RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
ADDIO BELLA!
Tukšums krūtīs,
Dvēselei riebjas,
Sakrīt sirds -
Aplaupīts, izģērbts,
Atstāts viens, -
Vai zemes alās
Ielīstu iekšā!
Ak, vienu vārdu
Cilvēcības!
Garām ejot,
Uzmestu jel acis! -
Aplaupīts, izģērbts,
Atstāts viens!
Viens.
Bodio.
Pusdzīvs tik kustas ūdens retām mirgām.
Bāls plankums iekritušā ezervaigā -
To vēlā migla klāj ar aukstām birgām.
Ko te tu meklē?
Magadino.
FIORE DI MAGGIO
Kad viņa cēli dejo lēno valsi,
Pats vecais garibaldiets, capitano,
«Fior di maggio!» rūc ar saldu balsi.
Viņš līdzi dietu, ļaudis sauc: «Piano!»
«Vai jaunās liesmās vecu dzelzi kalsi?»
Viņš rūc: «Par skaistu tā priekš paesano.»
Fior di maggio tikai laipni smejas,
Mazs ziedu sārtumiņš pār vaigiem lejas.
Fior di maggio - spīdin melni mati.
Bet acis maigi zilas, pilnas ilgām,
Un tomēr karstu versmi met- šie skati,
- Ne tā kā: ziemeļos starp meldriem, smilgām
Spīd ezeracis auksti, velgi, plati,
Ne silst, ne silda dienvidsaules zilgām.
Fior di maggio dejasgurdi smaida,
Pie malas pārāk drošos zēnus raida.
KO DZIED ITĀĻU ZĒNI:
A n d ž o l ī n a
Lai māta tava svētīta,
Kas tevi skaistu radīja!
Bij lieli svētki debesīs,
Daudz eņģeļbalsu atbalsīs
Skan sauciens: «Mums ir piedzimusi,
Kas prieku zemei atnesusi,
Tā, lielā karaliene!»
P ī n a
Tu garām ej-
Lūk pati saule tekot kavējas,
Tev padot ceļu viņa apstājas.
S m e r a l d a
Jūs roku mērcat svētos ūdeņos
Kad izvelkat,
Jums rožu ziedi pirkstu galiņos.
T e r e z ī n a
Skaists paradīzes dārzs!
Bet, kad tu nebūt' tur, es ietu prom,
Jo es bez tevis visur esmu bārs.
I r ī d a
Es pirmo reizi redzēju,
Kā viegli, slaiki tu no kalna kāpi, -
Nu allaž tevi redzēt nesu slāpi.
* * *
Un šie stroneļi ir īstas tautas dziesmas!
«Lūk, padre, saule gluži miglā grima,
Ko dos mums diena?» sūdzos, garām iedams.
«Jā, dēls,» teic vecais, savus vīnus siedams:
«II sole e ammalato» - Saule slima?
Ij saule pat! - Tik viens ir sveiks, kas dzima,
Tas gandrīz simtgadvecis, kas še smiedams
Uz pasauls likstām skatās. «Sviedrus liedams,
Es sveiks un līksmis, kopš mans nemiers rima.»
Kāds nemiers? «Lūk, ij še reiz zaldāts bija!
Ar Garibaldi pašu kopā kāvos!
Ij manas asinis priekš brīves lija . . .»
«Un ko tu guvi?» - «Vai es vervēt ļāvos
Par naudu? - Alga: brīvā Itālija!
Un pašam vesels gars, - priekš tā es grāvos!»
Stāv lejas ziedošas un kalni drūmi,
Ar sniega aukstām tālēm sazinoties.
Bet arī viņos pazib zaļi krūmi -
Jūs gaidāt mani? - Nē!
* * *
Kas jūs esat, jautājītes?
Dziesmu skaisti iesācējas.
Pašu vidu plaisa veras,
Kur mēs iesim neziņā?
Še burtnīcā bij pāris lapas atstātas neaprakstītas.
Izdevējs
Negribošam saule silst,
Negribošam dvēsle dilst -
Negribošam dvēsle pilst-
Kas pie tevis -
Aldedžiza.
Tik daudz es redzu - skaistums man garām iet,
Nekā es sevim negribu lūgt vai ņemt,
Ne lūpu smaida, acu stara:
Dvēsle man atveldz to daili lūkot.
A rivederci! lūpas trīso klusi,
Bet viņa zināja, ka neredzēsies.
