RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XI

No tā laika, kamēr Jēkabs bij aizgājis zaldātos, ziema četras reizes Sausnoru laukus bij pārklājuse ar savu balto segu un četras reizes pavasara siltie vēji to bij aizpūtuši projām; tagad atkal no jauna pļavas, meži un tīrumi metās zaļi, jautri čirkstēdami, putni lidoja ap Sausnoru ēkām, kuras rīta saules zeltainie stari apspīdēja.
Sētavi pakāris plecos, saimnieks nupat taisījās atstāt pagalmu, kad istabas durvis atvērās un saimniece no istabas izlaida nelielu, gadus septiņpadsmit vecu meiteni. Vienā rokā tā turēja krūzi ar pienu, otrā rokā baltā drēbē ietītu maizes gabalu, uz kura atkal maza bļodiņa stāvēja.
«Krusttēv!» meitene iesaucās un palika stāvam.
«Kas ir, Ieviņ?» saimnieks vaicāja arī apstādamies.
«Kur viņš ecē?»
«Pēteris?»
«Jā, man viņam jānes brokasts; bet krustmāte nezina, kur tu viņu šorīt aizstellēji.»
«Viņš ecē pie Vilka šķūņa.»
«Pie Vilka šķūņa? Ak krusttēv, es nezinu, kur tas Vilka šķūnis ir?»
«Ak tā - tu jau vēl nezini, kā kuru Sausnoru tīrumu nosauc un kur katrs atrodams. Skaties tur: jumts, ko aiz tās bērzu birzītes var redzēt, ir Vilka šķūņa jumts. Tur Pēteris ecē. Ej vien te pa celiņu uz leju, gan tad viņu atradīsi.»
«Ak tur!» meitene sacīja. «To vietu jau zinu. Esam tur ar lielo Ievu pāri reižu bijušas zāļu plūkt.»
«Nu tad jau labi,» saimnieks sacīja un aizgāja.
Veikliem soļiem mazā Ieva devās pa apzīmēto ceļu uz leju. Viņas iesarkanā galvas lakatiņa stūri plivinājās rīta vējā, un viņas jautrās actiņas zibēja, gan tīrumu pa labai, gan pa kreisai rokai, gan aizaugušo kāju ceļu uzmanīgi uzlūkojot. Kā viņa tur mudīgi un priecīgi ar nešļavu devās uz priekšu, tā izskatījās gluži kā tēlojums iz pasakas «Sarkancepurīte». Nonākuse birztiņā, meitene acumirkli apstājās. Cik jauki te tagad bija! Cik patīkamu smaršu izplatīja bērzu tikko izplaukušās dzelteni zaļganās lapiņas, un cik mīlīgi te zaros paslēpto putniņu dziesmiņas izklausījās! Gandrīz negribot, meitenes lūpas atvērās, un, atkal uzsākdama iet, tā arī uzsāka dziedāt. Iesākumā tā dziedāja paklusā balsī pa vilcienam no dažādām dziesmām, bet, jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk balss pieņēmās spēkā, līdz pēdīgi tā pilnā, mīkstā balsī uzsāka: «Kur tu augi, daiļa meita, kad es tevis neredzēju?»
Piepeši viņa apklusa.
Viņa bij izgājuse birzei caur un ieraudzīja tās malā, kur tīrums iesākās, Pēteri uz ecēšas sēdam un koku pavēnī zirgus atpūtinām. Sārtums sakāpa viņas ģīmītī, tikpat ātri nozuzdams, kā nācis.
«Labrīt!» viņa sacīja. «Nu vai brokastu arī gaidīji?»
Pēteris grieza savu ūsiņu, kas tā izskatījās, kā kad tā reizē ar Jurģos sētām auzām būtu uzdīguse, un uzlūkoja pienācēju zobojošiem mirkļiem.
«Esi jau gan neredzēti daiļa meita,» viņš tad sacīja, sveicinājuma neatņemdams. «It īpaši, kad to sarkano plagu esi aptinuse ap galvu. Brīnums, ka vēl tie zirgi netrūkstas.»
Mazā Ieva atkal notvīka.
«Redz, kā tu nu atkal manus vārdus pārgriez,» viņa sacīja pārmetošā balsī, uzlika krūzi un maizes aizsaini uz otras ecēšas un nosēdās pate uz trešās. «Vai es tā dziedāju, ka esmu neredzēti daiļa meita? Es tā dziedāju, kā dziesmā stāv. Bet tu manus vārdus vienādiņ pārgriez.»
«Tā? Es pārgriežu? Ar ko tad? Nazis man vēl kabatā.»
«Lūk, vai nu tu atkal stāvu nepārgriez manus vārdus? Vai kā tad lai saku? Pārgrozi, sagrozi?... Es gan nezinu, ko tev esmu padarījuse, ka tu mani katra vārda galā izzobo.»
«Katra vārda galā!» Pēteris izsaucās, kam acīm redzot patikās kaitināt mazo brokasta atnesēju. «Lai nu kāds paklausās šos lielos, saltos melos!»
