RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
MĒNESS MEITIŅA
NOVELLA
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
Ardievu, mēness meitiņa!
Reiz Džuang Džou sapņoja, ka viņš esot tauriņš, lidojošs
tauriņš, kurš juties sveiks un laimīgs un nenieka nezinājis par Džuang Džou.
Piepeši viņš uzmodās: tad viņš bija atkal patiesi Džuang Džou.
Nu es nezinu, vai Džuang Džou sapņojis, ka viņš esot tauriņš, jeb vai tauriņš
sapņojis, ka viņš esot Džuang žou, kaut gan, bez šaubām, starp Džuang Džou un
tauriņu ir starpība.
V BURTNĪCA
9. 3. 23. Es sen neesmu nekā rakstījis savā dienasgrāmatā. Projām,
projām! bet es vēl še. Domās es nezin kur tāli. Pareizāk taču saukt šo par
dienasgrāmatu, ne par skiču burtnīcu, - kādas še skices?
Savāds gadījums šovakar, mājās braucot tramā! - Bet nau jau nekas savāds:
nokrīt neseklīts, es paceļu. Kādas spīdīgas acis ledainā sejā! - Nau nekas
sevišķs. Kas man vispār tur daļas?
Iekš kā pastāv īsti Li Tai-pē poēzijas spēks? Jāizpēta. -
Rakstu tepat visu, kas gadās.
Zīmējis še neesmu nekā, jau sen.
NAKTS, MĒNESS UN DIVAS ZVAIGZNES
Gar zvaigznēm aši mākons iet, -
Tur divas mirdz uz manu pusi:
Tu smejies, acis piemiegusi.
*
ZAĻIE SPOGUĻI
Lūk, spoguļi, kas paši redz!
Tie zaļi tā kā smaragdpļavas.
Nē, zaļas zvaigznes acis tavas.
*
SAPŅA VĀRDS
«Kā tevi vārdā sauc?» - Vai es to zinu?
Vai sapnim vārds?
Es sapņus zvaigžņu vaiņagā sev pinu.
* * *
VIENS MATIŅŠ
Projām! - Ej tu nu aizturi?
Žēl, žēl!
Kas viņa ir? vai redzēšu vēl?
Bet savādi!
Viens matiņš man pieķēries,
Kad sniedzu tai ko noliecies:
Tīši vai netīši?
Cik savādi!
* * *
ZVAIGŽŅU MEITA
Ak, kā lai tiktu
Pie zvaigžjņu meitas,
Kā zvaigžņu meitu
Lai bildinātu!
Ir laimes mātei
Balts kamolītis,
Tā dzija sniegtu
Līdz mēness tornim.
Met, laimes māte,
Sav' kamolīti,
Lai risinājas
Līdz mēness tornim.
Es pa to dziju
Tur kāptu augšā,
Es zvaigžņu meitu
Tur bildinātu.
* * *
11.3. Es viņu taču redzēju otrreiz. Pilsētā. Izrādās, ka mēs
gandrīz vienā laikā braucam.
Pagājušais laiks tikai ir negrozāms, tekošais mūsu rokās. Vai nevar grozīt arī
braukšanas laiku? tekošais laiks taču mūsu rokās.
Noplūcu atkal, kā agrāk, zaļas lapiņas, kādus pantiņus.
ACIS AIZ GARDĪNĀM
Tu savas lielās acis plakstiem sedzi,
Tu paliec galvu vērojot un visu redzi,
Bet sevī liedz tu ieskatīties.
*
Un, ja kāds pētot tevi uzlūko,
Tu acis smiekliem plīvuro,
Un tevi izprast velti dzīties:
*
Tev gardīnām ir klāti dvēsles logi,
Tev apkārt asi dzeloņžogi.
Ko sargā tā, tam vajga dārgam būt!
Kā gūt?
* * *
ILGAS GAISOS
Tas dārgs, varbūt pats dārgākais tas ir?
Varbūt sen meklētais tas būtu?
*
Vai es zinu to savādo jūtu?
Var būt, ka tas tik vien vēl šķir?
Kam savas ilgas es pa gaisiem sūtu?
*
DAUDZ REDZĒJUŠAS ACIS
Bet ja šīs acis vienmēr redzējušas,
Kā visi viegli garām iet un pāri?
Kad velti to, kas paliek, meklējušas,
Nu vieglu nicinumu jūt pret āri?
Un viegli paspēlē:
«Es tevi redzu un tu mani ne, -
Ej garām!»
* * *
PUTU GALIŅŠ
Tais acis reizēm redzēju kā naidu,
Kas auksts un sitošs bij, vismaz tā jutu,
Un cauri tam es dzirdēju kā vaidu;
*
Un it kā odu: vāts un drusku strutu.
Es šaubos pats, vai pareizi man šķita,
*
Jo smaids tik vieglis, tā kā galiņš putu,
Kā spētu naidu nest? Un vai tur mita
Kāds vaids, kas pazīst tvaiku, sūrsmi, sutu?
* * *
KAD DVĒSLE MĒMA TOP
Kas slēpjas tā, vai tās var laimīgs būt?
Var būt, ka nodarīts tam grūti grūt?
*
Un nau neviena, kas to mierinātu?
Vai izprastu tā sirdi un kaut prātu?
*
Un ja nu dziļās sāpēs sirds tam mirkst?
Jo dvēsle mēma top, kad sirgst.
Un ja nu tā?
Ja tomēr tā?
* * *
SNIEGA MEITENE
Sniega meitene ar ledus acīm,
Vai nekad tev nekūst acu ledus?
Vai nekad tu saulē neparādies?
Vai tu mēnesī tik balinājies?
Tavi sarmas mati netop mitri?
Un nekad tev nepūš silta dvaša?
*
Ak, tev plaisa plīstu ledus sirdī,
Kristu asara no ledus acīm,
Kad tu izietu no mēness gaismas,
Kad es ņemtu tevi siltās rokās.
* * *
16.3. Jauns izgudrojums, laikrakstos lasu. Jāpainteresējas, vai uz tā
paša principa kā mans? Laikam taču ne. Man šī tehnika jāpiesavinās. Še būs grūti
to izdarīt.
Nevajga jaut domām noklīst uz blakus apstākļiem. Izšķirts ir. Nekas te man vairs nau
meklējams, ne atrodams. Ne mans laiks, ne mani ļaudis. Maņilovs!
Kas tev te daļas?
Ko tev tas rūp?
Es savus vaidus esmu apspiedis,
Es savas asras esmu norijis,
Cik kāpa sirds pa muti, - apēdis, -
Vēl iekšās kūp.
*
KUNG-TSE
Tu taču neesi vēl aizgājis,
Kaut tiku tikām,
Atliku likām
Esi draudējis
Un solījis, solījis, solījis -
Bet, skat!
Tu tā kā Kung-tse vēl tepat
Dzimtenē!
* * *
ĒNAS VĪRS UN ES
Kas tas ir, kas man runā pretī?
Vai sena miņa?
Ar to es tagad satiekos reti.
Vai sirdsapziņa?
Vai es gan vainīgs esmu pret. tevi?
«Nē, bet pret sevi!»
* * *
UZ MĀJĀM!
Es klusā rezignācijā jau likos rimis,
Kad iepriekš paredzēju to, kas nāks:
Ka zudīs visas skaistās ilūzijas
Un visi raibie ziedi izrādīsies
Par papīru, bet jūtas - -
- Ko, atkal sapnis? Negribu. Man pietiek!
Garām, garām!
Uz mājām!
*
«Tev pietiek gan,
Ne man:
Līdz pašām mielēm būs tev sāpes ciest,
Tad ļaus tev riebās vaigu projām griezt
No dzimtenes,
Kas pirmā nesa tavu «es»
Uz mājām!»
TRŪKSTOŠAIS MATIŅŠ
Pļaujā ievākta, nu kalps var iet,
Kas še zemē mani vairs var siet?
Alga nemaksāta,- vai dēļ tās
Gadiem gāju es tais mocībās?
Jūra, priedes, saule, vakars, rīts -
Viss, kas dārgs man bij, ir sagandīts.
Sūrstot projām raujas krūts un skats, -
Vai vēl sien kas? - Sīciņš zīda mats.
*
Nejaušs gadījums, vai turēs ciet?
Mats vai netrūks, kad grib mani siet?
* * *
TREŠĀ NAKTS
Cik skaista ir šī pasaule!
Bet, ak, kā naktī veros svešā, svešā!
«Ej, iekšā niries, nebaidies!
Tu atkal sevī vērsīsies,
Kad, mikrokosmā skatījies,
Pats dvēsles smalknēs pletīsies -
Un būs šī nakts tev pēdējā un trešā!»
* * *
21. 3. Ēnas vīrs jau mani dzen un garām lidojošam gadījumam liek
piedot nozīmi un it kā ieslēgt to sistēmā. Kā mana daba visu aptver un pārstrādā!
Visu dara par likteni, likteni liek. - Kā divi vēji viens pret otru iet, tā divēji
likteņi, ārējs un paša darīts. Kad vējam lieku griezt savas dzirnavas, vai tad
ārējo likteni nedaru par iekšējo un savu? - Jā, jā. - Kad tik nu vējš nenorauj
spārnus tavām dzirnavām?
Kā spalva mani aizvedusi pa savu ceļu uz nez kādu likteņu tirzāšanu, un ir taču
runa tikai par viegliem marta mākonīšiem un saules staru rotaļiņām!
Vai neņemt visu vieglumā? un likt visu lietā? - vai nevar to ņemt par novellu?
***
Uz mūžu manas rokas tevi slēdz,
Pats liktens to tā devis,
Jo, lūk, kad tu no manis bēdz,
Tu bēdz no sevis.
- Un kurp?
* * *
Kurp iesi? - «Mirt!» - Ak, kā tas skan!
Lūk, kā mūs baidīs!
Kas mirt tevi laidīs?
Bez tevis saule būtu bez zaiga,
Bez tevis mēnessnakts nebūtu maiga, -
Lūk, visai zemei tevis vajga!
Un kā vēl man!
Kas tevi laidīs?!
* * *
PUSACTIŅAS
Pusactiņām smejies tu,
Pusmutītes runa tava,-
Vai tu baidies atverot
Pazaudēt sirdi visu?
* * *
SERDE UN SIRDS
Apēd ābolīti;
Nomet āboļserdi -
Vai man! mīļo meitenīti:
Serdei sirdi līdz.
*
TU DRĪSTI
Rieksts saka: kod man, tu to drīsti, -
Tev zobī baltāki par manu miesu.
Teic ķirsis; sūc mani, tu drīsti, -
Tev lūpas sārtākas par manām asnīm.
Vīns saka: dzer mani; tu drīsti, -
Tev dvašā saldāka par manu smaršu.
*
Sirds grib teikt ko, trīc un nevar izteikt
Un sadeg tavā rokā kaunoties -
Vai tava roka karstāka?
Vai sirds?
***
SKŪPSTA TICĪBA
Vai mani mīli tu?
Es nezinu, -
Bet, cik es tevi noskūpstu,
Tik ticu es
Un tu.
*
UZ KONCERTBALLI
Es tevim skūpsta nedošu,
Nemaz es tevis nemīlu,
Uz koncertballi aiziešu. -
«Ak, lūk, tad tā!
Tad atdod skūpstus, ko tev iedevu!
I simtu, i vēl tūkstošu.
Un vai gan velti tevi auklēju
Šai klēpī tā?»
* * *
MŪŽĪGA, MĪLA
«Ir mīla mūžīga.» - To pazīstam,
Un īstam vīriešam
Tā sniedz no vakara līdz azaidam.
«Ir tomēr mīla mūžīgā!» - Jā gan,
Ik dzejols tevim, par to skan,
Bet kādēļ prozā tu to saki man?
«Ir tikai mīlā mūžība!
Kad mīlā es pie tevis dusu
Un prāts un dziņas stāj un paliek klusu,
Tad dvēsle trīsot sajūt svešu dvesmu!
Es vairs ne savs, es citas saules esmu -
Es mūžība.»
*
SARGIES NETICĒT
Tiesa, tiesa: uzticami,
Ilgi mīlēju es tevi, -
Tu nekad man neticēji,
Nu tu tici - nu nau tiesa!
Senu dienu viegla dziesma -
Nemin'! lai tā nenotiktu.
* * *
SKAISTAS LŪPAS UN STĀSTI
Tie stāsti; kas skaisti un žēlīgi,
Visskaistāko lūpu stāstīti, -
Vai nau par dārgu maksāti
Ar negulētu visu nakti?
Vai lūpas, kas visskaistākas,
Priekš gariem stāstiēm radītas?
Nau gariem skūpstiem skūpstītas
Pa negulētu visu nakti?
