RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

X

Nākošā svētdienā Ieva patieci dabūja zināt, cik nekrietni Bērtulis uzvedies. Cik mīļš tai Bērtulis agrāk bij bijis, tik riebīgs tas tai tagad bij kļuvis, tik riebīgs, ka tā atgriezās atpakaļ, kad to kādreiz pa ceļu sev pretī ieraudzīja nākam.
Viņa lūdza Pēteri, lai rakstot Jēkabam, kādu galu viņa vēstule ņēmuse, un Pēteris to izdarīja. Starp citām ziņām viņš Jēkabam arī stāstīja, ka Bērtulis Ievu ne tik vien atstājis, bet tai arī izgādājis cietumu par zināmo nelaimes darbu.
Trīs nedēļas vēlāk atbilde atnāca. Bija bieza vēstule, ko Pēteris šoreiz no dzinēja saņēma, un, atplēsis to, viņš redzēja, ka vēstulē bij otra vēstule priekš Ievas.
Ko Jēkabs viņai rakstīja?
Ieva domāja, ka Jēkabs visupirms kaut ko rakstīs par vēstuli, ko Bērtulis saplēsis, un stāstīs, kas tajā stāvējis, bet nedz par vēstuli, nedz par pašu Bērtuli viņš nerakstīja ne vārdiņa, it kā kad no visa notikuma nekā nebūtu zinājis. Viņš tik runāja par pagājušām grūtām dienām, par maldīšanos, pārsteigšanos un pārskatīšanos un ka nevarot zināt, kam par labu viss tā noticis, kā esot noticis. Lai Ieva nemaz nebēdāļoties par viņai padarīto kaunu, caur to viņa varbūt esot izglābta no lielas nelaimes. Lai arī neievērojot ļaužu smieklus, kuru jau tak nu laikam netrūkstot, gan tie apklusīšot, un lai domājat, ka bez smējējiem atkal esot citi cilvēki, kas uz Ievu turot labu prātu. Ar vārdiem: «Pēc lietus saule spīd!» - vēstule nobeidzās.
Kad Ieva vēstuli bij izlasījuse, viņa gandrīz negribēja ticēt, ka tā nāca no Jēkaba. Kur tas varēja ņemt tik jaukus vārdus, un kas to bij mācījis - viņus tik glīti salikt? Te bij par visu runāts, no kā viņas sirds bij pilna, un tomēr tādā kārtā, ka tai ne pie viena vārdiņa nebij jānosarkst. Viņai šī vēstule izlikās kā gabaliņš no sprediķa, ko tā svētdienās dzirdēja, viņa to vēlreiz lasīja no gala. Un, jo vairāk viņa lasīja, jo vairāk viņai vēstule patika. Viņa labprāt tūliņ būtu atbildējuse, ja būtu varējuse. Bet, tā kā saule jau ļoti zemu stāvēja pie debesīm, tad viņa šo darbu atlika uz nākošu svētdienu. Jo Ievai kā ikkatram, kas tikai retumiem vien spalvaskātu dabū ņemt rokā, rakstīšana neveicās, bet prasīja daudz laika, it sevišķi vēl vēstules rakstīšana, māksla, kurā Ieva savā laikā pavisam tikai vienu vai divas reizes vien bij mēģinājusēs. Tātad viņai viss pamatīgi bij jāpārdomā, pirms tā ķērās pie spalvas, un viņa to arī darīja. Cauru nedēļu tā nodarbojās, domas un teikumus galvā sakārtodama, un piecēlās svētdienas rītā labi agri, lai netraucēta varētu rakstīt.
Bet ērmoti - tiklīdz viņa papīru sev priekšā bij nolikuse, spalvu tintē iemērcējuse un «Mīļo Jēkab» uzrakstījuse, visas rūpīgi sakārtotās domas bij vējā. Viņa uzreiz tā sajuka, ka vairs nezināja, kā vēstuli turpināt. Viņa sēdēja un domāja, un tinte spalvas galā izsusēja, bet pareizās domas kā nenāca, tā nenāca. Pēdīgi tā piecēlās.
