RŪDOLFS BLAUMANIS

SPIJĒNOS

XV

Saulīte jau taisījās uz rietēšanu, kad Juris ienāca istabiņā pie Lienes. Viņš bij bijis baznīcā un nebij vēl svētdienas drēbju novilcis. Viņa glītajā, saules apdedzinātā ģīmī bij manāms savāds, priecīgs nemiers.
«Vecāki ar mazo vēl nava mājā no ciemiem?» viņš jautāja un atsviedās vaļīgi uz kāda krēsla. «Nē?»
«Tu jau gan redzi,» Liene atbildēja, «nava vēl. Viņi jau arī neteicās būt agrāk mājā kā vakarā vēlu. Bet tu gan solījies tūlīt no baznīcas nākt mājā. Kur tu dzīvoji tik ilgi?»
«Dzēru, dzēru krodziņā,» Juris atbildēja ar tautas dziesmas vārdiem.
«Nu, nu! Kad tik neiesāc ar!» Liene jokojās. «Bet vai patiesi tik ilgi biji krogā?»
«Nē, mās, ko gan lai tur darīju tik ilgi! Man tepat mājā bij svarīgas darīšanas, kas mani atturēja, ka nevarēju agrāk uz tevi atnākt.»
«Ahā! Svarīgas darīšanas ar mūsu jauno saimnieku! Zinu, zinu: pīķis trumpā, kāravs mariāža, par lamoru divi!...»
Juris skaļi iesmējās.
«Netrāpīji,» viņš tad sacīja, «kārtis šoreiz netikām spēlējuši, bet ar Andrievu man gan bij darīšanas... Mini, - kādas?»
«Vai es zinu! Jūs varbūt rakstījāt savām līgavām vēstules, varbūt apspriedāt, cik daudz kaulu miltu šogad būs jāpērk. Kas jaunu puišu runas var izzināt!»
«Taisnība gan, Lienīt, un tādēļ tev nelikšu ilgāk minēt: mēs runājām par tevi un tavu šāsdienas viesi...»
Liene piecēlās spēji.
«Vai viņu kāds redzējis šeit ienākam?» tā sabijusies iesaucās. «Saki, - kas?... Ak tu, Dieviņ, nu atkal izcelsies par mani ļaunas valodas! Es jau bijājos, ka tikai kāds cilvēks Ernesta - Kalna Spijēna nepamana, un manas bažas piepildījušās... Nu sāks atkal par mani runāt! Bet, Juri, es tev varu zvērēt, ka nekā neesmu nedz runājusi, nedz darījusi, par ko man varētu taisīt pārmetumus. Nudien, jānudien!»
Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra viņas abas rokas.
«Nedievojies, māsiņ,» viņš laipni runāja, «ticu, ka tev taisnība, jā, zinu visu, ko tu ar jauno Slaucēju runājusi.»
«Tu zini visu? Tad tu mūsu sarunā noklausījies?»
«Nē, es ne, bet - taisnību sakot - Andrievs.»
«Andrievs? Grobiņu Andrievs!»
«Jā. Viņš nejauši pirtej bij gājis garām, izdzirdis tevi ar kādu vīrieti runājot un palicis stāvot. Tātad viņš visu dzirdējis, ko tu ar Kalna Spijēnu runājusi.»
«Paldies Dievam - tad viņš arī zina, ka tas nebij nekas slikts!»
«Es arī saku paldies Dievam. Lienīt, mās, šī saruna var mums visiem būt par lielu svētību.»
«Par lielu svētību? Man jā, varbūt arī Kalna Spijēnam un viņa sievai, bet mums visiem?...» Liene purināja galvu.
«Jā, jā, mums visiem,» Juris atkārtoja un nosēdās gultā, māsu piespiezdams darīt to pašu. «Sēdēsim še un runāsim vienu prātīgu vārdu... Saki, - ko tu gribi, lai tev to izstāstu, kas man deg mēles galā, vai ar daudz dubultiem vārdiem vai vienkārši īši un aši?»
Liene pasmīnēja. «Paskaties saulē. Nesadedzini mēles.»
«Nu labi, īši un aši: Andrievs tevi mīlē un piesola tev caur manu muti visu, kas tam pieder...»
Liene brītiņu sēdēja gultā, it kā nebūtu brāļa lāgā sapratusi. Tad viņa nopietni sacīja:
«Ej nu, ej, Juri, es domāju, ko tu man teiksi, un tu tik jokojies vien un turklāt tik nesmuki.»
«To jau domāju, ka man neticēsi,» Juris iesaucās, «un es to arī neņemu par ļaunu. Ir jau tā lieta drusku neticama. Bet, mās, es nemaz nejokoju, patiesi!»
Liene nolaida acis. Tumšs sārtums reiz uz reizes pārklāja viņas daiļo ģīmi, kurā atspoguļojās jūtu cīniņš, piepeši modināts Jura vārdiem. Pēdīgi viņa lēni purināja galvu.
«Nē, brālīt, tas nevar notikt, nevaru būt Andrieva sieva.»
Pārsteigts Juris skatījās Lienē.
«Kādēļ ne?» viņš jautāja.
«Tādēļ, ka viņa tā nemīlēju kā - kā vajadzīgs, kad grib precēties, un tad -» Liene pieglauda savu galvu pie brāļa pleca un sacīja sāpīgā balsī: «Mana pagātne, Juri!... Andrievs ir godīgs puisis.»
