RAINIS
Aizsāktās lugas
LAULĪBAS DRĀMA
RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI
23.3.12.
Vīrs sāpēs izdomā visas konkurences un liek priekšā šķirties. - Nē, mīl. -
Labi; šķirties tikai oficiāli. - Nau moderni. - Tad izskaidrot savā avīzē, ka
nedzīvo kopā. - Un tad? - Dzīvosim kopā. - Kas panākts? Man noņemts kauns un
atbildība, tev viss pa vecam un, ja gribi, blakus izdzīve. - Labi gan, bet netie, nau
drošībās, ka ņems atpakaļ. Tev vēl vecmodība kaulos, kaunēsies ņemt, kad es citam
atdevusies. - Vai tad labāk melot, aiz manas muguras atdoties citam? - Es to nedaru. -
Bet gribi to, apspied savu dabu. - Nē. - Pat šinī nopietnā brīdī tu melo. - Jā, bet
tas nau no svara. Tu par daudz despotisks, greizsirdīgs, apspied to, kas tevi vienīgā
mīl. - Turpināsim loģisku sarunu. - Raud. - Loģika beigta. Sākas necienīga rotaļa.
Viņa baidās, ka zaudēs likuma tiesības, kuras tagad ar spaidiem piespiež vīru. -
Visus pienākumus naudas ziņā pret bērniem un sievu uzņemos. Ko vēl? - Mīla. - Bet
es nepanesu trešdaļotu mīlu. - Ak, ko teicu.
Es zināju, ka mani neņemsi atpakaļ, kad būšu bijusi pie cita. - Bet kādēļ tad tu
man neļauj brīvību, kādu es tev dodu? - Ej tu arī pie Marinas. - Es negribu, nau man
vajdzīga. - Tikai nežēlīgi vajdzīga. - Jā. - Tāds tu esi, min kājām manu labo
sirdi. - Paliksim pie lietas, nepavirzi mani prom, neliec man citas domas galvā, nekā
man ir. Es, brīvību minēdams, nebūt nedomāju uz citām sievietēm, bet uz brīvību
prasīt no savas sievas nedalītu mīlu. - Tu esi par daudz individuālists, vecmodīgs,
tavs ideāls Grietiņa, sen aiz mums palicis. -. Es domāju, ka vienlaulība paliks arī
nākotnē ideāls kopdzīvei, gan ne priekš daudziem, bet ideju nesējiem. Tie jau agrāk
arī vienīgie
pazina mūžīgu uzticību, Dante, Heine (jo nedabūja sievu). - Nerunā, es nogurstu.
* * *
Traģika, ka vīrs grib dzīvot pēc prāta un loģikas, asa konsekvence. Bet dzīve
iet pēc jūtām. - Sieviete nau vēl diezgan cilvēks tapusi. Bet top. Kaislība paliek,
bet domas kā vīrietim.
Vīra gods nodots caur laulību sievas rokās. Dara sieva, jāatbild vīram. Vīram
augstākais ir gods, sievai pats jēdziens ir vienaldzīgs; viņai augstākā ir
mīlestība. Un. šim vienaldzīgam top nodots pārziņā gods. Naudu, kura nau vīram
augstākā, kura ir tikai līdzeklis, to glabā tērauda istabās pats, augstāko, godu,
nevar nemaz pats glabāt; atstāj untumainam, neprātīgam bērnam. Traģika te nau
personā un raksturā, bet iestādījumā un sabiedriskā uzskatā, ka sievas noziegums ir
vīra negods. Vīriešu likums noliedz sievai pašatbildību, un šis patvarīgais likums
laika attīstībā griežas pret pašu vīrieti. Agrāk vīrs spēja atbildēt par sievu,
saimniecībā turēja stingri, pats bij mājās un sieva; nu pirms pats piespiests iet
ārpus mājas: advokāts, tirgotājs, komijs, strādnieks; tad arī sieva ārpusē
strādā. Nau vairs kontroles. Bet likums paliek. Garīga kopība vairs nau individuāla,
bet kopēja.
