RAINIS

Aizsāktās lugas

ALEKSANDRS

TEKSTA FRAGMENTI

III cēliens

(Aleksandra telts vai persu pils.
Aleksandrs ziedo dioskūriem Kastoram un Polluksam. Viņam līdzās grieķu, persu un babiloņu svētnieki un pareģi. Drusku attālāk - persu augstmaņi kā ziedojuma goda sargi.
Istabā viesi: grieķu, maķedoņu un barbaru karavadoņi, virsnieki, kareivji, sulaiņi.)

ALEKSANDRS

Gods dioskūriem!

(Lej vīnu ziedoklī.)

Dzerat, brāļu dievi!

*

(Ienāk Klits.)

KĀDS MĒDIETS, GODA SARGS

Nāk Klits!

ALEKSANDRS

(Turpina.)

Nu svētat mūs ar brāli Klitu!
Un dodat labu ceļu mums un mūsiem!

KLITS

(Grib iet cauri goda sargiem pie ziedokļa, tie laipni viņam liedz.)

Ko? Mēdiets jau tik liels, ka pretī stāj
Pret maķedoni, kurš to vakar kāva?

MĒDIETS

Tu traucē svēto ziedojamo kārtu.

KLITS

(Bargi.)

Laid!

ALEKSANDRS

Laidiet viņu klāt, - Klits ir mans brālis.

(Apskauj Klitu sirsnīgi.)

Nāc, nāc! Kāds prieks! Kā baidījos par tevi!
Aiz jaunām zīmēm, ko tas zīlnieks melš.
Aiz prieka dzersim toties vairāk!

KLITS

Dzersim!
Es smejos par tiem zīlniekiem.

ALEKSANDRS

Nē, nesmej!
Tu sapni rādījies man melnās drēbēs -

KLITS

Nu, es jau «melnais» saukts.

ALEKSANDRS

- Tu sēdēji,
Kur Filots, Parmenijs, kas - nomiruši!
Kad tev tik nenotiek kas ļauns, mans Klit!

KLITS

(Īgnā balsī.)

Par sazvērību liki nokaut tos,
Kas bij tev draugi!

ALEKSANDRS

(Novērsdams runu, paņem ābolus no galda un sniedz Klitam.)

Gribēju tev dot -
Cik skaisti augļi! - grieķu! - no pat jūras!
Tik tāli sūta man - vēl turas svaigi!

KLITS

(Zīmīgi.)

Kas grieķu, turas ilgi, - prot' tik turēt!

ALEKSANDRS

(Sirsnīgi.)

Man tevis dēļ tā rūp! - Nu dzersim!

(Dzer aši un uztraukti.)

KLITS

Dzer!

KĀDS MAKEDOŅU KAREIVIS

(Pienākdams Aleksandram draudzīgi klāt un uzlikdams roku uz pleca.)

Kungs, mīļais, nedzer tā! - Dažs Parmenijs
Vēl slepus dzīvs.

ALEKSANDRS

Ko runā? Še tik draugi.

KLITS

(Rupji, augstprātīgi.)

Ko drīksties, nelieti? Vai neizglābu
Šim dzīvību?

(Aleksandra roku aplikdams.)

Tāds sumpurns iedomājas!

KAREIVIS

Es ne uz tevi, Klit, kaut gan tu rupjš.
Tie Filoti, tie uzpūtīgie, špetnie,
Kas greznāki par pašu karali!
Nez ko tie tīko? (Uz Aleksandru.) Tevis tagad nemīl,
Kopš Filots beigts. Bet mīlam tevi mēs.

ALEKSANDRS

Tu lāga vīrs! (Dzer.) Uz maķedoņiem! Sveiki!

BABILOŅU SVĒTNIEKS

Kungs, nedzer! Grieķi teic: Bakhs nau tavs draugs,
Kopš izpostīji viņa šūpli - Tēbas.

(23015/43-46)

23.7.15.

(Aleksandrs priecīgi skraida, ķersta biedrus. Bet jūt reimatismu.)

ALEKSANDRS

Cik skaista diena, vasarsaule kaist,
Bet pretī Eifrats veldz, mēs vidū smejam,
Kā lāsas mirdzam. Ūdens smalciņš, mirdz un zūd.

CITS

Ak, ko, tas zūd, bet viens uz mūžu mirdzēs,
To Mitra mīl un Amons-tēvs, un ļaudis!
- Vai ļaudis - sazvērnieki arī? - Saule deg. -

[ALEKSANDRS]

Kas tās par ēnām pārskrēja man pāri?
- Ak, ko! Ik zariņš priecīgs sniegt tev saldu ēnu,
I debess putni nāk un sargā tevi!

[ALEKSANDRS]

Tie kraukļi, ko tie atkal skrien, man riebj. -
- Pie Amona tie kraukļi tevi veda,
Pie tava tēva.

[ALEKSANDRS]

- Jā, bet pretī ķērca man,
Šurp nākot Bābelē. - Kaut nenācis.

9.9.16.

ALEKSANDRS

Tie kāvās savstarp gaisā, kamēr viens
Man nokrita pie kājām un bij beigts.
Kaut būtu klausījis es Neurokam!
Ak, klausīt - agrāk nebij tas mans spēks!
Bet pavēlēt. Nu klausu, klausos visiem.
Pilns nams ar burvjiem, zīlniekiem un reģiem,
Ar šaubām, bailēm un ar aizdomām,
Ne soli nedrīkst spert, un agrāk skrēju
Caur briesmām, gariem, dienas cauri smiedams,
Līdz pasauls galam!
- Kungs. -

[ALEKSANDRS]

Jā gan, līdz galam.
Kā drīksti šaubīties tu, vergs?
- Es nešaubos, kad nešaubies tu pats! Nē, nē!

ALEKSANDRS

Kas teic, ka šaubos? Lielās akmens kraujās
Es rakstīju, ka tālāk cilvēks netiks
Pār mani pāri.
- Zvēriem esi lauva
Un ļaudīm dievs.