Un projām gāja, galvu nokārusi.
Kur tagad ies? kur savās bēdās dēsies?
Sirds mulstot apstājusies rādīt ceļu.
Vai ies un jaunas laimes izmeklēsies?
Vai velti cerēs vēl uz citu zeļu? -
- Un tu ko skat'? kas tu tik aplam plēsies?
Ka dziļāks nau nekas par tavu dzeļu?
Bērns Irīda, kur tas nu tagad dēsies?
Olivia
Tev nevajga manim to teikt tik skaļi,
Ka putniņš tu esi, strauts; vējš un paļi, -
Ka nau neviena, kas ņem tevi, tura.
Ir jautrāk laist vienas un ielaist citas.
Gar rūtīm daudz raibu spārniņu sitas, -
Kas grib ikviena, lai ņem tās un tura!
Ikkatra puķīte, kas smaržo vien,
Pai raibām vairāk tik, kas žib un mirdz,
- Ik sīka meitiņa, kam mīļa sirds -
Andžolīna.
* * *
Kad viņai pavasara,
Tad katra zemes vietiņa ir skaista,
Tad katra zemes meitiņa ir skaista,
Kad viņai pavasara.
ITĀĻU MEITENES DZIED:
Fiore di lenta.
L'amore non si fa,
Se non si canta.
Es dziedu,
Kad es mīlēju,-
Bez dziesmām
Mīlas nezinu.
*
Tu nezin', māt, ko dari!
Uz aku neliec tu man iet,
Tur stāv viens vīrs, grābj mani ciet
Un skūpstīt grib ar vari.
*
Ak, jaunu meitu spilvenīt,
Cik tu gan vari pastāstīt!
Cik sūru asru noslaucīt!
*
Teic, putniņ, kāda mīla ir?
«Tā sākas jautram dziesmiņām,
Tā beidzas žēlām nopūtām,
Čir, čir!
Tā ir!»
*
Es esmu brūna - nebar manu cilti,
Jo, karsti kaistot, zeme brūna top
Un brūnā zemē izaug balti milti.
* * *
Domu viļņos līgojas
Manas mīlas baltās rozes,
Manas dailes lilijas.
Zili skaidros debešos
Mirgo manas laimes zvaigznes;
Atspīd tumšos ūdeņos.
Viena, viena krastmalā
Plivinājas uguntiņa,
Tumsas loka gūstībā -
Fiametta.
Edera
Pilns melnu ogu pavasaragrumā
Stāv apvijs vientuls: visi ar ziediem spilgst.
Smej bites: kur tev zieds? Kur medus?
«Ziemu es ziedu, tad nākat ciemā.»
* * *
Olivia -
* * *
DIV' JAUNI ZĒNI
Div' jauni zēni iet un dzied.
«Ai, aila! dziesma, skani!»
Pie vārtiem meites metas skriet:
«Pag, palaid pirmo mani!»
To pirmo zēns ap vidu skauj.
«Vai! laid jel! ko tu dari?»
«Ko dziesma dzied, to dziesma ļauj,-
Kas dzied, tas skūpsta arī!»
Visu nakti zvaigznes raud,
Ilgodamās mīļās saules -
Rītu atnāk mīļā saule,
Zvaigznes aizbēg kaunēdamās.
Zvāigznes aizbēg kaunēdamās,
Saule atrod visu lauku,
Visu lauku, visas pļavas,
Pierasotus zvaigžņu asru.
Olivia.
Ar smagu sirdi iesākt savu rītu,
Kad saule spoži spīd un zaļo zari,
Kad ziedi stiepjas, lai tos meitas šķītu!
Gar logu skrej man bezdelīgu bari,
Pārceļu ēno baltas akācijas,
Un apkārt tauriņu un kukaiņ' kari!
Ap akmens žogu zaļas ērkšķu vijas,
virs žoga taksuss tumst un vīni sveras,
No sienām sniecas zilas glicīnijas -
Un smaržo pretim. - Sirds, kā tev te deras?
Ak, Olivia -
Deviņi balti narcisi,
Desmitā sarkana roze -
Deviņi slaiki brālīši,
Desmitā dailiņa māsiņa,
Desmitā māsiņa roze!
Roze, Rozīna.
* * *
Pļavā sniedzos zila zieda, -
Tauriņš bija, aizlidoja:
Pļavas ziedi dzīvi' tapa;
Debess mājās pacēlās.