* * *
PRIEKA CEĻŠ
«Es gribu prieku vien
Un vēl ik dien',
Bet bēdu it nemaz
Un it nekādu!»
Nu kas?
Vai ceļu lai tev rādu!
Lūko manu skaistumu vien,
Skūpsti mani tik vien
Un vēl ik dien',
Un vēl arvien. -
* * *
ATVĒRTAS LŪPAS
Ij man reiz lūpas bīja atvērtas,
Kad bērns es biju,
Nu tās no dzīves cieši aizsistas.
Uz iekšu mīkstās malas ieliektas,
Es nez', kā viņas būtu veramas?
Jo tur, kur citiem mute sārtojas,
Tev redz tik tievu, sārtu dziju.
Ak vai, kad tuvāk lūpās ieskatās,
Kā asmeņi man pretī rēgojas
Ar asins liju!
Vai tās jel reiz ir skūpstītas?!»
Vai neskūpstītas tādas tapušas? -
*
SMAIDI MUTĒ
Nu manā mutē smaidi ir,
Kopš lūpām tu to skāri, -
Un, kopš tu spīdi man pār dzīvi pāri,
Man dzīve dārga ir.
* * *
PIRMĀ VĒSTULE
Es turu pirmo tavu vēstuli -
Kā šalkas laime pēkšņi pārskrien miesas:
Tie mīļie vārdiņi, tie solījumi -
Es viņus izjutis vai simtām reižu -
Tā neizsakām-dārga dvēsles smarša -
Viss pēkšņi jauns, viss pārsteidzošs kā brīnums!
Kā svešu pasauli tu pavērusi:
Es skatos aizraudamies, priekā drebot.
* * *
MĪLAS LĪGUMS
«Tu nenosvied šīs rindiņas;
Tev allaž vēstules mētājas!»
Nē, nē! kā aci tās glabāšu,
Kā mūsu mīlas līgumu:
Kas skūpstiem vien bij apsolīts,
Nu, pašrocīgi; tevis pierakstīts,
Uz mūžu paliek negrozīts.
* * *
ĢĪMETNE SĀNCENSE
Tev patīk mana ģīmetne tik vien:
Cik dievišķa un nez cik skaista!
Pie viņas tu tik visas domas sien,
No rokām netiek tā vairs ārā laista!
Labs ir!
Un man pašu redzi tu taču ik dien',
Es paša tā, kas tevi saista,
Ko ģīmetne no manis tevi šķir?
«Vai greizsirdīga tu uz ģīmetni?
Nu, es jau skaistāka par papīri!
Dod šur! - To sāncensi būs pušu raut!
Nāc mani pašu vienu rokās skaut!
* * *
4. 4. Vai tā ir vairs marta vēsmu rotaļa? Vai smiltis un lapas tiek
pa gaisu nestas? Vai ne sirdis?
Pielūko, ka nenotiek sākums dvēselei! Ā, mana dvēsle dzīvo citu dzīvi, kas viņai?
Nekas man nevar kaitēt, nekā es nebaidos. - Tavai ne, bet citai.
Bet citai? Ā! - Ko? vai nu izbijies?
- Nē, nē, tas taču nevar būt!
- Un tavai? -
*
Vai trešā dzīve?
ZELTA LĀSAS
Saulīte bradā -
Kailām kājām
Pa upēm, ezeriem,
Pa ceļa dūkstēm, -
Sudrabu šļaksta
Smiedamās gaisā -
Div' zelta lāsītes
Tev tika acīs.
* * *
IK DIEN' TU SKAISTĀKA PALIECI!
Ik dien' tu skaistāka palieci!
Ak, ej nu ej!»
Spīd acis tev daudz spožāki,
Tu galviņu pacel staltāki,
Un vaigi top tev rožaini -
«Ej, ko nu smej!»
Brīvāka, straujāka tapusi gaita,
Kā risusi nost kāda slepena saita,
Tava mīļā seja visa kā garo!
Kā priekškara siena gaismota staro.
«Ak, es to nesajūtu vēl,
Tik kas man sāp un rauj, un kvēl!»
* * *
BAILĪGA SARUNA
«Cik vien ap tevi redzu, viņas skaistas, -
Tu skaistas izvēlies.» - Es skaistas daru.
«Tu skaistas dari - kā?»
- Kas mani mīl no sirds, tā skaista top.
«Kā skaista top?»
- Jo garā mani mīl, gars veido vaigu.
Ikkatru mīla vērš, bet skaistumā
Tik gara mīla vien.
Kad nemīlēsi mani, tad ij tu
Drīz ikdienišķa tapsi tā kā citas:
No acīm izzudīs tev ilgu smeldze,
Uz tālēm netieksies vairs gudrais skats,
Stāvs lepni nenesīs vairs domu galvu,
Un droša pašcieņa vairs necels krūtis.
Ka tu tik skaista tapusi, tas man
Ne prieks tik vien, bet gara gandarījums.
«Un es ko dodu tev?»
- Ak, tevi redzot vien, jau ļaunums zūd,
Nekas nau grozījies, un tomēr labi.
* * *
SAULE AUGUMĀ
Ik dienas mīlas vairāk top -
«Kā tas var būt?»
Ik jūtai jūta jāsastop!
Viens otram tuvāk, tuvāk ik dienu kļūt!
«Ak, ak!
Tik ļoti tevi mīlu tā -
Tā tagad un mūžam kā sākumā,
Kā vairāk gūt?»
Spīd ļoti saule gadssākumā,
Bet aug ik dien' vēl siltumā,
Līdz viss sāk zaļot pavasarā,
Ļaujies tu arī varā,
Tā tevi augšanai raisīs.
* * *
VASKIS ROKĀ
Vēl vairāk mīlas - ak, man bail!
Māri tā jau sirds un dvēsle gail,
Es nespēju, -
Es tavā mīlā pelnos sadegšu!
«Mīla mūs sadegs un jaunam raisīs.»
Ko no manis: taisīs?
Es esmu vaskis tavā rokā,
Es medus tavā bišu kokā.
Kā svecīte mana dzīve dzisa
Es esmu tava visa, visa!
Ko tavas rokās no manis taisīs?
* * *
TREŠĀ DZĪVE
Ij mana dvēsele gaisīs:
Tava būs manim kā sava,
Un manā būs tavā;
Vienu dvēsli ar otru kā vīnu ar vīnu maisīs.
Un nāks tad treša,
Augstāka dzīve, mums rada, vēl sveša,
*
PASAKAS ZIRNĪTS
Kad nu tev kādreiz manis nepietiek?!
Jo tu jau gribi; lai es mūžam augu.
Un kā es to lai izdaru, ko liek?
Ja neizdaru, pazaudēju draugu!
Ko aplinki! - es teikšu taisnību:
Es tevim laba diezgan neesmu,
Tu gribi mani vienmēr labāku, -
Tad meklē, varbūt citu atrodi,
Kur kādu augošāku meiteni,
Kā pasakā to zirnīti,
Ko debesīs kāpt.
* * *
MIRSTAMA MEITIŅA
Tu saki: mīla mūžīgai
Lūk, es tik mirstama meitiņa -
Vai tiešām mūžam es tev neapnikšu?
Kā es lai ceru to?
Varbūt ar mani mīli pajoko,
Tad vienaldzīga es tev tikšu.
Varbūt ij pretīga?
«Ak, nemoci mani, meitiņa!»
Bet teic, kur tad es savu sirdi likšu?
Bet teic, kur tad es savu dvēsli likšu?
* * *
20. 4. Kā netīšām uztrauktas senas, gulošas atmiņas! Kā mīlas
miņu lai es dzēšu? - Olivia, Oliviai - Tu jau pati aiziedama iemeti manu sirdi kā
sēklu citā, svešā druvā Tu pati citā veidā meklēji sev tēlu svešā mājā.
Vai tu pati nespīdēji Leldē? Kas tad bija tie spīgulīši, kas nemierīgi lidoja pa
pļavām, it kā meklēdami, kur nomesties un palikt?
Vai tu topi dzīva?
Ak, brīnums!
Es likšu burtnīcai un dzīvei jaunu nodaļu un saukšu to: Lelde!
Jeb vai Adrastea - neizbēgamā?
*
Bet tu jau negribi būt Olivia?!
*
AIZAUGU STĪGAS
Aizaugu stīgas un ērkšķi bij priekšā,
Es iegāju svešā namā iekšā -
Ko es tur atradu?
Tumšu tukšumu,
Bet kaktā -
Savu nosirmojušu - bērnību.
* * *
NEMIRSTAMA MIŅA
Nekad man nava apnicis,
Ko reizi esmu mīlējis, -
Kā mīlas miņu lai es dzēšu?
No mājas, ko es uzcēlis,
Kā akmeni lai laukā plēšu?
*
UGUNSKURA STARIŅŠ
Ak, prieks! vai tas ir ugunskura stariņš?
Tik mīļi spīd!
Jeb māna atkal tik kāds maldu gariņš?
*
JAUNĀ MĒNESĪ
«Kas stādīts jaunā mēnesi, tas augs, -»
Nu teic, mans draugs,
Mans prieks, mans draudziņ, vai tā puķe plauks?
* * *
ATZAĻOTAS RUDENS LAPAS
Zaļas bija vasar` lapas,
Rudens rudas padarīja, -
Balta bija dzīve mana,
Bēdas melnu padarīja -
Olivia!
Vai tu, Lelde, pavasara?
Visu atkal dzīvu dara?
Lelde!
*
LELDE
Vai Leldi atradu?
Vai Lelde tu?
Ar ilgām, ilgām sen es meklēju.
Tu netici tam pati, - -
Tad velti cerē ilgu skati,
Un jāiet meklēt man uz mūžīu.
* * *
OLIVIA
«Olivia! Olivia?
Es ne tā, - lai to, kas bija,
Pārklāj zaļa efejvija!
Es ne Lelde, ko tu meklē
Nez kur debesīs vai peklē, -
Es še skaistā zemes seklē.
Mēness riet no zelta zara,
Iet, kur nesniedz saules vara:
Tā es esmu: Siniara!
Siniara.»
*
ADRASTEA
Vai laime tomēr?!
Vai laime tomēr spējama?
Vai nau tik atkal sapņu iedoma?
Jo sapņi jau mūžam vērpj un vērpj,
Laimi visās raibās greznās krāsās tērpj,
Ak, laime tomēr!
Es sapnī redzēju viņas seju -
Adrasteu, Adrasteu!
* * *
MĒNESSMEITIŅAS BRAUCIENS
Tā gudri ļaudis teic, un kā lai netic; -
Bet es jau neticu, tas nevar būt,
Ka mēnessmeitiņa sen nomirusi!
Vēl vakar es jau redzēju to braucam:
Bij bura sarkana ar zelta mastiem,
Balts zīda lakatiņš kā mākonīts
Trīc masta galā; laiva tumši zila.
No ugunsvēja bura piepūsta,
Kad vēlāk lūkojos ar mīļo reizā,
Mēs abi redzējām: - dzēsts ugunsvējš,
Un bura spīdēj' skaidrā sudrabgaismā.
Ar zaļu plīvurīti segusies,
Pār malu baltu roku nokārusi,
Ar mirgo ūdentiņu rotādamās,
Tur sēdēj' mēnessmeitiya vien' viena.
Mēs ilgi, ilgi viņā lūkojāmies,
Un mūsu ilgas līdzi laivai laidās,
Man mīļā klēpī, kaklu apskāvusi -
Nē, mēnessmeitiņa nekad jau nemirs.
* * *
3.5. Pavasara jūrmalā, jūrmala grib attaisnot savu eksistences
tiesību pasaulē. Izdodas spīdoši, - bet varbūt tādēļ, ka esam divatā. «Brauksim
atkal, brauksim atkal! » Lelde atkārtoti atkārto un - piepeši viņas nau. Nekur
nesastopu ne tīši, ne netīši. Leldes nau.
Nu jā, jā: Leldes nau. Un vai tad tāda ir iezīme Siniarai?
Cik reti rakstu vairs dienasgrāmatā! Visa burtnīca atkal pilna tikai pantiem.
Darbs neiet. Vai tad tas arī ir darbs? Vai tas jel maz vajadzīgs?
Bet kur tad galu galā viņa paliek?
JŪRAS SKAISTUMS
Kā jūra saulē mirdz!
Viņš glaužas vaigā!
Kā sārti atspīd tev
Lūpas vakara zaigā!
Cik skaista jūra ir!
Kā es to nezināju?
Un taču reizu reizēm es
Gar jūru gāju.
Man vēlreiz jābrauc ir,
Lai pārliecinos labi,
Vai tiešām tā? - «Nu brauc!»
Nē, abi, abi!
* * *
PUTNIŅŠ KRĀTĀ
Gaidas, ak, kā nospiež gaidas!
Nogurusi sirds, bet svaidās
Dienām cauri.
