RAINIS

DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS

ROMĀNS DZEJOĻOS

                                                                        Kad saule ņem uz sevi visas bēdas -

SUDRABOTA GAISMA

MANA DZIMTENES GADA FATAMORGĀNA 

NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS

IV BURTNĪCA

                                                        Jums, sievietēm -

Jūs dzimtenei un dzīvei simbols esat,
Jūs visu lietu skaistā pamatskaņa,
Jūs mazās rokās pasauls loku nesat.

No jūsu laipnās sirds nāks rīta zvaņa,
No tās man tumsā zaigoja jau brīnums,
Ko dzīvē tik spēj izteikt mana maņa.

No jūsmas kusīs netice un smīnums,
Nāks ziedons, dailē pārvaldošā mīla,
Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums.

Mums priekā lielā nākamības ķīla.

Kad laipnas rokas priekam atver durvis -

Mans gads bij prieks, - ir pagājis mans gads,
Bet mūžam vēl
Tas acu priekšā mirdzēs man kā vads -

Fatamorgāna.

*  *  *

Kad prieka ceres - atkal sāk visas zust,
Kad durvīs dūrēm - cīņas no jauna klaudz,
- Tu dzenies raibu taurenīšu:
Saki, kas pats esi? - Arī tauriņš.

Starp divām briesmām - vecām un jaunajām,
Ak, ļaujat mirkli - skaistumā aizmirsties!
Pēc lietus sudrabota gaisma
Mākoņu vidū met varavīksnu.

*  *  *

*  *  *

Neviena mikla nava minēta,
Neviena plaisma nava aizbērta,
Neviena vaina nava dziedēta, - -
Viss vecais smagums velk ar visām šausmām,

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Viss saulē bālis, lietū aizskalots,
Bez tevis, laika paša noskaidrots,
Tu pats tai plūsmā tekus ierindots
Ar radītām un justām jaunām jausmām.

*  *  *

Kā bij? Kā bij? - Nu atzīsti?
Ko dzīvoji? Ko mīlēji?
No bijušā ko mantoji?

Vai sapnis nes? Tas maig' un stiprais gaiss!
Es dzimtenē un bērns!
Viss dzenošs ziedons, viss ir topošais!

Addio bella!

Kad saule ņem uz sevi visas bēdas -

*  *  *

Tad visas puķes -

Tad visas puķes pēkšņi ziedēt laužas,
Tad karstās ilgās jūt tās nakti tvīkstam,
Bet dien' tās aizraudamās saulē aužas.

Jau visus zarus redz no krāsām līkstam,
Bez lapām ķirši, bet jau puķu balti,
Un kailos krūmos ziedi steidz: «Vai drīkstam?»

Neviens vairs nebēdā: «Vai nebūs salti?»
Zaļbalts un zils, un dzeltens drūsmā virgo,
Ij ūdens zied, un samts klāj katru palti.

Pār visu spilgti zila debess mirgo.

*  *  *

*  *  *

Viss zaļš un balts -

Viss zaļš un balts, un rožains viz pa leju;
Kā saldā apjukumā ziedi zvīgo,
Un koki rotā, kad pa taku eju;

Pa ziedu smaršas dūmiem bites līgo -
Caur ķekarspraugām redzu: ļaudis staigā, -
Tiem pāri plaukstot, smaidot vītnes stīgo;

Sedz ziedu bārkstis ļaudīm grumbas vaigā, -
Vai tās jau laimes noglaudītas būtu?
Tie iet kā saules bērni siltā zaigā -

Un es - ka gaiss še dzestrāks - nesajūtu.

*  *  *

*  *  *

Tad atzied nakts -

Tad atzied nakts. Viss daiļāks kļūs ik rītu.
Ar ziņu acis neveru es vaļā,
Lai saldās gaidas ilgāk izbaudītu.

Man senā izsūdzētā šaurā daļā
Plūst liegais ziedu gaiss, un šaures plaismo
Un briestot dvēsli pleš un sirdi vaļā.

Vai rītos stars vai naktīs smaršas baismo?
No stariem debess tumšais kristāls spilgo,
Sārts, dzeltāns, rožains, zaļgans spožums gaismo,

Un rožu ausmā ceres zvaigzne zilgo.

*  *  *

*  *  *

Ar zelta saules stariem -

Ar zelta saules stariem ietverts esmu,
Ar baltiem sapņiem, sārtām mākoņēnām,
Ar maigi zaļu lapu smaršas dvesmu.

Es siltu mīlas elpu sūcu lēnām,
Kūst lēnām manas dvēsles kalnu sniegi,
Un smagās dvašas kļūst par zili rēnām.

Kā tīmeklīšu zaļi zīda diegi
Uz saules zemi aizvelk, skaistin skaistu,
Un saule klēpī auklē mani liegi -

Te jaunais mūža miers, kas neizgaistu.

*  *  *

*  *  *

Stāv saules gozī -

Stāv saules gozī slēģi pusē vērti,
Caur plaisām gaišums lēnā zeltā viešas.
Ij visi kakti pilni zelta bērti.

Top mīkstas robežas, kas bij tik ciešas;
Kas asi sadūrās, tas satiek slaidi,
Un viļņo līnijas, nupat vēl tiešas.

Tā maigā saskaņa, ko sen tu gaidi,
Tā tevi apskauj ar šo saules mirkli,
Mēs peldam turp, kur sapņu vieglie klaidi,

Nāk laime - vedēja ar zelta irkli.

*  *  *

Jūs mani saņēmāt ar jūsmu kvēli.
Kā lielais ziedonis, -
Lai ziedat mūžīgi jūs skaisti, cēli!

*  *  *

Nu viss, nu viss vēl vērtīsies mums labā -
Un klēpī dzimtene
Ij mums, ij sevim atjaunotni glabā.

Sirds, saki manim, vai šis ir jau prieks?
Tik svešāds tāds, -
Kas viņu pazīst, tas gan savādnieks.

*  *  *

*  *  *

Mans sirdsprieks smejas
Ēnā pie avota -
Zaļzaļa zāle
Zem tumša vītola -

Zem tumša vītola
Baltbaltas rokas,
Zeltmatu pīnas
Pa zāli lokās.

*  *  *

*  *  *

Tev smejas acis,
Tev smejas mute
Tik saldi kairas,
Tik ilgu pilnas!

Es skūpstu acis,
Tās nopietnas top,
Es skūpstu muti,
Tā nesmej vairs.

Vai, vai, ko daru?
Ak, smejies atkal -
Tik saldi kaira,
Tik ilgu pilna!
Ak, smejies atkal!

*  *  *

*  *  *

Kad smejies tu, -
Tad strautiņš čalodams tek zaļās pļavās,
Pa sauli dzenas tauriņi un bites,
Un bērza pavēnī ir salda dusa.