(23015/52)

DIALOGU UZMETUMI

5.7.15.

ALEKSANDRS

Es būšu otrs Ahils.

PARMENIONS

Tā ir labi darīt.

ALEKSANDRS

Es iešu apraudzīt Ahilu uz Īliju; es Īlijā sākšu karu.

PARMENIONS

Tā ir ļoti labi.

ALEKSANDRS

Es ziedošu Ahilam un izvedīšu līdz galam Īlijas karu, līdz tik tālam galam, cik vien ir Āzijai pāri pār paša Prometeja klintīm.

PARMENIONS

Tā ir labi teikt.

ALEKSANDRS

Es gandarīšu par viņa nāvi Agamemnonam un visiem viņa varoņiem, es gandarīšu par viņa ciešanām Odisejam un izbraukšu līdz galam visus mērķus, kurus sasniegt Odisejam neļāva nelabvēlīgi dievi.

PARMENIONS

Neaizmirsti vispirms argonautu braucienu, atved zelta aunādu, daudz, daudz zelta, kaut arī bez aunādas, kaut arī bez Mēdejas, kaut arī ne aiz Hellesponta, kad tik zelts.

ALEKSANDRS

Jā, jā. Pār Hellespontu es iešu pāri, un man viņš būs rāms un smaidošs, ne nikns kā Kserksam, kas viņu pēra. Es gandarīšu jūrai un zemei tāpat kā cilvēkiem un nesīšu tām tikumu un taisnību.

PARMENIONS

Jā, jā. Bet neaizmirsti zeltu, daudz zelta.

ALEKSANDRS

Es gandarīšu tiem, kas virs zemes un zem zemes. Es visiem dieviem ziedošu un samierināšu visus miroņus. Es Leonīdu celšu atkal cīņā, un Temistokls un Miltiads nenopūtīsies par atēniešu nepateicību. Es visus vedīšu un iznīcināšu grieķu mūža ienaidniekus - persiešus.

PARMENIONS

Un dosi persus mūsu rokās līdz ar viņu mantām un sievām.

ALEKSANDRS

Un sēdīšos Dārija troni un mūža ienaidniekus, persus un barbarus, padarīšu par grieķu draugiem, un visu pasauli iekarošu un apvienošu, un padarīšu par ziedošu dārzu kā persu karaļu paradīzi.

PARMENIONS

Jā, jā, un, kad neiznāk, daudz nekait. Bet vispirms apvieno grieķus un maķedoniešus uz zelta iegūšanu.

ALEKSANDRS

Es esmu pats kā liels uguns, kas nevar rimt iekš sevis, bet grib apņemt un sasildīt visu pasauli no zemes iekšas kā saule no augšas, un zemes siltumā lai viss zied.

PARMENIONS

Vispirms deg liels uguns visā Grieķijā pret tevi pašu: grieķi ir atpūtušies un pieņēmušies mantā un spēkā, un negrib tavu un maķedoniešu jūgu. Rādi tiem vēl lielāku mantu, ko tu vien tiem vari dot, un tu viņus koposi un kalpināsi sev.

(23015/1-2)

15.7.15.

ALEKSANDRS

Es orientu iekaroju.

KALASS

Liec viņu grieķībai kalpot, jo tie barbari.

ALEKSANDRS

Nevienam nebūs kalpot, orients ir arī kultūra, no orienta nāk arī grieķu kultūra.

KALASS

Bet grieķi attīstīja un izdaiļoja tos mazvērtīgos graudus, kā no meža ābola top dārza ābols.

ALEKSANDRS

Arī persiem sava kultūra, katrs trauciņš smalkāks, visas domas plašākas. Nevienam nebūs kalpot, savienot abas kultūras.

KALASS

Tu tik stipri aizstāvi barbarus. Vai tās ir slepenas kopības simpātijas, kas radušās vēl pirms tevis? Tad neapstrīdi.

ALEKSANDRS

Tu slepeni domā un baidies teikt, ka maķedoņi arī nau īsti grieķi un nau cilvēki, es nebaidīšos teikt, ka tu kalpo šim neīstam grieķim. Persis nekalpo tam, ko skaita zemāku.

KALASS

Ir tik viena izglītība.

ALEKSANDRS

Ir daudzas. Tikai starpsienas. Tās es nojaucis. Jūs esat. tik šauri, ka gribat visu noturēt tik Atēnās. Jūs visus grieķus neatzīstat par līdzīgiem, kur vēl barbarus.

KALASS

Eiripīds samaitāja skaidro grieķību, vēl vairāk maitās orients. Nevajga nojaukt starpsienas.

ALEKSANDRS

Kādēļ tad tu te man, jaucējam, līdzi?

KALASS

Nu, es viesis.

ALEKSANDRS

Tikai ēšanas dēļ, izēst barbarus, bet darīt tiem labu.

KALASS

Viņus neskaita līdz.

ALEKSANDRS

Viņi arī cilvēki, lai top arī izglītoti. Tad nāks jauna pasaule no visu kultūrtautu kopsummas.

KALASS

Bet grieķiem nāve un mazajiem grieķiem.

ALEKSANDRS

Lielajiem grieķiem nē.

KALASS

Arī lielie grieķi saģiftēsies no pūstošā orienta, sapūs viss.

ALEKSANDRS

Ā, sapūs viss? Kur glābiņš? Ā, zinu! Jānāk klāt tautām, kas bij vēl ārpus šīm kultūrtautām. Jāatrod tādas gluži tālas, gluži svešas, gluži citādas kultūrtautas, jo mēs visi radi ar Ēģipti un Asīri.

KALASS

Kur tad tādas ir? Indijā? Skitijā? Hiperboreji? Vai gribi mūs par tādiem pārtaisīt? Gluži mūs pazemot?

ALEKSANDRS

Bet tu saki, ka vecās kultūrtautas pārdzīvojušas: ēģipti, babiloņi, persi. Tad vajga atjaunot.

