RAINIS

Aizsāktās lugas

MARTS UN MIRTA

LUGAS FRAGMENTI

I cēliens

12.4.13.

MIRTA

Mēs šodien beigsim agrāk vispārīgās vēstures stundu. Man pašai būs jāsāk sava vēsture.

MARTS

Es to vienu nesaprotu, kā tas var būt, ka tas uzreiz iedomājās un sacēla tādu pārgrozību. Mēs paraduši sacīt, ka viss nāk tikai no ražošanas kārtības pārmaiņas . . .

MIRTA

Jā, to es neesmu sarakstījusi, tā saka vēsturnieki; kad tu zini labāk, raksti tu.

MARTS

Nu, nu, neesi jel tūliņ dusmīga. Es jau tāpat, tik sev domāju, ka tas nesaskan ar to, ko mēs mācām, un kā tad vienā vietā var būt izņēmums. Tu tūliņ dusmīga, še skūpstu, es nolūdzos.

MIRTA

Ak, laid.

MARTS

Tu tāda skumja jau pāris dienas. Kas tev ir?

MIRTA

Es jau tev teicu.

MARTS

Ko tu teici? A, tu teici, ka tev jāsāk sava dzīves vēsture dzīvot.

14.4.13.

MARTS

Es aizrāvos, domādams par mācību nesaderību ar prātu, biju dzirdējis, bet negriezu vērību, ko tu runā par savu personu.

MIRTA

Jā, jūs jau uz personām nemēdzat griezt vērību, kur nu vēl uz mani.

MARTS

Vai tu vēl dusmīga par to pretī runāšanu? Tu jau mūsu cītīgākā un gudrākā skolotāja (propagandiste). Tu vislabāk proti paskaidrot.

MIRTA

Jā, jā, tā jau vien es esmu, citas ievērības man jau nau. Bet es esmu arī persona.

MARTS

Ak, Mirta, ko tu runā? Es jau ievēroju katru tavu vārdu. Es priecājos, skatīdamies, kā tev acis paveras plašas un top dziļas, kad tu ko grūtu saki, kā tev acis top dzenošas un uzacis saraucas mīlīgos paceltos lokos, kad gribi man ko ieskaidrot, un man atrodas prāts pretī tavām acīm, jo vairāk viņās skatos. Tavas acis man māca, ne tās grāmatas. Un kā tavas rociņas nemierīgi staigā, bet, kad es saprotu, tad kā atpūzdamās un gavilēdamas paceļas tev pār galvu un kavējas matu skaistumā, un viss stāvs saliecas un saslejas.

MIRTA

Tā tu vēl nekad neesi runājis.

MARTS

Man bij bailes tā runāt, tu man biji kā augstākā būtne, kā sveša brīnumpuķe, ko var uzlūkot, brīnumfigūra no kaula, ko baidos rokā ņemt. Tu tik laimīga savā augstumā.

MIRTA

Kas tev saka, ka es laimīga? (Sāk raudāt.) Es biju laimīga, tevi mācīdama, jūsu aprindās staigādama.

MARTS

Vai tad tas nau vairs, vai nebūs?

MIRTA

Man jāprecas.

MARTS

Vai nepatīk?

MIRTA

Man viņi visi riebjas. Viņi bez ideāliem.

MARTS

Nu neprecies.

MIRTA

Tēvs vairs neļauj. Šis bagāts.

MARTS

Nau cita?

MIRTA

Nau.

MARTS

Vai tev nau draugu, kas izpalīdz?

MIRTA

Nau neviena drauga man visā pasaulē.

MARTS

Es jūsu draugs.

MIRTA

Bet tu nevari precēt.

MARTS

Es varu.

15.4.13.

(Ienāk biedri.)

BIEDRI

Ko nu jūs mācāties veco vēsturi, mums jātaisa jauna vēsture. Atvainojat, biedre, Martam jāuzraksta aši vēl uzsaukums.

MARTS

Nau vajdzīgs.

BIEDRI

Kā nau vajdzīgs?

