RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

XIII

Trīs gadi bij pagājuši.
Lejas Spijēnu dārzā, ēnainā meža apiņu lapenē, sēdēja divi sievas jeb, pareizāki sakot, viena sēdēja un otra gulēja puszvilu uz mīkstiem spilveniem apliktā sola. Abas bij ģērbušās vairāk pēc pilsētas modes nekā pēc zemju, jaunākajai pat bij cepure uz klēpja, ar kuras lentēm tā vienaldzīgi spēlējās, garlaikotiem vaibstiem vecākajās tekošā runā klausīdamās. Slaucēja kundze savai vedeklai stāstīja par savu slimību.
«Vai tu tagad nekā neesi dzirdējusi no Grobiņiem?» Slaucēja kundze pēc brītiņa, kuram bij likusi iestāties mēles atšaušanās dēļ, jautāja, ar to pāriedama uz citu vielu. «Tur jau tagad, kamēr vecā Grobinīša mirusi, notiekot raibas lietas. Jaunais Grobiņš gribot Silabriežu Lieni precēt, jeb, otrādi, Liene gribot viņu precēt. Esot uz nabaga cilvēka tīri kā uzmesta. Un šis, no dabas bailīgs kā zaķis, neuzdrošinoties viņas uzbāzībām, kā pienākas, stāties pretī. Gan redzēsi, kas tur pēdīgi notiks, Liene paliks par saimnieci, tas būs. Tam meitiešam jau vai pats nelabais palīdz puišus pievilkt pie sevis!»
«Nelabais vai labais, tas man viena alga,» vedekla runāja, nepatīkami aizskarta, pacēlās un uzlika cepuri galvā. «Kas man par daļu gar to, kas mūsu kaimiņos un vēl it īpaši Grobiņos notiek!»
«Vai tu jau atkal gribi aiziet, mīļā?» vīramāte iesaucās, redzēdama vedeklu pošamies. «Pagaidi, vēl tev neesmu savu sapni stāstījusi, un bez tā man vēl viena lieta ir uz sirds.»
«Savu sapni tu jau man vakar izstāstīji, dārgā,» vedekla dzestri atbildēja, «pārrunāsim, ja tev patīk, labāk tūlīt to otru lietu.»
Viņa atkal apsēdās.
«Nē, nē,» Slaucēja kundze dzīvi runāja, «šitā sapņa tu vēl neesi dzirdējusi Redzēju to izgājušo nakti. Tas bija briesmīgi. Tas nenozīmē neko labu... Mana māte man atkal izgājušo nakti parādījās, un, kad tā man parādās, tad nav labi. Dabūšu laikam atkal kādu jaunu bu... Staigāju pa kādu lielu dārzu -»
«Bet, dārgā,» vedekla nepacietīgi vīramāti pārtrauca, «šo stāstu patiesi vismazāk simtreiz jau esmu dzirdējusi, ja tev nav cita kā uz sirds, tad es aizeju.»
«Nu tad ej ar,» vīramāte sacīja, aizturētās dusmās sarkana palikdama, «bet tas gan man jāsaka: Ernestam taisnība. Pēdējā laikā tu esi palikusi nepanesama.»
«Tad par to tu ar mani gribēji runāt, ka Ernests sūdzas par manu izturēšanos pret viņu? Vai viņš tev arī stāstījis, kā viņš izturas pret mani?»
Slaucēja kundze iesmējās īsi, dusmīgi.
«Un kā tad tu gribēji, lai viņš pret tevi izturas?» viņa vaicāja. «Viņam laikam mīļi jāpateicas par tavām rupjībām, kurām tu viņu pie niecīgākā iemesla apbalvo kā nupat mani?»
Vedekla piecēlās.
«Ko tu sauci par niecīgiem iemesliem?» viņa asi jautāja. «Ar pacietību, kura man pašai jāapbrīno, tepat trīs gadus esmu panesusi visu, ko tu savā iedomātā slimībā runājusi un darījusi. Gandrīz dien no dienas esmu pie tavas gultas kleknējusi, tevi kā mazu bērnu kavēdama, esmu to laiduši pār galvu, tu mani pret savām dienastniecēm esi nopēlusi, neesmu nekā teikusi, kad manu tēvu, tam bankrotu taisot, nosauci par zagli, - bet visam robeža! Neļaušu tev ar mani spēlēties un turklāt vēl mani izbārt, kā to Ernestam arī neļauju. Es nevaru dzērāju ieredzēt un nekad Ernestam laipna ģīmja nerādīšu, kad būs sadzēries. Ernests man pārmet, ka viņa vairs nemīlējot. Tas nav tiesa. Bet, saprotams, mana mīlestība uz viņu neiet, vairumā, kad dzirdu, ko viņš brandvīna glāzē grib noslīcināt. Bēdas, ka neesot savas pirmās brūtes apprecējis!... Vai es pie tā vainīga? Vai es toreiz, kad viņš ar mani saderinājās, jel maz jaudāju, ka viņa sirds jau citai piederējusi? Nē, un tāpēc man arī nenākas par to ciest! To tu gan labi zini, bet neievēro. Kur tev Ernests bij jāpierāj, tur tu viņu vēl vairāk uzčuidi. Tev, kā redzams, nepietiek ar to, ka Lejas Spijēnos nesaticība valda, tu gribi, lai tā nometas arī Kalna Spijēnos. Tavs prāts lai notiek! Esmu līdz šim uguni dzēsusi, ko jūs kurinājāt, kurināšu tagad līdz ar jums! Lai dzēš, kas grib, un, ja nav dzēsāja, lai svilst!»