Jāpaskatās vēlreiz, ko tas Jēkabs rakstīja. Viņa izņēma Jēkaba vēstuli iz lādes un izlasīja to vēlreiz. Tad viņa atkal nosēdās uz rakstīšanu. Jēkabs viņu vispirms apsveicināja ar daudz labām dienām un vēlēja tai prieku un veselību - Ieva darīja to pašu. Tad viņa pateicās par vēstuli un stāstīja, ka tā viņai dikti dikti patikuse un ka viņa to daudz reižu lasījuse. Jēkabs runāja par pagājušām grūtām dienām, par tām viņai Jēkabam bij jāpārstāsta. Un viņa rakstīja - un, pašai nemanot, viņas sirds Jēkabam atvērās un viņa tam rādīja, cik dziļas brūces tajā bija. Esot jau tā, kā Jēkabs rakstot, ļaudis tai apsmeļoties un grūžot viņu, kamēr šī no cietuma iznākuse, pēdējā negodā. Bet, paldies Dievam, dzīvojot tak arī vēl cilvēki, kas no viņas domājot labu un to aizstāvot. Pie šiem cilvēkiem viņa tak Jēkabu arī drīkstot pieskaitīt. «Redzu, redzu, ka Tu ir svešumā man palicis tas pats labais draugs, kas še dzimtenē vienādiņ esi bijis. Paldies par to. Paldies arī par visu to laipnību, ko Tu man, še būdams, parādīji. Nedomā, ka to esmu aizmirsuse. Es to nekad nevarēšu aizmirst. Ik reizes, kad man pagājušie laimīgie laiki nāk prātā, tad arī Tu man nāc prātā ar savu labo sirdi.» Un nu, par pagājušiem laimīgiem laikiem sākot rakstīt, Ievai spalva tecēja ātrāk pār papīru, un, pirms vēl tā pate to domāja, vēstules loksnes ceturtā lapas puse jau bij pilna. Ar vārdiem «Uz priecīgu atkalredzēšanos!» Ieva nobeidza vēstuli, palika tai savu vārdu apakšā un gaidīja tinti nosusam. Tad viņa salocīja papīru, iebāza to kuvērā un aizlipināja to.
Pēteris rakstīja smukāk par Ievu, tam adrese bij jāuzraksta.
Kad nedēļa pēc vēstules aizsūtīšanas bij pagājuse, Ieva svētdienas vakarā ievaicājās Pēteram: «Nez vai nu Jēkabs manu vēstuli jau būs dabūjis?»
«Domāju gan, ka būs. Par sešām septiņām dienām viņam tā jādabū.»
Atkal pagāja nedēļa.
Un atkal Ieva uz Pēteri runāja:
«Nu gan Jēkabs manu vēstuli jau sen dabūjis?»
«Zināms, ka dabūjis.»
«Būtu arī jau varējis, ja būtu gribējis, atbildi notaisīt.»
«Par ko ne!»
«Raksti viņam šodien, Pēterīt!»
«Vēl jau nekas nav noticis. Ļai nu tas paliek uz citu svētdienu!»
«Uz citu svētdienu? Tad nu gan Jēkabam par daudz ilgi būs ko gaidīt.»
«Nekas, lai gaida vien, zaldātam ar visu jāaprod,» Pēteris jokoja.
Te kādā dienā Sausnorās ienāca dzinējs un atnesa Ievai vēstuli.
Jēkabs viņai rakstīja:
«Sirdsmīļo Ieviņ!