Tā kā smagums velk uz leju,
Te es sēstos, te es eju,
Visur šauri.
Sirds, vai putniņš esi krātā?
Vai tev pretī laisties prātā -
Dienas cauri?
* * *
AIZKAVĒJIES ZIEDONS
Stāv koki klusi un kaili,
Tu paņēmi līdz visu daili.
Nu nāc jel atkal,
Lai putni reiz dzied!
Pamet jel drusku acis,
Lai ūdens zied!
*
VELTS PAVASARS
Ko šodien saulē spīd? Es negribu,
Es mīļās taču neredzu, -
Tu, saulīt, velti starus šķiedi.
Jauns bērziņš izlaiž zaļas lapiņas,
Tik sulīgas, tik smaršīgas, -
Ak, bērziņ, velti ziedi!
Es visu dienu sēdu istabā,
Man prāti staigā neziņā, -
Tu, mīļā, ejot viņus kliedi
Tālumā.
* * *
MELNĀ APSEGA
Kad tevis nau, es zvaigznēs lūkojos
Kā tavu acu spožos dziļumos,
Tad mēness nāk ar klusu laipnību -
Ar tava vaiga samtā maigumu.
Bet nakts tin mani melnā apsegā,
Kad tevis nau, lai neredzu nekā.
*
DVĒSLE BEZ ZIEDU
Neprasi man,
Kā ir man bez tevis:
Ak, tad bez domu, bez jūtu, bez ainu
Guļ dvēsele man:
Ne trīc kas dvēslē, ne skan,
Ne zan,
Ne ziedu, ne putnu, ne dainu -
Bez tevis.
* * *
SAULES DŪRIENS
Sirds, tev nebūs raizēties,
Ka no mīļās īsā laiciņā
Esi šķirts.
Sirds, ak, sirds!
Tev ir labi tumšā paēnā
Drusku atpūsties:
Pārāk ilgi saulgozī jau mīti,
Ka tu saules dūrienā
Nenokrīti.
* * *
MAIGAIS MIRDZUMS
Ij kad es tevis neredzu.
Ij kad tu tāli, tāli projām, -
Es jūtu tevi atmirgojam
Kā maigu, mīlu mirdzumu.
Es jūtu tevi nakt' un dien',
Kā mēnesī to meitenīti, -
Lai savām miesām kur tu mīli,
Tev dvēsle manā sirdī vien.
* * *
MEITIŅAS MĒNESSNIEGS
No baigiem nakti atmodos,
Man vienai bij tik salti, -
Pie loga steidzos, paskatos:
«Vai! tiešām jumti sniega balti!
Ak, ziedonis beigts.»
Ko vaidi, iebaidētā sirds?!
Ne sniegs, bet mēnessgaisma jumtos mirdz,
Ir ziedonis, ir!
*
MEITIŅAS HARAKIRI
Kad tevis nau, es tevis ilgojos,
Es tavā miņā tikai kavējos,
Līdz tevī saplūstu, kad sastopos.
Es sevi visu tevim atdodu,
Man šķiet, nekad tev diezgan nedaru,
Es sevi pašu pušu pāršķeltu.
* * *
10. 5. Ir, ir, ir!
Klusi nu tu, burtnīca!
Klusat visi jautājumi!
Siniara!
IR!
Turēt tevi atkal rokās!
Elpot tavu saldo dvašu,
Skatīt, kā tev mirgo acis.
Tikai turēt tevi rokās,
Tikai elpot, tikai skatīt -
Pietiek dzīves vienam mūžam.
*
NESMARŠĪGS CERIŅŠ
Tad, kad es pie tevis,
Viss man apkārt zudis;
Ne ko redzu, ne ko dzirdu.
Smaršas tā es mīlu, -
Visas tās, ij ceriņš,
Nesmaršo, kad es pie tevis.
*
VIENS SKŪPSTS
Ar vienu skūpstu tu
Man acis sedzi, -
Tās neredz vairs; kas bijis ir,
No visa, ko sirds mīl un nīst, tu šķir -
Ar vienu skūpstu.
Ar otru skūpstu:
Ak, nu, acs, tu redzi,
Tu redzi to, kas tik vēl būs,
To jauno rītu, kas vēl atvērs mūs
Ar vienu skūpstu.
LAIMES MIEGS
Tu zelta galviņu man liec uz pleca,
Pār manu roku tava elpa staigā;
Daudz triecu es par visu jaun' un vecu.
*
Tu, acis cieti, smaidot neatbildi, -
Tik ērtāk vaidziņu spied manā vaigā,
Ar mazo rociņu man krūtis sildi, -
Es jūtu, ka tu laidies miega maigā.
*
Miedz, miedzi, sirds! Tu manu dvēsli pildi
Ar laimi, kādu vārdi neizsaka.
Kam vārds? Ar visu būtni mīlu cildi,
Kas noslēpumaina kā dzīves aka.
* * *
DVĒSELĪTES NESĒJIŅAS
Tumšā naktī vēji drošāk dauzās,
Trokšņojot pa tukšām ielām skraida,
Piedzēruši, iznākuši laukā,
Visi ļauni gari pasprukuši
Tā kā suņi, nakti vaļā laisti.
Garām gājējam visapkārt briesmas,
Gāž no kājām; dūkstīs met un grāvī.
Lietu lej uz drēbēm; matus plosa,
Spoki bālus ģīmjus bāž no zemes,
Melnas durvis vārstās kapu sētās,
Ļauni ļaudis glūn aiz ielu stūriem,
Augstais papēds akmeņstarpā nolūst,
Baltās kurpes, ak, un zīda svārki,
Kājas ažūrzeķēs salst un slapjas,
Līdz pat mugurai jau sūcas lietus -
Noaut, nomaukt, sildīt, sildīt, sildīt -
Skūpstīt, glaudīt, azotē sev glabāt,
Kājiņas skrien visām briesmām cauri
Atnest manim dārgu dvēselīti.
* * *
ZVAIGŽŅU KAISĪTĀJS
Guli, guli, guli
Un gaidi -
Mēness tev pāri
Zvaigznītes kaisa,
Puķītes mārītes
Nobirst no gaisa,
Galvā no dzirkstītēm
Vaiņagu taisa -
Guli, guli, guli
Un smaidi.
* * *
MĒNESS SLĒPTAS ACIS
Abi galvas saliekam
Vienā spilvenā,
Labu nakti smejot pasakām
Mēnesim un sietiņam
Debess tālumā.
Citu nakt', ak, nomodā
Viens es savā spilvenā,
Karstās acis slēpu mēness gaišumam.
*
MĪLAS VĀRDS
Kad ausa rīts,
Tu mīlas vārdu manim devi:
«Es redzu sauli, un es jūtu tevi!»
*
MĪLAS DZIESMA
Ko šorīt Arita man dzied:
«Pie tevis es kā ziedoņpiesaulītes,
Tur divas zilas vizbulītes,
Tās tavas acis zied.»
* * *
SAUL' UN MĒNESS GULTA
Ko es tev teikšu, ko neteikšu,-
Ko neviens, neviens, to es redzēju:
Saul' un mēness uz sudraba palaga
Zelta gultā kopā gulēja;
Abiem pāri bij pārklātas
Iezilas dūnainas mākoņu apsegas.
Ko es tev pateicu,
To es meloju:
Nebij ne saules, ne mēness, - viss pasakas,
Nekad tie nakti netiekas,
Divi mīļie tik kopā sarodas
Pie mēness lampiņas.
* * *
BALTI BALODĪŠI
Es redzu - laukā arājs vagas dzen,
Un pakaļ, lasīdami jautrā barā,
Tek brūnā laukā balti balodīši:
Tie tavi baltie pirkstiņi
Pa manām brūnām krūtīm tek.
*
SKAISTĀKĀ JOSTA
Tu man esi skaistu jostu
Apkārt mani apjozusi:
Divkārt manim apvijusi
Savas skaistās baltās rokas, -
Zīda pušķos karājas:
Tie tavi garie zīda mati.
* * *
ROŽAINI SMAIDI
Rožaini smaidi,
Sudraboti smiekļi, -
Rasotā saulē
Izej un gaidi!
*
SAULES ATSPAIDIŅŠ
Tev ziedu vainadziņš,
Tu viegli to galviņā nesi, -
Kas pati tu esi?
Saules atspaidiņš.
*
ZIEDU PŪKAS
Pa dārzu gaisā ziedu pūkas staigā:
Kur nomesties?
Tu nāc, - nu zin: tev matos, plecos, vaigā.
* * *
PRIEKA SKATS
Ko uzlūkosi tu, tas priecāsies: -
No tava skata pumpurus raisīsies.
Košgaiši sarkans ziediņš aizdegsies!
Salds smaršas trīsums tavā priekšā ies, -
Kas tevi uzlūkos, tas priecāsies!
*
LĪKSMES MAGONĪTE
Spilgti dzeltens magonīšu pudurs
Skaļi priecīgs pacēlies un smejas, -
Neviļus turp vēršas visas acis,
Skaistās raibās puķes apēnotas,
Dārza spožums viss man nāk no viņām -
Mana zelta līksmes magonīte.
* * *
DIENAS LAKSTĪGALA
Tu dienā nāci, lakstīgala,-
Tais zaros padziedāt, zem kuriem guļu:
Jo vairs tu nakti manis nesatiec, -
Es tur, kur tāļa sapņu mala,
Kurp tas tik sniedz,
Kas galvu mīļākai pie krūtīm liec.
Laid, mīļā lakstīgala,
Lai es zem zariem nakti gaidot guļu!
* * *
BĒRZA TRĪSAS
Apskauj bērzu, pieliec viņam vaigu,
Vai tu nejūti: tam pārskrej trīsas?
Nemierīgi lokās bērzs un svaidās.
«Jūtu, jūtu, - tas jau nāk no vēja.»
Vai no vēja nāk jeb vai no tevis?
Vai tas netrīs tādēļ, ka tu skari?
Lūk, kā trīsu es, kad mani aizskar,
Kad man vaigu pieliec, ak, kad skauji!
* * *
ZIEDU VALODA
Neviens to nezin, ko tas nozīmē,
Kad ziedu piespraužu sev labā pusē,
Kad kreisā, kad aiz jostas, kad aiz kakla,
Kad matos, pierē, kad aiz auss un kad
To turu lūpās, lūpās vicinājot,-
Tik tev to teicu, vai tu atmin' visu?
* * *
KAS MĪĻUS NEŽĒLOS?
Nu, kad tie ašāk paietu garām!
Ka satiksmes varam.
- Ak, kad tie tik zinātu,
Tie gan mūs traucēt nenāktu,
Tie mīļiem vēlētu visu labu,
Žēl būtu mūsu abu.
*
PUSVĀRDIŅI
Kur rīt?
- Kur zilas puķes mīt.
Tur nebūs klusi.
- Pie sarkanām, uz otro pusi.
Bet nāc uz minūti!
- Nu tad negaidi!
Ak, tu tūliņ tā!
*
NEDZIMUŠO DUSA
Saki manim, to tu vēlies?
Prieka vēlies? - Es tavs prieks,
Dziedu dienu, smejos nakti.
Palīga, - es tevim palīgs.
Miera, - nāc pie manis dusēt.
Nemiera, - man nau kopš tevis,
Dusu tā kā nedzimušie.
* * *
SAPŅA ZIEDI
Cik tevi mīlu, tikai sapnis zin,
Tas visos dārzos tevim ziedus šķin.
Tas arī teic man, ka tu mīlot mani.
* * *
MATI GAR VAIGU GALIEM
Gar vaigu galiem
Vij īsos matus
Kā vēja ziedus,
Kā vēja ziedus!
Dedz matus sprogās,
Ar roku savel,
Lai kupli ceļas,
Lai kupli ceļas!
Lai zelta spilvām
Māj zaļā saulē;
Nāc, skūpsti mani,
Nāc, skūpsti mani!
* * *
PĒRĻU ZOBIŅI
Vai tik vien kā mani auklēji?
Kā bērniņu rokās šūpoji?
Diez ko visu ar mani nedari! -
Uz galdiem, kumodēm mani cel,
Kā ripu apkārt vel,
Kā lodi pa gaisū svaidi,
Tad vēl it kā paldies gaidi!
Ar vienu roku paceli,
Taisni noturi, -
Tad saki: «Mīļā actiņa,
Lūk, tu vienā rokā nesama,
Tu nesvarīga persona!»
Tāds tu esi nekauņa!
Un ko es tev, tādam milzim, lai iedaru?
Kā lai atriebju?
Es tevi varu sist nez kā,
Tu tik pavīpsnā;
Kad tevi spiežu no visa spēka,
Tu smiedams grīļojies kā veca ēka;
Savām mazām kājiņām varu tevi mīdīt,
Tu nepūlies pat ne prom mani bīdīti
Ko tev lai iedaru?