* * *
Efeja vija -
Pār senām drupām zaļu segšu auž;
Kā tu ar skaistumu sedz to, kas bija.
Olivia -
* * *
Ak, kā es spētu - izciest un dzīvi nest?
Kad nebūt' manim - daiļums pa laukiem bērts:
Še lejā puķes, augšā zvaigznes,
Sievietes skaistums pāri -
Ak, Olivia -
ITĀĻU REKRŪTU DZIESMA
Ardievu, daiļā mana,
Mans pulks nu projām iet,
Un neiet viņam līdzi
Tā gļēvība, man šķiet.
Ir soma sataisīta,
Man šautne rokās ir,
Un saule, rītu lecot,
Tā tev' un mani šķir,
Bet nebūsi tu viena,
Tev paliks vēl tavs dēls,
Kas remdinās' tev bēdas,,
Tas pirmās mīlas dēls.
ROŽU ZIEDIŅŠ
Rožu ziediņš,
Lapiņa laura
Nomesti kopā
Uz zaļa maura,
Sārta mīla,
Zaļoša slava -
Vieno tos vītušus
Mīksta pļava,
Olivia.
* * *
Pār manu guļu lejā kāris
Man savus augļus zars no viņas koka:
Virs galvas zaļgo maigu vīģu pāris,
Un zars, kas vēdin' tās un lokā,
Ir mīksts kā tavā roka.
Savītušu rožu smaržu,
Cipresu un laupu lapu -
Sēriem smaidiem sūc to drīz:
Pīšļi segs ij to, ij tevi.
* * *
No rīta manas puķes neziedēja,
Tik tumsā vērās neredzamas -
Tik ruden' vērās nobirstamas,
Jo vasar' manas puķes noziedēja.
* * *
Mīla grib uzcelt,
Ne nostu plēst.
Mīla grib radīt,
Ne spēku dzēst.
* * *
Man šaubu tuksnešsmilits saceļas -
* * *
Par daudz tu mini: - saule un dailes dārzs!
Kā turp tu laistos - ziemels un mēness bālst!
daudz ir raibi tavi spārni -
Vienkrāsas netaps ne mēness gaismā.
Par daudz tu mīli: - ziemeļos tikai nīst - -
Ak, Olivia - - -
* * *
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas.
Izdevējs
C a r a b b i a
* * *
Tu cilvēkus nevari panest,
Un cilvēki tevi ne -
Nu ko mēs mocāmies kopā,
Ej savā vienatnē!
Ej atpakaļ, savā peklē,
Kas lika tevim nākt:
Še augšā ļaudis baidīt
Un manu. sirdi mākt?
* * *
Opuntia, ne Olivia.
G a r z i r o l a
Ar manu sirdi, gribat jūs mani vilt,
Lai maigās jūtās norimtu tumšots prāts,
Lai liegi izplūstošās miglās
Izzustu plaisa starp jums un mani.
Nē, nē - man sirdij žēlums tik durvis ver,
Un aši rokas - -
* * *
Tavas melnās uzacis
Ēnu met uz tavām acīm - -
* * *
Vai mīla tā, kas garām iet tik stalta?
Es būtu nodomājis, ka tā. tikla:
Cik galva pacelta! cik drēbe balta!
Tā vēršas prom, un skats ir auksts kā stikla.
Tai kauns par sirdi, nebij diezgan salta!
Un deva laipnību; un acs bij mikla.
* * *
Stabio.
* * *
Nemīl man tā mīla,
Kura nezin, kas nākams laiks -
* * *
Džačinta -
Es kalnā sēdu, - vai tur tornis redzas?
Aiz tava pirkstiņa viss augstums sedzas.
* * *
No Čeneriem - Pelnu kalniem.
* * *
Nakti pērkons iet manam logam garām,
Dusmās sauc un grauj - tumši melns un iezils,
Zibens guņus šķiļ - pretī klintīm sperdams,
Ak, tavu dusmu!
Rūc tu, rūc! kas man? - es še droši guļu.
Ko tu baidies, bērns? - tikai tuvāk sliedzies!
Silti sega slēdz- manas rokas siltāk,
Smiesimies klusi!
* * *
Brolla.
CENTO VALLI - VAL MAGGIA
Pilna vēju ir lielā kalnu sprauga.
