RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

IX

Marta mēneša saulīte mīlīgi spīdēja pa logu Kalna Spijēnu saimniekistabā, kurā pie galdiņa sēdēja Anna, Liene un tās brālis Juris. Pirmajām bij sarkanas, izraudātas acis, pēdējais, galvu atspiedis rokā, bēdīgi lūkojās zemē.
Istabiņā valdīja neomulīgs klusums, kuru māte pārtrauca, sākdama pusdikti šņukstēt.
Juris pacēla galvu. «Neraudi nu vairs, māt,» viņš gandrīz pavēloši runāja, «esi diezgan asaru lējusi; bet, kas noticis, tas noticis, atdarīt caur raudāšanu vairs nekā neatdarīsi, - domāsim labāk, kā to lietu tēvam lai darām zināmu. Ap pusdienas laiku viņš teicās būt mājā, un pusdiena vairs nava tālu.»
«Jānis brauc jau,» vecā māte, lēnām no āras ienākdama, sacīja un atsēdās uz mūriņa.
Liene uzlēca stāvu un metās mātei pie krūtīm.
«Māt, māt, glābi mani, viņš mani nositīs!» tā iesaucās.
Māte apkampa meitu.
«Nebaidies,» viņa mierināja, «viņš tevis nesitīs... Ak, meitiņ, meitiņ!»
Brīdi nekas cits nebij dzirdams kā abu diktā šņukstēšana.
Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra tās roku. «Nāc, mās, ieeji otrā istabiņā un palieci tur, kamēr mēs ar tēvu esam izrunājušies,» viņš sacīja.
«Ej, meit, ej,» māte skubināja, un Liene iegāja sāņistabiņā, durvis atstādama pusviru.
Pēc neilga laika tēvs ienāca. Kažoku novilcis, viņš laipni jautāja, vai pusdiena jau esot gatava. «Jūs te visi tā sēdiet, kā kad svētdiena būtu,» viņš jokodams pielika, redzēdams, ka sieva un dēls bij bez darba.
«Ir jau nu gan mums jauka svētdiena atnākusi,» Anna sacīja un aizsedza ar priekšdrēbi ģīmi.
«Kas tad nu atkal noticis?» saimnieks pārsteigts iesaucās. «Vai jūs reiz nemitēsaties žēloties par to sasodīto pļavas gabalu! Slaucējs viņu pircis un aizmaksājis, un jūs varat savas acis izraudāt, ir tad viņa vairs atpakaļ nedabūsiet... Kas tā par būšanu! Pati, Ann, tu biji lielā padoma devēja, lai pļavu atlaižot Slaucējam, pati tu labi gan redzēji, ka, ja tā nedarīsim, tiksim izķīlāti, un nu, kad nenovēršamais izdarīts, nu tu katru vaļas brīdi pavadi ar raudāšanu. Neesi bērns!»
Anna nekā neatbildēja, arī Juris cieta klusu.
«Par pļavu, dēls, Anna nežēlojas,» Jāņa māte sacīja.
«Nu par ko tad? Par to pusdienas cēlienu, ko biju uz lauka, tak nebūs kāda nelaime notikusi? Stallī, kur nupat ievedu zirgu, viss bij kārtībā, vai kāda govs -?»
Juris atmeta ar roku.
Silabriedis pietrūkās. «Liene?» viņš iesaucās. «Apžēlojaties, kas tai noticis? Stāstiet!»
«Slaucējs viņu atlaidis,» Juris spiestā balsī stāstīja.
«Atlaidis!... Nemelo, Juri! Aiz kāda iemesla gan Slaucējs to būtu darījis, viņš man vēl priekš kādām nedēļām apgalvoja, ka ar Lieni esot mierā, - stāstāt patiesību, esmu sagatavojies uz visu - viņa ir -»
«Viņa ir patiesi tikai atlaista vien, tēt,» Juris atkārtoja. «Jautā veco māti.»
Silabriedis skatījās savā mātē. Šī pamāja ar galvu.
«Paldies Dievam,» viņš runāja, atvieglināts atņemdams elpu, «domāju jau, ka nezin kas likts būs jādzird. Bet kas tā nu par raudāšanu tādas niecīgas lietas dēļ!»