KALASS

Grieķi nau pārdzīvojuši.

ALEKSANDRS

Bet, kad grib palikt uz vietas, tad arī pārdzīvosies. Jau tagad nespēj sevi aizstāvēties.

KALASS

Kad būtu vienprātība, Filips nebūtu iekarojis.

ALEKSANDRS

Es jau saku, ka neprotat aizsargāties, jo tur vajga vienprātības. To es jums dodu. Es dodu jums jaunas asinis un dvēseles. Tu saki, nepietiek. Tad es došu vēl jaunākas.

(23015/15)

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

7.7.15.

Ģēnijs savā raksturā un dzīvē savieno nesavienojamas īpašības, tādēļ viņš domā, ka nesavienojamas lietas var tapt savienotas arī ārpasaulē. Viņš pārtaksē pasauli, jo pats liels un skaita citus lielus. Viņa mērķis gandrīz vienīgi: pasaules apņemšana un savienošana. Viņš vienīgais kā dievības ideja.

(23015/20)

9.7.15.

Aleksandrs grib savienot, redz orienta pārākumu, paredz jauno kosmopolītību, Indijas filozofijas despotismu, seksuālismu, fantastiku. Izglītība, kura kopsummā no visām tautām. Viņš sagatavo jauno pasauli, salauž starpsienas.
Orients saģiftē grieķību, un grieķība, izplezdamās uz orientu, viņu uzņemdama, pate sev nāvi gatavo. Bet no tā iznāk jauna dzīve, nāk klāt tauta, kas bij ārpus vēl šīm abām pasaulēm.
Šo pasauli meklē Aleksandrs Indijā, bet nevar nekur atrast.
Tā viņa traģika.

(23015/10)

10.7.15.

Aleksandrs kā Bakhus nāk no Indijas. Tāpat Aleksandrs kā Oziriss apvieno un kārto zemi, iet tālā pasaulē, lai visur izplatītu kultūru. Typhons-Zets un 72 sazvērnieki pierunā likties zārkā (Babilona), lai mērītu viņa lielumu.;
Locekļus saplēš 14 daļās.

(23015/11)

14.7.15.

Indiju nesasniedz, bet gan Indijas fantastiku, tas ir jauns grieķu šaurajā pasaulē. Lielo domu par dievību: nirvānu.
IV Indieši pārvar Aleksandru garīgi; tad Aleksandrs nodod indiešu zaldātus. V nāk pēc zaudējuma kā uzvarētājs, kā Bakhus, kā dievs.

(23015/4)

14.7.15.

III Grieķi nicina Aleksandru, arī Aristotels, Kleits tikai izteicējs. Parmenions. Kallisthenes. Un tomēr Aleksandrs ir izvedis, ko grieķi tikai gribējusi. Visus vecos vārdus. visu derību piepildījis kā Kristus. Visas ilgas dzesējis.
Grieķi neprata valsti dibināt, to darīja Aleksandrs, tikai Aleksandrs pāris gados pazina lielu grieķu valsti, ne sīkas pilsētiņas.
Tomēr grieķi viņu nicina.
Tad nosit Kleitu un Kalistenu.
III augstums. Apņemas atriebt grieķiem, panākdams, ko tie nau ne iedomājušies: vienību un vēl tālāku iešanu: zeme ir lode. Indija tad ap Āfriku, tad ap okeānu, tad jaunu ticību pēc vienības, tad ilgas un dievību, tad bezmērību, kuras nau grieķiem. - Jūs mazpilsoņi, es gribu pasaulspilsoņus, indiešu fantāziju.

(23015/12)

15.7.15.

Jums jau sāksies pagrimšana dzejā un mākslā, un filozofijā, arī Aristotelis. To uztraukumā teikt jau apņēmies, ne polemikai. Varbūt pēc Klita nāves, lai sevi mierinātu un attaisnotu. Saruna pirms Klita iejaukšanās. Tad Klita katastrofa.

(23015/16)

15.7.15.

Savienošana turpināta pret grieķu un maķedoniešu
gribu.
Zuzas nodedzināšana? Precē Roksolanu. Persi viņu dievina. Ēģipti sauc Amona dēlu, uzceļ Aleksandram ziedokli.
Kurš cēlons stiprāks: savienošana vai dievināšana?

(23015/25)

15.7.15.

I

Sākas ar Parmeniona sarunu.
Dziņas moments: grib izvest ilgas, ievest kultūru? Sēst ārija tronī.
Beigas: Dārija nāve un sēšanās tronī - pārsteigums: žēlas un lielāka kultūra.
Ir jau labi uz beigām karam vai nobeigts Dārija karš.
Kāda jauna dziņai Caur ko izsaukta?
Varbūt savienošanai Tad dziņas moments pēc Dārija nāves.

(23015/21)

15.7.15.

Kleitos saukts melnais.

cf. Plutarch. 23.

Parmenions greizsirdīgs uz Aleksandru. 51.
Aleksandrs noliek arī Aristoteli: ir tikai krājējs un šablonizētājs. Nau radītājs kā vecie. - Es viņam un jums atveru pasauli, krājat nu to, kārtojat to, ko es dodu.
Menanders ir privātnieks, nau vairs lielās dzīves, Theodektes nespējnieks. Tikai tēlnieki lieli.

(23015/13)

15.7.15.

III ? IV

Žēlojas par Kiita nāvi. Anaksarhs monarķists apmierina. Apņemas iet uz Indiju. Maķedoņi pretī.

* * *

IV

I Maķedoņi neseko. Izmisums, ka viņš atkaras no maziem.
II Tad nodod indiešu zaldātus.
III Tomēr maķedoņi neiet. Divkāršas sāpes, arī viltus nelīdz.
II Disputs ar indiem. Grib garīgi uzvarēt. Zaudē.
IV Tad, kad visu zaudējis. uzvaras gājiens.

