt kā patiesību,» Pētera biedris sacīja. «Ja viņa būtu zinājuse, ka tu pats viņu apsūdzēsi, tad jau nu tava lūguma bez lieceniekiem nebūtu izpildījuse.»
«Tiesa gan,» Pēteris apstiprināja. «Kas to būtu domājis, ka tik lielai mīlestībai tik nejauka neģēlība stāsies pretī.»
«Pēter!» Bērtulis iesaucās un atstūma glāzi pie malas. «Sargi savu mēli! Diezgan nu mierīgi esmu noklausījies tavā muldēšanā.»
«Un es tavā,» Pēteris atbildēja un piecēlās. «Vai tu domā, ka man no taviem deviņiem pirkstiem bail? Nāc tik šurp!»
Viņš tuvojās Bērtuļam.
Bērtulis vilcinājās. Vai viņam ar garo un spēcīgo, lai gan par viņu daudz jaunāko puisi bij iesākt plūkties?
«Kraun viņam par ausi,» Kājauts Bērtuļam iečukstēja ausī, «mēs tev palīdzēsim.»
Bērtulis piecēlās un atvēzēja roku.
«Vai zini, ka likšu!»
«Licējs!» Pēteris iesaucās, satvēra atvēzēto roku, apkampa ar kreiso Bērtuli un iespieda to atpakaļ krēslā, un sakratīja to brangi. «Nu kam tad tu nu liksi!»
«Kājaut, palīdzi!» Bērtulis dvesa un ķepuroja ar kājām, tās piegrūzdams pie galda, tā ka pudeles un glāzes sāka dancot un viena pudele nokrita zemē un saplīsa.
Kājauts uzlēca stāvu un gāzās Pēteram no pakaļas virsū. Daži citi mēģināja viņam pietikt no sāniem, un nezin cik liela plūkšanās tagad nebūtu izcēlusēs, jo arī Pētera biedris devās pulkā, ja piepeši nebūtu atvērušās durvis un krodzenieks tajās parādījies.
«Kas tad še notiek?» tas iesaucās tik diktā balsī, ka visas logu rūtis nodārdēja. «Kungi! Mierā! Netaisāt nu blēņu!» Un, brītiņu nogaidījis, vai cīniņš nemitēsies, viņš devās istabā, atšķīra ar spēcīgu roku Pētera biedri no pūļa, izrāva Pēteri pašu no Bērtuļa un Kājauta rokām un izstūma abus draugus stoikas istabā, pats tiem veikli izmezdamies pakaļ.
«Kas par vieglprātību,» viņš pārmetošā balsī klusām runāja, ar vienu roku durvju kliņķi aizturēdams, ar otru sviedrus no pieres slaucīdams, «kas par vieglprātību - uzsākt ķildas ar tik lielu partiju!... Esat nu mierā, kungi, neizlaužat durvju! Tūliņ būs vaļā, tas sasodītais kliņķis atkal tā aizkritis, ka vai kalējam jāiet pakaļ!... Lūdzu, ieejat manā istabā,» viņš klusām pielika, «esat tik labi, man negribētos škandāla.»
Pēteris un viņa biedris izgāja no stoikas istabas.
«Durvis attaisi!» Kājauts kliedza un dauzīja ar dūrēm pret tām. «Attaisi, attaisi!»
Krodzenieks palaida kliņķi vaļā un iegāja pie saviem sakarsušajiem viesiem.
«Mierā, kungi, mierā; šodien ir svētdiena,» viņš sacīja un satvēra Kājautu aiz rokas, kas gribēja doties pa durvīm ārā. «Paliec še, tie jau ir projām. Bet kam tad tur tās asinis tecējušas?»
Viņš rādīja uz grīdu, kur vietvietām mazi, sarkani plankumi bij redzami.
«Mana kāja!» Bērtulis iesaucās. «Skatāties, pudeles gabali kamašu pārgriezuši un kāju arī. Vai die, nu nav labi!»
