RAINIS

Aizsāktās lugas

JUBILEJAS LUGA

PROLOGA UZMETUMS

23.1.13.

Ir dzimis sapnis, sena dieva sapnis.
Sen pats ir nomiris tas skaistais dievs,
Bet viņa sapnis dzīvoja pār laikiem.
Un tagad dzimis ir tas senais sapnis.
Ir dzimis acīm redzēt, ausīm dzirdēt,
Tas dieva sirdī neesoši nestais
Mazs sapņu bērniņš, maza meitenīte.
Tā sapņos dzimusi, tā sapņos aug.
To baro pasakām un dziesmām dzirda,
Tai sapņu fantāzijas rotaļas.
Tā auž sev bērnību no fantāzijām,
Tā jaunavību puško iedomām,
Tā sirdij mīļāko sev sapņos rod,
Tai darbs ir sapnis vieglais, kustošs gaiss.
To zeme nespēj saistīt savām saitēm,
Ne zemes pienākums, ne darbs, ne vara.
Guļ rīta miglā nogurušie sapņi,
Kas visu nakti klīduši pa miegu,
Un augšup migla kūp,
Kā dienasvidū labie gari iznāk
Un klusi staigā, svētot gulētājus,
Kā vakarvēsmas plūsmā brīnums raisās,
Tā viņa pāri iet pār mūža dienu.
Šai dienas vidū esat nomodā,
Jūs viņu, garām ejot, redzēsat,
Tad elpu aizturat un skatat ainu.

(22929/3-4)

RADĀMĀS DOMAS

9.1.13.

Varone visos skatos tā pate, tikai dažādās persanās, veidos, kā Protejs sieviete, dzeja, daile, Aspazija. Personas - ideja, ne maska.

14.1.13.

8 skati ar 200 rindām, pēc katra aptumst vai starp plīvurs.

Apoteoze: grib aiziet, meitene sauc: Paliec, paliec vēl, sāksim no jauna spēles, izdomāsim vēl, man vēl tik daudz.

(123280/2)

23.1.13.

Kādēļ lai es runāju? Apskatīts viss ir bez manis, un apskatīt nau mans uzdevums, bet kritikas un publicistikas.
Slavēt? Ne manim piestāv, neesmu to mācījies, saviem draugiem kad esmu teicis vislabāko, tad tas bij mājiens un rājiens; dūriens un uguns [?] kūriens. Neviens man nevar pārmest, ka es viņu būtu slavējis ar nolūku, varbūt netīši. Kādēļ luga lai dara, viņa arī mans draugs.
Un tad slava? Man tas vārds svešs, tas viss novecojies. Pats jēdziens vien kā sociālisms grozījies. Bet, lūk, te arī ir iemeslis, kādēļ es taču runāju. Slava ir personiska labpatika un pilsoniska, kā labvēlība no augšas un labdomība
no apakšas, un labierīcība visapkārt. - Manim nau personiskas slavas. Viss darbs priekš lietas un visas personas, ieguvumi arī. Neviens labs vārds, kas par mani teikts, nepaliek uz manis kā ūdens uz putna; viss noslīd uz lietu. Tādēļ es tik mierīgi, acis nemirkšķinot, varu pieņemt lielāko uzslavu.
Bet mūsu uzskatus nesaprot. Mana pirmā nesaprašanās ar jubilāri bij uz šī pamata. Viņa man to ļaunā ņēmusi visu mūžu, viena vien cerība, ka šī jubileja spēs izlīdzināt manu grēku.

(22929/2)

30.1.13.

Cīņa pret vectēvu.
Sapnis pret ikdienu.
Meitenīte cieš no vectēva barguma.
Pirmais sapņu darbs: atriebj.
Arī vectēvs maina savu veida.
Arvien cita figūra drāmās, arī sieviešu lomās.
Beigās uzvara.
Nu meitenīte, kas raudāja, smejas.

(123286/4)

                                                                    Festspiela projekti.
Dzeju runā prologā: daile tapa par cilvēku, ilgojās atpakaļ, izdzīvoja dzīvē un darbā.
Lirika.          Sevi meklēdama, sevi atminēdamās.
                    Es nākšu jūs prasīt.
                    Palaista viena, vai tiks atpakaļ?

I Tumšā kaktiņā maza meitiņa protestē pret izstumšanu dzīvē: izdomā pate lelles un viņu dzīvi, jo neļauj skaistumu; aprobežo.

II Izdomā sevi kā lielu, kā «Atriebēju» sev un citiem.
Skati, ekstrakts no 1. «Atriebējas»,
2. Laimas,
3. Veltas,
4. «Zeltītes»,
5. «Vaidelotes», no «Saules meitas»,
6. «Raganas»,
7. Gunas.
III Apoteoza: meitiņa pate ir Dzeja, nenāk prasīt, bet ir izauguse tepat. Aizejot es palikšu kā atmiņa, visa dzeja atmiņa (Tavs Platons).

* * *

Pēc atsevišķiem skatiem meitiņa izskrien: jā, tāda gribu būt, tad aptumšojas skatuve.
Dekorāciju nevajdzēs nekādu jaunu, jo būs tikai pazīstamās lugas. Kostīmi vairāk būs redzami nekā dekorācijas.
Meitiņa vienmēr tā varone, jo Tev jau arī kā Baironam, Tu pati tēlota visās lugās.

* * *

Būs kā vecās mistērijās (kā Andrejevam «Cilvēka dzīve») tēlotas personas un reizē dzejas mūža gājums. Tava filozofija no «Saules meitas» līdz «Ziedu klēpim».

* * *

Var arī kādu kombināciju ar Spīdolu.
(Antons «Vārdā» saka, ka Tu tā Spīdola kritikā par «Ziedu klēpi»).

(123286/6)