RŪDOLFS BLAUMANIS

 

SPIJĒNOS

 

XI

 

Silabriedis apsūdzēja Slaucēju. Viņš bij gluži apmulsis un neklausījās nemaz nedz draugu padomiem, nedz savējo lūgšanām. Jo, izņemot pašu Silabriedi, visi bij cieti pārliecināti, ka no prāvas nekas neiznākšot kā tikai tēriņi un ceļi. Vismazāk Lienei patika tēva uzsāktais ceļš. Lai gan viņa nebaidījās, ka Ernests viņu prāvas dēļ atstās, tas jau zināja, ka ne Liene bij tās uzgribētāja, tad tomēr meitenei nepatika, ka viņas un viņas mīļākā vārdi atklāti tiesas priekšā tika minēti. Bet neko nebij darīt. Ernesta vēstules, kura varbūt pie Silabrieža kaut ko būtu iespējusi, Liene arī tagad tēvam nerādīja, un ar vārdiem vien, kā jau teikts, nekas nebij panākams, jo mazāk tādēļ, ka Silabriedis redzēja, ka būs jāput. Jo, pirms tas vēl bija paģidis Slaucēju apsūdzēt, šis bij pieprasījis aizdoto naudu, smieklīgi īsu termiņu aizmaksāšanai nolikdams Kad termiņš aiztecēja, Silabriedim naudu nenesušam, Slaucējs viņu uzdeva pie tiesas. Lai gan lieta bij skaidra, tad tomēr pagāja ilgāks laiks, nekā Slaucējs domāja, kamēr Kalna Spijēni ar Silabrieža mantas lielāko daļu nāca viņa rokā. Tikai otrā gadā, jūnija mēnesī, Kalna Spijēnos noturēja okcionu. Silabriedim nu vairs nebij tiesības dzīvot tēvutēvu mājā. Bet, kā tas notiek gandrīz pie visiem zemniekiem, kas noklīst tādā stāvoklī, kā tas arī notika pie Silabrieža. Labi zinādams, ka pretošanās nenesīs nekāda laba, viņš tomēr neatstāja labprātīgi mājas, bet gaidīja sevi izliekam.
«Laba tā nakts, ko varam pavadīt zem jumta,» viņš atbildēja Annai, kad tā vīru mēģināja pierunāt, lai izejot ar labu. «Diezgan laika atliks dzīvot pa čigāniski.»
Jā, bija patiesi bēdīgi. Silabriedis bij cerējis palikt vēl vienu gadu Kalna Spijēnos un tādēļ nebij iegādājis vietas, kurp iet. Nu bij jāpaliek zem klajām debesīm. Antēnu krusttēvs pats sen bij izputējis, un citi Silabrieža radi vai draugi - pēdējo pulciņš pavisam bij sašļucis - paši dzīvoja otra paspārnē...
Atnāca izlikšanas diena.
Bez vajadzīgajiem pagasta amata vīriem Kalna Spijēnos arī bij ieradušies daži iz tuvākajām kaimiņu mājām, vieni aiz līdzcietības. otri aiz ziņkārības, jo pie izlikšanām, dievamžēl, allažiņ kaut kas mēdz notikt, kas liekus skatītājus kairina. Bet tie, kas uz Kalna Spijēniem bij atnākuši apmierināt savu ziņkārību, tie šoreiz pievīlās. Nekas ārkārtīgs nenotika. Klusi raudādamas sievietes, klusi spītīgiem ģīmjiem vīrieši atstāja dzīvojamo ēku, kuras durvīm no kāda tiesas vīra tika aizkārta priekšā priekškaramā atslēga. Bija satricinošs skats, kad, skatītājiem un tiesas vīriem izklīstot, nabagi Silabrieži palika sētā vieni paši ar savas mantas atliekām. Lienes māte un Liene ar zīdāmu bērniņu klēpi sēdēja nogurušas vecu segu apklātā gultā, tēvs un Juris bij atspiedušies pie lādes, kurā viņu drēbju mazumiņš atradās. Svešiem klāt esot, Juris bij cieti saturējies un pusvienaldzīgi atbildējis uz kaimiņu jautājieniem vai pateicies par izteikto līdzcietību; bet tagad, kur viņam likās, kā kad tas ar savējiem būtu izstumts iz cilvēku sabiedrības, nabaga jauneklis nespēcīgi sajuma aiz lielām žēlabām.