Viņš apsēdās un nomauca ātri kamašu.
«Kājaut brālīt, paskaties, vai vaina liela,» Bērtulis lūdzās, «tu zini, ka asinīs nevaru skatīties.»
Kājauts nolīkās uz zemi, nomauca zeķi un aptaustīja kāju.
«Sssss!» Bērtulis sisināja caur zobiem, aizmiedza acis un atkāra galvu atpakaļ.
«Nu nu, nu nu, neesi jau nu tik vārīgs,» Kājauts sacīja, pa ievainoto kāju viegli iesizdams. «Šoreiz tik kurpniekam vien būs darbs, dakteram nebūs. Kaķa skrāpējiens, vairāk nekas. Še mauc zeķi atkal kājā un staigā laimīgs!»
«Paldies Dievam,» krodzenieks sacīja un taisījās iet ārā, «vai varbūt vēl ko varu atnest?»
«Trīs pudeles alus,» Bērtulis sacīja, sagraizīto kamašu maukdams kājā. «Un katram vienu cigāru.»
Krodzenieks salasīja lielākos stikla gabalus un aizgāja. Puiši atkal nosēdās pie galda.
«Vai kādam no jums vēstule nav izkrituse?» krodzenieks prasīja, atkal ienākdams un pilnās pudeles un glāzi ar cigāriem uzlikdams uz galda, un tukšās pudeles noņemdams. «Zivtiņš kaut kam baltam uzlicis kāju virsū, kas tā kā vēstule izskatās.» To sacījis, viņš aizgāja ar pudelēm.
Bērtulis nolīkās un pacēla kaut ko no galda apakšas.
«Tā ir patiesi vēstule,» viņš sacīja, skatījās tās adresē un burtoja: «No-do-dama E-zer-lau-ku Ie-vai Sausnorās... Ā, kur tā vēstule cēlusēs? Tā jau ir manai vecai Ievai!»
«Viņa būs Pēteram izkrituse. Dzinējs pirmiņ prasīja Pēteram, vai šis vēl dzīvojot Sausnorās, un tad tam iedeva vēstuli,» Kājauts stāstīja. «Parādi man to... Jā, tā ir tā pate. Un vai zini, Bērtul, no kā viņa nāk? No tava drauga Jēkaba?»
Bērtulis izstiepa roku un saņēma vēstuli atpakaļ.
«To Jēkabs rakstījis.» viņš tad sacīja, «nu es arī to redzu. Es viņu atplēsīšu. Redzēsi, Kājaut, kādas jaukas lietas nu nāks gaismā. Es jau vienādiņ domāju, ka to abu starpā viss tā nebij, kā vajadzēja būt, jo šis viņai, kad vēl kopā dzīvojām, par daudz snāja pakaļ.»
Viņi atplēsa vēstuli.
«Še lasi,» tas sacīja uz Kājautu, vēstulē brīdi skatījies, «man lasīšana iet gausi, un viņš turklāt ļoti neskaidri rakstījis. Lasi priekšā!»
Kājauts paņēma vēstuli un lasīja:
«Dārgā Ieva!»
«Dārgā Ieva!» Bērtulis atkārtoja. «Tas labs iesākums - dārgā Ieva. Tāļāk!»
«Dārgā Ieva! Visupirms sveicinu Tevi ar daudz labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību. Tu jau nu gan no Pētera būsi dabūjuse zināt, kā man līdz šim gājis, tāpat kā es no Pētera par Tevi. Viņš man rakstīja ka Tu ar Bērtuli Sausnorās vairs kopā nebūšot, jo krusttēvs Bērtuļa vairs negribot par puisi. Un viņš man vēl rakstīja, ka Bērtulis Tevi esot apsūdzējis pie tiesas.
