RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XIII

Sausnorās viss gāja savu parasto gaitu tāļāk. Neviens nedabūja zināt, cik svarīgs jautājums no Ievas un Pētera bij ticis pārrunāts un izšķirts. Ieva savu izturēšanos pret Pēteri ne par matu nepārgrozīja, un, kad Pēteris arī tūliņ pa vecam ar Ievu nespēja saieties, tad tas nevienam neiekrita acīs, jo neviens tik uzmanīgi abu neuzlūkoja.
Ka Ieva viņa neprecēs, no tā Pēteris cieti bij pārliecināts, bet ne tik cieti no tā, ka viņa to tik tādēļ vien bij atraidījuse, ka tā domājās priekš viņa esam par vecu.
Greizsirdīgi viņš pārraudzīja Ievas izturēšanos pret katru puisi, ar kuru tā satikās. Pret vienu viņa izturējās laipnāki, pret otru nelaipnāki, bet ne pret vienu tā, ka Pēteris būtu varējis domāt: to viņa mīlē. Vissirsnīgāk tā vēl izturējās pret viņu pašu. Tātad viņš pēdīgi nāca pie pārliecības, ka Ieva viņu patiesi vienīgi atraidījuse aiz domām, ka viņi nederot kopā.
Un tomēr viņš maldījās!
Var būt, ka Ieva to, ko Pēteram bij teikuse, bij runājuse aiz dziļākās pārliecības, bet tai bez starpības viņu vecumos vēl bij otrs iemesls, kādēļ tā Pēteri bij atraidījuse. Viņa bij apsolījusēs - Jēkabam.
Toreiz, kad viņa ar Jēkabu bij dzīvojuse Sausnorās, viņa bij cita brūte bijuse. Viņa maz bij ievērojuse, kā Jēkabs pret viņu izturējies. Tikai kad tas viņai par savu mīlestību bij rakstījis, no viņas acīm bij nokrituse kā saite. Viņa bij pārdomājuse, ko Jēkabam atbildēt, un bij to rakstījuse, ko bij sajutuse: sirsnīgu pateicību par tik mīļiem vārdiem. Uz to Jēkabs bij atbildējis vēl dedzīgākiem un drošākiem mīlestības apgalvojumiem, vēstule bij mainījusēs ar vēstuli, līdz pēdīgi Ieva Jēkabam bij rakstījuse: «Būšu tava...» Tā vējš tikām nes dzirkstis no vienas degošas ēkas uz otru, vēl no uguns neaiztiktu, kamēr abas liesmās...
Kad Ieva Jēkabam bij rakstījuse, šī neesot viņa vēstuli ar to dziesmiņu Pēteram rādījuse, tad Jēkabs viņai bij atbildējis, labāk esot arī tā, gan Pēteris vēlāk, kad šis būšot no zaldātiem pārnācis mājā, visu dabūšot zināt. Bet, tā kā Ieva Pēterim katru reizi, kad tas kādu Jēkaba vēstuli vēlējās lasīt, nevarēja atbildēt, ka tā izputējuse, viņa bij Jēkabu lūguse, lai šad un tad kādu vēstuli rakstot, ko arī Pēteram varot rādīt, vai lai to, kas Pēteram slēpjams, uzrakstot uz sevišķas zīmītes. Tā tad nu arī Jēkabs bij darījis, un Pēteram sava drauga mīlestība bij palikuse noslēpums.
Bet šis noslēpums nāca gaismā.
Kad Ieva kādā svētdienas rītā, pārkrāvuse savu lādi un uzkopuse puišu klēti, tajā atkal ienāca ar klēpi bērzu lapu, lai tās tur izkaisītu, tad uz savas lādītes sēdēja Pēteris, galvu nodūris, mazu aprakstītu papīra lapiņu rokā.
«Ko tu tur lasi?» Ieva ievaicājās un sāka lapas pa klētiņu izkaisīt.
Pēteris neatbildēja.
«Ko tu tur lasi?» Ieva atkārtoja, izgrāba pēdējās lapas no priekšauta un uzbēra tās Pēteram uz galvas.