Viss iet uz laulības pilnīgu atcelšanu un jaunu anarķisku dzīvi.
* * *
Viela: sieva uztraukumā, baidīta no vira aiziešanas, sarunājas ar citu, lai
nezaudētu drošu apgādību. Tas nāk klajā. Vira greizsirdība. Scēna, tad oficiāla
vai avīzes šķiršanās, sieva apmulst.
Sāncensis, man tādas pat tiesības. Sieva. Pašnāve.
Bet dibinājas uz to, kā sieva baidās no maizes rūpēm.
Tagad var dabūt darbu, tā ir nemoderna sieva. Citam motīvam jābūt.
(22843/28)
2.2.22.
Laura traģēdija kā ikdienišķas drāmas viela.
Histērija un viņas parādība pēc Slaiha.
Sievas māte, vīrs tupelnieks.
(22823/27)
9.4.27.
Morāle ir luksus, kuru nabags nevar sev atļauties. Bagāts var būt augstsirdīgs,
pacietīgs. Tradīcijas bagātiem, dara tos augstsirdīgus. Bergs bija džentlmens,
nogāja. Nau pretrunas. Tālākais: sociālisms, katram jābūt bagātam, tad būs
augstsirdība.
Mājības kultūra, kur stabili apstākļi. Man mājā visapkārt ceļa somas. Viņi var
upurēt daudz mājībai, man nau vērts. Man dārga ir brīvība, iespēja vienmēr visu
atstāt. Kādreiz jānāk arī sociālmājībai. Tagad es tikai meklētājs.
(22823/28)
4.9.23.
Priekš slimības.
I Slimības skats.
II Uzbrukums saved kopā.
Atzīšanās no vira puses.
Izruna starp sievietēm.
Atlabums.
III Atļaunums.
Ikdienas moku skats.
IV Filozofija par jaunu laulību, negatīva.
Izruna starp vīru un otro.
Gaida, lai laiks nomierina un izšķir.
Dilemma, trilemma,
Viņš iet projām.
V Beigu skats - kopnāve?
Vai viņa vien nāve?
Citiem tā būtu bijusi komēdija.
* * *
I Mīlas skati un filozofija.
* * *
III Lai šķiras, nevar paciest divsievību, pasniedz gatavu šķiršanās rakstu. - Nē! Negrib. - To tu sen jau vēlējies, tas bij gatavs. Saplēš. Tikai viena, izeja: padzen vīru.
* * *
Minēt arī neslavas celšanu man.
Otrā - mēnessmeitiņas tips.
(22823/29)
12.12.27.
Senāk satikās tikai reiz par gadu - Līgosvētkos. Visu gadu šķirti. Daba tā gribējusi, dodama satiksmi tikai 2-3 mēnešus. Tā norma, to vajdzētu atkal ieturēt. Vēsturē mēs mākslīgi sev uzaudzējām no vajadzības baudu, tagad to saucam par vajadzību un dabu. Sports attīsta atpakaļ uz dabu, apslāpē pārākās mīlas jūtas, biedri, ne mīlētāji. Atpakaļ pie dabas.
(22823/31)
11.1.28.
Tautas likvidēšana
Slaida figūra, negrib bērna. Ārsts nedara abortu, dara vecmāte, mirst bērna vietā,
labāk nāve nekā bērns, t. i., dzīvība.
Tiklās sievas grūž netiklībā.
Bērns lielāks kauns nekā netiklība.
Liekulība.
(22823/32)
24.1.28.
Kā Ibsena «Spokos» - piemērojās, izpildīja morāles prasību. Kas nu iznāca? Atturējās no netikumības, kas iznāca? Greizsirdība uzvarēja.
(22823/33)
Sieviete, kas grib patstāvīga būt arī mīlā. Bez legālas laulības mīlēt, bērnu gribēt. Materiāli neatkarīga.
(22823/34)