RŪDOLFS BLAUMANIS

BĒRTUĻA PIRKSTS

XV

Saule bij norietējuse, un rietuma pusē spīdēja sarkana vakara blāzma. Spīdums bij tik gaišs, ka tā izskatījās, kā kad pasaule aiz apvāršņa stāvētu liesmās. Sniegs uz Sausnoru ēku jumtiem bij pieņēmis mīlīgu, sārtu krāsu, un dzīvojamās ēkas logos laistījās it kā uguns. Lauku darbi šai dienai bij padarīti, lopi vakara reizi pabaroti, zirgu stallis aizslēgts, nakts klusums tuvojās. Tikai ķēķī vēl bij dzirdams mazs troksnis. Tur vēl sprakšēja uguns un klaudzēja trauki. Lielā Ieva tur mazgāja bļodas, kuras vakariņās bij tikušas lietotas. Bļodas un karotes uz plaukta uzgāzuse, viņa gribēja malkas pagales nodzēst, kad ārā suns sāka riet.
«Kas tad tur?» viņa pusdikti runāja un piegāja pie durvīm.
Suns apklusa, un Ieva klausījās. No lielceļa puses kāds nāca, klusumā soļi pa cieti sasalušo sniegu jau no tālienes bij sadzirdami. Suns atkal iesāka riet, un Ieva iegāja atpakaļ ķēķī. Brīdi viņa stāvēja pie uguns, vilcinādamās to nodzēst, un tad atkal piegāja pie durvīm. No meža malas mājai lēnām tuvojās vīrietis. Ieva skatījās noņēmusēs, lai to varētu pazīt, bet viņš vēl bij par tālu. Viņa apsauca suni un ietina salstošās rokas priekšautā. Cik laiks bija sprēgans! Sētas vidū stāvošā kļavā dikti knakšēja, tāpat istabas pakšos. Tie bija lauska spērieni, un, kas tagad ar aizturētu elpu trīs reizes ap istabu apskrietu, tas atrastu zelta cirvīti... Bet kas gan to pienācēju tādā saltumā un tik vēlu dzina no mājas laukā? Laikam tak kāda liela vajadzība... Bet kas tas tāds bija?... Vīrietis tagad jau tik tuvu bij pienācis, ka viņa drēbes varēja izšķirt. Viņam bij vienkāršs, pelēks mētelis mugurā, melna cepure galvā un zābaki kājās. Jā, bet vai tas tikai nebija zaldāta mētelis?... Patiesi, pienācējam bij zaldāta mētelis mugurā! Ieva nodrebēja, kā pieburta tā stāvēja uz vietas un skatījās pienācējā. Dievs tēvs, kā ģīmis tas bija? Tas jau patiesi bij Jēkabs, kas tur nāca! Asinis tai piepeši karsti sakāpa galvā, ātriem soļiem viņa izgāja no ķēķa, it kā gribēdama viņam steigties pretī. Bet pie istabas stūra viņa palika stāvam un iztina lēnām rokas no priekšauta. Mierīgiem, cietiem soļiem viņš nāca tuvāk, priecīgi smaidi vijās ap viņa lūpām.
«Labvakar!» viņš sacīja un vicināja sveicinādams cepuri. «Labvakar!» Viņa balss skanēja patīkami, priecīgi.
«Labvakar!» Ieva atbildēja un nesacīja vairāk nekā. Viņas sirds pukstēja tik dikti, ka viņa pate to varēja dzirdēt.
«Vai šitās ir Sausnoras?» viņš jokodamies vaicāja un sniedza Ievai roku. «Vai varēšu dabūt naktsmāju?»
«Jēkab, - tu mājā!» Ieva čukstēja un satvēra izstiepto roku. «Ak tu tētīt! Aiz to es skatījos, skatījos kas tur tāds nāk un izskatās kā Jēkabs! Un tu tas par tiesu esi! Nu labvakar, labvakar! Bet nestāvēsim še vējā, iesim tāļāk nāc istabā, būsi nosalis.» Ieva Jēkabu aiz rokas sāka vilkt uz istabu.
