RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

X

Slaucēja «kontorā» stāvēja vecs, salīcis vīrs iesirmiem matiem, bāliem, iekritušiem vaigiem. Viņa lūpas bij kā sāpēs sakniebtas, nemierīgi skatieni iz viņa iekarsušajām acīm šaudījās pa istabu šurp un turp. Tas bija Silabriedis, kas gaidīja Slaucēju ienākam. Bij ilgi jāgaida, līdz durvis atdarījās un šis parādījās. Cietiem soļiem tas ienāca un aizstājās aiz galda. Silabriedis nesveicināja, Slaucējs arī nesacīja nekā. Abi vīri tikai saskatījās, viegls sārtums pārskrēja pār Silabrieža vaigiem, Slaucēja ģīmis nepārvērtās.
«Ko gribi?» pēdējais iejautājās asi, īsi.
«Laikam gan nezini, ko gribu,» Silabriedis tikpat asi atteica, «laikam man vēl būs jātura garas runas, pirms to apķersi!»
«Kā redzams, tad tu mani turi par kādu domu atminētāju,» Slaucējs mēdījās, «mīļais Silabried, tas es neesmu, un tādēļ vēlreiz tevi vaicāju: ko tu gribi? Jeb tev tas par rupji - labi: lūdzu, kas patīk?»
Silabriedis palaida vajā krēsla atzveltni, kuru tas abām rokām bij aptvēris, un paspēra soli uz priekšu. Viņa acis kvēloja, kā kad tam būtu karsonis.
«Mēļojies vien, ja tev patīk, vēl vairāk, panesīšu visu. Mēs, mazie un nabagie, jau priekš tam esam, lai tiktum no jums, lielajiem, mīti ar kājām. Tādēļ min vien, min... Dievam tu netici, no cilvēkiem tev arī nav jābīstas, tie, kas par mums citiem spriež tiesu, tie tavi draugi, un krauklis kraukļam jau acī neknābj...»
«Neļerkšķi!» Slaucējs dusmīgi pārtrauca Silabriedi.
«Ā, vai es ļerkšķu, kad patiesību runāju! Ja tā nebūtu, vai tad tu otram tik droši varētu atņemt visu, kas tam ir: mantu, laimi, godu, cerību, - vai tad tu drīkstētu otru tik droši grūst pēdīgā postā!»
Slaucējs palika bāls kā līķis.
«Neģēli!» viņš kliedza, un viņa balss drebēja no dusmām.
«Nepietika,» Silabriedis turpināja, «ka tu mani pievīli, nepietika, ka mani uz to pēdīgo nokalpināji, nepietika, ka mani dziļāk un dziļāk ievilki savos valgos -»
«Neģēli, divkārtīgais neģēli, nepateicīgais cilvēks!» Slaucējs pārtrauca Silabriedi. «Kas tev palīdzēja ļaunā brīdī? Vai es gāju uz tevi, jeb vai tu nāci uz mani? Vai man tevis vai tev manis vajadzēja - ko?»
«Visu to jaunu esmu piecietis,» Silabriedis runāja tālāk. «Biju reiz tavās rokās kritis un redzēju, ka vairs nevarēju iz tām izsprukt. Bet, ka tavs dēls manu meitu pievīlis un atstājis, ka jūs man to kaunu darāt, tas man iet caur sirdi un kliedz gandarīšanas!»
«Ā!» Slaucējs iesaucās it kā pārsteigts, «tādēļ tu nāci uz mani... Ko lai es tur daru? Griezies pie mana dēla.»
«Es esmu tēvs, un tu esi tēvs - m u m s ir tā darīšana. Aizstāvu sava bērna tiesības.»
«Tiesības?... Kas par tiesībām?»
«Tavs dēls apsolījis manai Lienei, ka būšot viņu precēt.»
«Tā - pie kuras tiesas tad tas ticis norakstīts?»
