RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XIV

Sausnorās pļāva pēdējās auzas.
Tur, kur Ieva un Pēteris reiz bij ganījuši lopus, tur tagad garās reizēs gulēja lielas auzu kopas, tur stāvēja platas auzu gubas, glīti apkasītas un ar pārkarām noklātas. Sausnoru trīs meitas pļāva un Pēteris kopa.
Lai nu gan laiks nebij karsts un saule pa reizei aizlīda aiz padebešu klučiem, tad tomēr visu četru ģīmji bij diezgan sakarsuši un dažs sviedru piliens noritēja no viņu pierēm zemē, jo meitas steidzās, gribēdamas šodien beigt pļaušanu, un Pēteris ar kopšanu negribēja palikt pakaļ. Bet vienam nebij iespējams tik lielu auzu trijām uzcītīgām pļāvējām nokopt, un tātad nesalikto reižu skaits pastāvīgi vairojās.
«Jā, kas tad ar mani šodien īsti noticis?» viņš pēdīgi smiedamies iesaucās un pieslēja grābekli pie gubiņas, kuru nupat bij beidzis apkasīt. «Man jau, kā redzams vairs nemaz nav veiksmes. Jo vairāk steidzos, jo vairāk palieku pakaļ. Būs vai krietni jātaisa talks, vai... Iev, vai tu nenāksi talkā?»
Mazā Ieva, kuras bars Pēterim vistuvāk gāja garām, apstājās un sāka trīt savu izkapti.
«Vai es?» viņa ievaicājās. «Es nu gan neiešu. Kop vien, brāl, viens pats. Bet, ja tev varbūt krūze ūdens vai cita kāda dzēriena pie rokas, tad labprāt tev iešu palīgā viņu iztukšot. Man stipri gribas dzert.»
«Man ar. Un, tā kā tev drusciņ jaunākas kājas nekā man, tad tu gan varēji būt tik naska un aiztecēt tur uz tīruma malu, tur uz to pirmo gubiņu. Aiz tās lielā Ieva nolika dzēriena spainīti. Atnes to šurp. Kamēr tu iesi un nāksi, tamēr es aiz tevis atpūtīšos.»
Mazā Ieva pasmējās.
«Paldies par tavu labo sirdi. Bet kam tad nu man spainīti vēl nest šurp? Kamēr tu aiz manis atpūtīsies, tamēr es atkal aiz tevis nodzeršos.»
Viņa uzlika izkapti un grābeklīti uz kopiņas, iebāza vīli kabatā un sāka iet uz tīruma malu.
«Tad tu man atnesīsi ko dzert?» Pēteris vaicāja.
«Es tak tev teicu; ko darīšu,» Ieviņa atbildēja.
«Ak nu... atnes, nu atnes.»
«Nāc pats. Par ko tu pats nevari nākt?»
«Esmu par tiesu piekusis. Kam tad nu man tos soļus par velti mērīt.»
«Ej nu vien, ej viena pate,» lielā Ieva sacīja. «Spainītī paniju palika knapi vienam ko nodzerties. Tādēļ steidzies, ka pašai tiek, un nevedini vēl citus līdz.»
«Vai tā? Nu tad paliec vien, Pēter, tepat. Atnesīšu tev spainīti.» Ātriem soļiem viņa Pēteram aizgāja garām.
«Ā, gudreniece... tukšu... tad es vis negaidīšu.» Pēteris Ieviņai sāka doties pakaļ.
Ieviņa sāka skriet.
Pēteris arī...
Aizkususe meitene nonāca pie gubiņas, aiz kuras paniju spainītis stāvēja, un taisni pie gubiņas Pēteris viņu noķēra aiz galvas lakatiņa.
«Redz, ka noķēru... nu esi cieti... nu es tikpat papriekšu pie spainīša.»
Ieviņa nolaidās uz ceļiem zemē.
«Ak tu viens... saka, ka esot piekusis, un, skat, kā var skriet... Ta tad blēdis... Bet no tu nedabūsi no panijām ne pilītes.» Viņa apkampa ar abām rokām spainīša osas.
«Nē, tu nedabūsi ne pilītes,» Pēteris jautrā balsi viņai atteica pretī un arī nometās zemē. «Es esmu stiprāks.» Viņš apņēma ar savām spēcīgām rokām viņas pirkstus.
Meitenes jau sakarsušie vaigi nokrāsojās kvēles sarkanumā.
«Pēter! Panijas izlīs... nebūs ne tev, ne man... Laid nu manas rokas vaļā... nudie... Pēter...»