MARTS

Lai turas pie vispārējā. Jauns tikai mulsinās, visi nepaspēs izlasīt, vieni stīvēsies uz pirmo, citi uz otro.

BIEDRI

Ko nu runā, tev tik slinkums.

MARTS

Nau vajdzīgs. Lai labāk.

BIEDRI

Mēs taču taisīsim. Uzrakstīs Miša.

MARTS

Uzrakstīs gan, bet nepaspēs novilkt un izplatīt.

BIEDRI

Paspēs.

MARTS

Daikti ir aizņemti.

BIEDRI

Ak, to biju aizmirsis. Lai jauc ārā.

MARTS

Nevar, tad otrreiz to nespēs laikā, un tas ir nepieciešami.

BIEDRI

- Velns lai tev' rauj!
- Ko tev acis tā spīd?
- Gan jau viņš šodien laidīs varenu runu vaļā.
- Nu, viņam kas labāks nodomā, tāds var iet akmeņu mūrus salauzt.
- Nau nekā tāda paredzama!

MARTS

(Smejas.)

Ir paredzams. Bet tur, kur nemaz nevarat iedomāties. To gan es veikšu.

*

MARTS

Es dzīvoju visu laiku kā vienā nepārtrauktā laimē, kā lieldienās, kad nau jāiet uz darbu kā reiz, kad fabrikā bij plīsis katlis un mēs veselu nedēju bijām brīvi un dabūjām algu. Gulēju gultā, līdz kauli notirpa. Staigāju pa laukiem, pa mežiem, pa pļavām bradāju, tik mīlīgi smējos, kad saimnieki bārās un lādējās, kā bērns plūcu puķes un bāzu mutē. Visu dienu sadzīvoju neēdis, tik vakarā pamanīju, izrāvu rāceni no zemes un apēdu, un tā es nebiju nekad aizrāvies ar ēšanu. Tā visa nedēja aizgāja kā pa sapņiem, no neēšanas nobarojos, no nestrādāšanas pastrādāju tik daudz kā vēl nekad pie strādāšanas, i sevi mācīju, i citus, i programmas, i statūtus izstrādāju.
Tā tagad esmu dzīvojis kā pa sapņiem, tikai daudz ilgāk, ka pat aizmirsās laiks. Tu man biji tā saule, kuras staros neapzinoties staigāju pa zaļumiem. Nu tik atjēdzos, kad mākons grib stāties saulei priekšā. Nu tik redzu, cik neizsakāmi liela tu esi tapusi manā dzīvē. Cik nepieciešama, kā lai es dzīvotu bez tevis?

MIRTA

Es visu laiku esmu arī dzīvojusi pa sapni, bet mans sapnis bij mocošs, es vienmēr jutu, ka reiz vajdzēs atmosties, ka drīz tas būs. Un nu tas ir. Bailes bij domāt par nākotni, par beigām. Es bēgu mācībās tad un tur aizmirsos tavā tuvumā, tavā garā. Nu beigas. Es neapjēdzu, kas tālāk. Nau nekā tālāk. Es nevaru svešu precēt, bez tevis būt.

MARTS

Ak tu saldais brīnums! Kā mani aplaimo tas vārds! Es biju uz tevi lūkojies kā uz dievību, skaistumu, kas staro pāri dzīvei, kas tikai no tāles dara ļaudis laimīgus. Nu tu esi tuva, esi cilvēcīga tapusi, un simtkārt pavairojas manas jūtas, un laime top neizsmeļama.

MIRTA

Visam beigas.

MARTS

Nau beigas, nau beigas. Tāda laime nevar zust, tā visu zemi pārņem ar visu būtni.

MIRTA

Jā, kā tad nau beigas. Iedomājies vien, vai tad tu mani vari precēt?

MARTS

(Smej.)

MIRTA

Lūk, tu smejies! Pati doma jau smieklīga. Tad drīzāk tēvs man dos turku vai pagānu, ne strādnieku.

MARTS

Kas te par daļu tēvam, te daļa tikai mīlai.

MIRTA

Tu vari būt skaists kā dievs, gudrs kā . . . stiprs kā akmens, bet tu tiksi atmests, jo tu esi zemas šķiras.