Kad smejies tu, -
Tad vasar' rokas rokā bērni rotā,
Un lēkā cepures un zelta bizes,
Un kliedzot piepeši viss pulciņš izklīst.

Kad smejies tu, -
Tad ziemu vecis siltā kaktā sēd
Un, rokām staigādams pa kokles stīgām,
Dzird strautiņu un bērnus un redz tevi.

*  *  *

*  *  *

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaršu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl -
Es mīlu tevi.

*  *  *

Mēs mūža argonauti -

Nu izplet spārnus! Iesim jaunā laidā!
Lai spārni spīd
Mums - saulē, ziedonī smaidā!

*  *  *

Tu man esi sirds actiņa,
Dvēselītes vējlodziņš:
Es caur tevi smiedamies
Aplūkoju ārpasauli.

*

Smiedamies?

*  *  *

*  *  *

Viena ir mums dvēselīte
Uz diviem sadalīta.
Sargā nu tu savu pusi,
Lai tā mana neraudātu:
Sāpēs tava, raudās mana,
Aizies abas -neziņā.

*

Liepa lapas nolaidusi -

*

Mums viena laba ziņa
Un klusa paļauja -

*

Un atmiņa.

*  *  *

*  *  *

Aiz to mežu, aiz to kalnu
Nakti slepus uguns kuras-
Nakti slepus uguns kuras:
Sarkanstari, dzeltenliesmas -

Apklust meži, apklust kalni,
Kad tas uguns slepus kuras, -
Kad tas uguns slepus kuras,
Ko neviens nekad nau kūris.

*  *  *

*  *  *

Sārti vakardebeši,
Kad tu acis slēdzi, -
Sārti vēl, kad acis atvēri,
Vieglu roku pār tām pārlaidi,
Kā tu modā mēdzi.

Sārti lai ir debeši
Nu uz rīta pusi,
Lai tev aiztek nejausti
Nakts un viņas likteņi,
Kamēr saldi dusi.

*  *  *

Rīts

Ik rīt', ik - rīt'
Tavi zelta mati man pāri krīt
Kā veldzošs ūdens kritums.

Ik rīt', ik rīt'
Tavā dvēslē, kas matu smaršā mīt,
Top jauns mans dzīves ritums.

*  *  *

Vakars

Ik vakar' - vakar'
Man pāri liets
Tavu matu zelta saules riets.

Ik vakar' - vakar'
Tas zelta siets
Zīlē man to, kas vēl neuziets.

*  *  *

Melns krauklis, balta kaiva

Kur nesniedz ne bura, ne laiva,
Skrien, viena vēja dzīti:
Melns krauklis, balta kaiva.

Kur nogrimis ij bura, ij laiva,
Skries kopā vēl visam par spīti:
Melns krauklis, balta kaiva.

*  *  *

Kā jūrā vērsimies uz trīssimts gadiem:
Kas bij un ir, un būs,
Mēs tos kā zivis ķersim zelta bradiem.

Es vēlreiz senos sapņus sapņoju,
Kā viņās dienās,
Es seno zvaigžņu mirgas lūkoju.

*  *  *

Ik vakaru zvaigzne nāca
Manā logā lūkoties. -
Kur tā zvaigzne palikusi?

Kur tā zvaigzne palikusi?
Atraudamās mana loga,
Nakti tumšu darīdama,

Nakti tumšu darīdama,
Miegu tukšu darīdama,
Sapņiem pārraudama saiti.

*  *  *

Viena zvaigzne
Lēni viena zvaigzne iet
Garām manu logu rūti, -
Liecos gultā, pieliecos,
Lai vēl ilgāk saredzētu
Lai vēl ilgāk saredzētu -
Zvaigzne mana, aizgājēja.

*

Mana aizgājēja -

*  *  *

Divas zvaigznes

Divas zvaigznes mākoņos
Mirgo viena otrai pretī,
Aiziet mūžu debess tuksnešos,
Nez vai tiksies gadu tūkstošos -
Ko tad tukšā lūkojos
Zvaigznēm pretī?

*  *  *

*  *  *

Kad gausa nakts un zvaigznes garām iet,
Mans kakts top gaišs no viņu laipnām acīm,
Es domāju uz tevi.

*

Kad mēness aug un pilst, top zaļš un zelts
Un atkal dilst, un sēri vērš man vaigu,
Es domāju uz tevi.

*

Kad agrumā aiz loga rūts kāpj kalnā saule,
Uz krūts man pirmam uzmet siltu staru,
Es domāju uz tevi.

*

Kad dienu slēģi slēgti ciet,
Ne zvaigznes iet, ne mēness un ne saule
Es domāju uz tevi.

*  *  *

*  *  *

Visu nakti gaidot zvaigznes staigā
Augšā debesslaukā, trīsot salā.
Mēness, slepu vaidot, vaska vaigā
Ir pa zemi nomeklējies galu galā.

Mēness lampu dzēš un dusēt iet;
Zvaigznes, iekritušām acīm, arī riet,
Atstāj mani vienu:
Gaidīt, meklēties i nakt', i visu dienu.

*  *  *

*  *  *

Triju kārtu miglas jostas
Kalnu starpu pāri stieptas -
Zila zīda jostas bija,
Sudraboti kalnu gali.

Pa to zila zīda jostu
Kalni zvaigznes ritināja,
Zaļu putu ezerā
Mērcēdami, mazgādami.

Kuru zvaigzni nomazgāja,
Tā izlēca kratoties -
Viens pasvieda rīta zvaigznes,
Otris laida vakarenes.

*  *  *

Pār mani nolīst jaunu zvaigžņu lieti
Kā zied' un smaidi,
Kas ziemā plaukst un zeļ kā jauni dziedi.

*  *  *

Tie jauno dienu spožumu man ņēma, -
Caur jums
Nu liktens vēlu atvizmu man lēma.

*

Sauldirbītes, zildrīksnītes -

*

Zaiguliņas, vējspilviņas,
Baltas bērza bārbaliņas -

*  *  *

*  *  *

Es skaistu sapņu tā kā laivas līgots,
Tā laiva dziedot iet:
Viss krasts un līdz mans prāts kā stīgām stīgots.

*

Cik daudz ir klusas mīlas, daiļu jūtu
Tais tālās nomalēs -
Es turpu sveicienus un sirdi sūtu.

*

Tais skaistās pilsētās, tais skaistos ļaudīs
Sirds paglābsies,
Tur maigā mīlā mūža mieru baudīs.

*  *  *

*  *  *

Visi ziedi treju smaršu,
četru bija dzeltānie:
Saldes smaršas, līksmes smaršas,
Neizteiktas mīlas smaršas, -
Ceturtā smarša bija:
Jaunu dienu pavasara.