«Tēt, tēt, ko nu lai darām, kurp nu lai ejam!»
Arī Silabriedis vairs nejaudāja savaldīties. Tas nometās dēlam blakus zemē, saņēma viņa galvu un spieda to kaislīgi pie savām krūtīm. Viņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
«Ak, kaut es būtu šopavasar līdz ar veco māti kapā guldīts, es būtu laimīgs,» Juris runāja, «tēt, labāk būtu, kad mēs visi būtum beigti!»
Silabrieža roka mīlinādama glaudīja dēla matus. «Klusu, Jurīt, klusu!»
«Ak, tēt!... Tik cieti cerēju reiz arī palikt par Kalnu Spijēnu, tik jauku dzīvi sev biju iztēlojis tēvutēvu mājā... Līdz šai dienai neticēju, ka mūs patiesi izsviedīs, aizvien domāju, ka kaut kas negaidīts notiks, caur ko mēs še paliksim, ka vai nu Ernests paņems Lieni, vai Slaucējs tāpat apžēlosies, tādēļ arī nekā nesacīju, kad tu nemeklēji vietas. Bet esmu briesmīgi vīlies - jāiet, jāiet projām, tur nekas vairs nelīdz!»
«Dievs palīdz!» kāda balss piepeši sveicināja.
Lai gan laipni, paklusi un sēri izrunāts, sveiciens tomēr satraucēja bēdās nogrimušo famīliju, jo neviens sveicinātāja nebij redzējis pienākam; tēvs ar dēlu piecēlās ātri.
Pienācējs bij vecais Grobiņš.
Brīdi viņš nesacīja nekā, tikai žēliem skatieniem uzlūkoja izliktos, viņš acīm redzot meklēja vārda.
«Nu, mīļie, ko nu te vēl dariet?» Grobiņš pēdīgi uzsāka, spieķī atspiedies. «Pakaļbraucēju gaidiet?...Gribēju jau laikāk še būt, bet neklausīja lāgā tie paši divi vecie zirgi... Dzirdēju Silabried, ka tu pretošoties tiesai, gribēju tev dot padomu, lai tā nedari, tā nav labi, tiesas vīri jau nav pie tā vainīgi, bet nu redzu, ka jūs jau esiet -»
«Izlikti,» Silabriedis nobeidza. «Jā, Grobiņa tēv, nu izgājām bez kāda naida. Diezgan esam pretojušies.»
«Un kur tad nu esat nodomājuši aiziet, kur būs uz priekšu dzīvošana?» Grobiņš līdzcietīgi vaicāja.
Silabriedis pasmaidīja rūgti.
«Virs zemes, apakš debesīm, kā kur smejas.»
«Ej nu, ej, Silabried!»
«Jā, Grobiņa tēv, tā gan ar mums tagad ir,» Lienes māte runāja. «Silabriedis nav gādājis par vietu... vai nu mēs to domājām, ka Slaucējs - -» viņa nevarēja tālāk runāt.
«Redz, kaimiņ, cik dziļi cilvēks var krist!» Silabriedis sāpīgi iesaucās. «Kas man to būtu priekš divdesmitiem gadiem teicis! Toreiz, kur tik laimīgs, tik cerības pilns iesāku dzīvot... Pats biju spēcīgs, mana sieva bij spēcīga, jautri bērni mūs iepriecināja... Un nu!... Man jāpaliek neprātīgam, kad uz to domāju! Visu, visu man atņēmis viens vienīgs cilvēks! Bet ko lai dara, tā iet. . . Kas vienam uzlikts, tas viņam jānes... Bija tik maz, tik maz, ko sev no debestēva izlūdzos: veselību, godīgu caurtikšanu - tas bij viss! Mana lūgšana nav paklausīta! Postā un nabadzībā lauzu savas rokas, bez laika esmu sirms palicis, bez laika mani spēki zuduši - - ak, kungs Dievs, es mirtu divkārtīgu nāvi, ja varētu tam atdarīt, kas pie visas manas nelaimes vainīgs!»