Es Tevi apsveicinu ar simtu; simtu labām dienām un vēlu Tev prieku un veselību! Un es Tev pateicos no visas sirds par to vēstuli, ko Tu man rakstījuse. Es Tev nemaz nevaru izteikt, kā par viņu priecājos. Vai Tu patiesi par mani tik bieži iedomā, kā Tu raksti, un uz mani turi tik labu prātu? Ja tas tā, tad es gan esmu laimīgākais cilvēks pasaulē! Ak, neņem par jaunu, ka Tev tagad atklāju savu sirdi, nevaru sava noslēpuma ilgāk paturēt krūtīs. Mīļo Ieviņ, es Tevi mīlēju no visas sirds. Toreiz, kad Tu paņēmies iet pie Bērtuļa, sāpes mani vai nožņaudza. Bet man bij kauns tās rādīt, un es savaldījos. Man bij prieks, ka bij jāiet zaldātos jo tad man nebij jāredz jūsu laime un nebij jātop par skauģi. Es apņēmos Tevi aizmirst, un man tas arī tā puslīdz izdevās. Te Pēteris man atrakstīja, ka viss pavisam savādāk noticis, nekā es domāju, un vējā bij visa mana apņemšanās. Mana mīlestība uz Tevi atkal atmodās kā pusnodzisuse uguns, kad tajā iepūš. Ak, kaut man būtu tāda spalva, ar ko izrakstīt, cik mīļa Tu man esi! Nepaiet gandrīz neviena stunda, kad par Tevi neiedomāju! Ikkatru vakaru, kad eju gulēt, Tev aizsūtu sveicinājumu un lūdzu Tevi, lai Tu man rādies sapnī.
Tātad Tu nu zini manu sirdi, un es Tevi lūdzu, neņem par ļaunu ka Tev visu to tik klaji esmu izteicis, un esi tik laba, raksti man drīzi atpakaļ, vai Tu to ņem par ļaunu. Es gaidīšu ar lielu gaidīšanu.
Dzīvo vesela!
Jēkabs.
Ak puķīt, tavu noskumšan,
Tā manu sirdi grauž;
Kad es par tevi domāju,
Tad sirds man pilna skumjības,
Ak sirsniņ, tevis dēļ,
Ak sirsniņ, tevis dēļ!

Es sen jau biju ilgojies
Ar tevi satikties,
Kad ļaudis bija teikuši,
Ka tu vairs mana nebūšot?
Ak slikta valoda,
Ak slikta valoda!

Nu liksim roku rociņā
Uz jaunu laimību.
Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,
Ne pate baltā nāve ne,
Ko Dieviņš savedis,
Ko Dieviņš savedis!
Es Pēteram par šito lietu vēl nekā neesmu stāstījis, lai gan mēs viens otram nekā neslēpjam. Tādēļ, ja gribi, rādi viņam šo vēstuli - ja gribi, arī nerādi.»
Kad Ieva vēstuli bij beiguse lasīt, viņai tā izlikās, ka viņas krūtīs kaut kas gribētu pārtrūkt. Ak tu mans Dievs, vai tad Jēkabs visu to no tiesas rakstīja, vai viņš tik nejokoja vien? Vai tur patiesi viss tā stāvēja rakstīts?
Viņa pacēla vēstuli, gribēdama to vēlreiz lasīt. Bet te ārā dzirdēja soļus, kas klētiņai tuvojās. Ātri viņa piecēlās, piegāja pie lādes un ieslēdza tajā vēstuli.
Klētiņas durvīs Ieva sastapās ar Pēteri.
«Dzirdēju no krusttēva,, tu esot vēstuli dabūjuse,» viņš sacīja. «No Jēkaba?»
«Jā, no Jēkaba.»
«Ko viņš labu raksta?»
«Nekā daudz. Raksta, ka esot manu vēstuli dabūjis, un sūrojas, ka tu viņam nerakstot. Labas dienas no Jēkaba.»
«Paldies. Man tagad nav vaļas, bet pēcāk tu man arī dosi to vēstuli, ko izlasīt.»
«Par ko ne, varēsi jau lasīt.»
Bet, kad Pēteris vēlāk no Ievas vēstuli gribēja dabūt, tad Ieva vairs nezināja, kur tā palikuse. Kopā ar Pēteri tā izmeklēja lādi līdz pašam dibenam, bet vēstule kā bija, tā palika nozuduse.
Bārdamies par sieviešu nekārtību, Pēteris nobeidza meklēšanu.