*

Es laimīgs redzējis: daiļš brīnums plaucis -
Mazs saules bērns!
Skats vien jau visus mākoņus man traucis.

*

Solveidziņa.

*  *  *

*  *  *

Lēns, parets sniedziņš snieg:
«Vai drīkstu nākt?»
Kluss, sīciņš meitenīts kaunīgs stāv:
«Vai netraucēju?»

«Uz tukšiem laukiem nolaisties,
Pār sausām puķēm pārklāties
Ar siltu paladziņu!»

«Tik tavas acis paskatīt,
Tik mīļu vārdu pasacīt
Tēvs, māte man tev lika.»

Nāc, mīļo draudziņ, nāc!

*  *  *

*  *  *

Austriņa sārtā,
Rīta meita -
No naktīm nācējs,
Uz naktīm gājējs,
Tas augšup skatās
Ilgās uz tevi.

*  *  *

Neredzētai meitenītei

Tu ar mīļiem vārdiem
Sen man sirdi dedz, -
Rādies jel, lai acis
Tavu vaigu redz!

«Lakstīgala kaunas,
Ka to dziedot redz,
Viņa dzied visskaistāk,
Kad to tumsa sedz.»

*  *  *

*  *  *

Savādā meitene,
Svešādā meitene:
Sārtbalta balva,
Ašaši skatieni.

Pirms mīļa vārda
Piepeši pazudi:
Zeltsprogu gredzeni
Noskanēja pūlī.

*

Tu, svešā meitene, tu, savādā,
Kas kādu reizi saukusies par Gunu,
Tu, lepnā spītē nepazīstamā -
Es tomēr pazītu to liesmu runu,
Un es tās acis atminētu vēl,
Kas man no tālienes kā kvēlin kvēl.

*  *  *

*  *  *

G. Tik balti skalotus akmeņus
Man sirdī atstāja. -

Smilga.

Kā sader ērkšķu zars
Ar liepu lapu?

Un, lai tev dvēsele mūžam ilgās slāps
To, ko tu mīli, -
To tava straujā ticība tev glābs.

*  *  *

*  *  *

Taurenīt, manu zelta taurenīt,
Tāda kā tu
Tik saules un ziedu smaršā lai mīt!

Es ziedu krūmiņu gribu tev iedēstīt,
Sēsties tur tu:
Ik rīt' no smaršas putekļiem iebaudīt!

Meties uz roku man spārniņus paplātīt,
Mans prieciņš tu!
Es sargāšos krāsas no spārniņiem nobirkstīt.

Taurenītei.

*  *  *

*  *  *

Viļņi veļas šļakstīdami,
Baltas putas mētādami; -
Baltu putu gabaliņš
Tālu gaisu aizlaidās,
Tālu gaisu aizlaidās
Par to jūras gaigaliņu.

Ik nu jūra putojas,
Ik gaigala rotājas, -
Ik es tevī noraugos:
Tu tā jūras gaigaliņa.

Gaigaliņai.

*  *  *

*  *  *

No tevis staro zelta prieks -
Kamēr tu mīli,
Nekad tev sirdī nekritīs.

*

Esmeralda.

*

Kā jauna diena dzidru gaismu laista!
Viss aizdzidro, -
Ak, mana debess, cik tu nesi skaista!

*

No visām skaistām lietām manim tīk
Spilks stikla trauks,
Svaigs ūdens, dzidris tā kā tu, man tīk.

*  *  *

*  *  *

L. Priekš dzīves esmu tik pasaka,
Ko mazajiem bērniņiem stāsta. -

Cik slaiks tavs kakliņš, cilā staltu ziedu,
Kā astras kāts!
- «Ak, nemin astru! tā nes rudens ģiedu!»

Man krūtīs tūkstots dvēselītes mita
Kā saules tauriņi,
Nu visi aizlaidušies cits pēc cita.
Pie tevis,

*  *  *

*  *  *

Tev acis, pilnas aizrautības liesmu,
Kā zvaigznes deg.
Tev ausis klausās sfēru lielo dziesmu.

*

E. K. - Ar zvaigznēm saskatās
Avota dziļā acs -

*

E. K. - Iekš miesu trauka sienām
Ieslēgts ir saules spēks -

*

E. K. - Tu, sauli sveicot, atveries kā zieds.

*  *  *

*  *  *

Neņem neko par ķīlu,
Šīs rozes tik lai atgādina tev,
Ka tevi mīlu.

*

Skaidriņa.

*

Neviena diena lai tev nava drūma,
Lai zelta saule spīd,
Tu zālē sēd' zem smaršas ziedu krūma.

*

Man ziedu plīvurs ilgu vizbulēm,
Un tev?
Man vara kreklis zelta piedurknēm.

*  *  *

*  *  *

Kuplu ziedu sprogu galvu
Ceriņš cilā smiedamies, -
Visi brīnās skaistā skata,
Un es tevis, - tu tas ceriņš.

*

Vējš ziedu pārslas kaisot tāļi nesa -
Pūt, ziedu vējš!
Lai dailes jausmiņu ij tālēs dvesa!

*

Zils debess, puķēs zied un krāsas kvēlo,
Tu klusi pats:
Tev acis visu spoguļo un tēlo.

*  *  *

*  *  *

Laime man labu grib:
Tavas acis man zib;
Laime man labu vēl: -
Tava sirds manim kvēl.

*

Par mīlas zīmi ziediem būt!
Kas ziedu sev pie krūtīm sprauž
Un naidu jūt, -
Tas mīlas solījumu lauž.

*  *  *

*  *  *

Nāc še, man saulesgaiša zaļa gulta!
Še dusēt prieks,
Kur nesniedz spilgto staru asā bulta.

*

Zili ziedi klusi zada,
Pieliecies, paklausies.

*

Puķēm daudzi mīļi vārdi,
Zālēm daudzi noslēpumi -

*  *  *

*  *  *

Ved vakars gulēt visus bērniņus,
Ver cieti puķēm acu vāciņus, -
Nāc, draudziņ, laiks:
Es tevim skūpstiem slēgšu plakstiņus.

*

Tu acis pacelsi
Uz mēnesi:
Kā toreiz bija?

Mūs abus vienoja
Tava matiņa
Zelta dzija.

*  *  *

*  *  *

Viesi, viesi, viesuli,
Tava diena:
Sērstu gāja saulīte
Aiz jūru jūrām,
Aiz jūru jūrām,
Kad vēl pārnāks?
Vēja meitas viegliņas,
Labas lēkāt.
Kuls tevi saulīte,
Kā tad lēksi!