MARTS

Kādas šķiras? Es esmu cilvēks, un, kad tu mani mīli, tu, augstākā būtne, kas var man liegt?

MIRTA

Lūk, šķira.

MARTS

Es negribu šķiras, es viņas gribu lauzt. Un, kad tu esi tik liela un cēla, tad tēvs nevar būt mazs. Es gribu ar viņu runāt. Es lūgšu pēc tevis, un viņš dos.

MIRTA

Viņš dos, bet Armands ne. Tēvs no viņa atkarīgs.

MARTS

Es ar viņu runāšu.

MIRTA

Ha, ha.

MARTS

Es viņu nositīšu.

MIRTA

Bēgsim uz ārzemēm.

MARTS

Nau naudas.

MIRTA

Paņemšu no tēva.

MARTS

Nē, nau labi. Bet iztiksim tāpat, bez naudas.

MIRTA

Kur paliks mana māte? Mirs no bēdām.

MARTS

Jā, manai mātei būs arī grūti, bet mirt viņa nemirs ne bēdās, ne badā, viņa stipra. Bet ko tad mēs baidāmies, es iešu pie tevis.

MIRTA

Būs smieklīgi.

MARTS

Kādēļ?

MIRTA

Tu nezini smalkās parašas. Tevi izsmies, un tas man sāpēs.

MARTS

Neizsmies. Te dūre, lai pret to smejas. Kas tad pie manis smieklīgs? Vai mīla smieklīga?

MIRTA

Bet kā strādnieks uzturēs sievu - pilsoni?

MARTS

Ja grib, lai meita dzīvo kā pilsone, tad lai dod naudu.

*

15.4.13.

Biedru protests

MIRTA

(Bailēs iesaucas.)

Nestāsti, no dieva puses!

MARTS

Par ko ne? Tie jau biedri.

MIRTA

Bet tā gluži intīma lieta.

MARTS

Mums nau intīmu lietu, ko viens biedrs zina, var visi zināt. Man nau ko slēpt.

MIRTA

Bet vai tad jums nau savas īpatīgas dzīves?

MARTS

Ir, bet vai tad tā ir tikai, kad to slēpj, vai tad atklāti nau?

MIRTA

Man bail, ka nau nekā sava, nau nekas, kas būtu drošs, jo atklātai dzīvei var uzbrukt, var to aptraipīt.

MARTS

Kas stiprs un skaidrs, tam nau ko baidīties.

MIRTA

Bet persona te zūd.

MARTS

Arī persona nau privātīpašums. Demokrātija tik tad, kad visi līdzi, nau nekam kas savs, noslēpts, kā saimniecei skapī treknāks kumoss.

(22929/47-51)

DIALOGA PIRMUZMETUMS

[Marts] Proletiem nevar būt laulības. Abi strādāsim visu dienu, satiksimies tikai vakarā. Bērnus nevaram turēt; priekš tā būtu jātura sevišķs cilvēks, kas izmaksā par daudz. Jālieto neģēlīgie zinātniskie līdzekļi, ka nebūtu bērnu. - Mirtai riebjas. [Mirta] Bet paliek mīla, kopjūtas, kopdomas. [Marts] Jā, bet katrs būsim savos apstākļos, netīšām šķirsies jūtas un domas piemērīgi apstākļiem. Tiksimies ar dažādiem cilvēkiem, celsies kopjūtas ar tiem. [Mirta] Bet mīla ir mūžīga. [Marts] Jā, kad ir kopā būšana. Bet viens fabrikā, otrs kantorī. [Mirta] Kopā fabrikā. [Marts] Nau daudz tādu darbu, kur kopā strādā. Arī ne vienā nodaļā. [Mirta] Ko tu briesmīgas ņem runas uz to, ka šķirsies jūtas? Kam tu uz to ved? Vai tu nemīli manis? [Marts] Ak, es briesmīgi mīlu. [Mirta] Kādēļ tad tu nežēlīgi runā? [Marts] Dzīve ir nežēlīga, ne es. [Mirta] Esi tad tu žēlīgs. [Marts] Jā, es tevi žēlošu, bet kad dzīve ne? [Mirta] Lai, ko rūpējies iepriekš? [Marts] Vīrietis vien vēl rūpējas iepriekš un iepriekš bēdājas. [Mirta] Ar savām iepriekš bēdām tu man sarūgtini nākamos priekus. Nenokauj mani. Visi mani nokauj. Māte bēdājas par bijušo. Tu par nākošo. Un tēvs neatrod izejas tagad.
Tad citā skatā: pie mātes: un tad pārlaušana un V katastrofa.