Jaunā sieva dusmīgi uzspieda cepuri sev galvā un nopurināja smalko priekšautu, it kā iz tā ko būtu izbērusi.
«Tā,» viņa turpināja, «nu esmu reiz īsumā izrunājusi, kas man jau mēnešiem stāvēja mēles galā. Un nu dzīvo sveika! Mēs laikam ilgāku laiku neredzēsimies, jo gribu tagad būt labāka saimniece nekā līdz šim un vairāk dzīvot pa māju. Priecātos, ja tu uz mani kādreiz atnāktu!»
Auksti smaidīdama, vedekla palocījās un atstāja lapeni.
Acis aizvērusi, Slaucēja kundze brīdi gulēja kā bez samaņas savos spilvenos. Vai viņa nesapņoja? Vai nebija pārklausījusies?... Vai viņas vedekla patiesi bija sacījusi - «iedomātā slimība» un runājusi tos citus visus nejaukos vārdus?...Slaucēja kundzei tā bij ap prātu kā kādam, kas piepeši tiek pārsteigts no briesmīga lietus un, pirms pagūst atplēst lietussargu, jau jūtas slapjš līdz ādai. Tā ar viņu runāt, izņemot pašu Slaucēju, līdz šim neviens nebij iedrošinājies! Un viņa visu bij saņēmusi, nekā neatbildēdama, vedeklas nepārtraukdama! Neizsakāmas dusmas viņu pārņēma. Pusaizsmakušā balsi viņa sauca savas rokas meitas.
«Cukura ūdeni!... Vai tu nedzirdēji, kas še notika, skrieni, - man bail, ka nedabūju triekas!»
Meita, uzmetusi acis uz saimnieces no dusmām nejauki saverkšķītā ģīmja, iesteidzās namā.
«Es jau šorīt sacīju, ka nebūs labi,» saimniece runāja padzērusi uz meitu. «mana māte man velti neparādās sapnī... mana vedekla mani tā sakaitināja, ka droši vien palikšu nopietni slima... Atsauci manu vīru!»
Meita aizgāja un atnāca ar vēsti, kungam neesot vaļas.
«Ej saki, ka man kas ļoti vajadzīgs ar viņu jārunā un tūlīt.»
Meita iegāja otrreiz namā. Pēc brīža durvis atvērās, un Slaucējs parādījās tajās. «Ko tu gribi?» viņš strauji un nepacietīgi iesaucās, pagriezies uz lapeni. «Vai esi kurla? Es taču tev liku sacīt, ka man nav vaļas, lūdzu, netraucē manis veltīgi.» Viņš atkal pazuda namā.
Slaucēja kundze nobālēja. Viņa bij gribējusi sūdzēt par vedeklu, bij gribējusi vīru piedabūt, lai šis to norāj, un tika tik strupi atraidīta un pati norāta. Nesamanīgās dusmās viņa slēpa galvu spilvenos.
«Madām, vai jums vēl nevajaga cukura ūdens?» meita pienākusi vaicāja.
Saimniece pacēla galvu.
«Ko? Cukura ūdens? Vai es tev tā esmu prasījusi?» viņa meitai uzkliedza. «Vai tu mani gribi pārsmiet?... Ak, es nelaimīgā sieva,» viņa žēli turpināja, «nu ir manas meitas man uz galvas sāk dancot...» viņa šņukstēja. «Ed, ej uzlej kafeju. Bet papriekš pasauc Mariju, ienesīsiet mani istabā... Ak, es nelaimīgā sieva... Tik olas dzeltenuma vien nepiemirsti, man likās, ka šorīt kafeja bij bez tā.»
Maz minūtes vēlāk divi meitas nelaimīgo sievu uz mīksta krēsla ienesa namā.