avesol4

RAINIS

AVE SOL!

VĒLA RIETA

Durate et vosmet rebus
servate secundis!
Izturat un paliekat stipri
nākamiem laikiem!

Vergīlijs

Visā spožumā stāv saule,
Smejas savus zelta smieklus
Dienasvidū, vasarvidū:

Visas debesis - viens mirdzums,
Un viens atspīdums viss laukums;
Katra zālīte uz noras
Pilna saules piesūkusies;
Katris smilšu graudiņš ceļā
Mirdz un spiguļo kā zvaigzne;
Siltums izgaro no lauka,
Kur vien apsēsties uz ežas;
Augšā saule, lejā zeme
Siltumu dveš cauru dienu,
Ezers peldas karstos viļņos,
Nakts krīt vēlu karstos sapņos.

Sūtošs karstums cauru dienu,
Saule plešas perēdama:
Ērgļu māte, siltā ligzdā
Ierakusies, purinājas.
Saules pērklis siltā zeme,
Karstumā aug ātrāk dīgļi,
Šķiļas vaļā cietās čaulas,
Gavilējot izlec dzīve: -

Kailos kalnos - kupli meži,
Liesos laukos - lekni kvieši,
Sausās smiltīs - zīda pļavas,
Upēs - zivis, mežos - zvēri;
Gaisā izbirst raibi putni,
Visā telpā - dzīva sēkla;
Sīka saules dzirkstelīte
Ļaužu sirdīs krīt kā dvēsle -
Visa pasaule tai atspīd,
Staro saule radītāja.

III

Saule - visa radītāja -
Atdar' savu zaļu roku,
Gaisa vidū stāvēdama,
Dāsni kaisa dzīvesbalvas.
Vējiņš zīda mētelīti
Viegli vēdina pār druvām:

Druvās rudzu ziedu dūmi
Kūpot lēni kāpj uz augšu,
Kūpot, vāļos aizveldamies,
Pārnes audzi lauku laukos;
Zaļais vārpuvīraks veltī
Visiem līdzi laimi, mieru,
Mīļās maizes saldā smarša
Visam gadam sola elpi;
Visiem tiku tiks, ko paēst,
Nebūs salkstošu un bāru.

- Nakts, aiz saknēm aizslēpusies,
Kaisa salnu maigā zālē, -
Skaties, saule radītāja!

Radītāja, turētāja
Saule silda dzīvessaimi,
Saimes līksmē - saules lielums.

- Kas tur nāk, lai sauli teiktu?
Simtiem mazu bārubērnu,
Kailām kājām tecēdami:

«Saule mūsu īstā māte,
Sērdienīšu sildītāja!
Zelta slotu ceļu slauka,
Sudrabsēklu druvā kaisa;
Gaužas bārubērnu asras
Pārvērš dārgās prieka pērlēs;
Vieniem devi zelta svārkus,
Otriem kreklu sudrabotu,
Visiem līdzi izdalīji
Cerību no zaļa vara.»
Nakts, aiz saknēm aizslēpusies,
Kaisa salnu maigā zālē,
Kaisa nelīdzību ļaudīs.

Kvēļu varu vairodama,
Saule naktij stāv aiz pleciem;
Rīts liek pāri baltās rokas,
Sasniedzas ar vakarblāzmu;
Saules žņaugā tumsa lokās.

«Vai jau veici?» tumsa šņāko,
«Pārņēmi jau visu zemi?
Atslēdzi jau dzīves aku?
Vairo vēl sev kvēļu varu,
Tava kundzība drīz galā,
Tavas dienas sāk jau raukties;
Visu zemi sacelt kājās!
Visu vecu lauzt un kausēt!
Radīt neredzētus ziedus!
Tumsu spiest uz nāves cīņu!

- Nu, tad nāvi būs tev baudīt,
- Nu, tad izsīkt dzīves akai,
- Nu, tad asnīm zemi pārplūst,
- Nosmakt būs un plakt, un nebūt!»

Dvēsle smejas saules smieklus.

Kvēļu varu vairodama,
Sausās dusmās iedegusies,
Balti kvēloša stāv saule
Pašā dienvidū bez ēnas.
Atlocītām ugunsrokām
Saule valsta debeslokā
Sarkandzelžu liesmulodi,
- Saules sviedri pil kā zvaigznes -
Zelta āmuriem kaļ lodi,
- Uguns sārņi līst uz zemi,
Kur tie uzkrīt, dūmi ceļas. -
Seklās dīķu acis izdziest,
Mīksti purvu vaigi iedub,
Cietās kalnu krūtis plaisā,
Rūk un raucas vecā zāle,
Viss, kam nau vairs dzīves spējas.