(22929/35)

RADĀMĀS DOMAS

4.1.13.

Viņš [Marts] jūtas saistīts un pret gribu pievilkts no viņas [Mirtas] smalkuma manierēs, rokās, no vienkāršās, bet izglītotās runas. Viņš runā patētiski, nedabiski, tikai īstā patosā dabiski. Svešvārdi, uzķerti dzejas vārdi.

- Kas mums var būt kopīgs? Tikai mīla.

(22929/30)

17.1.13.

Vajga būt drusku konspirācijas: drusku pagātnes,
drusku nabadzības. «Rosenmontag». «Romeo und Julia» pat par mīlestību nau daudz runāts. Man «Indulī» par daudz.
Notikumu vairāk. Bet «Rosenmontag» arī to nau daudz.

(22929/31)

17.1.13.

Jālūko, ka prozas lugā nebūtu tik daudz domāšanas; vajga būt avīžu domām, tik koncentrētām, galvenām izmeklētām. Var būt arī jaunas domas. Bet visādā ziņā nedrīst būt domāšana, domu rašanās. Ar jaunu veidu nevar
publiku iegūt, un tas man tagad vajdzīgs. Gan vēlāk, kad publika jau būs, varēšu ievest pamazām savu jauno drāmas veidu. Tagad es varu visu pazaudēt ar jaunumu.

(22929/32)

2.2.13.

Tēvs atzīst, ka strādnieku šķirai sava jauna kultūra, ka viņa būs vadītāja vispārējā kultūrā. Lai Marts cīnās priekš tās, lai top izglītots vadons.
Tēvs mirst. Mantu nedabū meita, bet labdarības iestādes latviešu universitātei.

26.2.13.

Taisīt divus V cēlienus, drāmu cenzūrai un traģēdiju drukai. Vai drāmu galā kā pielikumu pie teksta.

(22929/10)

25.2.13.

Beigas; ne kopā miršana, bet: Atrieb mani, izlīdzini to, kas man un mātei notiek.

(22929/21)

26.2.13.

Strādnieks: Mēs jau apkarojam to, ka sievas un bērnus maitā fabrikas darbs. Nevaram aizkavēt, ka sievas strādā, bet lai labāki apstākļi. Un principā nevajdzētu sievām un bērniem strādāt, mums konkurence tagad, algas nosit mums mūsu sievas.
Vēlāk būs darbs vingrošanas vietā. Arī par maltusiānismu, Jankavu, sindikālisti par laulību.

(22929/34)

18.3.13.

- Nau izlīgšanas starp augšu un leju. Leja kāpj uz augšu. Mums jāsaņem mantojums no jums. Es zinu, jūs negribat vēl mirt. Jūs pat smejaties, ka mēs tik mierīgi runājam par jūsu miršanu. Jūs jūtaties pašos spēkos, bet pašā vasaras vidū saule sāk zust un pašā lielākā krāšņumā zieds birst.
- Nau izlīgšanas, bet viena izeja tik, ka mēs garīgi apņemam visu jūsu radīto kultūru, ka iekarojam visu zemi un pasauli, lai varētu viņu atjaunot. Jūs kultūru nespējat vest vairs tālāk viņas visumā. Viņa nenāk par labu cilvēcei, bet atsevišķam cilvēkam. Kultūras bagātības aprij pašas sevi, spēki cīnās pret sevi pašu.
Kultūrai jātop atkal humānai - cilvēciskai. Cilvēks iet pret cilvēci.