Kad tev degunu šķību saliektu,
Auss galiņu nokostu!
Kost ir vienīgais, ko es varu,
To tad ar pērļu zobiņiem daru:
Zilzaļiem kodumiem būsi izraibots,
Kā mans ar manām zīmēm zīmogots,
Un, kad tu pretī ko runāsi,
Es apēdīšu tev mēlīti.
15. 5. Tu taču esi tā, tu esi tā!
Mēs vakarā tikāmies pirmo reizi, kā es to biju izlaidis iz acīm? Mēness spīdēja,
zaļa gaisma - zaļas zvaigznes! zaļas zvaigznes!
Un es tā meklēju visu mūžu! pa visu zemes virsu! Es taču varēju iedomāties, ka še
tevis nau, ka tu no citas pasaules!
Zaļas zvaigznes!
Un tomēr tu saki: «Es še skaistā zemes seklē.»
Kā darbs iet!
Tu mēness meitiņa!
Kā darbs sokas!
Vēl tālāk, vēl tālāk!
MEITENE UN MĒNESS
Mēness maigām, klusām acīm raugās,
Visur seko manim, kur es eju, -
Tu jau nesacīsi, kurp es eju, -
Tev tik maigas, uzticamas acis.
Sen es gribēju tev jautāt, mēness,
Kādas krāsas īsti tev ir acis?
Tā kā zaļas, tā kā zelta spīdums, -
Tā kā zilas, - zilas gan kā mīļam.
Blonds tu pats ar gaišiem linu matiem,
Tad tev labi piestāv zilas acis.
Manam mīļam gan, tam tumši mati.
*
MĒNESS PIE LOGA
Tumšas mūsu loga rūtis -
Vienā maliņā kas lūko?
Viena maliņa tiek gaiša -
Lēnu pirkstu klauvē mēness:
«Es tik nācu palūkoties,
Bērniņi, vai jūs jau guļat?
Es tik nācu papriecāties,
Kā jūs mīļi saskāvušies,
Mīlat, bērniņi, viens otru.
Nakts ir tumša, nakts ir auksta,
Vientuļus mūs visus dara,
Sildat kopus dzīves dzirksti!»
* * *
MĒNESS GAITA
Cik ātri mēness iet!
Jau garām gar gultas galu,
Jau pāri pār segas malu
No baltās, mīļās rociņas riet!
Vēl apspīd to sienu,
Bet te jau arvienu,
Arvienu tuvāk nāk beigu ēna!
Cik ātri mēness iet!
Un tad vēl ļaudīm šķiet,
Ka mēness gaita esot lēna!
* * *
MĒNESS SVĒTĪTĀJS
Zelta svārkos ģērbies mēness;
Paceļ gaisā baltās rokas,
Piedurknes no rokām karas.
Svētīdams ceļ rokas mēness,
Uzliek tās uz mūsu galvām:
«Esat svētīti šo mūžu!
Sadodat nu rokas kopā,
Solāties nu manā priekšā,
Ka jūs mīlējat viens otru:
Tā kā mēness mīļo sauli,
Tā kā debess mīļo zemi,
Tā kā visums mīļo tāli.
Nākat klātu, lai es miju
Tā kā gredzenus jūs sirdis,
Pārmītas jums lieku krūtīs!
Jūsu mīlas solījumam
Liecinieces visas zvaigznes,
Piekrītot tās mirdzin' acīm.»
Svētīdams ceļ rokas mēness,
Uzliek tās uz mūsu galvām:
«Esat svētīti šo mūžu!»
Kāzu dziesmas zari šalca,
Ziedoņtērces deju vāca,
Zvaigznes laimes novēlēja.
* * *
MĒNESS LAIVA
Es tava nakts un mēnessmeitiņa:
Jau gaida mūsu mēnesslaiviņa.
Ej, zvaigžņu ūdeni no laivas smel,
Tad mani rokās ņem un laivā cel!
Tu staru stūri tikai turi ciet,
No sevis pati mēnesslaiva iet;
Ne mākoņburas tev ir jāvada,
Ne miglas irkļi, - roka svabada:
Tu vari turēt mani rokās vien,
No sevis pate mēnesslaiva skrien.
Es tavā klēpī silti ieraušos,
No tavām rokām augšā necelšos: -
Uz mēnessdārzu laiva laidīsies,
Mans mēnessbrauciens mūžam nebeigsies.
* * *
TEIKA PAR MĒNESI, NAKTI UN ZVAIGZNĒM
Reizi nakts kā diena bija,
Staigādama sārtu vaigu, -
Nu tā melna izkaltusi,
Vaigu slēpj sedzenē.
Reizi bija mēnestiņš
Gaišas dienas staigātājs, -
Nu tas skumst, nu tas dilst,
Pieminot saules dienas.
Reizi visas sīkas zvaigznes
Gāja gaišā pulciņā, -
Nu ir visas paklīdušas
Pa tumšām debesīm.
* * *
MĒNESS ĶILDA
Mēness reiz uz sauli teic: «Ko lielies?
Visai pasaulei tu sildītāja! -
Es par tevi, sauli, daru vairāk:
Lūk, caur mani dzemdē tumšie klēpji,
Lūk, caur mani audzē slēptie spēki,
Lūk, es uzturu un uzbaroju,
Lūk, es deldēju un novājēju;
Tik uz mani noskatās un zīmē:
Kad man galva pacelta uz augšu,
Tad uz augšu ies, kas manī skatās,
Kad uz zemi karas manas kājas,
Tad ir jāmirst tam, kas manī skatās.»
Saule teic uz mēnesi: «Ko lielies?
Teikšu: - izdilsi un pazudīsi,
Teikšu: varēsi no jauna pieaugt!»
* * *
MĒNESS SILDĪTĀJS
Nu siltāk iekur krāsni, saules māte:
Pūš auksti vēji, lietus līst, un gara nakts, -
Nu sildi savus bērnus!
Saule aiziet.
Tik mēness negulētām, bālām acīm
Mums spīdēt pūlas līdz ar visām zvaigznēm,
Bet netop silti.
«Ko jūs gribat, bērni?
Vai es jums sildītājs? - Es spīdētājs.
Tik ciešāk paši saspiežaties, - silsat!»
* * *
CEĻŠ UZ LAIMES ZEMI
Kur ir ceļš uz tālo laimes zemi?
«Es to nezinu, man laimes nava,
Man tik ilgas ir, - bet zinās mākons,
Tas tik balts un laimīgs peld pa gaisu.»
Mākoni, kur ceļš uz laimes zemi?
Tu tik balts un laimīgs peld' pa gaisu.
«Es to nezinu, man laimes nava,
Man tik ilgas ir, kad tālēs tiecos
Balts un starojošs, tad es aiz ilgām
Gaisā izgaistu, - bet zinās vēji,
Tiem jau dzīve ir kā viena deja.»
Vēji, kur ir ceļš uz laimes zemi?
Jums jau visa dzīve ir kā deja.
«Mēs to nezinām, mums laimes nava,
Mums tik ilgas ir, mēs sērās gaužam,
Visu zemes virsu apskraidījām,
Laimes neradām, - bet zinās saule,
Tā jau visu redz un mirdz no laimes.»
Saule, kur ir ceļš uz laimes zemi?
Tu jau visu redz' un mirdz' no laimes.
«Es tā nezinu, man laimes nava,
Man tik ilgas ir - kopš gariem mūžiem
Visiem gaismu dodu, pate akla
Dzenos pirmsaules, - bet zinās mēness,
Tas jau visu redz, ij to, kas tumsā.»
Mēness, kur ir ceļš uz laimes zemi?
Tu jau visu redz', ij to, kas nakti.
«Es to nezinu, man laimes nava,
Man tik ilgas ir pēc tā, kas nava,
Tumsā meklēju, kas bij reiz gaismā,
Ko nu es, - bet zinās mana meita,
Tā, kas zin visdziļāko, ar dvēsli! »
Mēness, dod man savu mēnessmeitu!
«Ej pats bildināt, kad ir tev drosme!»
Ak, man bailes, bailes, reiba galva.»
* * *
BĀLAIS MENESS
Ik nakti bālais mēness dilst un dilst;
Ik dienu mana mīļā bilst un bilst:
«Ak, cik es laba, un, ak, tu cik ļauns! »
Ik nakti zvaigznes visas spilgtāk spilgst,
Tik viens es zinu, bālums ilgst un ilgst.
«Vai bālais mēness?» - Nē; tas drīz būs jauns.
* * *
MĒNESS PRINCESE
Iznāc dārzā, mēness meita,
Kāp no mēness troņa zemē,
Princese, nāc šonakt lejā,
Pastaigā pa zemes ārēm.
Rozes sarkstot, liecot galvas,
Ceļos metas tavā priekšā,
Astras klanās, neļķes lokās,
Kreses skūpsta tavas kājas,
Mārītes pie zemes pieplok,
Zaļā zālītē guļ zemē:
Baltās kājas liec uz mani,
Mīksti glāstīšu es viņas.»
Visas puķes tevim smaida,
Vēdina tev smaršas traukus,
Visas rāda, cik tās skaistas -
Princese, nāc šonakt lejā,
Pastaigā pa zemes ārēm!
* * *
REIBINOŠAIS MĒNESS DZĒRIENS
Apreibušas tavas acis;
Dzerdamas no mēness tāles -
Tava sirds, ak, es to jūtu,
Izdzertu vai mēness jūru.
Straujas tavas dzērājdomas:
Stāvu skrietu debess kalnā!
Pušu lauztu debess vārtus,
Izspārdītu zvaigžņu zvirgzdus - -
Zvaigžņu zvirgzdu apaļumā
Paslīdētu tevim kājas:
Zemē kristu, sirdi lauztu,
Nedabūtu mēness meitu.
* * *
MĒNESS SUDRABA ZVANI
Nakti, mēness nakti
Bālbaltās krūtis
Noslēpums raisa.
Smaršas plīvuri
Mūžībā dzimst un mirgo
No mēness gaisa.
Mēness svētumu
Mēmi sludina balsīm
Tavi divi sudraba zvani -
Nakti, mēness nakti
Visi sudraba zvani no tāles
Sauc mani, mani.
* * *
11. 6. Kā darbs iet! Kāds spēku pieplūdums!
Kāds prieks, kāds plašums!
- Un kāds tālums? - Jā. -
- Nu lūk! projām skaties.
Greizsirdība? uz ko? - uz darbu?!
Sieviete mīlot sašaurina savu aploku, vīrietis paplašina.
Vai te traģika?
Kaut astras smaršotu!
Adrastea.
ASTRAS
Kopš bērnu dienām astras manim mīl,
Man pilna istaba ar daiļiem ziediem,
Tās laipnas rokas nesušas man priekam.
Tik sēri dvēselē man skan tas prieks: -
Nekad es nespēju tās astras lūkot
Un neilgoties: kaut tām smarša būtu!
*
Kad nu man bāli mēļus ziedus sniedzi,
Tad man pret gribu sirdī viešas ceres,
Ka astras smaršot sāks, - un neviļus
Es noliecos, lai sūktu viņu elpu.
* * *
SASPIESTA SIRDS
Ikviena roka savu sirdi
Uz delnas nes, -
Ko, mazā, baltā, slaikā,
Dārgā rociņa,
Tu savu sirdi saujā saspiedusi,
Ka viņa tikko trīso klusi?
* * *
EPIZODE
«Es tavā dzīvē tikai epizode,
Tev šodien skaista šķiet, rīt aizmirsīsi.
Tev nez kur mēness meitiņa ir prātā.»
Mēs visi epizodes šinī zemē,
Un zeme pati saules epizode,
Un saule epizode visumā.
Bet visums pats, vai tā nav epizode?
Mēs neziņām nekā, tik to mēs zinām,
Ka nezūd it nekas, nedz tu, nedz es,
Nedz mūsu mīla, kura skaista šķiet
Un kurai sākums ir, bet gala nava.
Tu, mēness meitiņa!
* * *
DZĪVES ADVOKĀTS
- Nu, ko tu saki? -
«Ak, tu advokāts,
Tu brangi pierādi, un klusē prāts.»
- Es dzīves advokāts, - vai tur ko smiet?
Līdz šim viss nāves gara ceļu iet.
«Ak, sirds tik baiga manās krūtīs pukst, -
Un «ak, kas būs? Kas būs?» kāds dvēslē čukst.»
- Kas būs? Kas būs? Būs dzīvei uzvara,
Reiz rimsies tava baigā sirsniņa.
* * *
ANIMULA PALLIDULA
Animula vagula, blandula,
Hospes comesque corporis,
Quae mancabilis in loca
Pallidula, rigida, undula,
Nec ut soles, dabis joca.