Krāsns ir karsti kurināta:
Veco kausēt, izliet jaunu.

VII

Balti kvēloša stāv saule,
Tumsa vēršas citā cīņā,
Versmi pašu vērš pret sauli,
Raisa līdzi zemes spēkus -
Pašus zemākos pret sauli:

Laiž no purviem odžu pērkļus,
Laiž no dīķiem mūdžu miglu,
Puvekļu un mēslu tosu:
Laiž uz maizi rudu rūsu,
Sūta badu, sērgas, ligas,
Mēri, sumpurņus un glūņas,
- Sarkans lietus, zila krusa -
Saules dzīves nodevējus,
Saules gara nokāvējus,
Netīras un pretdabiskas
Kaisles, iekāres iz tumsas:

Tautas garu līdz ar miesām
Nomaitāt un novilkt dubļos.

Dvēsle saslienas uz cīņu.

VIII

Balti kvēloša stāv saule,
Gaisā rokas sacēlusi:
Vienā zvīgo sudrabzobens,
Otrā zelta kviešu kūlis;
Reizē vaira tumsas varu,
Reizē ievāc saules augļus.

Lielie darbi padarīti.
Saulesdienas var jau raukties.
Tumsa ņirgājas jau tuvāk:

«Jau tev darbi padarīti -
Kraukļi kuļ un vārnas vēti
Zemi, ko tu šķiti ziedam;
Lēļi lolo zemes bērnus!
Tu tik traucē zemes mieru,
Cik tu karsē, tik tā zaļo,
Zemei nava sava spēka!
Zeme mana ir un paliks,
Ziedu skurba ātri zuda,
Viss ir gatavs nāves pļaujai.»

Balti kvēloša stāv saule;
Zilā gaisa autā tītu
Zemi skauj ar zelta rokām.
Viena pati saulei meita,
Būs tā pati bārenīte, -
Saules dienas sāk jau raukties:

«Neraud', mana zaļā zeme, -
Balti ziedi viz un kaisās,
Karstas jūtas deg un plēnē,
Cīņas pērkons dārd un noklust,
Kad tas lielais darbs ir darīts.
Jo no zieda izaug ābols,
Jo no jūtām iedeg darbi,
Jo brauc laiki pērkoņratos.
Viss ir gatavs dzīves pļaujai.
Saules spēks bij zemē ražīgs,
Vīrs un sieva kopuvara -
Visas pasauls radītāja!»

Ņirgā tumsa: «Radītāja!
Pati kalpo citai saulei! »

Balti kvēloša stāv saule:

«Neraud', mana zaļā zeme,
Nesu tevi pāri sevim
Citā saulē, dzīves mātē,
Kuru nespēj tumsa sasniegt.
Lokos atpakaļ rit laiki,
Bet ik loks uz augšu aizved!
Tumsa saista tavus spēkus,
Lielā sadursme tos raisīs!
Visumā tad šķīdīs uguns,
Tvaiku jūra telpas pildīs,
Dūmi sniegs līdz gala zvaigznēm,
Šausies augšā jauna dzīve,
Rituļos un lokiem virpos,
Smagās vielas svērsies lodēs,
Pasaules sāks jaunu deju
Jaunu sauļu karstos staros.»

Zemei sveša tumšā runa,
Zin tik: «Saule mirs un zeme!»
Lūdz tik: «Neej, saules māte!»

Saulei jāiet lielā gaita:
«Dvēsle, saules dzirkstelīte,
Mierini tu vārgo zemi!»

- «Neraud', zeme,» runā dvēsle,
«Saulei nāves nau, ne ziemas,
Mūžam vizo baltās kvēlēs
Vasar', ziemu, dienu, nakti,
Nezin dusas, nezin ēnas:

Zeme aizgriežas no kvēles
Karsto vaigu naktī dzesēt,
Cilvēks noguris iet dusēt,
Šķiet, ka saule aizgājusi.
Mēness zemei aiziet priekšā -
Šķiet, ka saule aptumšota,
Mēness - smilts un zeme - zirnīts,
Kā tie sauli aptumšotu?

Lieti, sniegi, tumsa, ziema
Zemi klāj, bet nesniedz saules;
Saule pašā ziemas vidū
Atgriežas uz ziedoņpusi!»

XII

Saules baltā kvēle dzeltē;
Zeme ziemas bailēs trīso:
«Saule paliks gan, es miršu:
Viss mans daiļums aizies bojā!»

Dvēsle runā: «Mirsi, celsies,
Tik iz nāves izaug dzīve,
Viss tavs daiļums paliks bērniem.
Cilvēks mirst un miris paliek,
Cilvēcē caur darbiem dzīvo!

