RAINIS

Aizsāktās lugas

ZIEDU ZAIGA

LUGAS FRAGMENTS

[Pirmais cēliens]

Pirmā aina

(Veča dārza būdiņa. Vidū durvis un logs, caur kuru redzas dārzs. Gar malām divi soli un krēsli. Vienā malā galds. Pie sienām pakārti dažādi dārza darba rīki, sakņu un vītušu puķu un zāļu saiknīši. Tāpat pie griestiem. Šur tur podos puķes un greznuma lapu augi. Visa istaba ļoti vienkārša, bet skaisti un ar gaumi iekārtota; vienīgais greznums - grāmatas plauktā.)

Pirmais skats

(V e c i s,   sirms, darbā norūdīts, spirgts, viņam līdzi Aldis, zēns gadu piecpadsmit, kustīgas dabas, sparīgs, tagad noguris. Abi ienāk pa dārza durvīm.)

VECIS

Aldiņ, vai noguris esi?
Tu jau šodien strādāji gan!

ALDIS

(Pus nopietni, pus pa jokam.)

U! u! u!

VECIS

Zemes raki un kūdru nesi,
Visnotaļ pie rokas gāji man.
Nāc nu, atpūties še!

(Atsēstas pats uz sola.)

Tu čaklīts kā bitīte.

ALDIS

(Apsēzdamies.)

Ta ta, ka ierāvām, ierāvām!
Visus kociņus aprakām!

VECIS

Tulznas rociņās ieplēsām.

ALDIS

(Domīgi.)

Kad tā strādā tik grūt',
Tad vientulību tā nesajūt.

VECIS

Jā, jā, var būt, var jau būt.

(Arī domīgi.)

Es gan to nejūtu tā,
Man labi te, savā nodabā.

ALDIS

(Sasliedamies solī.)

Tēti! vai! - rīki ir pamesti, -
Nau sanesti, kārtīgi salikti!

VECIS

Es saņemšu, Aldiņ, necelies!
Uz solīša atstiepies!

ALDIS

Tēt, vizbulītēm jau asniņi gari -

VECIS

Saulīte velk tos laukā ar vari.

ALDIS

Ij gailenītes no zemes lien.
Bet vīns grib, lai vītnes pie maikstīm sien.

VECIS

Guli nu, galvu pie manis slien
Kā zaļš, jauns apinis pie veca koka.
Tev miedziņš jau galviņu loka.

ALDIS

(Rūgti.)

Es actiņas aizlikšu, -
Nekas, jau to starpu nenotiks,
Gaidītais izpaliks.

VECIS

Miedz, miedz īsu miedziņu!

ALDIS

Tu atkal stāsti kādu pasaku!

VECIS

Tu labāk tādu dzīvotu,
Ne stāstītu?

ALDIS

Ko nu!

(Nogriežas un apknūp uz sola, tad strauji pieceļas un izskrien pa mazajām durtiņām.)

Otrais skats

VECIS

(Viens pats klusi.)

Tev netīk vēl pasakas,
Tev tikai dzīves trauksmainas -
Vientulība to baida,
Aizvienam ko gaida,
Un nu tūlīt, tūlīt!
Kam jānotiek ir šo pašu brīd'! -
Bet vai tā arī nau pasaka?
Tik citāda.

(Pasmejas.)

Pasaku saku par savu dzīvi -
Kā jauns es cīnījos sīvi,
Līdz visi mani locekļi palika stīvi;
Līdz cīņas straujumam
Vairs maz ko deru,
Tik klusiņām
Tālai nākotnei durtiņas veru.
Kad rokas vairs nešaudās
Agrākā sparā,
Lai cīņa turpinās
Jo sīvāk garā!

(Viegli uzelpodams.)

Dzīvē priekš sevis ko es vairs prasu?
Tik tvermi pret salu, lietu un rasu:
Gabaliņš dārziņa,
Dārza būdiņa -
Tā manis paša celta, -
Svārks, maize. - Kam vajga man zelta?
Zem saknēm, puķēm: - pāris metri!
Tiek telpas, lai dzīvo vai trīs un četri!
Tiek laika pēc darba vēl ilgām un domām
Par dzīvi bijušo,
Par savu un ļaužu nākošo,
Par tāliem mērķiem un būtnes lomām.

(Kā smagumu nokratīdams.)

Nau vairs tās mazās trauksmes un drausmas,
Nau lielās, baidošās dzīves šausmas, -
Kopju puķes un zemi un atceru ceri:
Aug lēni, lēni nākotnes peri, -
Uz tālo aizsauli ceļu es pētu,
Nākotnes dēļ es dzīvi svētu!