«Nelaidīšu... dari, ko gribi, bet bez maksas tevis tagad nelaidīšu vaļā... neparko...»
«Es kliegšu.»
«Kliedz.»
«Par tiesu kliegšu, ja roku tūliņ nelaidīsi vaļā... Skat, kādas sarkanas strīpas jau locītavās sāk celties... nudie gan...»
«Kas par strīpām... Bet bez maksas jau nu netiksi un netiksi vaļā... stāvi šitā vai līdz vakaram...»
«Nu kādu maksu tad lai tev dodu? Ņem spainīti ar visām panijām. Ņem un dzer.»
«Ā, vai nu tu man panijas piesoli, kad tās pats varu ņemt? Nē, nu man paniju vairs negribas, dzer tās pate, dod man citu ko.»
«Ko tad?»
«Mutes dod.»
Pēteris ātri izteica pēdējos vārdus, savilka sarkanās lūpas uz bučošanu un palocījās uz priekšu.
Meitene savu galvu atsita atpakaļ.
«Ujā - mutes... skat, ko viņš izdomājis... ak tu viens... Nē, nu gan... pag, puisīt, es tev gan parādīšu...»
Viņa palaida spainīša osu vaļā, atsvabināja ātri savu roku no Pētera rokas un izrāva no gubiņas kušķīti auzu.
«Vai nu vēl gribēsi, lai tev mutes dodu?» viņa sacīja un pacēla kušķīti uz sišanu.
«Zināms, citādi es t e v došu.»
«Ak tā, kundziņ? Vai tu man šitā runā?... Nu tad še tev... še tev... laid spainīti vaļā... ej projām!...» Ieviņa sita Pēteram ar auzām par plecu.
«Ak tā, meitiņ!» Pēteris iesaucās un nogrūda paniju spainīti pie malas. «Ak tu man proti sist?... Nu bez žēlastības no tevis uz vietas ņemšu sāpju naudu... kliedz vai nekliedz.»
Viņš no jauna satvēra viņas abas rokas un gribēja viņu nobučot.
«Pēter!» Ieviņa pusdikti iesaucās un nolieca galvu sāņš.
«Skat, šī man vēl grib turēties pretī... tas jau nu par velti... neatturēsies....»
Pēteris piepeši palaida meitenes rokas vaļā, apkampa to cieti un uzspieda savas karstās lūpas uz viņas lūpām.
«Tā... darīts... ak tu man vēl turēsies pretī?... Nu tad vēlreiz... ak vēl tu mani grūd projām, tad tev vēl nav diezgan... nu tad vēlreiz un vēlreiz...» Viņš meiteni ātri nobučoja vairāk reižu un tad viņu palaida vaļā. Ieviņa uzlēca stāvu.
«Ak tu viens!» viņa izsaucās puskaunīgā, pusdusmīgā balsī. «Nu gan stāstīšu krusttēvam, cik tu esi nerātns. Skaties, kā tu manus matus esi sajaucis, lakatiņu esi nosviedis zemē un priekšauts viss ar zemēm.»
Pēteris nolīkās, pacēla lakatiņu, nopurināja zemes, piecēlās un pasniedza to Ieviņai.
Ieviņa nogludināja matus, paņēma lakatiņu un apsēja to ap galvu.
«Esi gan liels palaidnis,» viņa smīnēdama bārās, «nudie liels.»
«Ej nu, ej...» Pēteris skatījās Ieviņas mīlīgajā, notvīkušajā ģīmī. Viņš pacēla cepuri, kas tam bij nošļukuse pakausī, un uzlika to taisni galvā. Tad viņš nolīkās, atvāza spainīti un pacēla to uz augšu.
«Vai dzersi?» viņš jautāja un sniedza trauku Ieviņai pretī.
«Dzeršu gan, bet dzer tu papriekšu.»
«Nē, dzer tu papriekšu. Tu tak pēc taisnības papriekšu tiki pie spainīša, tad tev arī pirmai jādzer.»
Mazā dzēra un atstāja lielāko daļu paniju Pēteram.
Bet šis tikko spainīti bij pielicis pie mutes, kad Ieviņa piepeši paklusu iesaucās:
«Krusttēvs nāk.»
«No kurienes?» Pēteris vaicāja, spainīti noņemdams no lūpām un uz visām pusēm skatīdamies.
«Tur no meža viņš nupat nāk laukā... Paldies Dievam, ka tev spainītis rokā... Dzer nu vien un neliecies viņa nemaz redzot... Dieva laime, ka viņš neuznāca, kad mēs - kad tu mani - -» nenobeigdama viņa viegliem soļiem pazuda aiz gubiņas.