RAINIS

Aizsāktās lugas

MŪŽĪBA

RADĀMĀS DOMAS

23.7.11.

Mīla rada dzeju, dzeja dod mūžību, arī mīlai.

* * *

Dzeja pārvar visu, arī nāvi.

* * *

Dzeja atdzīvina visu, arī pagātni, arī nākotni, un tās dzejā dzīvo visas trīs kopā un reizē. Laiks sevī atgriežas un piepildās dzejā. Trīs māsas (3 Nornen) - pelēkā, sarkanā (dzeltenā) un zilā.

* * *

Koklei ir mati no meitenes.

* * *

Meitene ziedojas, tā top līdzīga mīlestībai un gūst mūžību.

* * *

Orfejs - dzeja atdzīvina pagātni - Eiridiki, dara labu, atdod dzīvi.

* * *

Še dzeja nedara labu, tikai dod mūžību spēkam, ilgām, mīlai, dailei un cilvēka dvēselei.

(22969/2)

4.6.12.

Lielās un lielākās sarunas par dzīvību un nāvi -«Mūžībā». Arī «Īlā», bet tur ar šaurāku nolūku. «Imantā» vēl šaurāk, te tikai runa ap lietu, ap brīvību, ap varonību. «Mūžībā» nau ap atsevišķiem darbiem un mērķiem, bet absolūti par pašu būtību. Kad visas sociālās cīņas, mīlas attiecības laulībā izbeigtas un atrisinātas, tad cīņa vienīgi pret dabu. Un jāizšķir gala jautājumi. Nāves nemaz nau. Nāve un nebūtība tikai mūsu, cilvēku, jēdzienos. Mēs viņu darām sev, neizprazdami savu varu; mēs arī varam atmest šo nāves jēdzienu un uzvarēt.
Cf. Dienas grām. 18.5.12.

(22969/3)

13.2.17.

«Mūžībā» kā fabulu ņemt vēl klāt vai kā galveno neiznīcināmību, dzīves neiznīcināmību. Pārvēršas, un atdzimst beigās pašas naidnieces miesās kā bērns. Sakars ar «Dievu un Velnu» un «Īlu».

(22969/4)

Vēl jūrai nebij krastu,
Nedz zeme bij zem kājām, nedz virs galvas
Bij debesis, tik bezgals žāvājās.

* * *

Vai saule zināja, kur viņas sēta?
Vai mēness zināja, kur viņa dārzs?
Vai zvaigznēm bija ierādītas vietas,
Tad dievi vārdus deva naktij, rītam, vakaram,
mainošiem mēnešiem, pusdienai, pēcpusdienai.

* * *

Telpu sadala: gara, dvēsles, miesas pasaulēs.
Laiku: pagātnē, tagadnē, nākotnē (Nornas, liktens dieves).
Nornas nāk tātad no pasauls koka:
No koku galotnes bālgana migla kāpj zemē.
Sadalīšana ir cēlons iznīcībai.
Laiks, lielais mānītājs, viņa simbols jūra.
Nornas reprezentē savstarpējas attiecības starp laiku un telpām. Liktens lēmējas un zinātājas.
No sadalīšanas nāk arī cīņa starp labu un ļaunu.

* * *

Votāns dzer no Mimes avota: bauda parādību pasaules piedzīvojumus, caur ko vien tiek pie īstās, visu aptverošās patiesības. Bet zaudē Zivas aci, intuīciju. Mime ir deus inversus. Paradīzes čūska, kas reflektē dievišķīgo gaismu zemē.

(121058/28)