RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

XIV

Mazajā, ar Grobiņu pirti zem viena jumta esošā istabiņā valdīja svētdienišks klusums. Pa vaļējo lodziņu tajā plūda iekšā salda smarša, kas nāca no divām dobēm, kuras gluži tuvu pie lodziņa stāvēja un kurās starp sīpoliem, burkāniem un dažām citām saknēm ziedēja raiba puķu virkne.
Istabiņā viss bij glīts un tīrs un uz to labāko sakārtots un uzkopts. Gultas cēli uztaisītas un labām segām apklātas, kuls bez mazākā mēsliņa, galdiņš balts noberzts kā sniegs. Pie sienas karājās Lutera bilde, kurai rāmja vietā bij aplikts ozolu lapu vaiņadziņš, kaktā uz plaukta atradās vairāk grāmatu.
Pie loga sēdēja Liene. Rokā viņa turēja avīžu lapu, bet viņa nelasīja tajā. Acis ne uz ko neturēdama, tā skatījās laukā.
Liene nebij daudz pārvērtusēs. Atskatoties no pāris dziļākām līnijām ģīmī, nekas tajā neatgādināja pārciesto grūto laiku. Vaigi tai atkal ziedēja tādā pašā sārtumā kā toreiz, kad Lejas Spijēnos bij bijusi dienastā, zīme, ka arī vecais Grobiņš nebij slikts saimnieks. Jā, Liene jau trešo gadu kopā ar brāli dienēja vecajam Grobiņam. Kamēr Juris tūlīt bij aizgājis uz saimes istabu dzīvot, vecāki ar Lieni ierīkojās piedāvātajā istabiņā, kur Liene palika arī tad dzīvot, kad nākošos Jurģos iestājās Grobiņa dienastā. Viņai patika atšķirtā istabiņa, lai tā arī bij zem pirts jumta. Kopā ar citu saimi esot, viņai šad un tad bij jādzird vārdi, kas viņu, lai gan pa lielākai daļai nemaz uz viņu nezīmēti, tomēr sāpīgi aizķēra, te viņa varēja būt no tā droša, varēja būt netraucēti viena ar savu bērnu un savām domām.
Viņa acīm redzot arī tagad dziļi bij nogrimusi tajās, jo viņa nedzirdēja, ka durvis tika atvērtas un kāds ienāca istabiņā. Tikai kad durvis atkal tika aizvērtas un turklāt ar lielāku troksni, nekā tas bij vajadzīgs, viņa pagrieza galvu.
Ienācējs bij - Ernests.
Viņš bij ļoti rūpīgi ģērbies.
Liene piecēlās. Abi stāvēja labu laiciņu mēmi viens otram pretim. Neizsakāmas jūtas atspoguļojās abu ģīmjos.
«Lienīt!» Ernests pēdīgi klusu iesaucās un nodūra galvu.
Liene it kā negribot spieda rokas pret krūtīm.
«Ko jūs gribat?» viņa tad auksti vaicāja.
Ernests pacēla galvu. Sāpju pilns skatiens ķēra Lieni.
«Jūs?... Lienīt, no kura laika mēs tik sveši palikuši, ka tu mani sauc jūs!... Lienīt, ka tu zinātu, cik es nelaimīgs, tu manis nedarītu vēl nelaimīgāku, mani tā saņemdama.»
«Nesaprotu, ko jūs runājat, Slaucēja kungs. Sakāt man, ko jūs vēlaties, jeb atstājat šo istabiņu!»
Ernests pacēla kā lūdzoši rokas.
«Nerunā jel tā!» viņš izsaucās. «Tik ilgi esmu uz šo stundu sagatavojies, tik karsti vēlējies viņu pienākam, tik pavisam citādi tavu izturēšanos iztēlojies, ka tavi vārdi man ir kā naža dūrieni... Lienīt, nācu lūgt tavas piedošanas.»
Pēdējos vārdus jaunais vīrs izrunāja tik žēli un mīksti, ka Liene gandrīz nemanot nodrebēja. Tā bij tā pate balss, kas reiz tik jaukus vārdus uz viņu bija runājusi un kuru viņa ilgu laiku tikai sapņos vien bij dzirdējusi. Nu tā atkal runā dzīva uz Lieni.
«Piedod, piedod, Lienīt!...»
«Ko lai jums piedodu?» Liene bargi jautāja. «Nejokojaties, mans prāts nenesas uz jokiem.»
