RAINIS

Aizsāktās lugas

VIESTURS

RADĀMĀS DOMAS

9.3.17.

Viesturs: ģēnijs ticis vecs, tad tik atnācis viņa īstais darbs.
Liels mērķis un uzdevums: visas tautas tāļākai nākotnei tagad laiks izšķirties. Tu vari darīt to patstāvīgu un laimīgu. Un nu Viesturam aiz vecuma trūkst pārliecības, ka viņš spēj to izvest. Nespēj riskēt sevi un visu tautu. Neriskēsi, arī aiziesi postā līdz ar tautu. Ne tik aši. Lielā lietā ir tapis gudrs. Mirst drīz aiz sirdsēstiem vai no godkārīga kristīgā rada.
Ko tu saproti? Gribu pats.

(22948/2)

26.1.19.

Imants visu pirmsācējs, bet visu tikai dīglī. Latvība kā cilšu apvienotne. Saules ticība kā pretstats kristībai. Kristīgā kultūra kā līdzeklis pašvalstij. Latvības mūžība un atkalnāce. Demokrātība.
Izved tālāk: Viesturs - kultūra kā līdzeklis, bet nesaprot latvību. Imants - pirmoreiz latvība.

(22948/12)

26.1.19.

Stipru raksturu dot. Vēsturē Viesturs ir stiprs kareivis. Bet latviešu tautas. dzeja ir maiga; tautas ticība ir saules un laimes ticība, bez jelkādiem asinsziedokļiem.
Bet Viesturs dabas cilvēks. Tātad vajga tēlot kā Šekspīrs: Viesturs kā vecs milzis, ne cilvēks, runas pārmērīgas, kareivīgas - bet demokrātiskas. Kā Novgorodā, Atēnās Alkibiāds. Buslajevics.
Tūkstotsgadu ozols Baublis. Liela fantāzija: mans plāns Baltijas valstij: pār upēm, pār purviem, mežus nodedzina, tautas sasauc, bruņinieku karaspēku sakauj, Vāciju pāriet, līdz Romai.

(22948/8)

26.1.19.

Viesturs ienaidnieku asinis lējis, leišus un igauņus, krievus, mirst apkautu ienaidnieku starpā, kristī ar asinīm. Nolūko pēdējo reizi uz bēgošiem ienaidniekiem.
No asins barojas, pēc kara slāpst.

* * *

Šekspīram piedauzīgi sīkumi, neķītri darbi, vardarbi, instinkti un kaislības neapvaldītas.
Dabiska, nekulturāla runa, nekaunas.
Māņticība, nezināšana.

* * *

Naids uztur viņu dzīvu un darbīgu, un nelokāmu, atriebt vācu un kristīgo nodevību.

(22948/3)

27.1.19.

Kas traucē tapt par ģēniju - kā Viesturi? Napoleons iet bojā caur sava ģēnija pārmērīgu, nelietīgu lietošanu. Viesturs caur pārmazu lietošanu. Nau gadījuma laikā, kur pielikt spēku.
Stagnierende Zeiten.
Viņš ir bagāts un valdnieks. Ģēnijs nau dzimis, bet tapis.
Viesturs nestrādāja, jo nevajadzēja, nemācījās.
Gars, smadzenes nepietiekoši piemērojās par daudz ātram attīstības progresam.

(22948/9)

27.1.19.

Ģēnijs top savā attīstībā traucēts. Redz 1ielo un deg ilgās to izvest, bet bezdarbībā baidās pats no savām domām (Hamlets).
Nepraktisks, jo viņa darbs nau derīguma darbs. Uzdevumi nau vienkārši un vienādēji, nevar tapt universālģēnijs, top vienpusīgs, ignorē svarīgas dzīves formas.
Spēka trūkst lielo izdarīt, izmisums. Pašvainotne. Nāve arī neizlīdzina. - Kādu mantojumu es atstāju? Mani nolādēs. Lai. Tas viss vēl nekas. Man pašam sevis žēl un dusmas žņaudz. Bet taču vainīgs arī laiks un liktens. Vai slimība?

(22948/10)

27.1.19.

Viesturs par vēlu atrod savu uzdevi. Vai tur sākas drāma?
Grib būt drošs, bezbēdīgs. Dara bez pārliecības, zaudē un top vēl apdomīgāks.
Vienīgo gadījumu redz un saprot, bet palaiž. Bezmērīga nožēlošana.
III Darbības mēģins: lai cits, brāļa dēls, izdara to.
Kādu darbu prasa Guglvelns? Visas tautas kristību: neesmu patvaldnieks, neklausās, jāpārliecinās, vai pats legāts nemāna?
II Viesturs liek atstāstīt vācu nodevību - lūk, vai to var aizmirst?
Brāļa dēls entuziasts, darīs. Zaudē. Pats Viesturs ir spiests viņu notiesāt uz nāvi, kur vajdzēja sevi pašu notiesāt.
Mežotnieši kristīgi, sazinās ar Guglvelnu, arī ar brāļa dēlu. Viesturs baidās nodevības.
Viesturs pats ieguvis savu varu, nostiprinājis, bet ir bez mantnieka; un mantnieku notiesā pats. Gribēja tā nodibināt lielu valsti. Te ir cita ideja. Ideja nāk no nicinātā Imanta, par kuru runāja Kaups. Imants no zemām šķirām. Arī brāļa dēls?
Ap kristības mēģini viss kopojams.

(22948/15)

29.1.19.

Viesturam kā Kronpretendentā lielā ideja par vēlu nāk.
Racine Mithridate.

(22948/4)