Juris aplika mīļi roku ap māsu.
«Uzklausies, Lienīt, ko es tev teikšu!» viņš sacīja. «Nekad nav pastāvējuši laiki, kur cilvēki, no mīlestības vien dzīti, devušies laulībā, nekad nebūs tādu laiku. Blakus mīlestībai vienādiņ pastāv arī citi iemesli, kādēļ slēdz laulības. Un, taisnību sakot, es ar nemaz nevēlos, ka tas būtu citādi. Vai tu domā, ka pasaulē cilvēki dzīvotu laimīgāki, kad tie no mīlestības vien saprecētos? Nebūt ne, tad jau tie pāri, kas to darījuši, dzīvotu kā eņģeļi, bet vai tas tā ir?... Ar precēšanos ir tāpat kā ar kādas maltītes sagatavošanu. No vienas vielas vien nekā nevar iztaisīt. Ņem putraimus, ber tos katlā grauzdē tos cik gribēdama putraimi bijuši, putraimi paliks. Dalej ūdeni, vāri, - jau sava lieta! Dalej pienu, ā, jau var gluži brangi ēst! Bet vēl nesmeķē lāgā. Kā trūkst? S ā l s trūkst... Damet to, un ēdiens gatavs... Mīlestība ir laulības sāls. Labi tai laulībai, kurai tā netrūkst, bet var arī bez viņa iztikt. Kad tev būtu jāvāra ēdiens - paliksim pie šitā, lai gan nepilnīgā piemēra, - jāvārī ēdiens ar to nosacījumu, ka tev vai nu putraimi, vai ūdens, vai piens, vai sāls jāatmet, ko tu atmestu? Tak sāli. Redz, un ar to tu pierādītu, ka, ja kam jātrūkst pie ēdiena, sāls visdrīzāk pieciešams. Tāpat ir ar mīlestību laulībā. Drīzāk bez mīlestības laulība var būt laimīga nekā bez labiem tikumiem, p. p., bez saticības, bez pacietības, bez lēnprātības. Mīlestība nav nekāds tikums. Es nerunāju par Dieva mīlestību uz cilvēkiem, bet par mīlestību mūsu starpā. Tā tik ir kādu zināmu jūtu nosaukums un vairāk nekas. Un tādēļ, māsiņ, pirmais iemesls, kādēļ negribi pie Andrieva iet, zaudē savu svaru.»
Juris apklusa, atbildes gaidīdams.
Liene purināja no jauna galvu. «Tavi vārdi pierāda, ko jau es zinu: ka tu vēl neesi mīlējis,» viņa runāja. «Tu vēl īstas mīlestības nepazīsti. Bet runā tālāk.»
Juris turpināja: «Var būt, ka arī drusku maldos - bet ko tu tur runā no savas pagātnes! Vai Andrievs, tās nezina! Desmit un divdesmitreiz viņš par to būs pārdomājis. Bet, kad viņš tajā neatrod šķēršļa jūsu savienošanai, tad tev arī to nebūs darīt. Andrievs man sacīja ka šitos trijos gados, ko ar tevi kopā sadzīvojis, nācis pie atzīšanas, ka labākas un priekš viņa lēnās dabas derīgākas sievas kā tevis mūžam neatradīšot. Un, ja šis vēl par tevi drusku šaubījies, tad tava saruna ar Ernestu viņu pilnīgi pārliecinājusi no tavas krietnības. Arī vecais nekā nesakot, lai gan iesākumā tevis negribējis. Tu jau pati redzi ik dienas, cik laipns viņš pret tevi ir. Nu ko saki?»
«Ko nu tur citu varu teikt kā to: neesmu tādas laimes pelnījusi!»
«Ak, nerunā jel tā, esi gan pelnījusi. Diezgan esi cietusi, diezgan rūgtuma un diezgan jaunu dienu redzējusi. Nu ir laiks atkal nākt labām dienām. Un viņas nāks, es par to galvoju, nāks ne tikvien tev, bet arī mūsu sirmajiem vecākiem caur tevi - tikai saki jā.»
Juram vecākus pieminot, Liene nodūra galvu.
«Nu, vai tu paliksi mēma!... Nudie, Andrievs darīja pareizi, mani lūgdams, lai viņa vietā es tevi uzrunājot, bailīgs, kāds viņš ir, viņš jau sen būtu izmeties laukā no istabiņas... Skaties, tur viņš iet nemierīgs pa sētu, vai saukt viņu šurp?»
«Juri!» Liene iesaucās, nosarkdama līdz ausīm. «Kas tev nāk prātā!»
Bet Juris jau bij piegājis pie lodziņa, atvēra to un sauca:
«Andriev, ē, ko tu tur staigā! Labāk atnāc šurp savai «Balsei» pakaļ, tava brūte to jau sen izlasījusi!...»
Un tad, pagriezies uz Lieni, viņš to apkampa, noskūpstīja viņu sirsnīgi un sacīja:
«Saņem, mās, manus laimes vēlējumus! Kad tev nebij lemts lielajos, slavenos Spijēnos tapt par saimnieci, būsi tā mazajos, neslavenajos Grobiņos... Ir labi arī tā. Grobiņos valdīs joprojām pār pieticīgiem cilvēkiem laimes māte, lai valda Slaucēji un bagātība Spijēnos!»