1. skats

Žēlas par Klitu.
Anaksarhs.
Iet, lai izlīdzinātu, uz Indiju.
Maķedoņi neseko.
Izmisums.
Ļaunas zīmes, labas.
Ratus liek sadedzināt.

2. skats

Indiešu zaldāti.
Indiešu filozofi musina ļaudis.
Porus.
Androkothus redz Aleksandru.
Maķedoņi neiet vairs.
Aleksandra dusmas, maķedoņu raudas.
Top ievainots, izrādās maķedoņu mīla, tad Aleksandrs atļauj iet atpakaļ.
Lūdz dievu, lai neviens netiek pāri par viņa gājiena robežu.
Altārs grieķu dieviem.
Nepaliek karaspēka ne 1/4 no 120 000.
Karmaniā Bakha gājiens.
Plāns apbraukt Āfriku līdz Herkula stabiem.

(23015/32)

15.7.15.

IV vai V

Aleksandrs nežēlo Tēbu izpostīšanu, tādēļ Bakhs, kurš tur dzimis, viņu sodot:
1) dzērumu uzlaiž, nosit Klitu,
2) dod mazdūšību maķedoņiem, neiet pret Indiju.
Varbūt arī Bakha greizsirdība, ka mirstīgs grib to izdarīt, uz ko dievs Bakhs tik lepns. Pārmet grieķi Aleksandram tādu pārmērību.
Aleksandra gājiens par spīti Bakham, jo Aleksandrs domā diezgan nožēlojis.

(23015/31)

15.7.15.

V

Fantastiski plāni: Atosas kalna statuja. Āfrikas apbraukšana. Herkula stabu pārcelšana. Okeāna apņemšana. Hiperboreji.
(Viduslaiku Aleksandra grāmata.) Zīlēšana, orientālisms. Nāves paziņošana. Par spīti iet uz Bābeli, pretodamies pašai nāvei. Ārprātīgais Dionīss kā Aleksandrs, no Indijas pārbraukdams: tas sēstas viņa tronī kā viņš Dārija. Grotesks skats, arī notiesāšana. Babiloņu dievināšana.
Maķedoņu sēru gājiens, nolūgšanās.

(23015/35)

16.7.15.

Ainas lai ir dažādas.
Vajadzīgas:
Grieķu kara nometne.
Persu kara nometne.
Kaujas lauks. Persija I.
Persu pils II.
Aleksandra telts III.
Oksus pasaulgals IV.
Indu ainava IV 2.
Bābeles ainava V.

(23015/40)

16.7.15.

Grieķu nometne.
Pirms Arabellas kaujas pret Aleksandru I.
Ar Parmenionu Aleksandrs gavilējot gaida kauju. Stāsta savus plānus.
Tērpjas. I a kaujas lauks.
Kauja. I b Zuzas pils.
III Dārija tronis.
I Āzijas karalis.
II Dārija miera piedāve. Redz persu kultūru.
Apņemas to saudzēt. Dārija nāve.
Parmenions apņemas Aleksandram pretī strādāt, lai uzsvērtu tikai atriebi un laupīšanu.
Jeb arī: Zuzas dedzināšana I, Dārija nāve II.

(23015/22)

16.7.15.

II

Dārija nāve. II Dārija nometne.
Roksani prec. II b. Persu pils.

(23015/36)

16.7.15.

Aleksandra telts, dzīres.

Āzijas kungs. Dārija vairs nau.
Vairāk nekā cilvēks, dievs.
Hiephaist., mīlam tevi kā dievu.
Ziedoklis (persi pielūdz.)
Grieķi ziedo.
Kalistens neziedo.
Saruna ar Kalistenu.

* * *

Ievads.

Ziedošana un Kalistens.
Disputos grieķus uzvarēt. Zaudē, jo aiz grieķiem un barbariem nau nekā. Tad grieķ. apkauno ar dziesm.
Klita gals.

(23015/39)

16.7.15.

III

Ada, pieņemta par māti.
Zīlnieces.

(23015/37)

22.7.15.

Drāma nau bijusi kā galvenā ideja: ziedošanās. Varoņi gājuši bojā grieķiem, Šekspīram, pat Šilleram aiz patīgām kaislībām, pārmērībām, vainām. Bet man viņi uzņemas vainu, kuras dēļ ies bojā, brīvprātīgi, ar skaidru apziņu par nāves sekām, ne aiz savas kaislības vai patīga nolūka, bet aiz gribas darīt labu vispārībai, aiz ziedošanās.
Arī Tells neziedojās, kaut gan darbojās par labu lietai; paliek sveiks, vesels. Orleānas jaunava ziedojās, bet aiz mīlas. Judīte ziedoja, bet paliek sveika, vesela.
- Pārstrādāt tā varbūt arī Lāčplēsi, Induli.

(23015/48)

22.7.15.

Aleksandra vaina - pret grieķu mērenību, pret Dionīsu.
I Brīdina Parmenions, kad atraida līgumu ar Dāriju.
Uzņemas pārmērības, taisni grieķiem par labu, lai atriebtu I, lai III izplestu viņas robežas, lai visu pasauli padotu grieķiem. Grieķi.
Aleksandrs: lūk, es vairāk mīlu grieķus.
Atbild: nē, par daudz.
III Brīdina ne grieķi - Dionīss un mērenība.
Taisni tad dzer vairāk, jo kaitināts no Klita, un iet ģērbties par persieti.

(23015/50)

22.7.15.