(22929/36)

12.4.13.

Mēs esam kultūras un humanitātes partija.

* * *

Agrāk naivi palika palicēji pēc mīļotā nāves. Dainas! Tagad apzinīgi es palieku un izlīdzināšu tavu likteni ar cilvēci.

* * *

Partijai ir kultūra. Tās augstākais zieds ir humanitāte. Bet humanitāte ir bez aizrautības, bez fanātisma, izslēdz fanātismu. Bet bez fanātisma nau lielu darbu.
Aufgeklärt. Absolūtisms ir fanātiska humanitāte. Bet sociāldemokrātijai jābūt fanātiskai, humānai, un tomēr neuzspiest, tas panākams caur masas kustību; masa pate sevi humanizē, nau neviena, kam viņa varētu ko uzspiest. Tātad masa var arī būt humāna.

(22929/37)

12.4.13.

Pilsonībai nau vairs ideālu, tikai cenšanās pēc tiem. Ideāls pilsonībai - nesasniedzams, augsts mākons. Meklē pēc ideāliem arī politiskas partijas, bet visai nenoteikti, mazi, daļas. Kad nau viena visu aptveroša, liela ideāla, salasa sev mozaīku no dažādiem kopā nesaderīgiem: sieviešu emancipācija, atturība, veģetārisms, kailiešana, Dunkan - grieķība; monisms; tautība, franču mode; maltusiānisms, divbērnība, dekadence.
Kā priekš kristības dažādas eksotiskas reliģijas, dekadence reizē filozofija un zinātne, bet bez aizrautības. Meklē labākā pilsonības daļa: aizrautību, entuziasmu un fanātismu. Apaļība, kas ir tik daļas pilnība, kas tik mozaīka.
Meklē raksturu.
Meklē reliģiju, kamēr sociāldemokrātija nau reliģija.
Meklē vīru, kas imponētu.

* * *

Marts imponē ne ar kultūru, prātu, bet raksturu.
Vīrietis - prāts, sauss, nesaprot jūtas.
Marksisms ir vīrietīgs, nau priekš sievietēm.

* * *

Mirtai atriebušies pilsoņu vīrieši: nau ideālisma, nau jūtu. Te arī nau jūtu, bet fanātisms. Jūtu trūkumā Mirtas traģika.

* * *

Pilsoniskā brūtgāna tēlojums, kā labs pilsonības priekšstāvis.

(22929/38)

12.4.13.

Tēvs: Es saprotu, ka jums vajga bagātas sievas, lai tiktu ārā no senas tumsības, bet kādēļ tad tā lai ir Mirta, kādēļ lai es to ziedoju.
Marts: Man nevajag bagātas sievas, es esmu gaismā, jūs tumsā. Bet man vajga Mirtas, un viņai vajga manis. Bet jūs un jūsu nauda nau nevienam vajdzīga.

(22929/11)

14.4.13.

Marts stingrs, straujš.
Mirtai pretība pret laulību, pret pilsonisko sevišķi. Mirtai jābūt sentimentālai, nožēlojamai.
- Es nekad nevaru būt pilnīgi jūsējā. Es varu tikai protestēt pret savējiem, bet ne pozitīvi ko jaunu domāt un darīt. Atzīstu tikai jūsu taisnību.
Marts vienmēr jūt viņas skaistumu.
Mirta nododas sentimentālām sajūtām: «Strazds un lakstīgala».
Rādīt darbos un runā viscaur, ka Marts viņu ciena kā augstāku būtni.

(22929/40)

Mūsu princips: iekarot visu pasauli, ne vien tagadni, bet pagātni un nākotni.
Mēs nākam piepildīt visas prasības, visas pasaules ilgas, ne vien materiālu cilvēces labklājību, bet arī garīgo.
Mēs esam bieži par šauru savās prasībās, tikai ikdienas politika. Ja arī plašāk, tad tikai politika, bet var būt noteicēja ne politika, bet pasauls uzskats.

(22929/39)

LUGAS PLĀNOJUMI

26.1.13.