Grobiņš pacēla svinīgi roku pret nelaimīgo vīru. «Silabried, Silabried,» viņš runāja satricināts, «savaldi savas dusmas. Nerunā no atdarīšanas, bet atstāj atriebšanu tam, kura vārdu tu nupat minēji. Tici man, nekāds ļauns pasaulē nepaliek neatriebts. Mums gan reizēm liekas, ka tā nenotiktu, bet tas nāk caur to, ka mēs tikai cilvēka ārpusi varam redzēt. Silabried, daža laba ārēji laimīgā sirdī lokās nožēlošanas grauzošais tārps!»
Silabriedis bij nodūris galvu un cieta klusu. Grobiņš piegāja pie viņa un uzlika tam roku uz pleca. «Silabried, tev nav vietas, - vai neņemsi par ļaunu, ko tev teikšu?»
«Par jaunu? Ko ubags var ņemt par ļaunu!»
«Nerunā tā, vēl neesi ubags, Silabried... Redz, Silabried, no tā laika, kur tev atprasīju savu naudu, tu esi atsalis no manis. Savas kājas tu manā mājā vairs neesi iespēris, un es, redzēdams, ka ar mani negribi satikties, es atkal tevis neuzmeklēju. Bet ļauna prāta uz tevis nekad neesmu turējis. To no sevis saku. Kā tu domā, to nezinu un tādēļ arī neesmu drošs, vai neatraidīsi manis, kad tev un tavējiem piedāvāju mitekli -»
«Grobiņa tēv, nu tu mani izsmej!» Silabriedis sāpīgi iesaucās.
«Runāju no tiesas,» Grobiņš sacīja nopietni, gandrīz stingri. «Alkatis, kas nelaimē kritušu izšmej!... Istabiņa, kuru priekš piedzīvotājiem savai pirtei piebūvēju, ir ar vaļu. Negadījās šopavasar ņēmāja pēc mana prāta. Varat tur katru brīdi apmesties, ja to neturiet par kaunu.»
«Par kaunu! Vai tad labāk pa pasauli blandīties,» Lienes māte it kā uz sevi norunāja.
«Ar cenu gan salīgsim,» Grobiņš turpināja, «jo redziet, tīri par velti jums tās istabiņas gan nevaru atlaist, tik bagāts neesmu, un jūs jau arī vēl tik nabagi neesat, ka jums dāvanu vajadzētu. Vai nav tiesa?»
«Simtkārtīgas pateicības par tavu labo sirdi!» Silabriedis iesaucās un satvēra vecā roku. «Grobiņa tēv, kā lai tev to atmaksāju!... Ak, esmu ļoti slikti cilvēks, piedod, ka tik prasts un netaisns pret tevi esmu bijis... Vai zini, toreiz, kad tu savu naudu atprasīji, tevi nosaucu par bezsirdi, un tagad - tagad šis bezsirdis ir mans vienīgais palīgs!»
Grobiņš bij dziji kustināts no Silabrieža pārplūstošām jūtām.
«Ko nu, ko nu, Silabried,» viņš sacīja, ātri kaut ko izslaucīdams iz acīm, «nedarīju toreiz tev nekāda ļauna, nedaru tev tagad nekāda laba. Tu jau man dari labu, manu istabiņu īrēdams... Bet ko pavisam būtu piemirsis: es tik ar vienu nosacījumu istabiņu varu atdot - tam jaunajam Silabriedēnam, kas tur stāv pie lādes, jāiestājas manā dienastā. Nezinu gan, kā viņu pie vārda sauc, bet esmu dzirdējis, ka esot ņiprs un skadrs zeņķis. Un vecais Grobiņš vai ar uguni meklē tādu zeņķi. Nu,» vecais pagriezās uz Juri un stiepa tam roku pretī, «vai sitīsi saujā un būsi ar mieru!»
Mēms no pārsteigšanas un priecīgi nosarkdams, Juris paskatījās tēvā un tad ielika savu roku godīgā sirmgalvja rokā.