RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
UZ MĀJĀM
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
SKRĒJĒJS
Kur miers? Kur miers?
Dzelzceļa vilciens atkal steigdamies traucas,
Traucas uz priekšu un atkal tāļāk,
Līdzi mūs rauj un projām, un nost.
Un savā ritumā ierauj
Domas un jūtas un tura tās:
Uz priekšu, uz priekšu un tāļāk, un tāļāk!
«Gar mājām garām tas aizrāva mūs.
Kur manās mājas?
Kurp? Kurp?»
* * *
Kur manas mājas?
Rauj savā ritumā,
Klausies, ko saka tas ritums:
«Kur manas mājas? Kur manas mājas?»
Pa starpu žēli ieklaudzas dzelži:
«Kur miers?»
Tā tava balss, es skaidri dzirdu,
«Nē, nē, es klusu ciešu.»
Tā tava sirds, kas ieklaudzas dzelžos.
«Teic, kur manas mājas?»
Priekšā, priekšā, un ceļa galā tur būs.
«Būs -?»
Kad nebij tās sienas un otrām aizrāva garām,
Tad trešās būs.
«Un ja nebūs tās -?»
Tad trešās paši sev celsim.
«Tu skrējējs, kur tu apstāsies skriet?
Ij trešām tu aizskriesi garām.»
Skrējējs ne es, es palikt gribu.
Bet vai neredzi tur to vīru?
Tas vienmēr līdzi mums ceļā skrej jau sen.
«Kur, kur?»
Pār mežiem, pār kalniem vilcienam līdzi skrej.
«Nekā es neredzu, tu muldi.»
Bet vai tu nejuti sen jau, ka līdzi viņš skrej?
Papriekšu un tāļāk, un tāļāk kā mēs.
«Ak, ko tu izvairies vien.
Nu teic jel skaidri, kur manas mājas?»
Tāļāk, tāļāk.
* * *
Kur miers?
«Tu nevari pateikt, kur manas mājas.
Nu saki tad jele, kur miers?
Saki, kur ir mans miers?»
Vai šim dzelzceļa vilcienam miers?
Vai vējam miers, vai jūrai?
Vai visas zvaigznes neiet bez miera?
Kas reiz uzliesmojis, tas viļņo mūžam.
«Tu ne vilciens, ne vējš, ne jūra, ne zvaigzne.
Lai tās skrej un kustas.»
Ak, arī tiem, kas nekustas, miera nau:
Mans ezers dziļi ieracies zemes gultā,
I tas grib celties un laisties pa gaisu, es zinu.
Nē, nē, es zinu, viņš cita vārda grib;
No viņa kuģi celsies gaisā un prom,
Melnos mākoņos laidīsies pāri pār zemi
Un augšā kāps pa varavīksnas tiltu.
«Kur man ir miers?»
Melns vērsis to mugurā nesīs -
«Ak -»
Es netieku vaļā no viņa ainas un miņas -
«Kur miers?»
* * *
* * *
Kas reiz uzliesmo, tas viļņo
Mūžīgi tais staru viļņos,
Kuri iet bezgala telpās.
Zvaigzne iet un deg, un izdziest,
Dzisušo vēl redz šīs acis,
Staru vizmā garām ejot.
Zvaigzne dziest, ij mūsu acīs,
Pasaulēs, kas mīt aiz zemes,
Starus redzēs citas acis.
Reiz tu uzliesmo, tu kusties
Mūžīgi tais gara viļņos,
Kuri saucas: pasauls dzīve.
* * *
Pa nerimi
Kur manas mājas?
«- Tur, kur miers -»
Un kur tas miers?
«- Kur dzīve stājas. »
Ak!
* * *
Dod atbildi,
Man nepietiek!
«Ko sagaidi?»
Kur miers man tiek?
«Pa nerimi.»
* * *
Miers ritumā
Kur miers?
«Ir pašā kustībā.»
Es nesaprotu.
«Ritumā.»
«Vienmēru teciens
Atkārto:
Tu drošs, ka gūsi
Gaidāmo -
Tur miers.»
* * *
Tavs miers
Kur miers?
Tur, kur vētrai dusas mājas;
Tur, kur vēji noauj kājas, -
Tur tavs miers.
Tur, kur sniegam kalni zili;
Tur, kur miglai sarmas sili, -
Tur tavs miers.
Tur, kur mēness nomirt liekas,
Tur, kur nakts ar mūžu tiekas,-
Tur tavs miers.
* * *
Jaunais
Tu nesaki vairs ne vārda man.
Tu raudi?
Ak, kad man arī reiz raisīsies sirds?
Nē, dzirdi:
Skrējējs visu pasauli apskrej apkārt, tu teic:
Vai viņš velti skrējis, nau redzējis arī?
Vai kā vējš viņš skrejot nau lasījis laukos
Visas smaršas no puķēm un līdzi sev nesis?
Vai visu pasauli pilnajā dvēslē
Ietvērusi tu neesi sev?
Sauli un nakti, asnus un zāli, un kokus,
Ļaudis un sapņus, vienu caur otru,
Kamolā jauktus, kā dūņas ar zemi?
Kā gads visus laikus saved zemei iekš klēpja, -
Tad zeme apmierināta top un rāma
Un vienu mirkli aizdara acis ciet,
Tad ziema top un dusa visiem.