Bet, ticis pie ķēķa durvīm, Jēkabs apstājās.
«Tur jau arī var sasildīties,» viņš sacīja un rādīja uz krāsni, no kuras izplatījās gaišs spīdums. «Ķēķī nava neviena?»
«Nava.»
«Nu tad sasildīšos papriekšu ķēķī.»
Viņi iegāja ķēķī un, kamēr Jēkabs pievēra durvis, tikām Ieva ievēla krāsns priekšā zemu, garenu bluķīti, ko sēdēt.
Jēkabs nosēdās un izstiepa rokas pret uguni.
«Salts laiks.»
«Jā,» Ieva atteica, un aiz uztraukuma un saltuma viņas zobi dzirdami sasitās kopā. Viņa pielikās, salika krāsni pagales, lai tās labāk degtu, un gribēja atkal piecelties. Bet Jēkabs viņu viegli novilka sev līdzās uz bluķīša.
«Tev jau arī ir salt,» viņš sacīja, «sēdi tak, sildies.»
Abi izstiepa rokas un sildījās, un klusēja mazu brīdi.
«Vai neesmu ļoti pārvērties?» Jēkabs vaicāja.
Viņš Ievai piegrieza ģīmi.
«Esi jau nu gan pārvērties,» Ieva atbildēja.
«Esmu ļoti novājējis, jā?»
«Vājāks esi kā toreiz, kad aizgāji, bet ne daudz...» Ieva atvilka rokas no uguns, lai Jēkaba ģīmi labāk varētu redzēt.
«Vai jau sasilušas?» Jēkabs ievaicājās un satvēra Ievas kreiso roku. «Un kā tad esmu pārvērties?»
«Kā tad nu esi - esi izaudzējis lielas, garas ūsas.»
Jēkabs pasmējās.
Uguns padzisa, Ieva atkal drusku sāka drebēt.
«Tev jau atkal metas salt,» Jēkabs runāja, balsi nolaizdams, «būs jāiet istabā.»
«Jā, iesim.»
«Tūliņ... Bet, pirms ar citiem satiekos un sasveicinos - - Ieviņ, vai tu man nedosi tāda labvakara, pēc kāda jau sen sen esmu ilgojies?»
«Es nezinu, kāda labvakara tu vēl gribi.»
«Tu zini gan, Ieviņ.»
Jēkabs viegli aplika roku Ievai ap kaklu, lēnām Ieva pacēla galvu. Viņi skatījās viens otram acīs.
«Labvakar,» Jēkabs sacīja pusdikti.
«Labvakar,» Ieva čukstēja.
Viņi saskūpstījās. Jēkabs apkampa Ievu.
«Ak sirsniņ, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Viņi piecēlās. Bet pie ķēķa durvīm Jēkabs apgriezās un vēlreiz apkampa Ievu.
«Dod man vēlreiz mutes... Paldies, ka manis esi gaidījuse, - ak, es nemaz nevaru izteikt, cik tu man esi mīļa!»
Brīdi viņi tā stāvēja tad Jēkabs Ievu palaida vaļā, atstāja ķēķi un gāja istabā.
Ieva palika ķēķi nodzēst uguni, kas atkal gaišāk bij sākusi degt. Bet, kausu ar ūdeni paņēmuse rokā, tā krāsns priekšā vilcinādamās apstājās. Viņai piepeši tā izlikās, kā kad tā uguns tur krāsnī nozīmētu viņu abu mīlestību un kā kad viņa taisītos to iznīcināt. Viņa ūdeni spainī atlēja atpakaļ, pielīkās pie krāsns, salika degošās pagales kopā, apbēra pagaļu galus ar pelniem, lai uguns nevarētu iznākt no krāsns, un tad atstāja ķēķi.
Un patiesi, tāda kā šī guntiņa, tāda joprojām bij Jēkaba un Ievas mīlestība: klusa, ļaužu acīm apslēpta, aprobežota, bet - karsta.