*  *  *

*  *  *

Nekas nau sapņains
Un blāvs:
Pilnais stāvs -
Un sārtais svaigums,
Rokas tevi tver;
Tu, stiprais maigums,
Lūpas tevi dzer;
Tu, siltais zaigums, -
Rīts manim ver
Sarkanas durvis.

*  *  *

*  *  *

Mūžam meklēju es steigdams
Pasauls laukā patiesību, -
Un nu, lūk:
Patiesība tavās acīs!

*

Tava nesta puķu pušķa
Ik pa dienu ziediņš zied;
Nu ir visi ziedējuši,
Nu nāc pati tu, kas nesit

*  *  *

*  *  *

Kur, meitiņ, ņēmi
Gaišo vārdu?
Tev acis zvaigznes,
Pats tu saule!»

Vai debess augstē
Kā ziedu šķini?
Vai dvēslē smēli
Kā dzīvūdeni?

*

No tava vārda
Gribu dzīvot
Šo saules mūžu
Līdz citām zvaigznēm.

*  *  *

I

Daiļš lilju ziediņš pašu ziemas vidu,
No mīļām rokām izlolots, jau plaukst;
Ap viņu mīlas jūtas laižas lidu.

Jau bites dūc un lapu kuplums čaukst,
Un dārzi aug: man pilna vasara.
Kad citam ziema, - saule ver man durvis.

Kā viss tas nāk no viena ziediņa?
Jā, zinat: mīlas ziediņš, tas ir burvis.

*  *  *

II

Uz mana galda smaršīgs brīnums zied -
Kaut apkārt tukšs ir lauks un koki kaili,
Viss ziemas salā aizmidzis un miris,
Uz mana galda smaršīgs brīnums zied.

No viņa sajūsmība izstaro
Kā mūžīgs pavasars, ko nesniedz ziema,,
Kad viss ir apkārt. tukšs un koki kaili,
Un kailas sirdis salā drebinājas -

Kopš sen, no tavām laipnām rokām celts,
Uz mana galdā smaršīgs brīnums zied,
Kā tava sirds.

III

Es vienos ziedos vadu visu gadu:
Tāds mīlas spēks,
Ko tikai dzijās latvju sirdis radu.

*  *  *

Paugurīts saulē

Paugurīts sēdināts
Siltā saulītē.
Paugurīts nosprausts
Dzeltenām pienītēm:
Zaļi zīda svārki
Zeltītām bārkstīm.

Atgāzies saulītē,
Paugurīts smej.

*  *  *

Mans saldais slogs,
Es nesu visu skaistumpilnību
Kā sarkanzelta vīniem apvīts žogs.

Brīnišķīgās acis

Šīs brīnišķīgās acis: vieni stari!
Nekā es neredzu aiz viņām cita -
Zils siltas mīlas vilnis plūst ar vari.

Kāds spēks tais meitenītes acis mita!
Tas spēja ledu lauzt ar vienu smaidu,
Ka dzīvais avots dvēslē atkal rita.

Viens niecīgs acumirklīts, - ak, es gaidu,
Kad vēl tās acis caurstaros man sirdi,
Lai gaišs un silts es ietu uz to klaidu.

Es gaidu tevis, actiņ, vai tu dzirdi?

*  *  *

Zīle vainadziņā

Vai tevi mīlu? pirmoreiz tu jautā -
Kā manim sirdī atsitās tas baigi:
To mīlu glabāju kā zīda autā.

Es redzu, sarkuši tev pier' un vaigi -
Man šķita: zini tu; tik gaiši zini;
Ka vēries zieds nu smaršo saldi svaigi!

Tu smaršu sūci, sārto ziedu šķini -
Bet šaubies! Ak, - un tu vai mani mīli? -
Kā puķi manu- mīlu matos pini,

Kā zīļu vainadziņā spožu zīli -

*  *  *

Dvēsles akas zelta vāki

Es pirmās redzu acis: smagi plaksti!
Sedz zelta vāki dziļo dvēsles aku,
Bet vaigos maigi daiļi mīlas raksti.

Pa tavu zelta matu saules taku
Slīd pati laime; viņas vieglie glaudi
Tev acis skar: tās sapņo. - Ko es saku?

Vai savu skaistumu jel pati jaudi?
Tavs stāvs tik slaiks! tā staro siltais maigums!
Pret zilām acīm skropstu melnie audi!

Kad skaušu tevi, tu, mans tālais zaigums?

*  *  *

Dzīves pūra sēkliņas

Kā milzu kapu kopās nakti skatos
Tais jūras malas melno priežu kāpās,
Kas sakrautas kā veļu kvieši statos.

Te dega liesmas: dzisušās nu lāpās
Ne dūmi nekūp vairs; nedz pērkons graujas;
Še nāvīgs grauzējs tārps reiz pāri rāpās.

Mēs ejam vieni, sirds ar sirdi skaujas:
Mēs divas sēkliņas no dzīves pūra,
Kas tumsā izsētas no nāves saujas, -

Mums līdzās miegā rāmi elpo jūra.

*  *  *

Raisītas sprādzes

Es siltā saulītē tev guļu taisu;.
Zem sāniem spilventiņš no zīda zieda;
Es visas raizes tev kā sprādzes raisu;

To domu vaiņagu, kas galvu spieda,
Tev viegli noņemu; es domas šķiru,
Pats izcietis nu nebūs tām: vairs bieda.

Tev pāri kaisu baltu ziedu biru
No ābeles, kas saldās smaršās gura;
Un svaigā sula dod tev spēka. dziru.

Un manas rokas visur tevi tura.

*  *  *

*  *  *

Skaidri dzidra saules gaisma,
Nopietnas un klusas krāsas:

Tumši zaļš un brūns, un pelēks -
Visam pāri spilgtā tālē -

Dziļi zili melna debess,
Melna debess -

*

Olivia.

*  *  *

Man sirdi jaunu tura tikai sāpes;
Kad nesāpētu vairs,
Tad dzistu ilgas, žūtu mīlas slāpes.

Tu, ķiršu kauliņ, zemē, - dzirdi:
Lai cik tu cietām bruņām bruņojies,
Tev lauzīs sirdi.

Nāras smiekli

Pāri upei smiekli skan,
Sīka skaidra sudrabiņa,
Slēpdamies,
Slaiku niedru izskriedami.

Kad es tevi klausu, skatu:
Slaika, viegla kairi skaista;
Tad man skan
Nāras smiekli pāri upi.

*  *  *

*  *  *

Lūk, saulei tad tik spējam skatīt acis,
Kad viņa dziest,
Un kā man tavu žilbumu būs ciest?

*

Sen saule aizgājusi, zvaigznes baidās:
Vai laukā nākt? -
Ko brīnies, ka no tevis sirds tā svaidās?