«To es lasu,» viņš īsi atbildēja un pasniedza Ievai zīmīti. «Jūs viltīgie cilvēki!»
Ieva uzmeta acis zīmei un nosarka. Zīme bij Jēkaba rakstīta un piederēja viņai.
«Vai!...» viņa kaunīgi iesaucās. «Kur tu šito papīriņu ņēmi?»
«Zadzis jau viņa neesmu... Tur zemē pie tavas lādes tas gulēja. Ta tad cilvēki, ta tad draugi!»
Ieva nolaida acis, saburzīja pirkstos papīriņu un cieta klusu.
«To gan no jums abiem nebūtu domājis,» Pēteris turpināja. «Tādi draugi un tik viltīgi!»
Ieva uzlika roku uz Pētera elkoņa.
«Neesi nu dusmīgs, Pēterīt,» viņa sacīja. «Es tev visu izstāstīšu.»
«Tā! Paldies! Kad tu agrāk nevarēji runāt, tagad man tavas stāstīšanas vairs nevajaga... Ej, liec mani mierā! Tad lai Jēkabam bij ko smieties, kad dabūja zināt, ka savā aklībā tevi viņam gribēju noņemt!»
Pēteris izrunāja pēdējos vārdus ļoti pikti un izgāja no klētiņas.
Ieva noskatījās Pēteram pakaļ, līdz istabas durvis aiz viņa bij aizvērušās, un tad apsēdās. «Greizsirdība pret Jēkabu viņu sagrābuse,» viņa nodomāja. «Nekas; nekas!» Lai nabags atvieglina sirdi! Kad dusmas būs pārgājušas, tad Jēkabs viņam atkal būs tāds pat draugs, kāds bijis.»
Ieva piecēlās un aizgāja Pēteram pakaļ uz istabu.
Bija brokasta laiks, un cita saime jau sēdēja pie galda, kad viņa iegāja istabā. Viņas parastā vieta bij blakus Pēteram, un tā nosēdās tam līdzās, kā kad nekas nebūtu noticis. Bet Pēteris, Ievai acu neuzmetis, atvirzījās nost no tās, cik tāļu varēdams.
Ieva tā nelikās pamanot.
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» viņa laipni sacīja, «rnan nava naža klāt...» Viņa meloja, nazis tai bij kabatā.
«Kad nav naziņ, ēd ar nadziņ,» Pēteris strupi atbildēja un ēda tāļāk. Pēc brīža viņš piecēlās no galda un aizgāja. Viņš vēl nevarēja būt paēdis.
«Kas tad jūsu starpā noticis?» mazā Ieva izbrīnējusēs jautāja, vēlāk ar lielo Ievu viena pate būdama. «Pirmo reizi Pēteri pret tevi tā redzu izturamies kā nupat pie galda. Vai esat bārušies?»
«Esam sanīdušies,» Ieva atbildēja.
«Jūs?»
Ievai bij jāpasmejas.
«Vai tad mums vien nekad nebūs brīv sanīsties? Diezgan ilgi saticīgi esam dzīvojuši. Bet nu gan briesmīgi esam nīdušies.»
«Kādas lietas dēļ?»
«Neprasi nu, kādas lietas dēļ,» Ieva atteica, «vai nu iemeslu priekš sanīšanās trūkums, saki man labāk, - vai man negribi palīdzēt Pēteri atkal salabināt?»
«Es? Labprāt, bet kāda nu es palīdzētāja.»
«Nu lūkot jau vari.»
«Lūkot varu. Bet kā tad lai ar viņu runāju?»
«Saki viņam, ka tev ļoti nepatīk, kad viņš ir rupjš, un ka tu pret viņu tikpat nelaipni izturēsies, kā viņš pret mani izturas.»
«Labi, teikšu viņam to.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Esi tik labs, Pēterīt, nogriez man maizes,» pirmdienas rītā Ieva, pie brokasta galda sēdēdama, sacīja uz Pēteri. «Man nazis nogaisis.»
«Kādu riecienu?» Pēteris laipni ievaicājās, pēc maizes kukuļa sniegdamies. «Plānu vai biezu?»
Lielā Ieva saskatījās ar mazo Ievu.
Mazā nosarka.