RAINIS

Aizsāktās lugas

AUSEKLIS

PROLOGA UZMETUMI

3.11.19.

Auseklis
6. 9. 1850.-25. 1. 1879.

Prologs. Eņģeļi nes dvēslīti no liela, skaista gara, kas dzīvojusi spožumā un slavā, un Jaunavas zīmē. Tā grib atdzimt atkal jaunavā, mīlā un dailē. Grib atteikties no lielā prieka, tapt vēl skaidrāka, nospodrināta. Zemes putekļiem noberzties. - Dzirkstiņ, kur tu gribi nomesties? - Dzīvot. Bagātā namā dzīvot, ēst, dzert, baudīt. Strādāt plaši, mīlēt, ciest. - Tie visasākie zvirgzdi, kas saplēsa zelta trauku beržot. Top spoži dvēsles trauciņi, bet iznīkst. Iet kaila dvēslīte, pazūd neziņā. Bet zelts paliek tiem, kas vēl vārgāki? Palaida. Izlēca dvēslīte laukā. Tumsa, iekliedzas bērna balstiņā, sāpēs. Viņa dzimusi! Viņa brēc, gribēdama atpakaļ. Nu vairs nevar. Nu iziet līdz galam briesmās vislielākās: tāpat latvieši maza tauta; zemnieki, laukstrādnieki, sūra dzīve, dzejnieka vissūrākā, vismazāk baudītāja, visvārgāka pret sāpēm, visjūtīgāka.

Ak, nabaga dvēselīte,
Ko tu esi darījusi.
Nu nes sūru sāpju mūžu.

(121041/1)

3.11.19.

Prologs

Mēs, māsiņas, trīs laimiņas,
Savu ceļu nogājušas.
Nu mēs varam apstāties,
Ceļa mērķi sasniegušas.

* * *

Nu tu mūsu ceļa mērķis,
Kur šķiras zemes gaitas,
Kur švīko liktens dzirnas
Jaunajām dzīvībām.

* * *

- Nu tu, jaunā dzīvībiņa,
Debess laimi baudījusi.
Lēci dzimt sāpju klēpī,
Lēci tvīkt sāpju lejās.

(121041/3)