MUIŽNIEKI

RAINIS

Aizsāktās lugas

MUIŽNIEKI

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

13./14.1.21.

Muižnieki - brāļi. Nāves cilts. Tödviets, Tīzs.

Dzīres Ketlera laikā. Otrs Ringens liek taisīt tādus svārkus, kādu Vidzemē nau bijis. Te pievienot.
Ik nedēļas pie viena, otra mielasti. Dzer, ka jāizliek ar salmiem grīdas. Joko vergus: maisos skriet, liek kauties, bučoties.
Mācītājs sprediķo morāli kā jokupēters. Atstāsta savus joku un varoņdarbus. Grib jaunu, pārmīt suņiem pret zemniekiem, zirgiem, pavāriem. Tödviete smiedamās, tad jau pārmīsat sievām arī. Todviets tūliņ grābj Tīzeni. Tödviets apķer Tīzeni. Tīzene atmet. Tede: lai kopīgas. Tīze nopietna. Lai uzjautrinātu, liek ubagam dziedāt.
Ubags burtnieks, nedzied, aizmirsies, kad izsmej, tad dzied par ļaužu postu un pareģo galu varmākām, kas savā netiklībā paši apēdīsies kā odžu dzimums, iznīcinās krievs vai polis. Kontrasts mācītājam. Ubags neiet, ievelk.
Ievada skats: Tede jūsmo, ka skaistais Tīzs atbraucis, rīko mielastu. Apsveic otru reizi, bučo, kaut gan tik bij izgājuši dārzā. Citas meitas arī dot viņam, lai priecājas un lai patīk še. Joku dēļ apstellē arī mācītāju.
Ir arī Tīzes dēlēns, tas aizstāv māti, kad Teds grib bučot.

(121056/3)

13./14.1.21.

Dzīrēs. Teds prasa līguma izpildi. Tede ar mieru: Es nepretojos. - Bet kur tad Tīze? - Kas man daļas? (Sāk saukt.)
Ar ko pildīt to laiku? Vajga vēl kādu pavedienu. Citas personas. Varbūt notikums ar latvju meiteni.
- Negrib nākt. Grib, lai tu ej pie viņas. Varbūt tevi gaida. Ies. Viesi: Nē, nē, lietai vajga notikt atklāti. Jaunas kāzas dzert. - Tu varbūt nomānies vien. Sūta kara kalpus pakaļ, kas atved brūti ar varu.
Atkal jāatrod notikums, kas pilda.
Atnāk kara kalpi, ko mazais puika nepielaidis ar zobenu rokā, abus ievainojis. Tīzs priecājas par puiku un sievu. Tede: Puika palaists, neklausa, izmaitā mums jokus. Stāv ceļā mūsu mīlai.
Puika atnāk: atstājis kareivjus pie mātes un lūdz tēvu, lai iet pie mātes. Braukt mājās. - To nē, to nē.
Mācītājs salaulā Tedi ar Tīzu, otru pāri vēlāk, var arī bez laulības. Puikam dod meiteni un dzirda. Tīzs iedzirdīts no Tedes; ies gulēt pie sievas, Tede ved savā istabā. Viesi paliek smejoties; guldīšanas ceremonija. Visi prom.
Paliek puika ar meiteni ideālā mīlā. Viņas tēvs ubags nokauts šorīt.
Iznāk Tīzs: Es iešu mājās pie savas sievas. Kur mans puika? - Te esmu. Iesim pie mātes. - Tede: Paliec še! - Atgrūž. Meitene palīdz atrast ceļu. Būs labi.

(121056/6)

13./14.1.21.