«Vēlreiz tevi lūdzu: nerunā tā! Neskaties mani tik dusmīgiem skatieniem, tas man iet caur sirdi... Lienīt, tev būs atkal smaidīt, tev būs atkal būt laimīgai.»
«Atstājat šo istabiņu, un es atkal smaidīšu un būšu, laimīga.»
Ernests nopūtās smagi.
«Pelnu šitādus vārdus,» viņš runāja. «Esmu grūti pret tevi noziedzies. Bet neuzkraun man vienam visas vainas. Mans tēvs -»
Liene pamāja nepacietīgi ar roku.
«Neesmu jūs uzaicinājusi taisnoties!» viņa sacīja. «Tādēļ necilājat, kas pagājis. Jums no tā tikai var celties nepatikšanas un man sāpes.»
«Bet es gribu runāt! Gribu tev izskaidrot, kā tas viss noticis!»
«Nenopūlējaties velti! Notikumu gājienā, uz kuriem jūs zīmējaties, man nekas nav mīklains. nesaprotams... Vieglprātīgi jūs manī iemīlējāties, lētticīgi es uz jums palaidos. Es jums biju patīkams kavēklis, kas jums ar laiku būtu apnicis un kuru jūs tad būtu atmetuši... Jūsu tēva iejaukšanās jūs piespieda to darīt negribot, ko vēlāk ar labu prātu būtut izdarījuši... Nerunājat, tā būtu noticis, jo jūs esat nepastāvīgi! Gan tēvs jums varēja liegt mani ņemt, gan viņš jūs varēja aizsūtīt no Spijēniem projām, bet jūsu tagadējās sievas precēt viņš jūs nevarēja piespiest! Neesmu arī ne no viena dzirdējusi, ka viņš to būtu mēģinājis. Pēc sava paša brīvās gribas jūs uz tik ātru roku Kalna Spijēnos ievedāt saimnieci... Neklājas jau arī slavenā Spijēna dēlam novārtā liktu meitu vest pie altāra. Neklājas viņam dubļus, ar kuriem tas apmētājis Silabriežu Lieni, pašam ar savu roku atkal nomazgāt un tā pildīt dotu vārdu un svētas apsolīšanas. Vienkāršs kalpa puisis to nedarītu, kur tad vēl Lejas Spijēna dēls! Vienkāršs kalpa puisis to tura par likumu, nevis, kā godprātīgam cilvēkam pienāktos, p r e c ē t, bet a t s t ā t meitu, ka pie tās noziedzies, lai arī to no sirds būtu mīlējis, - kur nu vēl Lejas Spijēna dēls! Citādi jau katrs būtu smējies: «Ekur muļķis var ķerties pie labu labām un paņem savas vecās izvalkas!...» Un kur tad staltais Spijēna dēls savas acis būtu varējis likt aiz kauna!»
«Tu maldies!» Ernests tagad pārtrauca Lieni. «Nemūžam tādas domas manā galvā nav mitušas, neapsūdzi manis, bet turi visu par nelaimīgu likteņa nolēmumu ierādīšu tev, ka neesmu tik vainīgs, tik slikts, kā tu domā. Nenāku uz tevi tikai tukšu vārdu pārmīšanas dēļ vien. Nesu tev svarīgu ziņu: šķiršos no savas sievas - atlaulāšos no tās.»
Liene sarāvās.
«Jā, nokratīšu, saraušu saites, kuras man palikušas nepanesamas!... Lienīt, pildīšu visus savus apsolījumus - būsi mana sieva!»
Liene atkāpās soli atpakaļ. Kā atgainīdama viņa pacēla roku.
«Nē, nekad, nemūžam, Ernest!»
«Nē?!...» Ernests palika bāls. «Nesodi manis tik bargi,» viņš lūdzoši turpināja. «Esmu savu gļēvulību tūkstošreiz nolādējis, esmu viņas dēļ diezgan cietis!... Lien, Lien, ja tu mani tagad atraidi, tad tu manis nekad paliesi neesi mīlējusi!»
Lienes acīs iedegās it kā liesma.
