RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

XII

Un Ernests? Ko tas darīja, kā tas izturējās, visām šitām lietām notiekot?... Viņš nepacēla Lienes un viņas piederīgo labā, kā kur mēdz sacīt, ne mazā pirkstiņa. Pēc aiziešanas no Lejas Spijēniem Liene viņam laida vēstuli pēc vēstules, viņš neatbildēja, Liene viņu uzaicināja caur Juri un citām uzticamām personām ar viņu satikties, Ernests nenāca. Tik reiz viņš tai paklausīja un uzmeklēja to ganos, no baznīcas nākdams. Ernests apsveicināja Lieni uz to sirsnīgāko, uzkrāva vainu par savu klusuciešanu un tik ilgu nesaredzēšanos tēva nedzirdētai stingrībai un bij, ar vārdu sakot, tas pats kvēlošas mīlestības pilnais Ernests, kas agrāk. Viņš lūdza Lieni viņa aukstās izturēšanās dēļ, kas tak esot tikai ārišķa, nedomāt, ka šis viņu atstāšot. Nē, tas nemūžam nebūšot, lai notiekot kas notikdams... Lai gan Liene manīja, ka viņas mīļākajam baznīcas krogā bij gadījies drusku «dabūt no rokām» - ar šo izteikumu Ernests palaikam mēdz apzīmēt dzeršanu, - tad tomēr viņa vārdi to padarīja ļoti laimīgu. Tumšās šaubīšanās zustin izzuda. Mīļojoša sirds ļoti smalki sajūt, kur viņa tiek apmelota, kur ne, Liene sajuta, ka Ernests neliekuļoja, un tas viņu pildīja ar neizsakāmu prieku. Paldies Dievam, liesma, kas dega tā sirdī priekš viņas, vēl nebij izdzisusi, nebij pat mazāka palikusi...
Un tad atkal pagāja dienas, un aikal aiztecēja nedēļas un mēneši, Kalna Spijēnos sagatavojās uz kādu ārkārtīgu notikumu.
Te kādā dienā izdzirda, Slaucēju Ernests esot uz Rīgu aizbraucis. Priekšpilsētā, tagadējā Tērbatas ielā, dzīvoja kāds Slaucēja radinieks, kas turēja nelielu preču bodi. Uz šito radinieku, tā runāja, Slaucējs esot aizsūtījis savu dēlu, lai tas no viņa iemācītos veikalu, jo Slaucējs esot nodomājis uz priekšdienām pats ierīkot bodi, par kuras vadītāju būšot likt Ernestu. Daži gan par to smējās un sacīja, Ernesta aiziešana esot citādi izskaidrojama, tai esot daudz tuvāki stāvoši iemesli. Arī Liene sacēlās, Ernestam aizceļojot, nopietnas, baigas domas, bet, izlasījusi sava mīļākā vienīgo vēstuli un atgādinājusies sarunas ar viņu, tā atkal aprima.
Un tad notika ka vienā svētdienā mācītājs kristīja mazu bērniņu un lūdza par viņa māti Dievu.
Kalna Spijēnos viena dvēsele bij vairāk.
Bet līdz ar šā mazā pasaules pilsoņa atnākšanu Lienes sirdī ieradās rūpes, kas dien no dienas palika lielākas. Kāpēc Ernests viņai nerakstīja no Rīgas? Nu tak no tēva vairs nebij jābīstas, un Ernests labi gan zināja, ka šai laikā viņai iepriecināšanas un apmierināšanas visvairāk vajadzēja. Ai, viņa būtu bijusi mierā ar vienu pašu rindiņu no viņa rokas, ar neaprakstītu papīra gabaliņu, kas dotu liecību, ka tas Lienes vēl nav aizmirsis! Bet pasts neatnesa nekā... Pēdīgi pēc pustreša mēneša ilgas gaidīšanas Lienei pagasta dzinējs ienesa biezu vēstuli. Lai gan adrese bij rakstīta no svešas rokas, Liene nodrebēja, vēstuli saņemot. Kas cits viņai varēja rakstīt kā Ernests! Kuvēru atplēsusi, viņa izņēma iz tā ļoti glītu laimes vēlēšanas karti. Kartes vienā pusē bij liels sarkanu rožu un neaizmirstelīšu puķu pušķis, otrā pusē ar zīmuli uzrakstīti šie vārdi:

! ! ! Uz 18. augustu ! ! !
Lai rozes tavā dzīves ceļā kaisās,
Tev vēlu prieku, laimību!
Lai nelaime ap tev nepaisās -
Es tevi mūžam mīlēšu!
- - - - - - - - - - - - - - - -

Uz 18. augustu? Kas tā bija par dienu? Liene paņēma kalendri. 18. augustā bij viņas vārda diena. Vispatīkamāki pārsteigta, Liene atkal nolika kalendri. Dienu, no kuras Liene līdz šim pati nebij zinājusi, ka tā viņas vārda diena, Ernests bij ievērojis, tai sveicienu sūtīdams. Un viņa vēl šaubījās par Ernesta uzticību!... Laimē spīdošām acīm tā parādīja Jurim daiļo karti. Pienācīgi apbrīnojis vienu pusi, Juris skatījās labu brīdi kartes otrā pusē un tad sacīja:

«Tramta, ramta, ramtam tā,
Tramta, ramta, r a m t a m tā -

tas ir panta īstais saturs, un par tādām blēņām tu priecājies?»
«Bet Juri! Tu tak zini, ka Ernests nav nekāds liels rakstnieks.» Liene Ernestu aizstāvēja, «šitādos atgadījumos nav jāskatās uz darba iznākumu, bet uz labo gribu. Un tās tak viņam nav trūcis.»
«Man par to lietu citādas domas. Kad viņam patiesi labā griba būtu bijusi tevi iepriecināt, tad viņš tev būtu atlaidis vienkāršu sirsnīgi rakstītu vēstuli. Šis nejaukais pants man liekas kā izsmiešana. Un kāpēc viņš sava vārda vietā licis tikai punktus?»
«Tādēļ, ka viņš nav bijis drošs, vai kāds vēstules neatplēš, jo tā jau, dievamžēl, dažreiz mēdz notikt.»
«Man šķiet, Ernests ir pārāk apdomīgs un bailīgs...»
Vai nu šī pārliecīgi lielā apdomība un bailība, jeb vai citi kādi iemesli bij pie tā vainīgi, - Liene vairs nesagaidīja no Ernesta nekādas mīlestības vai dzīvības zīmes. Ap Ziemas svētkiem viņš atbrauca ciemoties uz vecākiem, bet Lienei negadījās viņu redzēt. Pēc viņa aizbraukšanas izpaudās tumša vēsts, Ernests esot saderinājies ar tā bodnieka meitu, kura veikalā mācoties, bet valodas apklusa atkal ātri, tā ka bij jādomā, tās bij bijušas tukšas. Ziema aizgāja, pavasaris atnāca. Lai gan Slaucējs uz kādiem pazīstamiem bij teicis, dēls nākšot uz pavasarī mājā, tad tomēr tas vēl nebij noticis, kad Silabriedi izlika. Tikai vēl kādas nedēļas vēlāk Ernests pārnāca mājā kā gatavs tirgonis un kā - brūtgans.
Valodas, ka viņš apņemšot sava radnieka meitu, nebij bijušas bez pamata.
Pēc divi mēnešiem pārbūvētā Kalna Spijēnu dzīvojamā mājā dzēra nedzirdēti spožas kāzas, un neilgi pēc tam tur tika atvērta bode. Jaunais saimnieks bija arī mācīts bodnieks.