III

1. Tīzs vēl dzer lejā. Bijis un atkal aizgājis. Vai to varbūt rādīt III sākumā un tad viņa aizeju? Starpā izpilda runu puika.
2. Saruna ar puiku un varbūt meiteni, kas nākuši še paslēpties. Varbūt samocīta no Teda, nesaka, kā vārdā visu pacieš. Pa starpu cēlienam bēru [?] dziesma.
3. Tīzes istaba. Ielaužas Teds ar mācītāju: Tīze pasauc savus kalpus. Cīņa ar Teda kalpiem. Puika ievaino Tedu. Teds atkāpjas draudot. Tīze ies prom.
4. Jāaizpilda starpa. Tad tik 5.
5. Teds ar Tedi un Tīzi, lai sūdzētu pāresti, kas viņam nodarīta. Visā savā briesmībā drusku jocīga persona. - Āre, izbēgusi! Tīzis: Ko tad es varu darīt? - Tu priecājies, varbūt kopā esat sarunājusies? Blēdis! - Ko ar tevi runāties! - Tede abus noskūpsta un samierina. Tīzis aiziet.
Vajga sarunas starp Tedi un Tedeni, kur viņa to gumda. II savu skatu!
Tede: Tā nevar palikt, tas ir par daudz, ko Tīze sev atļaujas. Verdzeni arī protežē.
Teds: Bet kas man, kas man darīts!
Tede: Jā, tavs vira gods arī ko vērts!
Teds: Jāizsauc Tīzis. - Kā tad tu teiksi iemesli? Ka nedod tev savu sievu? Tu tiksi vēl smieklīgāks. Puika jau par tevi smejas. - Tas puika jānosit. - Sit, nelielies. - Es eju tūdaļ. - Pag, tu izdarīsi muļķību viens bez manis. Kas stāv starp tevi un Tīzi? - Puika, to viņa mīl.
Nomierina Teda dusmu liesmas, lai padarītu tās pastāvīgākas, ne salmu, bet ozolu kurs.
- Vajga gudri darīt. Ataicināsim pie sevis puiku uz medībām vai pie meitas. Un teiksim, ka kuilis nonāvējis. Tad tevi mīlēs Tīze.
Ko šis iedomājis? Tikumīgu. Jā, mēs tos skaidros mīlam.

(121056/9-10)

13./14.1.21.

Ēdama zāle. Katastrofa.
Samierinošas runas: viss jau bij tik joks. Mutes dot jau var. Tu man arī.
Māte: Kur dēls? Apmierina. Meitene: viņa nau, mani turēja ieslodzītu. Māte uztraucas, pieprasa. - Ko tu atkal cel ienaidu? It kā mēs vainīgi. Gribējām tev saudzīgi pateikt.
Māte uztraucas, apgāž krēslu. - Kas ir? - Kad tu tāda, tad redzi arī visu. Ienes mironi.
Māte un meitene.
- Tu slepkava - uz Tedeni: Tā smejas. Saļimst. Tedis klāt. Tedi nosit Tīzis. Sakrīt kalpi.
Tede: Visi mierā, aizejat. - Nu mēs vieni. Kas stāv ceļā mūsu laulībai? Meitene liedzas. Tīzis: Laid, sieva jāved mājās. Tede: Palīdzat.

(121056/13)

13./14.1.21.

1. Tīza istaba. Melna izkārta. Nakts. Lampa. Gultā Tīze. Tīzis sēd klāt. Vecene, kas reiz mīlējusi Tīzu. Dzied latviešu nāves dziesmu, saules dziesmu, laipno veco Dieviņu un Laimu. - Mūsu dievi labāki, nu varu runāt, tu nesodīsi. Ar burvību glābt Tīzi, citādi mirs. - Jūs iesat bojā. Mēs paliksim.
2. Tede, lielā mētelī. Aizraida veceni: Sargies! Tad atsedz mēteli kairinot. - Nu mēs esam brīvi! Es atkārtoju tos vārdus. - Nenāc! Lūk, tur guļ, netraucē. Katrs uzbudinums kaitīgs, vārīgāka kā acs. Tede apsedzas. Runā uz slimo par dēlu, uzbudina. Apvaino tā, ka Tīze pieceļas un metas virsū, tad saļimst un mirst. Ieskrien vecene: Slepkava! slepkava! Tīzis ap sievu. - Mirusi! Tu slepkava! Kāvi viņu un bērnu. - Jā, tevis dēļ. - Tev pašai jāmirst. - Tu nevari, tu nokautu reizē mani un savu bērnu. - Atkrīt, izmisis. - Tavs dzimums un vārds mirtu, tava cilts iznīktu. - Lai nīkst visa cilts, saka vecene.
Tede sit veceni. - Visi man no ceļa nost, kad varēju 3 miroņus novākt no mana ceļa, tad arī ceturto. Es gribu pie tevis nākt, tu skaidrais. Tad Tīzis nosit viņu arī.
Vecene visus apkopj, sakārto drēbes, dzied bēru dziesmu un par jaunas cilts atnāci.

* * *

Tede izsaka, ka man vajdzēja tava skaidruma. Nebij kaislība vien.

(121056/16)