Trešais skats

(V e c i s.   A l d i s   atkal ienāk.)

ALDIS

Tēt, ko bubini tu tā viens?
Kā zirdziņš, kad gaida, kur paliek siens.

VECIS

Vai tik vien gulēt tev pietika?

ALDIS

Ko gulēt? Bij tā tik pasnauda.

(Jautri.)

Es sapni redzēju onkuli, tanti,
Abi div' bārās neganti.

(Starpdomā.)

Tēt, ko nebaries tu it nemaz?

VECIS

Maz.

ALDIS

Nē, it nemaz!

VECIS

Ko tad es bāršos? Puķes cieš klusu.

ALDIS

Bet es taisu troksni.

VECIS

Gan liksies uz dusu.

ALDIS

Es gribu vēl troksni pataisīti
Bet vajga par onkuli pastāstīt:
Es nebiju mācīties pabeidzis,
Biju laukā izskrējis, -
Viņš grābj man galvu un paceļ tā:
«Bāz degunu grāmatā!»
Kā iegrūda, tā es uzmodos;
Redzu tevi vēl savos pasapņos!

(Apgriezdamies apkārt.)

Tie nu gan manim nepatīk!
Tur viss kā ūdens smiltis sīk;
Pēc tam tu dod man mācības
Tik gudras, ka dūša aptekas.

VECIS

Vai redzi nu!
Kādu atmaksu dabūju!

ALDIS

Tad labāk, lai onkuls nāk palamāt!
Pag, tūdaļ būs klāt!

(Viņš uzliek cepuri uz krēsla muguru.)

Lūk, viņš ir še!
Uz acīm cepure!
Ko tu, puika, te vazājies?!
Vai šis man tūdaļ pie darba ies?!
Es šo turu no žēlastības,
Šis man vēl darīs nekrietnības!
Maizi no skapja zags!
Pienu no poda laks!

(Nopūšas kā onkulis.)

Mūžam tik ēst! tik rīt!
Kā vārnēns uz rāceņiem krīt!
Kādēļ es ēdu kā putniņš vien?!
Pa kumosiņam ik dien'?!»

(Aldis nostāda otru krēslu pretī pirmajam un uzklāj tam kādu lupatu kā priekšautu.)

Un še būs tantiņa -
Priekšauts uz vēdera:
«Kur tad tev ēst lai lien,
Kad vēders pilns alus arvien?!»

(Atkal onkuļa balsī.)

«Vecen, ko lamā nu mani?!
Labāk tu nekrietno puiku gani!
Nelaiķa brāļa dēls jāsaudzē?!
Dzīt tik no mājām pasaulē!
Ārā šo nelieti!
Ko tu man' pagrūdi?!»

(Viņš apgāž krēslu kā onkuli.)

Onkuls bladāks!

(Viņš runā nu tantas balsī.)

«Kas nu šo dzērāju gultā vāks?!
Celies! nu še tev! še!
Apdzertā nelaime!

(Viņš sit apgāzto krēslu - onkuli.)

Puika, ko seju šiep?!
Gultā veci stiep!»

(Viņš stiepj krēslu kā onkuli uz durvju pusi.)

VECIS

(Smiedamies.)

Rimsties nu, Alderi!
Grūti tu cieti gan likteni.
Kad pie manis še ieradies,
Tad biji kā kaķēns sarāvies -

ALDIS

(Pieskrien pie viņa klāt.)

Tētiņ, tētiņ!

VECIS

Tev tēva nava, -
Te šī būda ij mana, ij tava!
Es jau še būtu viens kā koks!
Labi, ka slēdzies mans dzīves loks -
Es tagad baudu še klusu laimi
Ar tevi un savu puķu saimi.

ALDIS

Tu puķes gan mīli ticīgi,
Un kā tu tās kop un pazīsti
Ikvienu vismazāko puķīti!

VECIS

Bet puķes ir tik pateicīgas,
Pretī man izstiepj savas stigas,
Zarus kā rokas pleš
Un saldu dvašu dveš.

ALDIS

Tēt, vai tev nau bijuši bērniņi?

VECIS

Nē, puisīti.

ALDIS

Un vai tu nebiji precējies?

VECIS

Nau gadījies.

ALDIS

Kad būtu man brālīts vai māsiņa,
Iznāktu rotaļa!
Puķes tik vien.

VECIS

Dēsti un kop, un ravē, un sien!

ALDIS

(Īgni un bēdīgi.)

Jā! jā! jā!

VECIS

Aldiņ, man arī bij tā!
Bij jāpaliek skumjās un klusībā.

(Atmiņās kavējoties.)