Romā dziedāja tā Hadriāns,
Ķeizars, visas pasauls kungs.
Pašam pasauls kungam
«Bāla dvēselīte»,
Ko tu, meitiņ, bēdājies?
Tev ir sārta.
*
MĒNESS GAISMAS ZIEDS
Neredzot saules
Caurām dienām,
Vai puķe spēj ziedēt?
Tik bālā, vēsā,
Tik mēnessgaismā vien?
Un, ak, vai tu?
* * *
PATĪBA SĀPĒS
«Kas, mīļā, ir? vai sāp tev kas?»
«Nekas man nesāp.» - «Ko nopūties?»
«Tāpat, ik dien'.
Nu ļauj jel, lai man ar kaut kas,
Kas manas vien!
Varbūt tur vairums patības,
Ko sāpes sien?
Varbūt zūd zieds un būtība,
Kad tārps tai lien?»
*
SĀPES VIENOTĀJAS
Vai maitātājs es tārps? vai ziņkāris?
Nē, ceļā dvēseli es saticis,
Kam vienlīdz sāp.
Var būt, ka sāpēs dziļās būtības
Par vienu dvēsli vienojas,
Kad vienlīdz sāp?
Varbūt tur veras mūža noslēpums
Un visas līdzi sedz viens jums,
Kam vienlīdz sāp?
* * *
ĒNAS PUĶE
Tu vienmēr priecājies, arvienu vairāk,
Arvienu skaistāk pati priekā plauki,
Un tavā priekā visi uzelpoja -
Un nu -
Kopš laika manīju, bet nemanīju:
Tu nesmejies vairs tā un lēnāk staigā,
Un domās grimsti; kad es sabaidos,
Tu lēni acis cel. - Kas ir? - «Nekas.»
Zem acīm melns, un vaigs vēl garāks tapis.
Vēl skaistāks, - jā, bet, ak, - kā ēnas puķe.
Ak, kas? ak, kas? - «Tu zini!» - Ko es zinu?
«Tu gribi prom pie mēnessmeitiņas.»
Nu tu tā esi! - «Nē, vairs neticu!»
* * *
ĪSTAIS MĪLAS VĀRDS
Lūk, mīļi tavi skaistie vārdi skan,
Kā smaida mana sirds, tos kāri sūcot,
Bet, ak:
Tos mīļos vārdiņus tu esi teicis -
Jau daudzām meitiņām un klausījies,
Kā viņas nopūšas no liegas tīksmes;
Un daudzās daiļās acīs skatījies,
Kā viņas iedeg no tiem mīļiem vārdiem,
Ka saki arī man -
Nu ko tu klusē?
Tā ir, lūk, kā es saku. Kauns tev atzīt!
Nu runā jel! Ko klusi?
- «Tu tiešām jautā tā, ka jāapklust.»
Nu lūk, kā teicu es, tā arī ir!
- «Jā, meitenīt, -
Nekad tas nebija man prātā nācis
Par to reiz pārdomāt, nu tu to bilsti;
Man šķita tā kā tev, ka mīļie vārdi
Ir tikai vieni, visām ir tie paši, -
Un nu es redzu, brīnos pats par sevi,
Ka visi skaistie, mīļie mīlas vārdi,
Ko saku tevim, nau nekad vēl teikti,
Nevienā laikā un nevienā vietā.
Nekad nau dzirdēti nevienu ausu,
Nevienas meitiņas, nevienas sirds.
Ka nau nedz bišu lasīti no ziediem,
Nedz saules mirdzētājas rasu lāsas,
Nedz sudrabgredzeni, ne zelta rotas,
Ne zila debess un ne balta jūra,
Ne rozes, puķītes, ne magonītes,
Ne spāres, taureņi, ne kukainīši,
Ne baltas pelītes, ne kaķenītes,
Ne ziedu lēpsniņas, ne drostaliņas.
- Tik tava dvēselīte, maigi zaļā,
Tik bālais atmirdzums no dziļās gaismas,
Kur plaismas galē noslēpušies gailē, -
Sirds tevi izteikt cenšas saldās mokās,
Jo tevi izprast lūkot vien jau prieks, -
Un nespēj atrast tevim īstā vārda,
Kas tavu būtni visu sevī tvertu -
Ak, atrast man to vārdu, tevi gūt,
Vai tas jau nebūtu: gūt pasauli?
Un visas mīklas minēt, atslēgt slēgto,
Sākt jauno, nezināmo - -»
* * *
LIDZĀS BRŪCES
Cik tu pie manis mīti,
Tik mani ņemi sev, -
Bet, kad tu citiem nepieder', kā citi
Lai pieder tev?
Un, lūk, vēl to:
Kad man tu siti brūci,
Tad arī sev.
*
MAIGI SKŪPSTI
Tad skūpsti mani!
Tā maigi, maigi un mīļi.
Mans skūpsts kā taurenīts nolaižas,
Ka tikko jūt to tavi vaigi.
Nu skūpsti vēl maigāki maigi!
- Kā saule uz lūpām rotājas -
- Kā mēness pār acīm ēnojas -
- Kā ilgas uz dvēsli tāļojas -
Nē, nē, es negribu tālumu,
Skūpsti ar lūpu siltu tuvumu,
Bet maigi, maigi, maigi!
* * *
MĪLAS NEPRATĒJS
Ak, ej jau, tu mīlēt neproti,
Ne mirkli miera tu nedodi.
Tu nežūžini dvēseli. -
Kur tev ir garas, skaistas dzejas plūsmas,
Jūsmas, jūsmas, jūsmas -?
Bet tu! Diez ko visu negribi?
Rausti un sagrābi!
Diez kur uz aizsauli
Projām tu nesi!
Es saku, aplamnieks tu esi
Un mīlēt jau nemaz tu neproti -
Tā lēni, lēni, ilgi un laimīgi!
* * *
SMIEKLU NAKTS
Vienu nakti cauri smieties,
Atlaist vaļā sprangojumu,
Uzelpot, ka svilpo krūtis!
Kā lai cieš to meitenīte:
Dvēsle cieši spiesta spailēs
Visu mūžību un gadu?
Spailēs spiesta, pušu plēsta,
Staipīta un augšup rauta,
Stiedzēta ar varu ziedēt.
Līdzi vērsties, pārvārīties,
Retortēs un spaidos kvēlot,
Kamēr dzīvību vai izspiež.
Nē! reiz smieties nakti cauri:
Dvēsle brīva taps no spaidiem
Stiedzēties ar varu ziedēt.
*
Gan jau pati dvēsle ziedēs
Nestiedzēta, nestaipīta,
Neziedēs - nu kas tev daļas?
* * *
VIENS VĀRDIŅŠ
Nu lauzta ilūzija -
Viens vārdiņš vien tik bija,
Pa jokam teikts: -
Viss beigts.
* * *
ATBILDE
Nu grāb tad arī, nu rausti arī!
Visu manu dzīvi tu saplēst vari!
Kas būs ar mani, es nezinu,
Visu sevi tev atdodu.
Es nezinu ij to, vai dodu -
Es tikai tevī sevi rodu.
*
SĀPJU MĪLA
Nu vai tad šauboties es nemīlu?
Jo šaubas ir tik sāpju pilna mīla;
Kad sāpes izciešu, tad šaubas zūd.
Tik es ij šaubās nevainoju tevi,
Bet sevi vien, un tīšu prātu pat
Sev pāri daru, sāpēs asiņojot.
Bet šodien manī pēkšņi noskaidrojās,
Kā loga slēģi esmu atvērusi:
Nu zinu, ka tu arī mīli mani.
Es nezinu, vai būs man tagad vieglāk,
Tik to es jūtu visām dzīsliņām,
Ka esmu veikuši ko lielu, lielu.
* * *
DIVAS SAULES
Visi šaubu mezgliņi
Raisījās,
Sirds atslēgas
Pašas atslēdzās,
Dvēseles logi
Atvērās,
Divas saules
No iekšas, no āras
Satikās -
Vienā skūpstā.
* * *
16. 6. Tu brīnums! zemes un- zvaigžņu brīnums! Mīlā sākas un
beidzas zeme un zvaigznes, un visa dzīve. Tu mani turi, mīļā; cik viegli dzīvot, kad
esi tu!
Tev divas dzīves.
Klusu paliks mūsu dzīvē un sāks piepildīties.
Nemiera man nau kopš tevis -
Dusēsim kā nedzimušie
Vai kā jaundzimušie
Mēs celsimies tāli nost no pasaules.
Tev bail, tev salst, - sasilsim no nākotnes uguns.
Laime, laime, vienotas dvēsles, jaunā kopudvēsle.
Kā es tevi gribu nest! tev visu dot!
PIEPEŠA VASARA
Slaidas priedes,
Pareti zari,
Bērzu lapiņas
Saulē mirgo,
Jūra šņāko,
Vilcieni aumaļo,
Ļaužu čalas
Un smilts, un vējš -
Sasila jūra
No karstām ilgām.
Piepeša vasara
Iznira laukā.
*
VIEGLUMS UN AKMENS
Cik viegli dzīvot ir, kad apzinos,
Ka esi tu!
Kā akmens smagums nokrīt dziļumos.
* * *
MANA OREĀDA
Cik tu man roku sniedz, ikreiz es brīnos,
Cik roka dvēselīga, kāds tai maigums, -
Es apjukumu slēpju vieglos smīnos.
Man labi dara rokas vēsais svaigums,
Kā zīda šifons tā ir tava āda,
Tik visai smalka, tomēr kaistošs spraigums.
Kā mūzika tev miesas garu rāda,
Top gaiša ideja caur tavu daili,
Tu dziļās versmes aukstā oreāda, -
Iet skaidrē tu man māj ar rokas smaili.
* * *
KLUSI KLAUSOS
Klusi klausos tavus vārdus,
Ciešāk glauzdamies pie tevis,
Dziļas laimes iedreboties -
Nekustoties rāmi guļu,
Galvu tavās rokās slēpis;
Kaunēdamies atvērt acis:
Kā tu mīļi teici mani -
Ka es labs un laipnu sirdi
Un ka acis manim saule;
Tu jau redzot vis.u citu:
Spožumu un gudru prātu,
Visam pāri - labo sirdi.
Jā, ak, jā! tu labi saki:
Laba sirds ir visa sākums,
Laba sirds ir visa beigums,
Vairāk cilvēks nespēj sasniegt -
Visu aizdošu es projām,
Turēšu tik labo sirdi -
Un to sirdi došu tev.
* * *
ZVAIGZNE UN RĪTENIS
Teic, kas es tevim esmu?
Tu man zvaigzne,
Kas agra pavasara agrā rītā
Liec bālās debesīs man ceri spīdēt,
Kā solījums.
Un tu man rītenis un ausmas vēsma,
Kas pirmā vēstī- saules atnākšanu.
Jo manī tumsa bij un kluss, un sala:
Jo dzīve guļ, un es to nedzīvoju,
Lai cik es tvēru visu, ko tā deva.
Nu haoss ceļas, galvā domas jaucas,
Skan sveši akordi, zib svešas ainas,
No sapņa nomodu vairs neizšķiru,
Un sirdī ilgas velk ar svešu spēku.
Tu mani rokās ņem kā mazu bērnu.
Tik klusi mierini un klēpī aijā,
Un lēni aiznes citā pasaulē.
Tur saule mūžīga, tur brīnumpuķes,
Tur saldā aromā zūd zem' un debess,
Bez matērijas ēterviļņi līgo,
Viss, garā atraisoties, veras vaļā,
Es ļaujos šūpoties un paijāties,
Līdz tavās aijās izkūst mana dvēsle.
* * *
DZĪVE SAULĒ, DZĪVE MĒNESĪ
Redzējis es tevi tiku agrāk dienā,
Kad vēl nepazinu tevis, man tik teica, -
Bet nu gluži cita esi, ko es redzu,
Kopš tu parādījies manim pirmo reizi
Viņā klusā vakarā un mēnessgaismā.
Vai tu, mīļā, še jau dzīvo divas dzīves:
Vienu neredzamā sīkā ikdienībā,
Flirta smieklos, maisītos ar vientuļraudām,
Otru, strauji fantastisku, mēnessgaismā,
Pilnu lielām cilvēces un pasauls jūtām,
Pilnu neizmērojama mīlas spēka.
* * *
MĪLA BRĪVES RAISĪTĀJA
Es pati vēroju un brīnos:
Tik brīva neesmu es jutusies
Nekad kā tagad, kopš es tevi mīlu!
Es varu iet, kur gribu, runāt, smieties,
Es varu laipna būt un nelaipna,
Es varu flirtēt, kā un kur man patīk,
Es varu darīt visu, - bailes nau!
Ak, kā man biedrenes gan visas baidās!
Kā slepenībā vien tik drošas jūtas!