Simtu aizas tur satek vienā mutē.
Katra aiza tur pūš ar savu vēju:
Rīta, vakara vēju, dienas vidu.
Katra aiza tur pūš ar saviem tvaikiem:
Miglu, negaisu, lietu, krusas krācēm - -
Mani glāb tu no tiem uz saldu dusu:
Mīksta gulta, un slēģi ciet, un klusu, klusu!
PĒC AIZMIRSTA MOTĪVA
Kad savus mīļos - sen esi apracis,
Kad dienas vadi - sērīgi vientulis,
Tad līdzi saulei pavasarā
Bērnība mīļi tev smaidīs garā.
Tev jūtām -pildīsies visa krūts:
Mazs zēns tu skaidri - pļavā, kur bites dūc.
Rit zāļu galos spožas lāsas,
Galvā tev zelts, un tur tūkstots krāsas.
* * *
Faido.
ZELTA PUTEKĻI UZ PELNIEM -
Nerunājat man par melnumiem
Ogļu krāsas dienvdmatiem,
Uguns karstiem dienvidskatiem!
Ak, man - zilus, dziļus skatus,
Saules gaišus linu matus, -
Zelta putekļiem uz pelniem. -
* * *
Liela bija lielā mīla - mazais lepnums pārspēkoja:
Saulei mēness priekšā stājās - lielo sauli aptumšoja.
* * *
MONTE GENEROSO
Ap zilo debess jumu balta josta
No klusiem, vēja veltiem mākoņiem, -
Tāltāli viņpus kalniem tiem ir osta - -
Kur man?
* * *
No dienvidiem kāpj smaga gaisa strāva
Ar kūsojošiem tvaiku mutuļiem.
Nāks dobja, nepārtraukta pērkoņgrāva - -
Kur iesim mēs?
* * *
Ik smilšu graudiņš jūrā reiz no plūsmas
Top augšup izskalots un sauli redz,
Un tūkstots krāsās izkliedz savas jūsmas - -
Un es?
* * *
No ezera kāpj ērglis lielos lokos.
Kā sudrabs nagos zivtiņa tam spīd.
Viņš lēni pazūd kalna gala kokos.
Vai tu tā zivtiņa?
* * *
Kas man to skaisto, mīļo vārdu teica:
«Še esi sveicināts kā auglīgs gads!»
Ak, - sveši svešumā tā mani sveica - -
Un jūs?
* * *
Ne katru nospiež šauras akmens sienas
Un gara, gara mūža klusība,
Ar sevi vienu pavadītas dienas -
Vai ne??
* * *
Maroggia.
* * *
Asras nevarīgas klēpī krīt -
Ne tas šodien būs, ne citu rīt,
Kam tu sēdi vēl ko sagaidīt?
*
Ko tās te der, tās asaras?
Par sevi pašu raudātas -
Velti lejamas.
Smejamas!
*
Ak, Olivia -
*
Pa zila ezeru,
Pa pelēko miglu
Bet balti apīdoša
Dūmu švītra -
Tā kalna nopūta,
Pakaļ tai mirgo
Kausēts sudrabs -
- - - - - - - - - - - -
Es zinu gan:
Tu ļauni nedomā.
Bet, tiklīdz balss tev skarba skan, -
Sirds aizkrīt man,
Tas baiļu putniņš negaisā:
Tad aicin' bēgošo vai kā!
*
Pavasara ziediņš - alikanta.
*
Tā vējš ķer rokā mēness meitiņu. -
* * *
Es vakar biju uz tevi ļauns,
Ka tu man sāpes dari.
Nu pašam man par sevi kauns:
Varbūt tev sāpēja arī?
Varbūt tev sāpēja vairāk vēl,
Jo tu to nepieradi.
Man tevis tagad, tevis žēl, -
Kas man? - man sirdsēsti radi.
* * *
Uz platām platānas saknēm
Mans sēdeklis,
Zaļēnainie zari pāri -
Mans vēdeklis . . .
Zem kājām ezers man mainās:
Sudrabs un zaļš, un zils,
Un saule man ritina ainas:
Kalni, ciemi un sils . . .
No miglas plīvura raisās -
Māj rociņa - -
Cadenabbia.
Es nāku, nāku, nāku, nāku
Visa lappuse burtnīcā bija izraibināta visādos daiļrakstos ar «es
nāku», arī vairākas tāļāks lappuses bij bez dzejoļiem.