*

Kā dienas tvīkst! Kā garo nakšu maigums!
Un, ak, kā man
Ar saldām jūtām dvēsli pilda zaigums.

*  *  *

*  *  *

Es zinu tik vien teikt: cik ziedi skaisti!
Un, ak, cik tu!
Un tikai vēlēties: ak, neizgaisti!

*

Pašos jūras plīsumos -

*

Amo i tuoi flutti enormi e tuoi ruggiti.

*  *  *

Neskatāmais brīnums

Es skatos tavā skaistumā: kāds brīnums!
No drusku asins austs un drusku dvašas -
Bet visu sirdi zeltī man ar laimi!

Bet aiz tā skaistā brīnuma, kas skatāms,
Cits izaug brīnums, neskatāms un straujš,
Tas dvēsli projām rauj - - ak, turi mani!
Šais daiļās rokās turi mani, turi
Pie siltās krūts!

*  *  *

Zelta goda vārti

Tev rudens savus vēlos ziedus kaisis,
Tev astras sarks,
Tev zelta goda vārtus birzes taisīs,
Ej, skaistā, ej -
Un, kad tur viņas bēdas miglā gaisīs,
Tad atkal nāc.

*  *  *

Sirds atmoda

Mana sirds tik atmodās
Nakti, kad bij acis cieti,
Mēmi smagā miegā sieti,
Kad bij visi locekļi,

Mana sirds tik atmodās,
Lai no sāpēm atkal stingtu.
Visas asins dzīslās rinktu -
Ak, kur esi? kur tu esi?

*

Ne balta vārda nesaka, ne melna -

*

Kā saucēji ikviens no sava krasta
Mēs saucamies -
Tam starpu ūdenim nav laipa rasta.

*

Ej vien no manis prom, kā laiviņa
Ar steigu bēg
No nogrimstoša jūras tvaikoņa.

*  *  *

*  *  *

Tu, skaistā, dziļām brūcēm sirdi skari,
Nu nāc un skat':
Vai tu to skūpstiem atkal dziedēt vari?

*

Tās spulgās acis, brūnās matu cirtas!
Ak, mana ģīmetne
Tās redz, ne es! No manis tās ir šķirtas.

*

Kur tu esi? Vai es zinu?
Laukā tavās pēdās minu,
Lai pie tevis mani vestu.

*  *  *

*  *  *

Tur skaidra, tumši zila debess mirgo,
Šalc melna ciprese,
Pret zaļu sārti ziedi, - kurš tur sirgo?

*  *  *

Tur skaidra, tumši zila debess mirgo,
Tur ļaudis maigi iet,
No siltas saules zelta migla birgo.

*  *  *

Tu gaišmatenes neienācies baltums,
Kas tevis nepazīst?
Tev ēnas sirds, tev marmortēla saltums.

*  *  *

Mīlas ilgums

Mīla, tā ir smarša,
Ilgi tā matos turas -
Vai veselu dienu.

Mīla, tā ir salde,
Ilgi tā lūpās turas -
Vai veselu stundu.

Mīla, tā ir silte,
Ilgi tā pirkstos turas -
Vai veselu mirkli.

Mīla, tā ir ģifts,
Ilgi tā sirdī turas
Veselu mūžu.

*  *  *

Visa devēja

Bet, kad es mirtu -
Tad dvēsles dziļumos tu satrūktos,
Tad savu dzīvi rautu gabalos,
Tad dotu visu, lai es atgrieztos, -
Jā, kad es mirtu.

Bet, kamēr es vēl še un dzīvot laužos,
Pēc mazā pirkstiņa no tevis gaužos,
Kas dzīvi dotu, - nē, tik sapņos aužos:
Nē, nē - tu visu dod,
Tik -
Kad es mirtu.

*  *  *

Naža asmens

Ir naža asmens nolikts augšupēdu -
Nu griežas dieviņš, nesdams baltu dienu,
Nu visas ilgas, laba vēlējumi,
Nu domu ēnas, kas pie tevis iet,
Kā dzeltas atlec,
No tevis dzeltas atlec atpakaļ
Un raudot pārnāk,
Ar asiņotiem pirkstiem sūdzoties.

Ak, nedusmo, tu, maigais acu zilums,
Jo debesu, ne tērauda, tu esi.

*

Ij tevim nava sveša varas jūsma,
Tu maigais bērns?
Kas liks, lai pārstāj reiz tā asins plūsma?

*  *  *

Spožas zvaigznītes

Pusē vērto acu priekšā:
Spožas zvaigznītes man staigā,
Uzšūtas uz zilas segas,
Nolaižas un atkal ceļas.

*  *  *

No viena viegla vārda nāk viss smagums.

Auksta migla, un vakars tumsi,
Drebuļi allaž pārskrien pār kauliem.
Tur jau uz ielām sāk uguņus aizdegt,
Un gaišāks atspīd ap pilsētu sniegs.
Kas tev daļas?
Ko atpakaļ skaties?

Dziestoša uguns

Bet kad nu tomēr viss tik ilūzija?
Tik skaista iedoma, no ilgām celta?
Un visi ceres ziedi tukši bija -?

Es gadiem cīties, ziņa manim smelta
No senas vāts, kas sirdī dziļi durta, -
Tā bij man bruņa, - kad nu bruņa šķelta?

Man bailes padomāt. Kad uguns kurta
No dvēsles kvēlēm un kad - viss nu dzistu?
Kad pēkšņi grimtu pils, kas augšup burta?

Vai es to izciestu? Kad priekškars kristu? -

*  *  *

Saules ķērējs

Bij pulkstens četri rītā, agrā ziemā, -
Vēl negulējis, loga slēģus vēru:
Bāls mēness- istabā man nāca ciemā.

Es auksto, caurspīdīgo gaisu dzēru,
Lai vēsinātu sird' un karstās krūtis,
Jo pārāk droši es pēc saules ķēru -

Nu mēness tālē manas ceļa jūtis:
Es nerodu to mīlu jaunadari,
Tik atmiņā spīd saulesloga rūtis.

Un priekšā ceļas bāli sniega gari.

*  *  *

Ja nenāc tu

Ja nenāc tu, tad paliek manim pāri
Mazs gadu skaits tik vien; kā es lai varu
Ar tiem vairs apart plašo pasauls āri?

Ja nenāc tu, tad velti kopu garu,
Uz lielo darbu sevi gatavodams,
Jo darbs līdz šim man bij tik sakrāt sparu.

Ja nenāc tu, tad izdevies es dodams,
Tad spēks ir šķiests, ko tu vēl vērstu dabā;
Tad dzīvē dzīves atjaunums nau rodams.

Un tad būs ilgi nāve dzīves vietā.

*

Lelde.