«Nē,» viņa izsaucās paceltā balsī, «tevis nekad patiesi neesmu mīlējusi, bet tu gan mani!... Ernests, Ernest, apdomā, ko tu runā! Tu zini, kā tevi esmu mīlējusi tu zini, kā tev esmu uzticējusi, uzticējusi pat vēl tad, kad jau par mani smējās un uz mani rādīja ar pirkstiem... Bet esmu tikai cilvēks! Kad redzēju savus vecākus caur tavu tēvu izdzītus iz mājas un tevi aizbēgam, kad redzēju savu vecu tēvu par manu nelaimi raudam kā bērnu un zināju sevi tik nāvīgi pieviltu, tad domāju, ka man krūtis no sāpēm plīsīs pušu. Es staigāju apkārt kā pa pusei neprātīga - ne runādama, ne raudādama... Ernest! Ja būtu tiesa, ka cilvēks var nomirt nelaimīgā mīlestībā, tad toreiz būtu nomirusi, - bet tie ir meli, pieviltas mīlestības sāpēs neviens nenomirst pat kad to vēlas... Redzēdama, ka bez tevis b ū s jādzīvo pasaulē, es lūdzu Dievu, lai viņš man atņem manu mīlestību uz tevi. Es lūdzos neapnikusi, un mana sirds sāka aprimt. Es nemitējos - un nu viņa ir aprimusi. Redzi, es ar tevi tagad varu runāt kā ar kaut kuru citu cilvēku, tikai tava negaidītā, nejaušā ienākšana mani pārsteidza un sakustināja.»
Viņa izrunāja pēdējos teikumus tik mierīgi, tik rāmu... Ernests nogriezās nost.
«Tad es esmu velti nācis?»
«Velti, Ernest, tādēļ ka par vēlu. Kad tu man tagad lūdz ar savu roku piedāvātu divai Kalna vai divai Lejas Spijēnu, arī tad tu būtu nācis velti. Laiks atsvešina, un tu tik ilgi par mani nemaz neesi bēdājis. Un par mani vien ne. Ernest, arī par savu bērnu tu neesi iedomājis... Skaties, tur tai gultiņā viņš mēdz gulēt, tas viņa lellis un tur viņa vāgīši... Ernest, vai tava sirds, šās lietiņas uzskatot, nekā nerunā?»
Ernests elpoja smagi.
«Ak, kad tu zinātu, cik viņš skaists un prātīgs bērns!» Liene turpināja. «Bet kādēļ tev to stāstu! Tev tas vienaldzīgs. Tava laulība nav svētīta bērniem, un tādēļ tu arī nevari zināt, ko vecāku sirds sajūt, savus bērnus iedomājot...»
«Lien Lien, tu runā tā, kā kad tavs bērns nebūtu arī mans!» Ernests iesaucās sāpīgi.
«Viņš vairs nava tavs!» Liene noteikti atbildēja. «Tu sen esi atsacījies no visām tiesībām uz viņu. Nekad viņam nebūs zināt, kādas saites tevi un viņu saista.»
Liene piegāja pie mazā skapīša, atslēdza to un izņēma no tā rūpīgi aizsietu, mazu paciņu. Tad viņa pagriezās uz Ernestu.
«Še ņem,» viņa runāja un sniedza paciņu Ernestam, «ņem atpakaļ savu vēstuli un to laimes vēlējamo karti, ko tu man sūtījis. Viņas abas man sasaldinājušas dažu rūgtu stundu -- paldies!»
Liene turēja roku izstieptu, bet Ernests vilcinājās paciņu saņemt. Pēdīgi viņš to darīja nodurtām acīm.
Brīdi valdīja klusums istabiņā.
«Vai man vēl brīv izrunāt uz tevi kādu lūgumu?» Liene klusā balsī jautāja.
«Runā!»
«Tu sacījies atlaulāties no savas sievas. Ernest, nedari tā. Lūko ar viņu satikt, lūko ar viņu izlīgt. Tas ir vienīgais ceļš, kas vedīs tevi, ja ne uz laimi, uz mieru. Un tad es esmu dzirdējusi, ka tu dzerot... Lūko atmest šo netikumu, ja vēl vari. Tu esi prātīgs cilvēks, tu zini, kas dzērāja liktenis. Brandvīna glāzē nevar noslīcināt nedz errestību, nedz dusmu, nedz - nedz - - žēlabu... Un nu, dzīvo sveiks!»
Liene satvēra Ernesta roku un turēja to acumirkli savā. Tad viņa piegāja pie loga atspieda galvu pret sienu un skatījās laukā. Istabiņas durvis noklabēja - Liene zināja ka tā bija viena. Nekustēdamās viņa vēl labu brīdi tā stāvēja un lūkojās zilajā tālumā, kur debesis ar zemi likās sakusušas vienā laidā. Piepeši viņa aizlika roku priekš acīm. Gandrīz nemanāmas trīsas pārskrēja pār viņas stāvu, un divi lieli asaru pilieni izspiedās caur pirkstiem, kas apklāja viņas acis.
Kāpēc viņa raudāja?...