Aleksandrs ziedojas, jau I cēlienā uzņemas aiz jaunības spēka pārpilnības.
III disputā to izsaka teorētiski, kā vajadzību. IV pēc Klita * [nāves] redz, ka nu praktiski tas jāizdara. Tik ziedodamies un iedams pārmērībā grieķības un Klita dēļ, var izpirkt Klita nosišanu.
IV a. Bakha gājiens ne vien uzvaras svinēšana pēc pametuma, bet arī apzināta spītība Bakham, aiz kuras nāks Aleksandra *.
I Ārprātīgais, saucas Dionīsijs, ārprātība ir Dionīsija ierocis, (Pentheus) zina, ka te nu iznāk cīņā Bakhus, kā jau dievs, iekasē tik parādus, necīnās, bet iznīcina niecīgu cilvēku.
Aleksandrs: Nu, kauj ar mani nost! Es tomēr augstāks par tevi, es ar mazākiem cilvēciskiem līdzekļiem izdarīju, ko tu ar dievišķiem, un mans darbs nesīs lielāku svētību visai cilvēcei.

(23015/49)

23.7.15.

Aleksandra nāve maija mēneša beigās, skaista vasaras ainava. Pēc + netop apglabāts virsnieku ķildas dēļ. Kraukļi var atkal atnākt. Tic zīmēm un rēgiem, tādēļ ka pats dievs, tā ir dieva valoda: zīmes!

(23015/51)

4.8.15.

Ārprātīgais Dionīss. Wallenstein. Lieliskums; cēlums, traģiskums.
Teltī dzer.
Nakts. Iedur Dionīss. Parādība.
Mēnessgaisma: Dionīss. Un mēness pats kā Dezijs.
Dionīss. Nu, tu pašdarinātais dievs Amons!
Atbild Dionīsam: Ko tu vairāk panāci nekā es, mirstīgais?
Dionīss: Kādēļ saucies dievs? Aleksandrs: Lai mani mīlētu viņi ļaudis, visi mūži. Dionīss: Tu mirsi, pat paglabāts netiksi laikā. Aleksandrs: Mani mīlēs vairāk un skaidrāk nekā tevi, uzvarēšu es.
Beigās garām iet mīlā maķedonieši.

(23015/53)

9.9.16.

Pret beigām vasarai i tauriņam ir spārni burzīti un krāsas rudas.

(23015/55)

11.9.16.

Tev daba klausa. - Nu ko tad saule tā deg un daba nedod man ēnu. - Pārskries kraukļa ēna. - Gaviles draugos. Arī Aleksandram tad bailes no zīmēm.

(23015/51)

11.9.16.

Priesteris iedveš trakajam nākt teltī.
Stats vai pretstats?
Lieliskumu pozitīvi panāk? Vai ar dramatismu?
Tad pretstats.
Traģisms. Vislielākais cilvēks, vislielākā griba salūst pret niecīgu slimību; pret neziņu, kļūdu. Reālists, pazīst dabu, bet sīkumā kļūdās. Būtu atnesis lielāko labumu, bet spēki izsīkst. Aleksandrs par aši, intensīvi dzīvojis, par
daudz domāja. Izdodas garīgi un miesīgi. Dievi var ilgāk. Aleksandrs: Jātop par dieviem. Tad dūriens. - Aleksandrs: Tomēr veikšu!

(23015/53)

11.9.16.

V

Ada vai priestris. Aleksandru mīl bezgalīgi. Arī Roksana. Dievina. Tic viņa dievībai. Tev nau jābaidās sazvērību. Cilvēki tev klausa, dievi mīl. Nau pretnieka. Vienu dievu tik aplabini. Bakhu.
Aleksandrs: Tad man dzīves mērķis cīņa pret dievu. Tu pret to niecīgs? Dievs salauž smiedamies ar to, ko tu labu domā.
Pirms nāves gluži jauni plāni: iekarot Indiju un Ķīnu ar jauno persu paaudzi, jo maķedoņi neseko. Bakhs un dievi baidās, ka iecels citus dievus, tādēļ pret viņiem Aleksandrs.

(23015/56)

11.9.16.

Tādiem dieviem kā es jātop visiem cilvēkiem.

* * *

Anaksarhos - Anarhos.

* * *

Ada vai priestris ir pretstats Anaksarhos, dievina arī, bet naivi, uz labu, uz jaunu cilvēcību. Mahata.

* * *

Aleksandrs mirst apmierināts. Rinda maķedoņu, bezgalīga ļaužu nākšana uz brālību.

(23015/7)

11.9.16.

Indu sarunā. Bezgalība. Mūsu zeme vēl divtik liela nekā viss, ko esi iekarojis. Aiz mums cita, ķīniešu zeme, kura trejtik liela kā mūsu. Aiz tās, tie saka, jūra, 10 reiz tik liela kā viņi. Aiz tās atkal zeme.

(23015/6)

26.12.16.

Aleksandrs Lielais.
Maķedonijā, Pellā, galvaspilsētā sevišķi, čūsku kults, mājās čūskas, lielās odzes. Tropidonotus elaphis. No turienes teika, ka Aleksandrs čūsku bērns. Odzes guļ ar bērniem kopā, ļauj darīties visu. Saimnieces odzes kopj.

(23015/58)

6.1.17.

III Motīvs ne ārējs: dzērums. Dionīss, kaut arī tas, bet iekšējs: Aleksandrs nevar panest viņa gribas laušanu no Klita. Aleksandrs izliek savu augstāko ideju polemikās, grieķi pret kopību ar persiem - barbariem, nesaprot lielumu, pasauls plašuma ideja, kura pret grieķisko, jo tāda apaļa aristokrātiska kultūra pastāv tikai savā apaļumā, noslēgtībā. Klits, kurš to nevar saprast, bet to jūt kā ieaudzētu, kurš citā atmosfērā nevar elpot, uzskata, gluži dabiski, ka Aleksandrs alojas, ir piedzēris, persu apmāts, pazemināts. Klits viņu glābs otrreiz. Ar varu glābs. Tad Aleksandrs eksplodē.
Kalistens šķiet Aleksandram viņu saprotam, jo Aleksandram ir pāri darīts. To nau sapratuši ne Klits, ne grieķi, ne gadu tūkstoši.

(23015/85)

29.3.17.