*  *  *

Dzelons sirdī

Kā smagums krūtīs velk, kā sirds man svaidās!
Nekā man nau, ko es lai tevim slēpju?
Es nepanesu vairs tās veltās gaidas!

Bet kad no tavu daudzo ziedu slēpju
Viens ziediņš tev no rokām pēkšņi kritīs?
Kad rausies mākoņkumeļš, melnu krēpju?

Drīz maniem laika griežiem stunda sitīs -
Nekad jau liktenim man neizdabāt -
Bet varbūt tev - kluss dzelons sirdī mitīs?

Jo varbūt tev bij dots šo dzīvi glabāt?

*

Lelde, Lelde!

*  *  *

Veļu bite

Nakts vidū dzeguze man balsi sauca,
Drīz tuv', drīz tālu, vienmēr: «Kur tu? Kur tu?»
Man tā vēl gulēt gribējās, tā trauca.

Man jāatjauno spēks, lai nepagurtu;
Lai laikā augšā celtu rīta zvani;
Lai jaunai dzīvei jaunu liesmu kurtu.

Tu, laimes putniņ, vai jau aizsauc mani?
Man tā vēl dzīvot gribējās un mīlēt.
Vai, veļu bitīt, tu jau klusi zani?

Vai to jau, kas aiz sliekšņa, būs man zīlēt?

*  *  *

Tā žēlā, žēlā dvēsle peld uz krastu;
Te piepešs vējš
To selgā dzen, lai mirtu vai lai rastu:

*  *  *

Še atkal staigāju kā nomaldījies
Pa tīreļiem;
Ceļš zudis, kas bij sīkā stīgā vijies.

*

Es mīlai ticēju, ne ienaidībai, -
Tas bij mans grēks.
Par to jūs dodat mani iznīcībai.

*

Tur kalnos balti mākoņi iet aizķerdamies
Un kavēdamies,
Un ziedu leju smaršām rotādamies -

*

Olivia -

Tu vuoi ch'io rinovelli
Disperato dolor che il cor mi preme?

*  *  *

Atkal cīņa

Tu velti reibsti atmiņās un dailē,
Tā nesedz acis skaistām plivursegām:
Caur tām gars skaidrāk skatās dzīves kailē,
Un sūrāk iesūrst sirds no apziņdegām.

Lūk, brīve zūd, kas rada jaunu valsti.,
Lej atkal asnīs cilvēcei par kaunu,
Top grēkos celti veckārtības balsti.

Tev atkal cīņā iet pret veco ļaunu,
Tev spēk' un garu daile darīs jaunu.

*  *  *

*  *  *

Es mīlēju jūs visus līdzi silti,
Un alga man no jums -
Bij ļaunas valodas un sīki vilti.

*

Cik jūsu dvēsles, ak, ir nabadzīgas!
Ne saulē viņas kvēl,
Ne citu jūtām līdz trīs viņu stīgas.

*

Kaut es jūs sildīt spētu savām kvēlēm
Un stīgot jūs,
Lai sauli teiktu mēs ar tūkstots mēlēm.

*

I jaunie jūs, cik vecas jūsu domas!
Kad laiks man dos
Tos, kas ies izvest nākamības lomas?

***

*  *  *

Kas paliek mums no visiem svētkiem pāri?
- Uz svārkiem putekļi.
Mēs ejam atkal prom kā agrāk bāri.

*

Ne pārvērš svētku brīnums ikdienību,
Bet pārsauļo,
Un saule lēni plaucē nākamību.

*  *  *

Acu degums

Kad es pārnāca,
Ko es panāca:
Simt tūkstots acu spožumu.

Kad es aiziešu,
Ko es atstāšu?
Vienu savu acu degumu.

*  *  *

*  *  *

Es mājās pārnācis pirms sava laika,
Kā balodis,
Vēl zem prāti kūp no asins tvaika.

*

Cik nu tu asiņaina, mana tauta;
Man nepazīt!
Tu netiec ārā vairs, kā karā rauta.

Es redzu, mirst man tēvija un tauta,
Nau gribas dzīvot:
Ij mana dvēsle līdzi tām tiek rauta.

*

Ne tauta man, ne mīla jauna tapa,
Kā es bez tām?
No liepas griezdamās krīt rudens lapa.

*

Ij jūs, es zinu, visas mirt man ļausat, -
Kad darīts būs,
Jūs simtu simtām puķes kapā krausat.

*  *  *

Trijsimt gadi

Tad palikt lēnam, vecam, beigās mirt,
Ne īsus simtu gadus nesasniedzot -
Tāds ļaužu liktens, ilgu mūžu liedzot.

Es negribu!
Man nedrīkst trijsimt gadu nepiešķirt!

*  *  *

Nekas, nekur, nekad.

Kas ies tik tāli manim līdz,
Ka atpakaļ vairs nevar rast?
Nekas.

Kur ir tik tālas vietas gals,
Ka tālāka vairs nau kur rast?
Nekur.

Kad spēki stāsies sirdi dzīt?
Kad dusu sevim spēs tā rast?
Nekad.

*

Faihilla.
Mēness meitiņa! Mēness meitiņa!

*  *  *

*  *  *

Dvēsle, dvēsle,
Ko elso tu tā?
Vai asaras tev
Lai pasaules top?
Kā spožas zvaigznes.

*

Kad sausos mežus sagrābj uguns degas -

*  *  *

*  *  *

Ūdens kapā jaukts ar gaisu -

*

Es savu kreklu karu vējā zaudēt,
Lai vēji projām nestu sviedru sūri;
Man jāiet atkal, jānes simtu pūri,
Jo lielo graudu ražu nevar zaudēt -

*

Es iešu salstot, bet es iešu smejot,
Kas man ko spēj?
Pa pasauli un sauli es iešu klejot.

*  *  *

Nu atkal visas bēdas jānes pašam -

*  *  *

Zili melni mākoņi
Nosaluši
Gaida atveram
Vakara durvis.
Augu dienu
Lietus spaiņus stiepuši,
Pāri ceļgaliem
Nobrizdamies.

*  *  *

*  *  *

Viens acumirklis vien viss skaistums ira:
Es acis aizveru, -
Kad atveru: viss zūd kā ziedu bira.

*

Vai tev diena nedar' labi?
Izdzēsa tev ceres zvaigznes.
Negul nakti - nakts pār galvu
Bērs tev simtiem jaunu zvaigžņu.

*  *  *

*  *  *

Dienām garām iet man ļaudis,
Naktīm garām iet man zvaigznes,
Dienām naktīm - manas domas.

Cik ir skaisti ļaudis, zvaigznes!
Cik ir laba dzīve: ļaujot
Lūkot kaut tik garāmeju!