Man iet gluži labi. Varu jau pa krieviski sarunāties. Iesākumā gan ar valodu gāja grūti un būtu vēl grūtāki gājis, ja tās jau kaut cik nebūtu pratis. Bet, lai nu gan ar visām šejienes būšanām esmu apradis, tad tomēr dažu labu reizi manī saceļas ilgošanās pēc tēvijas, pēc dārgās Vidzemītes, un dara manu sirdi neizsakāmi grūtu. Kā tak še viss, viss ir daudz savādāks nekā tur pie jums! Šejienes poļu ļaudis ir daudz muļķīgāki par vidzemniekiem un žūpo stipri. Šejienes sievieši visi nēsā pirktas drēbes un izskatās daudz neglītākas ar tām nekā latvietes ar savām pašaustām drēbēm. Un visās lietās pie šejienes ļaudīm nemaz nevalda tāda skaidrība kā pie jums.
Trīs nedēļas atpakaļ biju atvaļināts un gāju ar citiem zaldātiem ciemos strādāt. Pēc tam bij liels maņievrs, un tagad mēs atkal esam vecā vietā! Un tagad vairs nezinu nekā, par ko varētu rakstīt. Ja Tu ko gribi zināt, tad prasi vien, es uz visu atbildēšu. Ko dara vecais Sausnoru krusttēvs? Sveicini viņu no manis, sveicini arī Pēteri un saki viņam, lai viņš man drīzumā raksta.
Dzīvo nu vesela. Dievs lai jums visiem palīdz!
To raksta Jēkabs Eglīts.
Manu adresi dabūsi no Pētera.»
«Tā,» Kājauts sacīja un salocīja lēnām vēstuli, «tas ir viss, ko viņš raksta. Še!» Viņš piebīdīja Bērtuļam vēstuli, satvēra alus glāzi un dzēra.
Bet Bērtulis vēstules neaiztika. Acis aiz kauna nolaidis, tas sēdēja pie galda, un arī no pārējo puišu ģīmjiem bija redzams, ka tie ko citu bij sagaidījuši nekā to, ko bij dzirdējuši.
«Vēstules labāk nemaz nevajadzēja atplēst,» pēdīgi kāds iesacījās. «Kā lai nu to atdod Ievai, un ko lai pie tam saka?»
«Šito,» Bērtulis atteica, sagrāba vēstuli un saplēsa to. «Kas no mums tādas nieka vēstules dēļ lai paliek par pasta puisi? Kad tur vēl kas jēdzīgs būtu bijis iekšā - vai lūgums pēc naudas, vai, tad tā būtu jānodod, bet šitādas blēņas... Dzer, Kājaut, dzerat draugi, es tūliņ būšu atpakaļ.»
Bērtulis atstāja istabiņu.
«Tas tik bij neglīts darbs,» kāds cits puisis iesaucās, savu glāzi atgrūzdams atpakaļ. «Man arī brālis zaldātos. Ja kāds iedrošinātos mana brāļa vēstuli atplēst, izlasīt un tad saplēst... fui, es to citsvētdien Ievai pastāstīšu.»
Viņš piecēlās un izgāja stoikas istabā.
Istabiņā palikušie klusēdami, bet garšīgi izdzēra atnesto alu un izpīpēja savus cigārus. Tad arī Kājauts pacēlās un atstāja istabu. Viņš gribēja paskatīties, kur Bērtulis palicis.
Tas stāvēja, rokas bikšu kulēs sabāzis, uz kroga trepēm.
«Nu?» Kājauts vaicāja. «Vai jau uz māju?»
«Ko tad citu?» Bērtulis skābi atbildēja.
«Nu, nāc man līdz, iešu uz savu brūti,» Kājauts sacīja. «Nebīsties, ka tev pie tās būs garš laiks, šodien viņu teicās apmeklēt viņas māsa Mariņa. Pazīsti Mariņu? Nē?... Glīts skuķis, redzēsi gan. Nāc!»
«Iesim ar.»
Abi aizgāja pa lielceļu.