RAINIS

Aizsāktās lugas

NAČIKETA UN JAMA

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

15.10.13.

I cēliens

Tēvs visu ziedo nāvei. Žēl dēla.
Nakiketa: Vai tu tiešām gribi izpildīt vēlējumu? - Jā, arī tevi nāvei ziedot. Dusmojas žēlodams. Par lielu upuris. Kādēļ tēvs ziedo? Kaut ko ir pārāk mīlējis. Ar dēlu atdod vairāk nekā sevi pašu, jo atdod savu nākotni uz zemes. Nesaka, par ko tas upuris. Klusa varonība. Zina, ka pats mirs, tā visu atdodams. Nāve nau pārvarama.
Nakiketa grib tēvu glābt no nāves. Kaitinājis, domādams, ka var citādi izlīdzināt, bez upura. Domādams, ka ilga dzīve liks atrast, kā nāvi pārvarēt, ka atņem visu vīra un sirmgalvja dzīvi, kura nolemta domāšanai. Bet gudrība nau dota vien veciem, bet visiem katram sava. Un aug ne pa gadiem, bet pa gadījumam, pa domu spēka stiprākai vai mazākai kustībai. Piepeši var arī puķi uzplaucēt; ātri vīst, bet zieda skaistums tas pats.

(22810/4)

15.10.13.

I cēliens

Ziedošanas skats: visa bagātība kopā: vergi, sievas, meitas, mājas aizdedzina, dārzus nokapā, vīnu izlej, maizi atdod nabagiem.
Zārds, kur sadedzina. Nauda priestriem.
Nau dēlam teicis; grib nomānīt, lai aiziet nezinot. Dēls pārmet: Tu mani nemīli, ja neļauj man pašam zināt, pašam labprāt to darīt, ko man grib ar varu nodarīt. Būtu ļāvis vairāk dienas ar draugiem padzīvot, atvadīties.
Vai ir vērts?
Nē, galu galā var arī tūliņ aiziet: dzīvi neizbaudījis. Tikai zināt, par ko, darīt pašam. Metas pats ugunī. Tēvs noģībst.
Viss piepeši aptumst.
                                                                        Operas teksts

(22810/3)

15.10.13.

II cēliens

Nāves valstī. Netiek labi uzņemts, jo neievērojams, kā vergs nokauts, nenes līdzi nekādas mantas. Komisks skats, operas, velni arī naudas kāri, kā vecais Harons.
- Tas ļoti jauns. Ko tāds var padarīt. - Bet jādod gods, mielasts! - Kas tev teica, ka jādod? - Rakstus zina. Kas tava zināšana.
Pienāk pats Jama; redz, ka nau labi. Grib mierināt - 3 vēlējumi. - Kas tad tas tāds? Tik jauns un tik bezkaunīgs! - Nau bezkaunība, mīlu tēvu. - Ko? Tas jau vēl briesmīgāk! Te visām jūtām jābeidzas. - Ko es varu darīt, man tik stipras, ka nebeidzas. - Nē, nē, viens atbildot. Ej projām. - Kur tad lai eju? Es jau miris. - Nu tad klusi. - Tu jau pats liki vēlēties, jo citādi tev grēks,
ka mani neuzņēmi. - Viņš patiesi vēl ies žēloties. Nu jābūt mīlīgam.
Liek atnākt elles, nāves jaunavām. Negrib. Nobaidās Jama. - Tūliņ projām uz zemi, padzīvo vēl, tad nejautāsi tik vīzdegunīgi. Neesi dzīvi izbaudījis, tādēļ ar nāvi neesi mierā. Ko man arī sūta tādus, kas nau gatavi nāvei? - Miru kā ziedots. - Vēl ļaunāk. Tādus vajadzētu aizliegt. - Nu, lūdzu, atbildi. - Prom no manām acīm. Aizraujat viņu atpakaļ uz zemi, liekat dzīvot, cik ilgi tīk, cik grib baudīt.

(22810/5)

15.10.13.

III cēliens

Atkal zemes virsū pie draugiem, dzīrēs, pazīst viņu, bet domājas paši, ka iedzērušies. - Kā tad? Vai tad tu nemiri? Mēs dzeram vēl paģiras no tavām bērēm. - Nāve nepieņem. - Še tev meitenes (tika tev upurētas, par tavu paklausību tēvam). Še tava mīļākā.
Negrib, saka nāves vārdus.
Nāk kareivji, ceļ viņu par karali, par gudro, - negrib.

IV

Atkal pie nāves. Upanišadu dialogs. - Gribi visu nāves valstību sagāzt? Visu nāvi iznīcināt? - Tikai daļa gar tēvu. - Jā, garām ejot, apgāz pasauli. Bet nesaki šo nevienam. - Bet tēvam? - Nu, tas nesapratīs. Nau nāves. - Tev paliek miesu iznīcināšana.
- Vai nu esi mierā? - Jā, bet vēl to. - Tā tu nekad netiksi pie miera. - Nekad nemiršu? Atbildi, kad nē, tad ņemšu i miesas iznicināšanu. Dzīvosim 300 gadu. Kur tad tu paliksi? Jama: Apžēlojies par nāvi! - Dod tēvu atpakaļ. - Še, ņem.
Saredzes skats ar tēvu. - Ejta abi divi.
Mīla un jautāšana dara mūžam dzīvu.

V

Atkal I cēliena skats. Nakiketa ugunī atmostas, tēvs pieceļas no paģībuma zemē, sievas ceļas augšā. Ienāk māte, kuras dēļ tēvs nesis lielo upuri. Gaviles.

(22810/6)