Bet zeme pavasar' acis ver vaļā.
Viss zied un ir vērties, nepieredzēts un jauns,
Viss raisās, un tava dvēsele līdz,
Un raudāt spēj,
Un siltais lietus ir auglīgs.
* * *
Sapnis
«Kam pakaļ skrēji? tik sapnim.»
Vai tu vēl sapnis esi, tu, Latvija brīvā?
Vai tu jau atkal sapnis - tu brīvā?
Tu, kas tā lauzies būt brīva, būt brīva.
Vai tu, asinīs mazgāta, necelsies reiz
Brīnišķi skaista un cēla kā piepildīts sapnis?
Sapnis, sapnis, tu saki?
«Es ciešu klusu.»
Mēs pārvērtuši to sapni, viņš augs.
Uz augšu celsim mēs jaunu ainu.
Par pamatu bērnības skaistumu liksim
Uz dzimtenes dziļo, dziļo sirdi,
Un sirds un jaukums dos svaigumu nākotnes augam.
Tas zarus laidīs robežām pāri,
Viņpus mājām, tām otrām un trešām, un visām,
Līdz apņems apvārksni visu -
«Ak -»
Es zinu, zinu, ko domā tavs skumjais «ak»:
Nekas nebūs deldēts un zudis,
Tik visu jaunu celsim, kā atjaunots zied
Pavasar' bērzs, bet tas pats,
Mēs jaunu tautu celsim ar jaunu mēli -
«Ar jaunu?»
Vai mūsu mēle tagad vairs skan tā kā senāk?
Vai mūsu tēvi vairs mūsu valodu saprot?
Vai mūsu tauta nau tapusi jauna?
Un vai tu necelsi sev jaunu valsti,
To darbtautas valsti?
Būs, būs!
Lūk, lūk, no melnā ezera varvīksna kāps,
Cels lielus septiņkrāsainos goda vārtus:
Tur jaunā tauta ieies tai jaunā valstī -
Latvija jaunā, cilvēce jauna,
Lai lielā darbā stātos celt cilvēces laimi,
Kas plešas neziņu telpā.
Nosalis ziedons
Cik lēni no sapņa
Gars atmostas,
Cik gausi ar sāpēm
Viss izraisās!
Kā vītušas lapas
Lai atzaļo?
Kā nosalis ziedons
Lai sazaro?
* * *
* * *
Dēd vārga diena
Ar pusgaismiņu,
Kā piedzimusi
Ar vienu aci.
To vārgo dienu,
To paņem tu, laiks,
Padusē pašāvis,
Aiznesi prom.
* * *
* * *
Vai tu nojauti tās sāpes,
Kas, aiz nākamības segas
Aizslēpušās, skatās manis,
Kad es iešu savu ceļu?
Vai man! jā, - bet jauti tu:
Miera pilnām, lielām acīm
Spēks uz tavu dvēsli skatās,
Kad tu iesi savu ceļu.
* * *
Atmini sauli!
Kad sirds tik smaga kā ezers guļ -
Atmini sauli!
Ij smagais ezers izgaro saulē.
Kad sirdi nemiers uz āru lauž, -
Atmini sauli!
Ik spēks tik laužas no saules uz sauli,
No saules uz sauli mēs sildīti sildām, -
Atminat sauli!
Un viegla taps sirds,
Un varēsat laisties uz sauli.
* * *
Skrējējs
Lūk, lielais skrējējs kā līdzi skrej!
Nu manas acis to skaidri redz, -
Dzelzceļa vilciens steigdamies traucas un traucas.
Un skrējējs skrej līdzi un lec no koka kokā:
Uzskrien kalnā un uzsēstas baznīcas tornī
Sagaidīt mūs, kad vilciens pieies tam klāt.
Kad apstājas piestātnē brīdi,
Skrējējs uz jumta izlaižas gulu, lai pūstos:
Ar rokām kaisa dūmus, kas izverd no nama,
Un gaisā met.
Bet, tiklīdz vilciens kustas, viņš atkal skrej līdz
Lieliem milzeņa soļiem gar apvārkšņa malu -
«Tas tu.»
Runā, runā, smej mani, neklusi vien!
Tais dziļās, dziļās, dziļās skumjās!
Tici laimei, tai jaunai.
* * *
Aizskrējējs
Skrejot atdalās no manis,
Manas miesas paliek guļot.
Skrej pa zemēm, skrej pa jūrām,
Skrej pa augstiem kalnu galiem.
Atsperas un lec uz zvaigznēm,
Lec no planētām uz sauli,
Lec no saules citās saulēs,
Lec uz tālām negatavām,
Neizkoptām jaunām zvaigznēm,
Lec un kāpj, un nenorimstas
Nezināmās svešās malās,
Neturēts un neaizturams.
Atrāvies no miesām vaļā,
Aizskriedams uz nezināmo:
Tā kā bērniem ziepju burbuls,
Tā kā zilgans gaisa pūslīts,
Pasprucis no mazām rokām,
Un ar plati plestu muti
Bērniņi tam pakaļ skatās,
Tā es pakaļ noskatījos,
Kā viņš skrej uz debess tālēm,
Un es palieku še viens.
* * *
Un kad tomēr vienu reizi
Skrējējam es skriešu līdzi -?
* * *