Izd.
Fior di mirti,
Una canzone nuova vol cantarti,
e che ti voglio bene voglio dirti.
*
Fiore di suora,
Jo voglio dirti che ti voglio bene,
e quando te l'ho detto, dirlo ancora.
*
Tāds Olivias apsveikums, tāda atbilde!
Ak tu, saules spožumiņš!
* * *
Jauns ērglis agri savus spārnus pleš,
No stāvām klintīm tieši gaisā ceļas,
Kad nakts vēl lejā aukstu dvašu dveš, -
Tam līdzi es.
Pret spējiem spārniem gaisi švirkstot šķeļas -
* * *
Melno acu reliģija,
Ārpus tās nau svētlaimības -
Kas to teic?
* * *
Pa manu ceļu ķirsis ziedus kaisa -
* * *
Lielā jūra mūs kā mazu salu skauj -
* * *
Mans skats mirdz tavās acīs
Kā mēness ezerā - -
Pa pļavu skraida baltas puķītes
Ar ziliem tauriņiem - -
* * *
Zem liela vīģes koka
Aug kalnu violas, -
Kad vēji mežus loka,
Tās viegli līgojas.
* * *
Nāk laime piesarkusi steigdamās -
* * *
Vai bezdelīgas ir priekš ziedoņa?
Vai ziedonis priekš bezdelīgām ir?
Kas teiks? Bet abi mūža vienība.
Vai ņemait mani līdz?
* * *
Tik viena saule debesīs,
Tik viena saule zemē:
Kas izpētīs,
Tas atradīs,
Tas laimīgs vairāk neprasīs:
Tik viena saule zemē!
Olivia!
Es grūtā brīdī nomaļ' nosēdos,
Lai vientuļ' atpūstos no vientulības, -
Tu puķi pasviedi, - es pavēros:
Bij sirds.
* * *
Uz Olivias nama vārtiem uzraksts:
«Domus mea domus pacis et verae libertatis» -
Mans nams ir miera un īstas brīvības nams.
Tas vārds ir Cattaneo, tas tev pieder.
* * *
Pār tālām lejām tavas acis valda.
Tev priekšā izšķērdīgi izklātas
Guļ pļavas, druvas, birzes kā uz galda -
Ņem vien, Olivia!
Sirds piemīlībā klusa tā kā avots -
*
Teic, kā tu visu vērt par skaistumu?
«Vērs acis! - Uzskat' visu esošu
Par bijušu!»
*
No rīta lija,
Un debesīs
Vāja, ka tūlīt vai izdzisīs,
Maza zaļgana gaismiņa bija -
O cara mia!
Vai drīz, vai drīz?
O cara mia!
* * *
Tu, skaistā mana, - vienu tevis lūgtu, -
Jo, kad uz tevi domāju, man šķietas,
Ka līdzsvara uz reizi manim trūktu;
Ka zemes nebūtu zem manis cietas,
Vai mani šurpu turpu viļņi gāztu,
Un nespētu es turēties uz vietas.
Reiz motorlaivā braucu - ko lai stāstu? -
Pēc sapnī šūpots jutos, jūras aina
Un krasti svaidījās - - grib miera glāstu,
Šī sirds lūdz līdzsvara, - jo tava vaina.
Uguns puķe -
Man mute kalst un deg, bet aukstums krata,
Nāc, nāc! - lai atsilst sirds no tava skata!
*
Tu esi siltums manā dvēselē:
Man maiga pavasara ir arvienu.
Man saule nakti spīd tāpat kā dienu:
Tu esi spožums manā dvēselē.
*
Es šurpu turpu dzīts no liela spēka - -
*
Uz tavām krūtīm atdusēt,
Kā putas dus uz ūdens -
Un tavā elpā klausīties - -
*
Vai magnēts izbēgt spēj no ziemeļiem? -
* * *
Nedar' pāri, meitenīte,
Baltajām rozītēm!
Neliec rozes azotē!
Tev azote vēl baltāka.
* * *
Divi balti spilventiņi
Zeltītiem galiņiem -
Kas viņos pagulējis,
Augšā celties negribējis.
* * *
Kas tie tādi balti ziedi,
Ko saulīte neredzēja?
Ēnā auga, tumsā plauka,
Acis žilba ieraugot,
* * *
Divus baltus kamoliņus
Laime puisim atmetusi -
Puisis skrēja meklēdams,
Azotē atrazdams.