Reiz bij gan meitiņa -
Kā puķe, par puķi skaistāka!
Kā mēnesis bija tik maiga!
No viņas plūda liega zaiga.
Kā saule viņa bija tik zvīļa,
Tik laba, laipna un tik mīļa -
Kad viņa nomira.
Šķiet, saule par puķi to pārvērta,
Par mūžīgu miņu man atstāja.
Jau ilgus gadus
Augus un puķes skaitu sev radus.

(23032/2-10)

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

18.9.28.

Cēlieni un ainas

I Tumšs dārziņš. Cilvēka dzīves grūtības, netaisnība, briesmas. Bēg puķu, augu valstī. Redzams tikai nakti, sapņos, dzejā.
Puikas draiskulības: taisa sev tanti un onkuli no krēsliem.
Stāsts, kur puika cēlies un kā vientulis to pieņēmis. Sapnis.
II Puķu dārzs, puķu kopšanās uz pavasari, modināšana, mīlas dejās ziedu putekļos, mīla kā ilgu sūtīšana, kā smaršas sūtīšana, kā krāsām pieaicināšana.
Puķu raksturojumi, komisms, dziesmas un dejas.
Puika iesaucas (par vienas meitenes skaistumu) vai baida, visas aizbēg, aptumst.
III Istaba tumša. Nevajga baidīt, vajga kopt, viņus barot, nevajga kustoņus mocīt un nokaut. Vientulis stāsta, ka viņa biedrene, mīļākā bij kā puķe. Puika: Man ar vajga biedreni. Atnāk puķe - parādība. - Tu mūs noskaties, tu kop, tu labs. Drīz atnāks rudens [?] sievas, ļauj še rīkot viesības, viņas pielabināt. Lai nāk puķe par biedreni. Nevar. - Neatriebsim, rīkojat viesības, tikai puisis būs bēdīgs.
IV Viesības. Ķilda viesībās.
V Rudens uzbrukums. Dārzs. Viena ziedojas.
VI Istaba. Ieved atradenīti. Atradenīte aizgājusi no patversmes meklēt brālīti biedri. Uz ielas sastop to vientulis. Puika atzīst: tā ir tā pati. - Vai tu puķe? - Nē, nezinu, nekā neatceros, tā cita dzīve. Pa nakti varbūt atcerēšos. Vientuļa meitiņa, no ilgām un sapņiem vien dzimusi.
VII Silta segšana reālā dārzā. Meitene neko neatceras. Tikai nakti atmostas. Kaza. Sunīts. Nes dažas puķes istabā. Augļus un saknes krāj kopā. Citi bērni palīdz. Pļaujas svētki, bērnu talka.
VIII Nakts. Puķes siltās segās. Pateicas. Deja, dziesma uz pavasara atkalredzi, cerību dziesma. Istabas puķes. Savas smaršas izkaisa: jūs ilgi, sveiki, veseli dzīvosiet. Kas ļauj kustoņiem dzīvot, tas pats ilgi dzīvos.

(22932/2)

18.9.28.

Ķīniešu puķu nāras.
Vientulis - mīļākā mirusi, meitene būdama.
Zēns bārenis.
Dzīvo būdā, no dārza vien. veģetārība - neaizskar dzīvību, nespēj nokaut ne vistu.
Mīl un saudzē puķes. Kā puķe bij viņa mīļākā, arī bārenis kā tu.
Tumšas rudens naktis - tad dzīvo otro dzīvi - sapņos. Tad atmostas puķes.
Puķu dejas un dziesmas. Mīlas dejas ziedu putekļos.
Zēns: Kad par dienu arī paliktu še dzīvot [?], kad varētu pieskarties, kad dzīvotu ir mums.
Puķes: To nevar, tad jātop puķei par cilvēku, tas ir briesmīgi.
Viesības. Rasas, Salnas, Sarmas, Salas, Vēja māte un meitas un vēja dēli. Lauskene. Dejas, dziesmas. Puķu korso. Augstākā pakāpe.
Salas uzbrukums. Vēju dziesmas. Rasu dejas. Tad viena puķīte ziedojas.
Silta segšana uz ziemas guļu.
Sveikšanās uz ziedoni. Ziedoņa dziesmas.
Tumsa: nu mēs vieni paliekam: istabas puķes un dzīvā puķe.

(22932/3)

18.9.28.

Kur komiskās figūras?
Dažas rupjās puķes un sakņaugi: garā koka roze, resnā jorģīne un dālija, abas baras.
Rozes.
Astras.
Kāposts, burkāns, kālis, puķu kāposts, pomidors.
Kartupelis, rācenis, rudzis un rudzupuķe.
Mazās puķītes, puķu bērni.
Sēkliņas kā zīdaiņi un lelles.

(22932/4)