*  *  *

Atskaņas

Atskaņas, atskaņas -
Vai tīšām kopā tā sagadās?

Ak, lapu risums,
Ak, liesmu dzisums!
Nu tukšs stāv visums.

Sirds, sirds, ak, sirds,
Vai atskan uz to tev:
Neizmisums?

*  *  *

Faihilla

Nu es uz neveidību eju, zinot -
Še veida nerodu,
Tad došu es jums: pastarziedu šķinot.

*

Iz dziļās dvēsles man
Mūžīgi dzīvais plūst,
Lai mute no sāpēm skan,
Lai apkārt dūst un lūst.

*

Faihilla.

*  *  *

Uz aizsaules malu

H. K. - Zini, ka saules mīla
Ved uz aizsaules malu.

*

Es redzēt gribēju, vai es to spētu -
Būt viens bez jums?
Man šķiet: es tad ij saules neredzētu.

*

Viss, kas man jauks bij dzīvē, ir jau tāli, -
Kas nāks, tas būs
Tik nikni liels kā kalns ar ledus gāli.

*  *  *

Māte un meita

Sāpju māte, smieklu meita
Nāk, rociņas sadevušās:
Māte sita dzijas sāpes,
Labo roku uzsizdama,
Meita viegli pieskarās
Kreisās rokas pirkstiņiem.

No sāpēm sērās pūties!

*  *  *

*  *  *

Cik sūras stundas tomēr, dzestras dienas!
Cik neatlaidīgs baigs!
Tik vien ir mīlas vaigs, kur sirds lai slienas.

*

Ne izmērīt, ne sniegt to sāpju dzīli, -
Kā es lai pildu to?
Sirds nestāj, prasa: mīli, mīli, mīli!

*

Cik stipri nāves elpa pūš, un jaunā,
Un jaunā dzīve, ak, cik vārga, kusla,
Kā sasalusi zālīte, tik trusla!

*  *  *

*  *  *

Tik klusa tava laipnā mīlība,
Ka nemana
Ne tas, ko tava roka noglauda.

*

Kā salda smarša manu vaigu skāra -
Tā tava dvēsle iet
Man garām turp, kur gaismas skaidrā āra.

*

Dorme
Triste la terra -

*  *  *

Sauļojoša mīla

Cik daiļām sievām neizteiktas mīlas!
Ar laimi pasauli tās sauļot spētu,
Kad atraisītu kāds tās liesmu zvīlas!

Pret dziesmu debesi kā melnu sētu
Es skatu priedes, - otrup krusti balo -:
Tās sirdī mieru ceļ man klusiņsvētu!

Kas viņām es, ko nemierviļņi skalo?
Kas šodien šeit un rītu aizplūst gaisā:
Tās laipni visas manas sāpes galo.

Kā mēness spīdu es ij pusnakts baisā.

*  *  *

Starojoša roka

Es visas jūsu jūtas tagad zinu,
Jo viena sirds še guļ uz manas delnas,
Es katru stīgu redzu, vārdā minu:

Lūk, baltas, zilas, sārtas, ak, un melnas!
Kā agrāk bijos to un dziļi skumu,
Ka vainas tīklos liktens likstas pelnās.

Nu redzu: visas aužas līdz uz jumu,
Kas spilgts un silts kā debess, kopā garo,
Un visas pilnu dara dzīves summu.

Es roku slēdzu: rok' un ķermens staro.

*  *  *

Negaistošais laimes sapnis

Man laimes sapnis ir, - tas neizgaistošs;
Kad manis nebūtu, tad viņš vēl būtu;
Es, viņā dzīvodams, pats mūžam kaistošs.

Ko sapņos tēloju sev, ko es jūtu,
Tas dzīvāk tverams nekā manas miesas,
To nākotnei kā atziņu es sūtu.

Tas dzīvs, kaut ilūzija bij no tiesas;
Tas brīnums piedzīvots, kas ir par lielu,
Lai slavās tvertu to, tās būtu liesas:

Ir laime tā, kas vērtīs pasauls vielu.

*  *  *

Mīlas svētība

Ir mīla brīnum brīnišķa -
Nekā, nekā tai nevajga
Un dara visu, visu.

Tā mazam iedod lielumu,
Tā skarbam iedveš maigumu,
Tā augšā paceļ kritušu,
Tā atdzīvin' ij mirušu -
Es kaistu, kas es dzisu.

*

Lai zeme tevi svēti zaļiem ziediem,
Lai saule tevi svētī siltiem glāstiem,
Lai gaisi tēvi svētī saldām smaršām,
Lai diena tevi svētī jauniem darbiem,
Lai tevi svētī nakts, kā mani tu
Ar visām balvām kopā un ar tevi!

*  *  *

Pa nakti pēkšņi sniega padebešos
Man jauna zvaigzne lec:
«Es še! Ko bēdā tu tais saules svešos?!»

Mīļā raksta:

Es kaunos teikt, lai raksti nes to vārdu! - -
Uz tavu sirdi manas ilgas iet,
Lai kur es eju pati -

Es vasar' skraidīju pa ziedu pļavu,
Virs galvas cīruls, vaigā saules glāsti,
Bet dvēsle pilna nesajustām ilgām,
Es visur jutu, redzēju tik tevi.

Tad es šīs ilgas nesapratu vēl -

*  *  *

Mīļā saka:

Ak, valdīties - to sauc par lielu laimi, -
Bet, kad uz tevi deg man visa sirds,
Vai valdīties nau - zaimi?

*

Es gribēt' brīdi tik vismazāko
Pie tevis būt!
Un tad es nestu kaut visgrūtāko.

*

Bez gala mīlu laukus, sauli, tāli, -
Kopš nāci tu,
I lauks, i saul', i tāle - visi bāli.

*  *  *

Divsirdis

Tu savu sirdi manim devi balvā,
Un nu es divsirdis
Kā teiku spēkons, izkalts dievu kalvā.

*

Es divas lielas liesmas nesu krūtīs,
Lai nesadedz:
Es iešu salā turp, kur saule sūtīs.

*

Ir jānāk jaunai tiklai, kuras vara
Lai neliek mirt,
Bet jaunai dzīvei visus stiprus dara.

*  *  *

Mīļā tālumā:

Iet dienas pilnas tava tuvuma -

*

Es vaļā acīm tevī tumsā raugos,
Līdz sapnī aizeju pie tevis būt -

*

Man jādod tevim viss, kas pieder tev,
Tās dvēsles tieksmes, kas viskarstākās -
Ko nedrīkst jaudāt cilvēki un diena,
Tik nakts un tu.

*

Bet mīlas pilnīgs izteicējs ir skūpsts.

*

Neveldzē sirdi sudraba rasa,
Tikai pēc tevis tvīkstot tā prasa.