Aleksandrs cīnās pret likteni, grieķu mērenību. Iet uz Indiju pret visu pasauli, pārspēt dievu Bakhu; pat nest jaunas idejas, jaunas zemes atrast, jaunu zinātni, pasauli izplest plašāku, nekā dievi gribējuši, pašam tikt par dievu, grieķus un cilvēkus darīt par dieviem, - viss ir lielākā pārmērība. Netaisnība arī reāli, jo grieķi skaitā par mazi, lai apņemtu pasauli. Garā lieli; jā, bet tu [?] apņem ar karaspēku, ar miesām. Dari ar garu vien. - Ilgi. - Tava kļūda, ka negaidi, ka gribi algu pats redzēt panākamu, neatstāt vēlām paaudzēm. Taisnība Klita pusē un vēl vairāk maķedoņu pusē. I tie barbari un pāri viņpus grieķiem. Zudīsi tu, zudīs grieķi. Tad tik gars, tavs gars arī uzvarēs.

(23015/59)

7.5.17.

Aleksandrs

Bābelē Sarapis top jautāts par Aleksandra pēdējo slimību caur sapņu orākuli.
Persi, pilsētu dibinātāji u. t. I. top dievināti, dabonot altārus un svētās birzes. Tā arī Platons u. c. filozofi. Bet tikai pēc nāves. Aleksandrs pirmais dievināts, jau dzīvs būdams: dēļ Amona orākula un dēļ lielām uzvarām tura pats sevi par augstāku būtni. Maķedoņi neatzīst. Pirmās viņam deva dieva godu Mazāzijas grieķu pilsētas kā «glābējam un pestītājam» no persu jūga.
Bij iespējams tikai ar persu kultūras iespaidu, kas valdnieku varu pārvarēja, no Ēģiptes, kur valdnieks valsts dieva iemiesojums. 270. g. Ptolomejs ieceļ māsu Arsinoi, kad tā mirst, par dievi līdz ar sevi, «brāļa dievi». Tad tūliņ valdības sākumā ieceļ sevi citi valdnieki Ēģiptē, pēc Sīrijā u. c. Tik maķedoņi ne. Romā top valdnieku kults par valsts reliģiju.
Aleksandra zaldāts, dibina skepticismu, iet līdz Indijai.

(23015/61)

8.7.17.

Aleksandrs grib pilnīgu zinātnisku vēsturi par savu darbību; dod pamatu: divas grāmatas un pavēles, vēstuļu krājums. Bet neiznāk vēsture; viņš tik liels, ka top saprasts un tēlots kā teiku varonis.

(23015/62)

5.1.18.

Aleksandram vajga saukties par «dievu» orientāliskā galma ceremoniāla dēļ. Nevis, ka viņš turētu sevi par dievu. (Tas teikts no pretstata.) Tanī laikā ceļas: 1) izlīdziņa starp mitoloģijām, identificē svešus dievus ar saviem, 2) Indijā atrod Dionīsa uzvaras, 3) dievi, kas Indijā
uzvaras guvuši, ir tikai dievināti iekarotāji, tā arī grieķu mītiskie varoņi tikai iekarotāji, 4) euhemonisms; nokārto dievu un kultu daudzējādu pieplūdumu, 5) dēku romāns, 6) grieķu un indu ideju apmaiņa. Drāma.

(23015/66)

7.1.18.

Aleksandrs. Persietes nēsāja platas biksas, svārkus ar piedurknēm un līdz ceļiem. Nimbs Aleksandra laikā tiek dots dieviem, zvaigžņu, gaismas dievībām, persu gaismas kults dievinātām personām.
Atēnās diadohu laikā mode nēsāt mazas sprodziņas pie ausīm.
5 svētās krāsas: sarkans, balts, dzeltens, zaļš, zils (dusmas).
Pirmo reizi pērsu ķēniņi ņem iedomu par pasaules valsti. Aleksandrs viņu mantinieks.

(23015/67)

12.6.18.

Gosioš - jaunpersu ticībā pasauls pestītājs un atbrīvotājs, kas dibinās jaunu valsti uz skaistākas zemes, mūžīgas laimes un dzīves valsti. Tādēļ piekrīt Aleksandram.

(23015/69)

6.8.18.

Aleksandrs
Tēbas liek nograut, flautas spēlētājiem spēlējot.
Tēbu vaļņi celti no Amfiona, kuram spēlējot akmeņi paši sakārtojušies valnī. Spēlējot krīt Tēbas.

(23015/70)

24.8.18.

Aleksandrs un Mitra. Top no vecpersiem, zemniekiem - atzīts, par atsvabni no lielmaņiem, par Gosios. Palicis vēl tagad austrumu atmiņā kā labdaris un fantasts.
Grieķiem pretība pret persiem. Tādēļ pieņem labāk jūdu - kristīgu ticību, ne persu.

(23015/71)

4.9.18.

Aleksandrs grib. ka viņu par dievu uzskatītu. Tāpat vēlāk Demetrius. Tas ir viņa konflikts ar Dionīsu.

(23015/72)

19.10.18.

Aleksandrs
Pēc Aleksandra ceļas budisms kā demokrātiska tice no zemākajām šķirām.

(23015/77)

21.2.19.

235. g. Eratostens izmērījis Zemes apjomu. Aleksandrs bija gājis pārbaudīt, to izmērīt pats reāli.

(23015/78)

9.6.19.

Aleksandrs
Nespēj mierināt, kaut gan ir īsts draugs. Aleksandrs dara citu, atrod izeju neiespējamā darbā jeb vai ideālā, savu uzdevumu sasniegtē. Tomēr paliek Aleksandra dvēslē dzelons no K[alistena?] runām: zināms rūgtums pret cilvēkiem, kas agrāk nebija. Tā sagatavojas Aleksandra lejkāpe, saule. - gaišums bija, saule sāk rietēt. Top neizlīdzināts, ne tik laipns un mīļš, nepacietīgs pret grieķu pretestību, viņu salīdzes darbu, padodas Dionīsam, kuru taču pats apvainojis. Iet redzošām acīm savā liktenī.