«No kura laika tad šitādas apsolīšanas tiek no tiesām apstiprinātas? Vai varbūt tai apsolīšanai, ko tu reiz devi savai brūtei, kāds pagasta vecākais vai tiesas priekšnieks piespieda klāt zilu zēģeli vai sarkanu?»
Slaucējs pacēla augstprātīgi galvu.
«Man tādu zilu un sarkanu zēģeļu nevajadzēja,» viņš sacīja graizoši, «mana brūte un es - mēs bijām g o d ī g i. Bet, runājot no tādas meitas kā tava, var gan jautāt, kur raksts ar zilu vai sarkanu zēģeli. Mans dēls sakās neesot apsolījies viņu precēt. Viņš dievojas, ka Liene viņu pavedusi. Un to arī ticu. Viņa domājās caur to tikt reiz par Lejas Spijēnieti.»
«Tavs dēls melojis! Slaucēj, sava bērna vārdā paģēru, ka viņš savu solījumu pilda!»
«Tas atkarājas no manis.»
«Ja viņš liegsies, apsūdzēšu to.»
«Ko tu darīsi?» Slaucējs iesaucās, īsi pasmiedamies. «Sūdzēsi?... Jāsmejas!... Ko tu nupat no tiem sacīji, kas tiesu spriež!... Bet vari jau iet sūdzēt. Varī jau sacelt škandālu un drusku darīt nepatikšanas. Bet kas galu galā no visa iznāks? Pēc garas varzāšanās un vazāšanās tava meita dabūs atlīdzināšanu. Tas būs viss... Nobeigsim to lietu īsākā vīzē?»
«Īsākā vīzē?»
«Jā,» Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā divi naudas paciņas un uzlika tās uz galda. «Še ir divi simti - ņem tos, ej mājā un ciet klusu.»
«Divi simti?» Silabriedis runāja, dīvainu skatienu Slaucējam uzmezdams.
«Par maz?... Nu, nebūs no Lejas Spijēna teikt, ka tas nelaba joka, ko viņa dēls izdarījis, neprot labi aizmaksāt, - še ņem vēl vienu simtu!... Nu, kādēļ vilcinies?»
Silabrieža ģīmis bij palicis gluži tumšs.
«Ko!» viņš iesaucās, un viņa acis likās degot liesmās. «Vai tev nav kauna, man naudu piedāvājot! Vai es pēc naudas nācu? Vai gods pērkams? Vai man mana bērna gods par naudu pārdodams kā tev tavi mieži un lini?... Ņem pats savu naudu! Grūdi to savās nepiepildāmās žāklēs un aizrijies, man tās nevajaga!» Un Silabriedis piedāvāto naudu ar tādu sparu atgrūda no sevis nost, ka tā pārskrēja galdam pār un otrā pusē nokrita zemē.
Slaucējs stāvēja kā mēms aiz galda. Viņš tik droši bij sagaidījis, ka Silabriedis ar prieku saņems priekš viņa tukšā maka tik lielo summu, ka naudas straujā atraidīšana viņu uz acumirkli gluži apstulbināja. Bet ātri viņš atkal saņēmās.
«Ārā iz manas istabas, plikadīda!» viņš brēca, savām dusmām laizdams vaļu. «Diedelnieks, ko tu dari! Savu parādu tu nevīžo aizmaksāt, bet ar naudu tu zini mētāties! Pagaid, putns! Rubļus tu man nosviedi pie kājām, drīzi atnāks laiks, kur tu kapeiciņas no zemes gribētu pacelt, kaut tik bijušas. Gaidi vien!»
«Gaidi vien tu arī! Nedomā šoreiz iziet sveikā! Nelaidīšu tevis vaļā, un ja man būtu jāiet līdz Pēterburgai!»
«Vai tik tālu vien?» Slaucējs zobojās. «Uz Maskavu jau arī vēl var aizbraukt.» Bet Silabriedis to vairs nedzirdēja. Tas bij paklausījis Slaucēja pavēlei un atstājis istabu.