«Nesaki vis paldies Dievam, pirms visa neesi dzirdējis,» vecā māte teica ar savādu smagumu balsī.
«Ko?! Kas tad man vēl būs jādzird? Liene tak nebūs apzagusies! Tas nevar būt!... Kur viņa ir?»
Neviens nekā neatbildēja.
«Tēt, tev pāris reižu jau esmu stāstījis, ko Lejas Spijēnu saime runāja par Ernestu un mūsu Lieni,» Juris pēdīgi, gandrīz pusspītīgi uzsāka. «Tu neklausījies mani, aizstāvēji Ernestu, viņu man vēl dažreiz par priekšzīmi uzstādīdams... Nu tavs labais Ernests izdarījis jaukas lietas... Liene caur viņu atlaista.»
«Caur viņu? Ej nu, ej, neblēņojies.»
«Jā, caur viņu. Ernests viņu iegrūdis negodā.»
«Melis, kas to saka!» Silabriedis iekliedzās un atvēzēja roku, it kā gribēdams kam sist. Tai pašā acumirklī sāņistabiņā bij dzirdams dobjš kritiens. Silabriedim paceltā roka noslīdēja uz zemi, viņš piegāja pie pusviru stāvošām durvīm, tās plaši atvērdams.
«Lien!» viņš lielā sakustināšanā iesaucās. «Lien, vai tas tiesa?»
Liene gulēja ceļos tēva priekšā. Lūdzoši viņa tam stiepa rokas pretī, izsamisukā balsī sacīdama:
«Piedod, piedod, tētiņ, esi žēlīgs!»
Tēvs sāpīgi ievaidējās un atspiedās, it kā kad tam būtu pietrūcis spēka, pie durvju stenderes.
«Piedod, tētiņ,» Liene atkārtoja un satvēra tēva roku.
Tēvs ātri atkratīja to no Lienes rokas.
«Meit,» viņš dobji runāja, «meit, ko tu mums esi padarījusi?... Savu mūžu sūri, grūti esam nodzīvojuši, neesam nekādu prieku baudījuši, mantas nekādas Dievs mums nepiešķīra, bet mēs tomēr nezaudējām cerības reiz tak piedzīvot prieku. Un nu?... Lien, Lien, Lien!»
«Piedod, piedod...»
«Nē, nelūdzies piedošanas, celies augšā, celies augšā un ej - atstāj manu māju. Tāpat kā uz priekšu tev manā sirdī vairs nebūs vietas, tāpat tev viņas arī nava šitai mājā. Ej, - ej uz Lejas Spijēniem atpakaļ. Tevis nedrīkst uz tik ātru roku atlaist. Slaucējam tu tik ilgi esi jāpietura. līdz tu citu vietu būsi dabūjusi.»
«Tēt, nedzen manis projām, nesodi manis tik bargi!»
«Lielam grēkam vajaga liela soda - nelūdzies velti!»
«Tēt, tēt, vai mans kauns man nav diezgan liels sods, kādēļ tu viņu vēl gribi palielināt?»
Tēvs aizklāja acis ar roku.
«Kauns,» viņš čukstēja, «kauns!... Vai tas tev vien sekos? Vai mums viņš arī nebūs jānes! Vai ļaudis, kad iziešu ar māti uz lauka, nerādīs uz mums ar pirkstiem, teikdami un smiedamies: «Lūk, tie ir Kalna Spijēni, kas ar savu meitu agrāk tā lepojās un kura nu apsmieklā kritusi - vai, vai!»» Silabriedis uzreiz tā sāka šņukstēt kā izkults bērns.
«Neraudi!» Liene iebrēcās caur sirdi ejošā balsī un apkampa tēva ceļus. «Nerunā tā, citādi man jāmirst.»
Arī māte, kas līdz šim klusi savas asaras bij slaucījusi, tagad iesāka visā galvā raudāt.
«Jāni, Jāni, negrūd jel viņu pēdīgi postā. Apdomā, tas ir mūsu bērns. Kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet!»
Silabriedis likās pats ar sevi cīnoties. Kā nevilšus viņam noslīdēja rokas uz leju. Liene tās satvēra, viņas karstiem skūpstieniem apklādama. Tēvs noliecās, piecēla izsamišanai tuvo meiteni un spieda to pie savām krūtīm. «Lienīt, manu mīļo, nelaimīgo Lienīt!» viņš izsaucās neizsakāmās žēlabās.