Saule atdodas un staro
Visām telpām, svešām zvaigznēm,
Zemei, cilvēkiem un zālei,
Visus ceļ sev līdz un pāri;
Visas debesis klāj vaļā,
Atver noslēpuma durvis;
Izlīdzina nelīdzību,
Nepārtrauktās cīņās vēršas,
Izplūst lielā mūža gaismā,
Atdodamās jaunai audzei.
Būsim lieli līdzi saulei! »

XIII

Saule rietēdama uzklāj
Mīkstus, vieglus miglasautus -
Zemei zīda paladziņus.
Vēji virsū vieglām miglām
Savelk biezas mākoņsegas;

Rupji aurodams, drāž rudens
- Vētras lakati gar gurniem; -
Ziema stīvām stikla acīm
Stindzinoši glūn caur krēslu:
Vai jau drīzi varēs iznākt

Melnas vārnas knābjus groza,
Osta bēdas tuvojamies;
Klīstošs velgums velkas kopā,
Nodzēš kalnu zelta ainas,
Reti balti gaismas ērgļi
Izšaujas caur starpām cauri;

Sērās sedzas bālās birzes,
Noru smilgas žēli sūdzas,
Lauzti viļņi drebot veļas,
Baigi spīgo vēla gaisma.

XIV

Saulei jāiet lielā gaita,
Gaisa gali nosarkuši.
Saule taisa ceļa ģērbus:

Savus sārtos zīda svārkus
Novēdina vakarblāzmā;
Uzvelk jaunu, baltu kreklu,
Melno nomet jūras viļņos. -

Aizbrauc saule zelta ratos
Vīnu dzert uz sudrabkalnu;
Rokā tura divus kausus,
Labā baltu, kreisā zaļu:
Labā - ledus sniega putām,
Kreisā - salda lapu sula:
Nāvi dzert, lai atkal celtos.

Lēni aizrit saules rati,
Sārtie svārki jūrā velkas,
Baltās bārkstis ūdens smagas.
Lēni, lēni laižas saule,
Zeltābolu mētādama,
Lēni bālē gaisa gali.

Lēni bālē gaisa gali,
Sarkanspilgtas debesvīles,
Zili zeltains debess ieloks.

Dūmji debeši kāpj augšā,
Vakars vēl, jau melna tumsa;
Pērkons dūc, un debess liesmo;
Ziemels apgāž dusmu trauku;
Lietus dubļus jauc un tvaikus;
Uguns šķiļas mākoņkaudzēs;

Milži kaujas debesmalās,
Sarkanvara šķēpus svaida,
Lec uz zemi smagām kājām!
Samīt mālos saules sēklu,
Dzīves aku aizgrūst cieti:
«Nosmakt būs un plakt, un nebūt! »

Laukums, izsalcis pēc asins,
Lasa kopā tūkstots miesas.
Ziema iznāk basām kājām.
Zeme dreb un dvēsle līdzi.

Vēl nau saule rietējusi.

XVI

Vēl nau saule rietējusi.
Ilgas velk to atskatīties,
Atvadīties vēl no zemes,

Dvēslei atstāt mīļus vārdus. -
Saule milžus bīda malā:
Noklust dobjais pērkoņrūciens;
Šķeltai mākoņplaismai cauri
Izplūst zilganbalta gaisma,
Smaršīgs svaigums pilda gaisu;

Samīta un pārplūdusi,
Mēmi nekustot guļ zeme,
Dvēsle - tauriņš ievērpusies.

Saule lūko žēlām acīm,
Nomet savu pērļu jostu -
Septiņkrāsu varavīksnu,
Cerību un ilgu zīmi:

«Augšā būs jums atkal celties!
Iet pa varavīksnas ceļu
Cauri mākoņiem uz sauli!»

XVII

Zilganbaltā sudrabgaismā
Saule šaujas savu gaitu
Lielās pasauls gadu kārtās,
Kuras griežas tūkstošgados;

Līdzi aizrauj savus bērnus:
- Zemi, mēnesi un zvaigznes -
Dimdoņās un zibens liesmās,
Bezdibeņu dzelmēs krītot,
Pretī mātei - vidus saulei,
Kuru dvēsles tumši nojauš.

No tām dzelmēm zibens skriedams
Gadumiljonos un mūžos
Nau vēl spējis zemi atsniegt:

Tālēs izdziest mērs un skaitļi,
Laiks un telpa saplūst kopā.
Putnu Ceļa zvaigžņu kaudzes
Garām klīst kā gaiša migla.
Steigdamās turp saule šaujas,
Dvēsle līdzi izsalkusi:

«Rādies, rādies, jaunā saule!»