Iesākas: viena, monologs: mīla, reiz dzīve sāksies, ne tukšums.
I Tēvam pieteic Martu: kaprīze. Erregendes Moment. Atnāk, abi svešas pasaules. Viņš kaunas, tad: Ko tie sūda buržuji, brūtgāns, rupjība, iesit, tas pēc sit dienestmeitu. Mātei izteic mīlu. Tā raud. Draud nopietnība. Sāk intrigas. Skandāls. Kaitēs veikalam.
II Viņa istabā. Biedri, nu jau Apiņu Jānis. Draugs brīdina. Propagandists, būs nauda partijai. Liela laime skauž. Agrākā brūte.
Ienāk Mirta - rīkos ķēķī, nekā nau, kāda jums nekārtība, ka neturat mājās vajdzīgas lietas. Viens piedzēris aizskar. Sit. - Nu kas tad liels? Viņa apjūk. Brūtgāns apvaino Martu, solis denuncēt.
III Padarīs viņu smieklīgu, apvainos, tas kaujas. Kad dzen ārā, viņa atzīstas: Es esmu jau viņa sieva.
IV Ir dota mātei nauda, lai atsakās. Vai to II? I?
Par pavešanu, viņai ir 17 gadu.
Vai apcietināšana?
Tēvs dos naudu, lai aizceļo. Lūdz, lai atstāj meitu, viņa lielākā manta.
- Es krāpu un plēsu, bet tā ir godīga, nu atmaksa, ka man to noņem. Brūtgāns no tēva nu prasa lielu pūru. Veikalam uzteic vekseļus.
V Kad viss šķir: ticība, gods, paraša - vieno nāve. Strādāt nemāku. Es biju laimīga.

(22929/26)

2.2.13.

IV cēliens. Atnāk meita pie slimās mātes. Zālē guļ, lai nebūtu jāredz tukšā meitas gulta guļamistabā.
Dzird tēvu otrā istabā; lūdzas, lai ienāk, - nenāk. Kad pakrīt, māte raud, tad ienāk. - Vai tu nāc atpakaļ? - Nevaru, es viņu mīlu. Aiziet. Atnāk un noskūpsta. Māte dod kādu greznuma gabalu - senu ģimenes dārgumu.

(22929/16)

2.2.13.

V cēliens. Varbūt taisni Pēterburgai der. Tēvi un dēli - kontinuitātes, gara vienības uzturēšana, neskatoties uz visām pārmaiņām, lūzumiem un jaunu dzīvi.
Vienotāja - kultūra, humanitāte, pacietība pret cita jaunām domām, mīla - vienotāja.
Varbūt drāma, ne traģēdija.
Tēvs ar visu lepnību atnāk un atsauc padzīšanu no ģimenes. Nevelk atpakaļ, atstāj arī Martu par strādnieku, tika; satiksme cilvēcīga.

(22929/19)

6.2.13.

V Viņa redz, ka viņš lietu tura augstāk par mīlu, tad pate atrunā viņu no līdzi miršanas.
(Vai traģika viņai: ka paliek gluži viena, kad viņam lieta vairāk? Bet tas var būt temats «Gulbja dziesmai».)
Viņš jau sataisījies upurēt viņai arī savu lietu.

* * *

- Kas tā lieta ir, par ko vienmēr tu runā? - Tā lieta esmu es pats. Ne aiz kailas idejas esmu sociālists, bet aiz egoisma, šķiras egoisma. Strādnieks pats nau ideologs.

* * *

Tuvot drāmu vācu apstākļiem. Arī raksturiem un sociāldemokrātijas psiholoģijai, kura tur nau tik varonīga.

(22929/20)

26.2.13.