Kad Juris vakarā no zirgu barošanas ienāca istabā, viņš, citiem nemanot, pamāja Lienei, lai izejot otrā istabā, kur tai iedeva vēstules vīzē salocītu un aizzēģelētu papīru.
«Man to iedeva kaimiņu Jāņuks, kad pie akas zirgiem ūdeni smēlu,» viņš sacīja.
Ātri Liene satvēra vēstuli. Tā bija Ernesta rakstīta.

«Mīļo, dārgo Lienīt!
Saņem izskaidrošanu, kādēļ ne ar pusplēstu vārdiņu šorīt Tevis netiku aizstāvējis, kādēļ Tev ļāvu no mums aiziet tik pazeminošā vīzē. Mīļo Lienīt, Tu man ticēsi, kad Tev saku, ka tā izturējos, tēva stingrāko pavēli izpildīdams. Pirms viņš Tevi atlaida, tas mani iesauca savā istabā, tur man sadodams vārdos, kādus savā mūžā neesmu dzirdējis. Necietu klusu uz viņa apvainojumiem, bet atbildēju, ka Tevi gribu precēt, un lūdzu, lai tādēļ Tevis nedzen projām. Uz ko tēvs palika gluži zils no dusmām. Ja no šās dienas vēl vienu vienīgu vārdu no Tevis vai uz Tevi runātu, tad es varot tāpat pa Lejas Spijēnu vārtiem iziet kā Tu, viņš sacīja. Nemūžam man neatjaušot Tevis precēt u. t. pr. -Ko man bij darīt? Turēju to par prātīgāko - ciest klusu un darīt pēc viņa vēlēšanās. Ja arī viņam pretotos un viņš mani padzītu, ko tas mums, Tev un man, gan līdzētu! Precēties mēs tomēr nevarētum, tādēļ ka atļauja uz to manas nepilngadības dēļ stāv tēva rokā. Paldies Dievam, ka vairs nav vesels gads jāgaida, kamēr pats par sevi būšu kungs! Tad precēsimies, tad, ja grib, lai tēvs mani ar aizdzen. Nebīsties no tā, jo esmu un palieku tak viņa vienīgais dēls, kam reiz Lejas Spijēni kritīs. Pagasta nabagiem jau tēvs viņu tikpat nenorakstīs. -Tātad, sirdsmīļo līgaviņ, pārciet šo īso gada laiku, pēc kura visām bēdām un visām pajām būs gals. Es ciešu līdz ar Tevi, ciešu varbūt vairāk nekā Tu, jo atzīstu, ka esmu visas nelaimes cēlonis. Atmaksāšu Tev tūkstoškārt par visām Tavām asarām, kad būsi mana mīļā sieviņa.
Zvēru Tev mūžīgu mīlestību un uzticību vēlreiz! Dzīvo sveika!
E.

Tikties tagad gan tik drīzi laikam netiksimies. Uz baznīcu Tu jau neiesi, un nepamanīti, kamēr sniegs nav nokusis, še pie mājām arī nevaram sarunāties. Pavasarī!»
Laimīgiem smaidiem Liene pasniedza vēstuli Jurim.
«Lasi,» viņa sacīja, «redz, Ernests tak nav tāds, par kādu tēvs, māte un tu viņu turējāt. Viņš manis neatstās.»
Vēstuli izlasījis, Juris to salocīja un atdeva māsai atpakaļ. Viņš raustīja plecus.
«Ko Ernests gan citu lai raksta! Cerēsim, ka tas turēs vārdu... Bet, māsiņ, viegls viņš arī diezgan ir, un Slaucējs prot viņu valdīt.»
«Vai šās vēstules lai nerādu arī tēvam?» Liene jautāja. «Tā viņu drusku apmierinās!»
«Nē, nerādi,» Juris atbildēja. «Tēvs grib iet uz Slaucēju izrunāties, un, kad viņš šo vēstuli redzētu, tad viņš to gribētu ņemt līdz un rādīt Slaucējam. Un kas tad iznāktu? Nekāds labs priekš tevis, bet lielas nepatikšanas Ernestam.»
Liene paslēpa vēstuli azotē.