* * *
Divi balti mākonīši
Gar mēnesi aizpeldēja - -
Mazmaza tava roka,
Starp pirkstiem tura vienu lapiņu
No zaļa dzīvības un ceres koka.
*
Lūk, debess rati brauc
Pa mākoņsmilšu ceļu lēni, lēni -
Mums ir vēl laika skūpstīt, skūpstīt daudz!
*
Olivia saka:
Tā laime augstākā: laist dzīvu būtni
- Kā radoņiem šai saulē -
No sevis un uz mūžību kā sūtni.
* * *
TAVAS KĀJIŅAS
Še puķu kurpītes!
Kad ņēmu, puķes: raud: ak, nu mēs basas?
Bet mazās kājiņas kas segs no rasas?
*
Plīst puķu kurpītes!
Es labāk tevi nēsāšu kā klēpi!
Tu kājiņas iekš azotes man slēpsi!
*
Ak, sirds, kas ietrīsota no viena ir,
Tā mīlot visai pasaulei pretī nāk -
*
Zem tumša vītola zildzidris avots -
* * *
«Kam tu to rakstīji?» prasa Olivia.
«Tā vēstule ir nāvīgāka nekā nāves zāles, man no viņas būs jāmirst - un, ak
dievs, arī tev!»
Ak, ziedu pirkstiņi -
Jūs, vārīgie, jūs nezināt, ko darāt:
Jums jāvīst; kad šo karsto roku skarat!
*
Ik sīka asins lāsa
Man rit un tek, un steidz uz sirdi lecot:
«Es redzēj', redzēj' to, kas tava māsa!»
*
Mans mūža nemiers,
Kā lapu drebums - -
*
Tā tu esi, mīla:
Vienās rūpēs drebi,
Vienās līksmās trīci,
Mūžīgās maiņās mijies,
Kā apšu lapa
Bez vēja kust - -
* * *
Kā pļava tevi sauc!
Kā smilgas zelta spilviņas tev kārsta!
Tev ziedi drēbēs spīdu pārslas bārsta!
* * *
Cik ziedi sārti!
Cik zaļa zāle, debess zils, kā saule plaukst!
Mums veras visa mīlas valsts un vārti!
* * *
Baltas rozes . . .
Daudz baltas rozes zied pa paradīzi.
Nevienas sārtas: skūpsti mani drīzi!
* * *
Zaļš vīna statiņš!
Tev šorīt garām gāja mana mīla -
Jā, jā, - tev pieķēries zils zīda matiņš.
* * *
Klau, liljas laukā!
Tev melnie mati baltā segā dus -
Sen tevi tavas māsas mīļi saukā!
* * *
Ak, tumšo mirtu -
Es allaž tevi uzskatu ar bailēm:
Man ir, it kā es pats vai mīla mirtu.
* * *
Viss dzīves daiļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs dzīves nastu nepanestu, -
Viss dzīves mīļums nāk no sievietes,
Bez tās mēs tumsībā un naidā dvestu:
* * *
Šinī vietā burtnīcā ieliktas dažas lapiņas izmeklēti skaista
papīra, uz kura rakstīti nākošie sāpīgie pantiņi. - Tie liekas rakstīti kādu
laiku pēc katastrofas, rokraksts manāmi atšķiras no iepriekšējā.
Izd.
Ak, Olivia, -
Reiz laimes solījums man bij tavs vārds,
Nu viņā laime piemin to, kas bija.
*
Ak, Olivia, -
Kā es lai aizeju no tava loka?
Ij smarža mūžam mīt pie ziedu koka.
*
Ak, Olivia, -
Tu aizgāji, bet svētīta šī vieta, -
Pār viņu tavas dvēsles dvaša lieta.
*
Sighignola.
Ak, zemes vēzīt, -
Tev gari dziesmas pērļu pavedieni,
Ar tiem tu viņu zemes alā sieni.
*
Kā rīta stariņš aizlien raustīdamies
Ar sarkanotiem pirkstiem - kur tas bij?
*
Trīs violetas švītras,
Trīs bāli dzeltenas,
Melns koks un nedaudz lapiņas - -
*
Osteno.
*
Pēc lielās vētras ārā izeju,
Lai mīļās lejas atkal apskatītu -
* * *
Ap kalnu lēni stiepjas melni dūmi,
Uz leju gaisu spiež, - es viņus zinu:
Tās manas domas, kuras dara drūmi;
Kas būs?