(23015/79)

12.8.19.

Dionīsam tā atspītēt, ka aizliedz vīnu dzert: tad visi sadumposies, tad būs kā Pentejam, jau Klitu nokāva, kā Pentejs radus, tevi saplēsīs sievas māte.
Dionīsu grib uzvarēt, iekarodams Indiju, arī dumpojas tauta.
Dionīss ir no Indijas, varbūt tur dzimis; ir barbars, rupjš, pamazina prātu, aptumšo kultūru. Lielība, ka no Ceisa dēls.
Dionīss ir barbarības simbols, grieķi to aizstāv? Grieķi paši barbari, kā lai tos civilizē.
Nekalpo Dionīsam, nedzer.
Neiznāk mani nodomi, tauta neklausa.
Dionīss sajaucis tavu prātu, tu prasi par daudz no tautas.
Jātiek vaļā no sāpēm, no
Tas ir no dzīves.
Tad arī vaļā no dzīves.
Kas darīs darbus?
Nau vajdzīgi.
Tauta ir vajdzīga, un tādēļ darbs ir vajdzīgs.
Vai man nau tiesības aiziet?
Nē, ar indi pirms darbojās tikai sirmgalvji, tad tik gāja mežā.
Tad piepeši darbojas. Tad Dionīss iešauj mugurā, gļēvi. Tu veici ar nodevību. - Ar dieviem neķildo. - Es arī dievs.

(23015/80)

6.11.19.

Grieķi, Aristotels, arī Klits, ir individuālisti, grib mazas, neatkarīgas valstiņas, izlokšņu literatūra, privātskolas priekš enciklopēdiskas filozofijas (tātad lielvalsti, ne savieņu ar persiem lielā valstī).
Aleksandrs grib kosmopolītisku hellēnismu, lielas birokrātiskas monarķijas (vienvalsti kopā ar persiem), kopvaloda, pilsgalma pabalstīta poēzija un māksla, karavīriem skolas, speciālzinātni, morālisku filozofiju.
Grieķi - tikai mazās demokrātijas brīva poēzija, tikai brīvība dod kultūru, organizācija tik tehniku, mehāniku, nedzīvu kultūru.
III Ap to ķilda. Aleksandrs: došu arī brīvību, bet tad nosit Klitu.

(23015/81)

5.3.21.

Vainīgs pavārs, ka nedabū mūžīgu dzīvi, netiek paradīzē.
Dievs aizliedz peldēties dzīvības avotā, mazgā seju ar dzīvības ūdeni (Talmud). Aleksandrs pasauls iekarotājs, kura vara aizsniedz cilvēcības robežas, grib pēdējo cilvēku robežu lauzt un mūžīgo dzīvi dabūt.
Pie tumsības zemes ir avots, kura ūdens dod mūžīgo dzīvību.
Iet turp ar pārtiku un izvēlētiem jaunekļiem. Cauri caur tumsības zemi. Tad avotaina zeme. Atrast daudzo avotu starpā īsto dzīvības avotu. Aleksandrs grib ēst. Pavārs žāvētu zivi grib nomazgāt avotā, zivs top dzīva un aizbēg. Pavārs pakaļ un izpeldas dzīvības avotā. Bet aiz muļķības nesaprot, ka tas dzīvības avots. Nekam nesaka. Aleksandrs iet atpakaļ; kad jau cauri tumsas zemei, visi stāsta, ko ir piedzīvojuši, pavārs arī. Nu Aleksandrs redz, ka gadījums palaists. Pavārs saka, ka velti nožēlot. Aleksandrs
dusmās liek pavāru notiesāt uz nāvi.

(23015/87)

5.3.21.

Bet pavārs, pats sev nezinot, ticis nemirstīgs. Aleksandra nožēlums un dusmas: muļķis bez pūlēm dabūjis to, ko viņš ar visām cīņām nesasniedzis. Liek iemest ar akmeni ap kaklu jūrā, kur nemirst, bet dzīvs arī neko neder.

18.5.21.

To ielikt «Aleksandrā» kā stāstu. Divi kareivji paši par to sarunājas, kā vecu teiku. Aleksandrs dzird uz attiecina uz sevi, teic to tiem kareivjiem. Sauc Aleksandru arī par Gilgamešu. Jeb vai to saka indiets IV?

18.5.21.

Aleksandram mūžīgā dzīve nau pirmmērķis, bet tikai līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Arī dievība nau mērķis, bet, kad viss panākts, vai tad nau dievs?
Gilgamešs grib tūdaļ būt dievs un nemirt.
Mūžīgā jauneklība tikai ilgojas pēc tāluma, pēc vistālākā, t, i., mūžības, nemirstības vai pēc visdziļākā, stiprākā: mīlas.

(23015/88)

25.3.21.

Bābelē valodu sajukums un no Aleksandra valodu vienība.
Visas nacionālās reliģijas savienojas un zaudē savu nacionālo raksturu. Gāž despotiju un demokrātiju, dibina monarkiju ar pavalstnieku personisku patstāvību.

18.5.21.

Gilgamešu minēt Aleksandra drāmā; saka babiloniets: tu otrais Gilgamešs.

(23015/82)

17.6.23.

Aleksandrs

Aleksandrs ir Dārija pēcnieks, izved viņa plānus: iekarot Indiju, apņemt, apbraukt Āfriku. Sueckanāla atjaunotne, ar Itāliju tirgoties.
Ēģipte vitluspūrlkts politikai, pasauls sistēmai.
1) Aleksandrija ii Vidusjūras saimnieciskais centrs.
2) Atjauno ceļu uz Indiju.
3) Grib apbraukt Arābiju un savienot tirdzniecisko Aleksandriju ar militāro Bābeli.
Iekarot Kartāgu un Atlantijas okeānu.

(23015/91)

8.4.24.