I Marta istabā Mirta viņu māca. Latvijas vēsturi beidz. Marts runā pretī: No marksisma stāvokļa būs laikam tā bijis. Vispārīgai vēsturei atkal savs uzskats. - Nu, kad tu zini labāk. - Neesi dusmīga, še skūpstu. Honorārs par stundu. Skūpsta zīmuļgalu. Biedri. Pastarpām jāraksta uzsaukums. Jāiet uz sēdi. Arodniekiem ziņas jādod; tarifs
sastāda. Teātra biedrībā par mākslu jārunā. - Avīzē jāraksta. - Komunāllietas. - Vēlēšanas.
Māte un tante ar bažām par peļņu fabrikā. Brūte, strādniece, starpība lielinieku un mazinieku inteliģencē.
Mirtas dienestniece no mātes sūtīta brīdināt. Mirtas brūtgāns tik par viņu runā. Skats. Apvaino viņu Marts ar lieliem vārdiem: kauns ar tādu sākt. Solās denuncēt. Aizbēg. Abi smejas.
II Tēvs un Marts. Tēvs pats no zemnieka - bodnieka ticis pie mantas. Ticis uz augšu, gaišumā, no pagraba un staļļa ārā, pie saules. - Tu gribi mani grūst atpakaļ. Kad man grūti, lai bērnam viegli. Es ne)aušos nogrūsties atpakaļ dubļos. - Marts: Es arī tikšu uz augšu. - Caur mani? Negribu. - Caur proletariātu. - Ha-ha. - Mirta: Rīt atnāc! cf. - 26.1.13. IV!
III Vajga būt lielam notikumam. Derības kā I cēlienā. Skandāls. Apvainojas.
1. skats. Mirtai tante stāsta par Marta brūtēm. 2. skats. Martu nepielaiž, Mirta negribot, apvainojas. 3. skats. Viesībās, māte grib sarīkot derības. 4. skats. Ielaužas Marts. Apvaino brūtgānu. Mirta bēg, - bet atgriežas pie Marta:
Ir jau mana sieva!
Varbūt kādas intrigas vērptas? Pašus mīlniekus šķirt? Atraksta Mirtai vēstuli vai atnāk tante paziņot, ka nākotnē brūte.
IV Mātes slimība un miršana. Mātes lomu izcelt agrāk II un III.
V Denunciācija notikusi. Aiz durvīm trīs dobji sitieni. Ieskrien māte: Bēdz! - Ko vairs bēgšu, kad Mirta jāglābj. - Bēdz un atrieb mani. - Nē, pēdējos mirkļus paliec pie manis. Māte skrej sadedzināt papīrus.
(Pēc vācu veida: streikā ir noziedzīgas runas turējis.) Visu iecelt streika vai vēlēšanu laikā.

(22929/25)

12.4.13.

IVa

Pēc augstākās pakāpes aiziešanas: sarunā redz, ka miera dzīves še nebūs, laimes nebūs. Pat mīlas varbūt nebūs, - tikai ideja. - Lūzums, iet atpakaļ.

IVb

Vēl vairāk attālina no Marta lietas, pilnīgi trūkst visi sakari arī ar māju, kad māte mirst. Tad otrs lūzums: iet uz priekšu.
Marts nevar mirt līdzi, lieta neļauj, dzīvos mīlā uz Mirtu un lietu.

V

Pie Marta: pie lietas, bet redz savu nespēju priekš lietas dzīvot un mirt: visai šķirai jāpārlaužas, t. i., jāmirst, lai taptu jauna nākotne bezšķirībā.

(22929/27)

V cēliens. - Māte nomira, tēvs neizturēs. - Ej atpakaļ. - Nevaru. Sēd ar greznuma gabalu. - Tas tevi velk atpakaļ? - Ar to gribu tevi apsegt, kad iešu prom, ņem to veco kultūru.
Viņa mīl veco kultūru un vecās jūtas: mīlu, draudzību, vienlaulību, jūtelību, daiļumu.
Te vēl nau kultūras un siltuma, tikai prāts un sajūsma, pienākuma jūtas, stingrums, bez baudas.

(22929/22)

15.4.13.

II Brūtgāns vai Marts pabalstīs streikā. Mirta atturas no streika. Brūtgāns dos naudu pēc tam.
Mirta pret tēvu: Man riebjas, ka mani pārdod. Pilsonis nau ideālists.
Visu noskaņot uz to, ka Mirta ļoti iemīlējusies.

(22929/51)