Kā nedrīkst acis uzmest laipni citam.
Man nau nekā ko slēpt: es visa tava.
Un tāds man prieks tev rādīt sevi visu,
Cik vieglprātīga esmu vai cik ļauna, -
Vissīko kroķīti, kas sirdi liektu!
«Tas ir tas augstākais, ko mīlā sasniedz,
Ka dvēsli atraisa un brīvu dara,» -
Tā tu man teici, kad es jautāju.
Mēs abi ļoti toreiz priecājāmies,
It kā vai jaunu zemi atraduši.
Lai kur es eju, - tu pie manis esi,
Ikkatru soli mani pavadi,
Tu visu redzi, visu jūti, zini, -
Kas manim kaitēt var? Tu pasargāsi.
Un arī tā es jūtu: lai nāk ļauns!
Lai jāmirst būtu pat! - Man bailes nau!
Es esmu visu dzīvē sasniegusi,
Es pilna uzplaukusi tā kā roze,
Un to es nošķinu un sniedzu tev,
Jo ko lai viena es ar viņu daru?
«Tas ir tas augstākais, ko dzīve sasniedz,
Un dzīve sasniedz to caur mīlu vien,
Tā dzīvei mīlā sākums ir un gals.»
Tā tu man teiksi, kad es jautāšu.
Un, kad es lūpas tevim skūpstiem slēgtu
Un muti atdarīt tu nedrīkstētu, -
Es tomēr visu zinu, ko tu teiktu.
Bet tu jau nezini, - vai tev to teikt? -
Cik laimīga es esmu! - Skūpsti manīt
Vēl, vēl! vai nu tu zini? vai tu zini?
* * *
NAKTS UN RUBĪNS
Melnā naktī spraucas skaļa sposma,
Zelts un sarkans zīds, un zaļais smaragds
Meklē acis, kur tie spoguļotos;
Bālās pērlēs meklē baltas krūtis,
Kurās viļņotos kā jūras gultnē;
Sarkans rubīns tinas melnos matos:
Tumšos dūmos slēpta uguns kvēle, -
Tavu acu mirkli, tavi mati -
* * *
DĀRGAKMEŅI
Ametisti, opāli un hrizoprazi
Maniem pirkstiem lēni slido cauri,
Lapis lazuli un berili, un jaspi,
Oniksi un tirkīzi, un hiacinti,
Kalna kristāli un spožas topāzšķilas,
Skaidris ūdens, zili zaļais akvamarīns, -
Kreisā roka smeļ un labā svārsta lēni:
Vai tie būtu dziļi klusie zemes smiekli,
Spilgti spīdoši un akmensgriezīg-cieti?
Vai tās ļaužu dzimtas sirdis būtu?
Smel ij tu ar savu mazo roku, mīļā,
Liec pēc krāsām spīdaļas uz tumšā samta,
Sajauc rindas, skaties, kā tie gaisā vizo!
Kas par brīnumiem tur slido tev caur rokām!
Pacel savas acis, kā tās mirdz vēl spožāk!
Kā tev smiekli skan tik gaiši un tik maigi!
Tā kā zemes smiekli, saulē celti.
* * *
SIRDS UN MEITĒNS
Kas man zelts un zīds, un dārgakmeņi,
Visi uguņi un debess tāles, -
Labi, dod un cel, kā gribi, mani, -
Visu, visu apņemu es rokām,
Lai to atstātu.
Jo ne tas mans spēks, - es sirds un meitēns -
Tikai viens man ir par visu lielāks:
Jo es tevi mīlu kā neviens vēl!
Visa pasaule, kas tā man ir pret tevi?
* * *
UZ MĪLU ATSAUCIES
Uz mīlu atsaucies,-
Cik viņas devis,
Cik esi izdevies,
Tik esi vērts.
Cik esi izgājis
No sevis,
Tik esi atradis, -
Cik esi zudis,
Tik esi tapis -
Tik esi vērts.
* * *
MEITENES DZIESMAS
Vakarā mīla acis man slēdz,
Rītā uz darbu ceļ mani mīla,
Katru manu soli pavada mīla,
Visu es daru tāpēc tik vien,
Ka es mīlu un mīlēta tieku.
Ko tad es darīju agrākus gadus?
Kas mani vadīja visu manu dzīvi?
Kas deva spēku ciest un pārciest? -
Viena cerība visu manu dzīvi:
Nāks reiz mīla, nāksi reiz tu!
* * *
VIENA STUNDA
Kā viens otru dzērām mēs kā izslāpuši,
Visu stundu neatņemot karstās lūpas;
Alpām strauji piesūcoties mute mutei,
Alpām ziedu spilvām tikko pieskaroties.
Mulsinošais dvēsles dzēriens saldā smaršā
Zeltaini pa visām dzīslām liegi lija:
Visu deva, visu ņēma, visu vērta,
Dvēsles dzēriens divas dzīves divkārtoja.
Cik es skāru tavu roku, jutu sevī,
Cik tu mani pieskāri, es svētīts tapu.
Kopš tās stundas viena skūpsta stundas zuda,
Zuda stundas, zuda dvēsles vienā plūsmā.
* * *
SUDRABA MIRDZUMS
Kā sudraba mirdzums uz lapām
Pēc pērkoņa, -
Balta mierība!
Augstas tāles skaidrība!
Tādu spīdošu vaigu mēs tapām.
* * *
AUGSTĀS TĀLES
Nē! augstās tāles ne! ak, es tur salstu!
Nes mani atpakaļ no šenes!
Kur rokām tur, kur kājām atrast balstu?
Nē, vairāk mani turpu nenes!
Ir skaisti līdzi mākoņiem peldēt, -
Bet; kad tā visu dvēsli vajga vienmēr kveldēt,
Tad ne, tad mani vairāk turpu nenes.
Skauj, sildi mani, vēl es salstu.
* * *
9. 10. Kad rudens nāk, sāk ilgas piepildīties: Domas aug augstumā un
stiedz dziļumā.
Vai mēs spēsim laiku saistīt ar skūpstu?
Vai mēs neplēsīsim pušu visu pasauli? tik viņa mums paplašinās.
Gaišredzīgas tavas acis, redz to, kā nau.
Klusa nepaliek mana dzīve ij mēness klusā gaismā. Ilgas ilgst.
Vai tev taisnība? Kas būs ar mani.? Kas būs ar mani?
KAD RUDENS NĀK
Kad rudens nāk -
Es redzu: lapas bālst un mirst, un krīt,
Līst dienām, naktīm lietus, agri tumst -
*
«Kad rudens nāk, tad man tik baigi top,
It kā viss dien' no dienas bojā ietu,
Man vienai patei būtu jāpaliek,
Ar savām acīm jāredz visu mirstam, -
Un visas ciešanas - cik vien to ir -
Man vienai patei būtu jāuzņemas,
Bet es to nespētu - tik grūti, grūti!
Neviena manim nau, kam izsūdzēties...
Kad rudens nāk -»
*
Ak, vārgā meitenīte, kurš ir stipris?
Kurš mazāk vientuļš, mīļā meitenīte, -
Kad rudens nāk.
* * *
DZĒRVES GAITA
Zem tavām kājām lapas mīksti sedzas,
Tik tikko sadzirdami jūra čalo,
Tāltāli ilgu zili kuģi redzas, -
Kurp viļņi tavas ceres skalo?
Vai turp,
Kur izgaistošā dzērvju gaita balo?
* * *
AIZLAICES DVĒSELES
Tāli nost no pasaules,
Nost no saules, nost no dienas,
Vientules
Staigā mūsu dvēseles.
Naktis tik pie naktīm sienas,
Nezin gala, nezin mienas,
Aizlaices
Aiziet mūsu dvēseles.
* * *
ĻAUŽU ACIS UN ZVAIGŽŅU ACIS
Diena atver ļaužu acis,
Skaļi modina uz dzīvi, -
Ak, tā pati diena - zvaigznēm
Acis cieti slēdz uz miegu.
*
Nakti augstā, klusā dzīve!
Visa debess mutuļoja, -
Zvaigžņu vidū, augstā dzīvē
Līdzi laidās mana dvēsle.
*
Vakars aizslēdz ļaužu acis,
Vakars atver zvaigžņu acis, -
Kurš ir miegs, un kurš ir nomods?
Kura dzīve? Kura nāve?
*
Nespēj saprast mana dvēsle,
Kādēļ dienu sauc par dzīvi?
Visa pasauls izplatība
Nepazīst šo dienas dzīvi.
* * *
IZZŪDOŠA MĒNESSMEITA
Kad es ilgi tevi uzlūkoju,
Tad es nezinu, vai es jel skatos? -
Es tad jūtu tik, ka redzu tevi,
Tad ij to vairs nejūtu, - tu viena
Redzies vēl un esi savā dailē;
Tad ij tevis nau, un spoža gaisma,
Skaidra būtība bez veida plešas,
Visu nebūtību pildīdama.
*
Salda laime lec ar saules lēktu,
Dvēsle pēkšņi saldi jūt šo laimi:
Pēkšņi mostas -
Atkal būte, veids un nebūtība,
Atkal sajūtu, ka redz kas tevi,
Zinu, ka es skatos tavā dailē, -
Nu tu pret' man smaidi savām acīm:
«Kur tu biji, mīļais? Talmunzemē?»
- Jā, kur biju?
- Ak, nekad man neredzēt vairs mēnessmeitu!
*
Gan nu bieži lūkojos uz tevi,
Bet ikreiz es zinu, ka es skatos,
Bet ikreiz tu mīļi pret' man smejies.
Un nekad man neredzēt vairs mēnessmeitas.
* * *
DABAS VIENALDZĪGĀ DAILE
Lūkot vien tik dabas vienaldzīgo daili -
Vai tas vien jau dod visaugstāko no baudām?
Ka visapkārt aizmirst pasauli un sevi?
Ka, no visām sērām raisīts, aizpeld gaisā?
Vai jel daba pati raisa lūkotāju?
Vai ne lūkotājs ir tas, kas raisa dabu?
Šķiro, salīdzin' un rada daili sevim,
Tā kā māksleniekam pasaule ir viela?
Vai tas prieks, ko dabas daile dod, ir dabas?
Vai tas prieks nau lūkotāja, kad viņš rada?
* * *
MĒNESS SMAIDI
Košā saule paliek atpakaļ aiz kalniem,
Zemes ritens lēni aizgriežas no saules,
Aizvien dziļāk, dziļāk slīkstot pretī naktij.
*
Gaidot nakts jau izklāj ceļu zīda segām,
Lejā zvaigznes atver plaši mēnessvārtus,
Mēness klusu gaismu nes uz sudrabtrauka.
*
Klusā gaisma lēni līst no sudrabtrauka
Pāri pasaulei, kas iegurusi miegā,
Visas saules sistās sāpes nomierina.
*
Klusā gaisma pilna nezināmu dziesmu:
Kāpj no neizmērojamām debess dzelmēm
Augšā neizdibināta gara jausma.
*
Neizdibinātā gara jausmā mostas
Dvēsles, kuras neapmierinātas miegā,
Ij ne saulē, ij ne dzīvē, ij ne nāvē.
*
Senas ceres dzenas nākamības ēnu,
Dziļas domas urbjas noslēpumu sienās,
Sēras ilgas ilgst pēc būtes pārveidības.
*
Dziļā jausmu naktī dvēsle iet vai izkust;
Kūstot neizzust, ar citām dvēslēm sakust,
Jaunā būtnē sniegties jaunas aizmūžības.
*
Jaunas ejamības, pilnības un gala -
Vai ij gala, noguruma dēlā, vēlas?
Ilgas pāri iet pār noguruma galu.
*
Maigā gaisma mūžam līst no sudrabtrauka,
Kamēr lēni projām rauts top zemes ritens,
Atkal skaļā saulē sāpēs ritināsies.
*
Zvaigznes noņem zīda segas, aizver vārtus,
Sudrabtraukā nodziest maigā mēnessgaisma,
Mēness smaida klusu vaigu: atnāks rītu.
*
Mēnessmaidā pēdējs stars krīt tavās acis.
* * *
TUMŠĀS ACIS UN GAIŠAIS ZIEDS
Jūs, tumšās acis, un tu, gaišais zieds,
Jūs tik daudz laimes manī starojat,
Talmunas dārzā mani pārceļat,
Man visu dvēsli krūtīs pārvēršat -
Jūs, spožās acis, un tu, tumšais zieds.
Bet, spožās acis kad vairs nemirdzēs,
Kad zieda tumšais sārtums izbālēs,
Tad pastāvēs
I spožās acis vēl, ij tumšais zieds
Tai vērstā dvēslē.
*
SIETAIS LAIKS
Ne stāvu zvaigznes nestāv ciet,
Viss iet,
Viss rit un riet, -
Kā, mīļo actiņ, tevim šķiet,
Vai mēs gan skūpstiem spēsim laiku siet?