«Ak - nemaz nemeloju. Ja saku, ka tu mani katra vārda galā izzobo, tad tas nozīmē, ka tu to dari ļoti bieži.»
«Ā! Tad tu tagad tā sāc runāt kā smalki ļaudis, kuru vārdi ne vien jādzird, bet arī jātulko, reizēm pat pavisam otrādi jāsaprot. Labi. Ja tu nu man vēl kādreiz pārmetīsi, ka tavus vārdus s t ā v u pārgriežu, tad tūliņ zināšu, ka tu saki, ka to daru s ē d ē d a m s.»
«Pēter!» mazā iesaucās balsī, no kuras varēja manīt, ka lietus vairs nebij tāļu, un piecēlās ātri no ecēšas. «Nu es aizeju!»
Bet no Ievas pēkšņās piecelšanās zirgs, uz kura ecēšas Pētera brokasts stāvēja, drusku pietrūkās, ecēša pakustējās uz priekšu, un krūze ar strebjamo apgāzās.
«Vai!» meitene sabijusēs iesaucās un ķēra pēc trauka, kas uz ecēšas malu sāka velties. «Nu strebjamais pagalam! Ko nu?»
Pēteris sāka smieties.
«Tā iet, kad mazam cilvēkam par daudz liela sirds! Laime, ka vēl pate krūze nesaplīsa!»
«lešu uz māju un atnesīšu tev citu strebjamo,» mazā sacīja.
«Ej nu, neniekojies! Vienu reizi es ar i bez strebjamā varu iztikt. Ko nu tādēļ tādu gabalu iesi. Bet dzert man gan gribas. Aizej tur uz to egli, pie tās ir maza aciņa, atnes man no tās ko nodzerties.»
Meitene aizgāja.
Zobgalīgi smīnēdams, Pēteris tai noskatījās pakaļ. Tad viņš izraisīja maizi un bļodiņu no drēbes un sāka ēst.
Pēteris ar laiku bij izaudzis par lielu un spēcīgu puisi. Viņa apaļie, vēja appūstie vaigi ziedēja veselības sārtumā. viņa lūpas bij sarkanas kā zemenes, un viss viņa glītais ģīmis, lai gan tikai ar pirmajiem, mīkstajiem bārdas matiem vien vēl apaudzis, izskatījās jau diezgan vīrišķs.
Kad viņš bij paēdis un pāri palikušo maizi zirgiem izdalījis, Ieviņa pienāca ar ūdens krūzi.
«Še,» viņa sacīja un pasniedza Pēteram trauku.
Pēteris saņēma to, atsēdās atkal uz ecēšas un dzēra.
«Un še vēl kas,» mazā runāja un turēja puišam mazu - kušķīti zilu pavasara puķīšu pretī. «Paosti. Viņām gan ļoti maz smaršas, bet tā to tiesu patīkama. Še!»
Pēteris pielika krūzi otru lāgu pie lūpām.
«Ak, ko tur,» viņš tad vienaldzīgi sacīja un atbīdīja meitenes roku atpakaļ, «es no smaršām nekā nezinu. Dod to kušķi labāk manam zirgam...»
Ne vārdiņa vairāk nerunājuse, meitene iesēja tukšo piena bļodiņu drēbē, paņēma krūzi un aizgāja.
Pēc brīža Pēteris mierīgi atkal uzsāka ecēt.
Izgājuse birzei caur, Ieviņa satika Ievu - lielo Ievu, kā viņu tagad sauca, lai to izšķirtu no mazās. Ievai bij zāļu deķis uz rokas, jautrā balsī tā uzrunāja mazo:
«Nu, griezies nu atpakaļ, iesim zālēs.»
«Ej vien viena pate,» Ieviņa īsi atbildēja un gribēja Ievai aiziet garām. Bet Ieva tās nelaida.
«Nu, nu,» viņa runāja, «kas tad tev noticis, ka man šitā atbildi? Vai pie Vilka šķūņa vilku būsi redzējuse, vai?»
«Ja tur vilks nerādītos, vai tad gan to šķūni sauktu par Vilka šķūni?» Ieviņa sapīkuse atbildēja.
Ieva smējās.
«Ak tā! Jā, jā, tur šorīt visu rītu vilks bradā apkārt. Saki, - vai tev ar to vien pietika, ka viņu redzēji, vai viņš tev arī neiekoda? Parādi lūpas!»
«Ej nu, ej, Iev, kas tā par runāšanu! Jau viņš mani vienādiņ izsmej, un nu tu arī vēl sāc!»
«Vai viņš tevi nupat atkal izsmēja?»
«Kā tad. Es vairs neviena vārda nevaru izrunāt, kura viņš nepārgriež un nepārsmej. Un es tak nezinos viņam nekāda ļauna darījuse, itin nekāda...»
«Nu pagaidi, es viņu lūkošu izmācīt.» Ieva sacīja un palaida mazās roku vaļā. «Arī es jau esmu pamanījuse, ka viņš ar tevi nemaz lāgā negrib satikt, viņš citādi nemaz tāds nav bijis, kāds tagad pret tevi rādās. Bet tev arī katra vārda no viņa nevajaga ņemt par ļaunu.»