Tagad atkal laiks kā Napoleona, Kolumba, Aleksandra dienās. Viss vecais sabrūk, viss neiespējamais iespējams, visur romantika.
No lieliem uzplūdiem dibinājas mazi
            ezeri un upes,
            jaunas valstis un tautas,
            jauna kultūra }   tagad Koinē
            Koinē            } ir sociālisms.
Bramarbas ir atspulgs. Tagad orienta tautas atkal mostas, senā filozofija nāk augšā.
Es atkal dzīvoju lielā laikā.

(23015/93)

22.6.24.

Hioba grāmata rakstīta ap 300. gadu, īsi pēc Aleksandra uzstāšanās. Uzplaukst gudrības literatūra.

24.6.24.

Rādīt modernā personā šo lielumu, kura priekšā visas sāpes rimst?

(23015/94)

24.6.2.4.

Kā Fidija Ceisa tēls liek noklust visiem vergiem sava miera priekšā, tā jābūt liela cilvēka tēlam, kurā rimst visas sāpes, jo tā lieluma priekšā viss ir niecīgs.
Apmēram Fausta gals.
Cīnītājs bijis. Akbars Lielais.
Cēzars nevar būt, jo traģisks gals.
Aleksandrs pret pēdējo jautājumu, kurš pēcnācējs?
Liekat mani mierā. Tas ir vienaldzīgi. Nu cienīgākais.
Varat visi būt necienīgi, var visi darbi zust, - bet paliks lielā ideja: kopkultūra, visa cilvēce līdzcienīga. Barbars - maķedoniets, kas nes, un barbars - persiets, pret ko nes, abi grieķībā vienojas, viņas paceldams, man miers, arī cīņa pret Dionīsu rimst.
Rimst arī cīņa pret sevi - kaislību, dzeršanu - tura sevi rokās.
Rimst arī darbu dziņa; lielie iekarojumi: Afrikas, Arābijas apņemšana, visas zemes iekarošana, aplaimošana, gan cilvēce to izvedīs, ceļš ir rādīts.
Izcīnījies garīgi: asins intrigas, no barbarības grieķību uzņēmis, visaugstākā filozofija - Aristotels, atēnība, Skopas fantastika, piepilda grieķība, atriebj. Tikai grieķība ir cilvēcība, viss cits barbarība, - bet izplata grieķību, dara arī citus par cilvēkgrieķiem. Pieņem arī citu filozofiju, ne kārtojošo, bet atrodošo, pāraug Aristoteli, pāraug arī indiešus. Aktivitāte.
Gala vārds: miers ir kustības ritmā, vienmērībā.
Aiziet varbūt brīvprātīgi kā Šahnamē lielais karals. To Aleksandrs varēja pazīt kā teiku. Ja arī ne brīvprātīgi, tad var aiziet katrā laikā, jo visu darījis, ko spējis, nekad nau atpūties; lielo kustības ritmu ieturējis, atradis mieru.
Nu viņa priekšā katras sāpes rimst, viss top mazs - arī diadohu ķildas.
Aleksandrs ieiet austrumnieku teikās kā lielais varons, kā atpestītājs, kā dievs.

* * *

Pēdējos cēlienos vai V sevišķi izvērst nāves skatu garu.
Iesākt agri, varbūt ar Klita nāvi?
Kur III cēliens? Augste? Maiņa? Kur katastrofa?
Iegūst pēdējo atziņu, ka var beigt katrā laikā.

(23015/95-97)

Tā būtu katastrofa V vai maiņa IV, apgrieze, kad redz, ka var iztikt arī bez Āfrikas ekspedīcijas, var iztikt arī bez Aleksandra, tomēr darbs, ideja glābta caur Aleksandru. Miers, ka būsi arī turpmāk kustība, arī nebūdams, būsi simbols mieram, laimei.
Kustību ievest Persijā, kas bij rimusi.
Pie tevis griezīsies, kas meklēs mieru. Kā pie Ceisa, tavā tēva.
Laotse - par daudz ārpus dzīves.
Aleksandrs aizved prom uz citu vietu.
Perikls paliek, rāda, kā panākt lielumu. Fidijs.
Giordano Bruno.
Leonardo da Vinči. Michelangelo.
Raffaello, gaišs, laipns tēls. Šellijs.
Amors un Psihe.

(23015/98)

10.8.24.

Aleksandrs

Aristotels: «Hellēņi, kad viņi savienotos vienā valstī, varētu valdīt pār visiem barbariem.»

* * *

Dārija pavadībā, kuru sagūsta Aleksandrs, bij 277 pavāri, 29 pavāru puikas, 30 pagrabsargi, 40 zalbju taisītāji, 66 vainagu vijēji.

(23015/100)

9.12.24.

Joku luga, kura rakstīta kā ļaudīm patīkama drāma, kino, izrāde, tātad: burvības, slepkavības, lau1ības pārkāpumi, sporta ziņas, dēkas un pārģērbšanās, sapņi, pareģojumi, zīmes, arī sentimentālības, asaras, vajāta nevainība, augstāk stāvošo pazemināšana, karikatūras, viltības un gudrības, veci sakāmvārdi, vārdu lauž, piemāna, pierunā, slepeni nokauj ienaidnieku, taisa jokus, labi atbild uz apvainojumiem, bagātība, lielība.
Tas viss Aleksandra romānā.
To kā pretstatu minēt Aleksandra traģēdijā. Vēl dzīvam esot, stāsta tenkas un melus.
Šis banālais romāns uzturēja dzīvu Aleksandra piemiņu viduslaikos un ieveda to literatūrā.

(23273/165)

4.11.25.

Pie Aleksandra

Galvenais pie drāmas uzmeklēt vienību. Tikai no tās iespējams atšķetināt dram. kāpinājumu, sekas, izlīdzni.
Aleksandra vienība pastāv viņa personā, ne apstākļos. Tādēļ jāņem visa dzīve, ne tikai laika posmā.

(23015/101)