* * *
AK VAI, KA MĒS TIK TUVU TIKĀMIES!
Mums šķita, mēs tik tuvu tikāmies,
Ka robežas starp mums jau sāka zust,
Uz īsiem mirkļiem varējām jau just,
Kā vienā būtnē dvēsles salējušās.
*
Ak vai, ka mēs tik tuvu tikāmies!
*
Nu mūsu dvēsles dziļi uztraukušās,
Vai zem' un debesi nu tagad plēš,
Saules un mēness spožumu dzēš,
Kas vien vēl šķir, viena uz otru trauc,
Visu veco pasauli kopā jauc.
*
Ak vai, ka mēs tik tuvu tikāmies!
* * *
TĒLS ACĪS
Nu, ko tu nesaki nekā?
«Tik tā.»
Teic, ko tik: stingri skaties acīs man?
Kā tāls tev skats, balss tāli skan?
«Vai skan?»
Tev acīs redzu, lūk, tur ir kāds tēls!
Aiz viņa klusi zaigošs bālgans kvēls,
Nē, es tā neesmu! Es vienmēr biju,
Tev acīs vienmēr sevi ieraudzīju -
Ir -skaista meitene; es redzu zaigā,
Tu sēd' tai blakus, roka ir tev vaigā -
Nē, nau tā tava roka, tā ir viņas -
Tev basa galva - vai tev senas miņas?
Ak, prom tā tevi: sauc, nu zinu, zinu -
Vai viņas vārdu lai tev minu?
- Ak, mīļo galviņ, ko tu fantazē!
- Tu pati spīd' man acu zīlītē.
«Ak, neej prom! Ak, neej viņai līdz!
Ak, neej prom!»
* * *
8. 11. Kas būs ar tevi? Kas būs ar mani?
Es neesmu gatavs ne priekš tevis, ne priekš dzīves. Es dzīvei topu svešs un
svešāks.
Es līdz šim spēju panest un nu vairs ne. Tu man darīji vieglu dzīvi, nu viņa
nospiež mani un tevi. Kādēļ tevi? Lai mani vien!
Ij senās sāpes sāk atmosties: pasauls sēkla, pasauls dvēsle. No pelniem tik var
izaugt dzīve. Topi par pelniem.
Tu līdzi ne! Lai paliek vēl cerība pelnu pasaulē.
Liktens man grib atņemt Leldi! Es nedošu. Es likteni pašu tiesāšu.
Neko man nevar padarīt. Impavidum ferient ruinae.
GARĀ MIGLA
Uz lapām migla smalki līst,
Līdz ceļiem zāle slapē drānas,
Līdz kaulam drebuļi jau klīst,
Un segas ir tik plānas, plānas.
Kur paslēpties? kur apgaidīt?
Tā nepārstās ne visu dienu,
Vai apgaidīsi rīt, vēl rīt?
Tā migla krīt arvien, arvienu.
*
ZVAIGZNES, PUĶES UN SIRDS
Daudz zvaigžņu debesīm mirdz,
Daudz puķu zemei, -
Kas man?
«Kas tev?
Vai, gribi? Ņem:
Še viena sirds!»
* * *
SLĀPJU DZĒSĒJA
Es tāli gājis, manim slāpst -
«Še ūdens!»
Nedzesē.
«Še vīns!»
Nē, nē!
Dod manim dzert, kas vairāk dzēš.
Es slāpēs aizslāpis līdz dvēselei.
«Ak vai! ak vai! Kas spētu dzēst?»
Tik dvēsle dvēsles slāpes dzēš.
«Še mana dvēsle, dzer to, dzer,
Še skūpsti mani.»
* * *
ZVAIGZNES, PUĶES UN DVĒSLES
Še, turi rokas un saņem!
«Ko dosi man?»
Zvaigznes, puķes un dvēseles -
Izvēlies pats!
Zvaigznes, zied, - bet bez smaršas,
Puķes smaršo - bez vārda,
Dvēsle zied un smaršo, un runā,
Dod manim dvēsli!
* * *
SAPLOSĪTS VAIDS
Uz saplēstām papīra strēmelēm
Ir vārdi un drumsliņas pantu,
Es nevērē skatos uz atkritnēm, -
Te ievaid kas - un aizgūtnēm
Sirds raustās, skanot ar līdzskanēm,
Ar neizsāpēto, nosviesto matu!
Klus, vaids, jel strēmelēs saplosīts!
Vai mūžs nekad gan nau atpestīts?
* * *
NEKLUSTOŠS VAIDS
Kad es iekš sirds tās sāpes
Jel spētu vārdos tvert,
Varbūt tad viņas stātos
Tā manu dzīvi dzert?
Bet, kā es vienu tveru
Un lieku viņai klust,
Tā viņas vietā tūkstots
Kā čūsku mudžums kust.
* * *
LAUŽAMS LIKTENS
Dzīvi tik dzīvot ir maz,
Nau viss ij to pazīt un saprast, -
Pāri pār dzīvi būs augt,
Pāri pār likteni stāt!
Pasaules sēkla iekš tevis
Un nākotnes pasaules dvēsle:
Dzīve ir čaula tik vien,
Čaulu lauž dvēsle, kas briest.
* * *
SIETS UN NESIETS
Tie visi dzīvo tikai savu laiku,
Kā mums būs saprasties?
Cik koks un puķe gaisā stiepjas brīvi,
Tik izsūta tie brīvi dvēsles stīgas;
Bet puķe zemē aug, tik pūkas lido,
Bet koks pie zemes siets, tik smarša brīva,
Bet viņu būtne visa laikā sieta!
Mēs nesieti nekur.
Kā mums būs saprasties?
* * *
CITU LAIKS
Jo savu laiku nedzīvot ir briesmas:
Viss apkārt vienmēr svešs un nesaprotams,
Ne tā tu runā, ne tā ej kā citi;
Tev smieklīgs liekas viss un beigās pretīgs,
Un pats tu jūt', cik tiem tu savāds esi -
*
Kaut mīlēt varētu, lai justos tuvāks!
Bet kā lai mīlēt tos?
Kad jūtas zina tikai nicināt.
To naidu, kas pret tevi iet, to veikt,
Kad mīla ir aiz viņa tā kā tev!
Bet kas aiz viņu naida ir? vai mīla?
Ak, nē, - tik dziļa, dziļa vienaldzība -
Kā to lai veic?
*
Ir vienaldzība pazīme šim laikam.
Un visiem viņu laikiem, - lai ij man?
Kā Budam arī, - nē, tad labāk briesmas!
Es ciešu vēl. Es iešu vēl.
Es veikšu.
* * *
SAULES LAIKS
Vēl drusku lūpas trīs no viegla smīna,
Bet nekā grīna
Ne savos smieklos es vairs neturu;
Tik vieglu riebumu un niciņu
Es nespēju
Vēl apspiest sirdī: pieskari vēl jūtu.
- Kaut drīzi es kā saule būtu,
Kas peļķēs kāpj un nejūt riebumu!
*
SKAISTUMA SKATS
Tu puķes esi skatījis
Un zvaigznes arī, -
Un mani arī -
Vai visā mūžā skatu aizmirst vari -
To mierā dari?
* * *
NEKAS NAU VAJDZĪGS
Lepnis dzīvojis,
Lepnis mirstu -
Pats savām rokām
Taisu sev šķirstu.
Pats lauku rodu,
Pats bedri roku,
Kur paslēpt mūžam,
Cik bij to moku.
Lauks plaši plešas,
Tur skraida vēji,
Kurš nāk pie bedres -
Tas atsprāgst spēji.
* * *
PIE SEVIS AIZEJU
Es atkal aiziešu -
Pie sevis -
Un palikšu.
Es mājās visu dalījis,
Visu devis,
Ko ceļa mūžā ieguvis.
Es mājās visu atstājis
Savu durvju priekšā,
Visu logā izmetis.
Nekas no atmiņām
Man nepalīks iekšā,
Nekas no atziņām.
Es mājas pašas jums atstāšu,
No jums aiziešu,
Pie sevis palikšu.
* * *
LIKTENS VĀRDĀ
Tu saki manim: nemirt! - Bet vai tu
Gan zini, ka tas vārdā ir liktens pilns?
Ka izteikts vien tas top jau valgmes smags,
No veida vielā vēršas, tevi vērš,
Par vēlējumu top un tevi sien -
Pie manas dzīves tavu dzīvi sien,
Tev balto roku melnā akā mērc,
Kur manas dzīves sēklu laukā celtu -
Vai vēl tu saki manim: nemirt! - Vēl?
Vēl, vēl.
- Ak vai!
* * *
VIENĀ TRAUKĀ
Kā tai niknā teikā stāsta,
Kā tur laulā divus mīļos:
Puiša asins, meitas asins
Salej kopā vienā traukā, -
Lai tad laulā ar mūs abus,
Abu asins vienā traukā!
* * *
ZILA NIRVĀNA
Melnu egļu ainas
Dziļā ezerā, -
Gleznu gleznas mainās
Tavā atmiņā.
«Vai jel kad tik jautri
Būs vairs būtībā?
Vai lai veros kautri
Zilā nirvānā?»
* * *
LĪDZ AR ĢĪMETNI
Cik tavas rokas ņems šo ģīmetni,
Tik jutīšu es tavu prieskāri,
Tik sirds man krūtīs trīsēs priecīgi,
*
Es ģīmetni negribu, negribu! -
Es tavu nolūku sapratu -
Es tevi pašu dzīvu paturu.
* * *
10. 12. Es negribu iet, es nespēju.
Jupanki Jūka: tas, kurš raud asinis.
Kad tu jūti, ka sāc cilvēkus vairāk nicināt nekā mīlēt,- tad ir laiks: ej
vientulībā un uz brīdi atpūties no pasaules. Tad iesi atkal ļaudis un starosi.
Ak, briesmas!
Ak, mīļā, augstā, svētā!
Cik neprātīgas briesmas žņaudz dzīvi!
Es negribu šo dzīvi, es gribu citu.
Nakts lai visu klāj!
Nakts nesaka nekā.
JŪRMALĀ VIENS
Pret vēja virzienu ar gariem kakliem
Skrien meža pīļu pūlis steigdamies,
Pa retam iekrekst balss un spārni dūc.
Kā daļās nodalīta jūra plešas, -
Tumšs zilgans mākoņblāknis augšā stāv,
Tam pretī drūmi attumst ūdens blākņi;
Pa vidu strepjas zila mežu švītra,
Kā zobens likts starp debesīm un jūru,
Un viņam virsū blāzmo sarkans spīdums,
Kā asins apkaltis.
Bet tumšam blāknim pāri balta debess,
Un viņa atspīd otrā daļā jūras,
Kas sudrabotām dzirkstēm pārkaisīta
Ar blāviem plīvuriem.
Kliedz kaivas, čirkstot smalkām balstiņām,
Un stipriem spārniem strauji svaidās gaisos.
Ar jūru kopā saplūst debesis
Par vienu pelēku un plašu segu,
Ne švītras nenošķiro līdzās krāsas,
Un, kur vēl starpība, to migla klāj.
Pa jūru stari, gaišāki un tumši;
Mazs melnīgs karodziņš par zīmi zvejiem
Viens rēgojas un trīc -
No tāles reti dūmu stabi redzas,
Kas paceļas un līkst, un paliek guļot,
Bet kuģis aiziet tāli savu ceļu.
NO MĪĻĀS DIENASGRĀMATAS
Cik grūti, grūti! kā man sirdi spiež!
Tā liekas, ka vai asins stāsies ritēt.
Man raudas nāk, ka tikko valdīt varu,
Un kaklu žņaudz, un elpu aizrauj cieti -
Cik labi, ka vēl esmu viena pati
Un nau man jāmelo ar jautru seju!
Nu kas tad ir?
Nekas jau liels vēl nava noticis,
Tik projām aizbraucis uz dažām dienām
Un drīz būs atpakaļ, un viss būs labi!
Bet -
Kas būtu, kad viņš teiktu kādu dienu:
«Nu, mīļo actiņ, rīt es braukšu prom
No dzimtenes uz viņu Talmunzemi -»
«Nu visu labu! » - es tik spētu izdvest
Un vairāk it neko, tad spēki zustu.
- Ak, tās ir briesmas, briesmas!
Bet agri, vēli tomēr tā reiz būs,
To saka prāts; bet, kas tad būs ar mani,
To prāts man nesaka. - Cik grūti, grūti!
Es domāt nespēju.
Un vienmēr manim draud tas vārds no tāles.
* * *
SKAISTUMS MIERINĀTĀJS
Cik skaista esi tu, un cik tu laba!
Tavs skaistums mani mierina ik dien'.
Vai mani: vien?