*  *  *

Laimes jausma

Es skatos tavā ģīmetnē, un jausma,
Par laimi jausma nāk
Kā tāla, iespējama rīta ausma.

*

Aiz melniem kalniem rožu saule laidās:
Zaļš, oranžs, violets
Un zils, un sārts - sirds sapņo ilgās, gaidās.

*

Bezdelīga, zīda spārni,
Ko tu skraidi manu logu?
Ko kairini, ko kaitini
Manu sirdi - līdzi laist?

*  *  *

Jūras celta pasaule

Par sirdi, ko vēl sāpes tura slēgtu,
Kā laimes vēsma trīs, kā silta pūsma,
Kā saules solījums par drīzu lēktu.

Sirds tikai dreb, tik sveša prieka jūsma -
Bet kad nu tomēr tā, kad tomēr būtu? -
Tad pēkšņi virpo fantāziju drūsma:

Jauns, jauns viss! prāts un sirds, un pasauls grūtu!
Un saules gaiši citi prāti zeltu!
Es tavā mīlā bērna laimi gūtu!

Es jaunu pasauli iz jūras celtu!

*  *  *

Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, -
Kad vairs mēs tiksimies?
Pie tevis sirdi es uz mūžiem sienu.

*

Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, -
Vai tu spēj glābt?
Es tavu zilo mieru pārāk cienu.

*

Vēl vienu skūpstu dod un ņem vēl vienu, -
Mēs netiksimies vairs:
Uz nakti eju es un tu uz dienu.

*

Olivia -

*  *  *

*  *  *

Kad saite pušu iet
Un irst, -
Tad nebūs tev to siet,
Bet cirst!

Bet pats no tā kad mirst?
Lai mirst!

*  *  *

Klau! durvīs dūrēm cīņas klaudz,
Tās mani sauc:
Tur klajā laukā telpu daudz, vēl daudz.

Ar troksni priekam durvis aizsit cieti --

*  *  *

Es tagad eju, mana tēvu sēta,
Lai redzētu, vai elpas manim būtu
Bez tevis būt, kaut dziļi sirdī rēta.

Es atkal mājās nākšu, lai vai gūtu
Uz mūžu tevi, vai lai tālēs ietu.
Kurp sen jau garu izlūkos es sūtu.

Kā Arhimeds es gribu cietu vietu,
No kuras pasauli es apkārt veltu,
No kuras izvest spētu lielo lietu.

Tad visiem līdz es jaunā metā zeltu.

*  *  *

*  *  *

Cik dzīve nabaga! cik maz tai laba!
Un, ak, cik maz ir skaista! un vēl cēla!
Jo skopa bijusi mums māte daba.

Tik, skaistum' atgaisma mums žēla, žēla
Ir ļauta vēl, lai dotu laimes ģiedu -
Tā spīd pār mums no maiga sievas tēla.

Ir dota sieviete par zemes ziedu,
Iekš viņas turam visu augst' un svētu,
Iekš viņas nedaiļa un ļauna biedu.

Tā pārstaros ij tukšo pasaus sētu.

*  *  *

*  *  *

Cik manā mūžā laimes pabijušas,
Tās bij no sievietēm; ij sāpes visas,
Cik deva tās, pēc labu atnesušas.

Es ceru, tās man klās ij nāves cisas,
Kad savus kaulus zemei atmetīšu:
Tās piekops skaliņu pēc beigu dzisas.

Es maigās sieviet-rokas noskūpstīšu
Un lūpu sārtumu un matu elpu.,
Un acu smaidu mūžam svēt-svētīšu -

Tās mani vadās vēl caur zvaigžņu telpu.

*  *  *

*  *  *

Tu visu pasauli vēl salauzītu, -
Lai, lai, tā atdzims atkal sievas smaidā,
Tik brīnumdaiļāka kā nepazītu.

Tā nākampasaule, ko senā gaidā,
Ko senā ilgā meklē sapņu audzes,
Tas nākamspēks ir te, kas glābs mūs vaidā.

Tad taisat ceļu, ārdat šķēršu kaudzes!
Nāk sieviete, nāk jaunatne, nāk mīla;
Uz saules valsti aizved viņas draudzes:

Mums priekā lielā nākamības ķīla.

*  *  *

*  *  *

Bet es, - kad miesas man sen zemē dusēs,
Es augstē tavu mīļskanīgo balsi
Vēl gaiši dzirdēšu, kad viss man klusēs.

Kad svešā gaismā telpa spulgos palsi,
Man vizēs tavi garie zelta mati
Ij tad, kad pati tu jau nāvē salsi.

Kā saules starus tu tos kārsi plati
Pār zemi, - vizma tā man spārnus raisīs,
Es celšos turp, kur jaunu zvaigžņu skati.

Mēs sāksim citu sauli, kad šī gaisīs.

*

Olivia.

*  *  *

Saņēmu - negaidot un necerot - šoruden vēstuli no šīs grāmatas sacerētāja. Mēs bijām viņu jau skaitījuši mirušu, un mīļas un skaistas lasītājas man reizu reizēm izteica savu sirsnīgāko nožēlojumu, ka tik agri aizgājis tas cerību pilnais jauneklis. Tagad mūsu prieks - - lasīsim labāk viņa vēstuli, - še viņa:

Cienītais izdevēja kungs!

Saņemat šādā, rakstiskā veidā pateicību par manas grāmatiņas «Addio bella! izdošanu! Pats aiziet pie Jums kautrējos, jo nevēlētos nākt atklātībā ar savu personu.  Līdz ar šo nododu Jums otro daļu no manas skiču burtnīcas. Es aizceļošu, jaunās Latvijas klimatu es labi ne nepanesu skiču burtnīcā es vainu lieku uz latvju zeltenēm, kurām to tiešām nebūs grūti nest. Eju atrast, - ko?- teikšu, kad būšu atradis. Pēc manis netaujājat. Tik laipnas kundzes kā signora Luigina, kas dotu ziņas, otras vairs nau; uz Tičīnu nevaru. iet atpakaļ, tāpat kā uz pagātni - un kas ir priekšā? Bet Jūs jau lasīsat manu rokrakstu.

Paliekat sveiki!

                                                                                    Dagda

Ne vieta, ne datums nebij atzīmēti. - Tas ir viss, ko varu ziņot. Kā lai apmierinu cienījamos lasītājus un lasītājas? Varbūt jūs par viņu varēsat ko teikt?
Es no savas puses tikai to gribu piemetināt, ka mani pamudināja izdot šīs dzejas viņu saules, sievietes un jaunatnes kults, kuru varētu saukt jau par saules, sievietes un jaunatnes ticību. Tai ir nākotne.

                                                                                                                                                                            R.