«Ak, es jau to arī nemaz nedaru, man tikai gribētos ar visiem mājas cilvēkiem saticīgi dzīvot.»
«Nu pagaidi,» Ieva atkārtoja un iegāja birzē.
Klusēdama meitene devās uz māju.
Nonākuse tīruma malā, Ieva apstājās un sagaidīja Pēteri, kas uz tīruma otru malu bij aizbraucis. Vienaldzīgi acis apkārt laizdama, tā piepeši gandrīz sev pie kājām ieraudzīja mazu kušķīti zilu puķu. Viņa nolīkās, pacēla pušķīti, nopūta no zilajiem ziediem putekļus, kas uz tiem bij uzmetušies, un paturēja kušķīti rokā.
Tiklīdz Pēteris, zirgus apgriezis, Ievu ieraudzīja, viņš paplīkšķināja ar pātagu, lai zirgi ātrāki ietu, tie sāka rikšot, un Pēteris teciņus nonāca pie Ievas.
Kad ecēšu brākšēšana bij apklususe, Ieva sacīja:
«Kad tu, Pēterīt, būtu zinājis, ko ar tevi runāšu, tad tu vis tik ātri nebūtu šurp atsteidzies.»
«Tad jau ar mani gribēsi krietni vai bārties, vai? Nu nāc nosēsties papriekšu še uz ecēšas un tad runā.»
«Lai nu paliek sēdēšana, nav daudz vaļas, jāiet zālēs... Es tikai tev, te garām iedama, gribēju ieprasīties, kādēļ tu vienmēr pret mazo Ievu tā izturies?»
«Kā tad es izturos?»
«Nu tā - parupji.»
«Parupji?» Pēteris raustīja plecus. «Es nezinu...»
«Bet es zinu. Esi drusciņ laipnāks pret viņu.»
«Ā! viņa laikam mani nupat pie tevis apsūdzējuse... Skaties!... Nu ne tik!»
«Tā,» Ieva sacīja, izlikdamās ļoti nopietna. «Klausies, Pēter! Ja tu no šīs dienas pret mazo Ievu tāpat neizturēsies kā pret lielo Ievu, tad lielā ar tevi no šīs stundas naidā... Bez tam rakstīšu arī vēl Jēkabam, kā viņa draugs pārvērties.»
Pēteris nolaida acis.
«Vai tu nu tīri tāda būsi!»
«Redzēsi gan!»
Puisis bakstīja ar pātagas kātu zemi.
«Mājas cilvēkiem vajag saticīgi dzīvot,» Ieva sacīja un piegāja pie Pētera klāt. «Še ņem šos ziediņus kā algu par gaidāmo labošanos,» tā piebilda smīnēdama un pasniedza tam zilo puķu kušķīti.
Pēteris paņēma kušķīti un ieoda tā smaržu. «Bet vai tu pate šitās puķes esi plūkuse?» viņš uzreiz neuzticīgi jautāja.
«Pate plūkuse? Tu brīnums, kas tad cits priekš manis lai plūca, ja pate to nedarīju!»
«Nu jā - tad še piespraud man viņas pie krūtīm.»
«Ej, ej! Ecētājs ar puķu pušķi pie krūtīm, tas tikai jauki izskatīsies... Bet kā tu gribi...»
Ieva paņēma kušķīti un piesprauda to jaunekļam pie krūts.
«Paldies!» Pēteris sacīja, ātri novērsdamies no Ievas, paplikšķināja ar pātagu, un zirgi sāka vilkt.
Kad vēlāk Pēteris krusttēvu uz tīruma redzēja uznākam, viņš apturēja zirgus un iebāza puķes svārku kabatā...
Mājā pārnākuse, mazā Ieva atrada čigānieti ar trim bērniem pagalmā sēdam. Bērni, kas jau ap visiem mājā bija izubagojušies, aplenca pienācēju, lūgdami, lai tiem ko dodot.
«Ko tad lai jums dodu?» Ieviņa prasīja, traukus ķēķa priekšā uz sola nolikdama.
«Dod, meitiņ, mamzelīt, kādu vecu kreklu, kādu jakiņu, kādus vecus bruncīšus, kādu lakatiņu...» lielā čigāniete lūdzās. «Visu saņemšu, par visu pateikšos.»
Ieviņa aplaida acis apkārt, vai tās kāds neredzēja. Acumirklī neviena nebij sētā. Ātri tā norāva sarkano lakatiņu no galvas.
«Še ņem!... Bet ej tūliņ projām!»
Čigāniete piecēlās un paķēra lakatiņu.
«Paldies, meitiņ, paldies!» viņa sacīja. «Lai Dieviņš tev dod prieku, veselību, kungs debesu tēvs... Nebij ar manam maziņajam ko siet ap galvu. Lai Dieviņš tev dod labu, skaistu vīru, tādu brangu kā - -»
«Ej nu vien, ej!» mazā pārtrauca laimes vēlētāju, un tā aizgāja.