Man šķiet, ka sevi mierina ij pati daba
Ar tavu skaistumu tik vien.
* * *
KUR ESI PATS?
Ko es tev, mīļais, esmu sacījusi:
Cik tevi mīlu, ko man dvēsle jūt,
Cik pats tu redzi manu vērto sirdi,
Cik manas acis un cik mēness gaismu,
- Tik tava dziesma dzied, tik mana atbalss,
Es aizraudamās klausos tavu balsi,
Tos mīļos vārdus, kuros vien man dzīve, -
- Bet kur tu esi pats? Kur pats tu rādies?
*
Es dziļas dzelžos slēgtu sevī turu;
Kā biezās, smagās tēraudpatronās
Ir ieslēgts skābeklis un sažņaugts važās,
Kad sienās plānums rastos, - vai! kas tad!
Kāds spēks ir ieslēgts vielas atomā!
Kad daļas sairt sāk un raisāties,
Top brīvi spēki tādā sprindzībā,
Ka neizmērojams mums viņu plūdums;
Bet pēkšņi vaļā laist tas, sprādziens sprāgtu,
Es pušu trūktu pats un līdzi tu,
Un līdzi pasaule!
*
Vienmēr tu saki tādus niknus vārdus!
Nu jau tu likies rimis mazu drusku,
Ko atkal sirdi spied ar mūža draudiem?»
- Kas nāktu tad? vai jauns? Bet zust mēs zustu.
* * *
NO MĪĻĀS DIENASGRĀMATAS
Jau vakars - pulkstens sit - un drīz jau nakts -
Varbūt vēl ceturksnis, varbūt vēl mazāk: -
Uz mana krēsla atsēdīsies mīļais,
Ņems mani klēpī, galvu piespiedīšu
Pie viņa pleca, un tad būs tik labi!
Tik labi, labi būs - un tā ik vakar'.
Es visu dienu dzīvoju tik vien
Priekš - ak, šī vakara un, ak, šīs stundas,
Priekš vienas stundas, dažreiz pat vēl mazāk.
Tas īsais brītiņš - ak, cik laimes pilns,
Tik ziedu pilns ne ābeļkoks nau maijā!
Kā bites viņā sīc! - un, vai! kā dzeļ!
Cik savādi tas ir: prieks līdz ar sāpēm!
Cik sirds vien prieka nes, tik priecājos:
Ka mīlu, ka tik dziļi spēju mīlēt
Un ka pats liktens uzlicis man mīlēt, -
Un kādēļ jācieš tā?! kā vēl nekam!
Kā viena dvēsle tik daudz sāpes nes?
Un tomēr -
Un tomēr visas manas ciešanas
Es nemainītu ne pret ko - tik nāvi!
- Bet tu jau nebrauksi, mans mīļais, mīļais!
* * *
PĒDĒJĀ LAIME
Tu manu sirdi esi paņēmis,
No krūts man izcēlis, -
Ak, tava rotaļa, cik nevērīga:
Kad sirdī trūkst nu kāda stīga?
Pats zini, cik tās smalciņas,
Bet tev nekas!
Kā bērni ābolu tu sirdi svaidi,
Rokās žņaudzi un spaidi,
Ka man no bailēm karsti kļūst:
Kad sirds nu lūst?
Kad zemē nokrīt un dūst?
Kad tu kā bērns to nomet kur?
Mana dvēsle kā dārgāko balvu to tur!
Dvēsles slēptākā lādītē glabā,
Izņem, lai redz, cik dailes ir dabā,
Kā maigi dimants gredzenā mirdz
Mana pēdējā laime - tava sirds.
NAKTS NESAKA NEKĀ
Ka dienas austie darbi irst,
Ka nakti neturamas: asras birst,-
Nakts nesaka nekā.
Cik neprātprieku, naktij, daudz!
Cik neprātbriesmu ļaudis klusi žņaudz, -
Nakts nesaka nekā.
Nakts katru viņa mājās sauc,
Nekam no tās uz dienu bēgt nau ļauts,-
Nakts nesaka nekā.
Ko nakts tev kūpot dvēslē lej?
Ko dari nakti tu, kas dienā smej? -
Nakts nesaka nekā.
Viss, kas kā ziedi dienu dzirkst,
Viss tumšām saknēm melnā velgmē mirkst, -
Nakts nesaka nekā.
* * *
KAS NAKTS?
Vai jel nakts tā ir, ko mēs tā saucam?
Zeme atsaul vēršas, mums jau tumsa!
Atkal saulup atgriežas, - mums deva.
Nē, ak! Nakts ir tā, kas viņpus saules,
Projām trauc, līdz saule raucas maza,
Spīd kā sīka zvaigznīte un pazūd.
- Pazūd zvaigzne, pazūd migla, pazūd acis,
Melns un melns, un auksts, un tukšs, un kluss,
Tā ir nakts, ak, tā ir nakts, un turpu -
- Turpu jāiet, kad no tevis eju.
*
KAS GAIŠUMS?
Bet tu, tu esi gaišums, prieks un smiekli,
Viss visas zemes siltums ir iekš tevis,
Ar visas zemes smagmi mani pievelc -
Un turi ciet -
* * *
PILNĪBA UN TUKŠUMS
Visa pasaule še manā klēpī,
Pilnību no viņas skūpstot sūcu -
Tukšumu man dos, kad nebūs tevis.
* * *
SARUNA
Tev jāiet ir no manis? Kādēļ jāiet?
Es vienmēr to par joku uzskatīju,
Gan nelabs joks, bet joks: tu baidi mani,
Kad pats tu vainīgs, lai es nebārtos.
Bet ko nu mieru neliec: jāiet! Jāiet!
- «Ak, tā ir nakts, ir nakts, un turpu man -
- Nez ko tu sarunā, kad runāt sāc!
Tad reizēm palaid muļķības, ka bailes,
Un taču citkārt gudris cilvēks esi -
«Nu, nu -»
- Klus! klus! - es zinu, ko es saku:
Nu ko nu atkal triec? Kas tā par nakti?
«Man tanī naktī jāiet atjaunoties -»
Nu atjaunojies te!
Ej dari šo un to, viss tavā spēkā!
«Man jāiet garā atjaunoties.» - Garā?
Kas tavam garam kaiš? Ko izdomāji?
«Šī visa pasaule ir nederīga.
Tās gars ir vecs, un tas ir jāatjauno.
To spēšu tikai tad, kad vēršos pats.»
Kas daļas tev? Lai pasaul' pati zinās!
«Es pasauls daļa, atbildīgs par visu.»
Tev visa pasaule nau laba diezgan -
Nu tieši teic: vai es tev diezgan laba?
Jo es jau esot tava pasaule.
«Tu devi spēku manim tālāk iet,
Es citād' gurstot būtu pakritis
Un neticis nekurp, bet nu es tikšu.»
Tad pati es tev devu spēku aiziet,
No manis aiziet! Ta ta pateicība!
«Bet mīļā!» - Ej, jel ej! Bet to tev saku:
Kad ej, ar pasauli tu saiti rauj,
Tu mani pušu rauj, - kad panāksi
Un atjaunosies un kad gribēsies
Tad atpakaļ tev nākt, - vairs saites nebūs,
Ko tad tev derēs visa -atjaunotne?
Kad manis nebūs vairs, tad būs tev jāmirst.
«Te arī jāmirst man bez atjaunotnes.»
Tad labāk te mirt manās mīļās rokās!
Vai labāk dzīvo viņās, man pie krūtīm!
«Bet jutis nebūšu, kas atjaunetne?»
Tad viņa tevim rūp! Man šķita: es?
Bet nu tu mirsi, neguvis nevienas,
Vēl agrāk miršu es, kas es bez tevis?
«Ak, nē, ak, nē, tu mīļā, mana dvēsle!
Lai zūd tad viss! es palikšu pie tevis!
Tik skaisti ir pie tevis! Tu tik skaista!
Šī pasaule tā mirdz, jo viņā tu.
Vai tur par tevi skaistāks kas var būt?
Nē, nē, - tu skaistākā! nāc, skūpsti mani!»
Nu, ko es teicu? - Tu tas gudrākais.
- Bet, mīļais, ak, es noguru līdz nāvei,
Ar tevi cīkstoties - par savu dzīvi,
Jo es jau tevi mīlu -
* * *
ASARAS
Debess asaras ir lietus lāsas,
Jūras asaras it dārgas pērles,
Zemes asaras ir - bārenītes.
* * *
ARDIEVAS
Es tevi atlaižu, tad ej nu ar!
Es nesu visus upurus, ij šo.
Bet labāk būtu, ja es līdzi ietu,
Jo ašāk izšķirtu mēs tavu krīzi. -
«Tu spēku devi, man tas jāpārbauda.
Man sevi jāatdod un savu laimi,
Lai topu skaidrē pats, - bet tu -» - Bet es?
Man nevajaga, jo es negrozīšos:
Es tevi vairāk mīlēt nevarēšu,
Un vairāk manim nau kā mīla vien.
Es aizejot nekā sev neiegūšu,
Tik tev varbūt es spētu palīdzēt,
Tā vien ir mana laime, - ej, mans mīļais!
Pie mēness meitiņas, dar' jaunu dzīvi!
Vairs spēka nau, - ej drīz! «Es palieku!»
Nē! nesaudz' mani, ej, mans mīļais, mīļais! -
* * *
Impavidum ferient ruinae!
ROKA AR GREDZENU
Pēc lietus kluss bij vakars. Savāds mākons,
Kā balta roka izstiepta pēc tāles,
Mazs gabals varavīksnas pirkstiem pāri
Kā gredzens, mirdzošs dārgiem akmeņiem,
Tā ilgu laiku roka stiepās tālēs,
Līdz bālot zuda gredzens līdzi rokai,
Un nakti jūra tumšā segā sedzās, -
Vai tava roka sniedzās man no tāles?
* * *
Šīs dzejas grāmatas
rokrakstu saņēmu tāpat kā «Sudraboto gaismu» piesūtītu līdz ar vēstuli; viņas
sacerētājs pats netika rādījies un būs nu gan tomēr aizceļojis, kad dzimtenes mīla
viņu tik ilgi bija aizturējusi. Pavada vēstule šoreiz ir vēl zīmīgāka.
Starp citu vēstulē izteiktas šaubas, vai
bijis labi, ka es publicējis «Sudraboto gaismu», un vai varēšot izlietot šo
rokrakstu, jo dzejas forma tur un še tik svešāda un neparasta, ka gar to nevienam
nebūšot daļas un intereses. Nu, vai jel maz esot ieteicami, ka šīs dzejas nākot
iespiestā veidā kā herbārijā iespiestas un sausas puķes? Vai nebūtu skaistāk, ka
viņas nāktu klajā un redzamas svaigas, t. i., pēc gadiem, savā laikā, kad būtu
interese. Viņš pats varot gaidīt; dzeju liktens viņam ne sevišķi rūpot, jo viņš
no tā neatkarājoties. Viņam tik negribējies aiziet bez atvades, un šo viņa dzīves
romānu lai es uzskatot par tādu atvadi.
Viņam esot kauns, - viņš vēl piemetina, -
ka tik ilgi kavējies aiziet, kaut gan sen zinājis, ka tas neizbēgams. Bet viņš varot
atsaukties uz lielāku, uz pašu lielo dzimtenes mīlētāju un gudro Konfūciju, kurš
arī tik ilgi nespējis aiziet no dzimtenes, kaut gan apzinājies, ka viņš dzimtenei
nebijis vairs vajadzīgs un dzimtene viņu neturējusi. No savas puses varu piezīmēt:
vēlāk izrādījās, ka Konfūcijs bij gan vajadzīgs viņa dzimtenes dzīvei un ka
dzimtene no viņa dzīvoja daudzus mūžus.
Sacerētājs Dagda vēl piezīmē, ka viņa
aizeja esot uz citu dzīvi, kuru par tādu nemēdzot vairs saukt; ko šī piezīme grib
teikt? var daudz ko iedomāties, bet atbildes tiešas man nau.
Šī dzeju kope bija bez virsraksta, bet, tā
kā viņas temats ir «mēness meitiņa», tad viņu tā arī nosaucu, kaut gan varbūt
būtu bijis pareizāk teikt: sapnis par mēnesmeitiņu. Dagda pats nobeidz savu vēstuli
ar mazu dzejolīti par dzīvi sapni, - viņš pats šo dzīves posmu būs uzskatījis par
sapni. Posms ir tik noapaļots un iekšēji secenisks, ka visu grāmatu par viņu nosaucu
par stāstu, novellu. Sāpīgs stāsts -
Dzīve sapnis, sapnis klīst, -
Kaut tik sapnis nesāpētu!
Sapnis klīda, - kaut tik sāpes
Vēl pēc sapņa nepaliktu!