*
Upe nikna top, - viņas sejas melnē.
Krasta niedras plok, - sīkas putas šļaksta.
Vēji metas bēgt, - tā ka smiltis noput:
Rudenis raugās.
Raugies, raugies vien, - nau man bail ne ziemas.
Tik tev nebūs skart - manas Olivijas!
Mūžam ziedos plaukt - viņas baltās dvēsles
Smaršotai puķei!
Olivijas nau - -
*
Pie pašas aizas malas skaista vieta.
Tur ezeracis skatās.
Nu teic, pie kā ir tava dzīve sieta?
* * *
Ciona.
Debess sadugusi,
Zemi apņēmusi,
Zilām miglām tāli aizklājusi.
Visi vēji klusi,
Diena piekususi,
Ko tu gaidi? ej nu līdzi dusi!
No kalna sāniem iziet mākoņi. - -
Ar vaidu pilsētā es lejup kāpju.
Jūs laimi atņemat ij man, ij zemei.
Un atstājat man kausu pilnu sāpju:
Dzer, atkal dzer!
*
Baveno.
*
Aiz pilsētas stāv zaļas kalnu grēdas;
Virs viņām kraujas brūnas klintājas;
Bet visam pāri klinšu plecos sēdas
Uz augstā krēsla sniegs un noskatās
Pēc uzvaras.
* * *
Skaistu vārdu atminu par klusības kalnu:
K l u s ī b a s k a l n s
Tu saprati pēkšņi,
Kas projām bēdza,
Kas tavas lūpas
Uz mūžu slēdza.
Nu liela migla -
Uz klusības kalna, -
No viņa uz puķēm
Uzkrita salna:
Uz kuru krita,
Tā ātri vīta,
Tai nebūs ne zelmes,
Ne saules, ne rīta.
* * *
Lēni sāpēs aizveras
Debess melnās acis -
*
Lietainā dienā rībēja šāviens.
Apkārt no lapām pilieni bira.
Ķertais putniņš raustoties mira.
Daudzkārt atbalsots skanēja grāviens.
Nu kluss, viss ira -
Mira.
*
Bāla, bailīga narcisa -
* * *
Tas sārtais smaids vēl vakar! - Nu tu bāla.
Tie siltie vaigi stingst. Kas sildījusi -
Tā ugunssirds vairs nedeg.- Nāvei gūtne!
Tā vārīgā un smalkā dvēsle tāla,
Un visa, kas paliek, stāv tik klusi, klusi!
Uz citu sauli, pēkšņi aizgājusi
Kā visa žēluma un sēru sūtne
Tā brīnumbūtne.
Nu pasaule man atkal ledus gāla, -
Tu biji prieks, man dzīvei devi sauli:
Es ziedu liepā kāru savu auli,
Kā bites laidās ārā smieklu vāla.
Nu še ir izbeigusies mana gaita,
Man jāiet atkal turp, kur mirst bez skaita.
Camoghē.
Tik gari, lēni līņā rudens lieti;
Jau mēnes's būs, un vēl nau nobeigts jaudas, -
Vēl nevar debess savus logus cieti,
Skan līdzi gari rudens vēju gaudas
Priekš miršanas tu, laiks, deri gan lieti
Kā iežūžinātājs priekš garās snaudas,
Tik karsti vasarmirkļi bij, tik īsi,-
Tu garām elpām ziemu ievadīsi.
Bez atpūtas, bez saules Olivia, -
Dzīs, dzīs ij atmiņa -
Ak, Olivia -
Kā vasardiena, visu apsološa!
Cik mana laime ausa brīnumaina!
Cik neredzamā tāle likās droša!
Un cere bij man tverama kā aina.
Man pretī nāca laipni starojoša
Kā saule pasaule, kad tumsu gaina, -
Iekš tevis visa bija sakopota,
Nu zuda - - - -
Bodio.
Pamazām aiziet visi, kurus mīlu.
Ik gadus vairāk dzirdu viņus mirstam,
Un citi aizgriežas, ak, tos es vīlu - -
Un tagad? - -
*
Iz' kalnu zilās ēnas drēgnuma
Es siltā saules gaismā atkal iešu - -
*
Miege.
*
Uz drūmo purv' un birzi
Ko skatus virzi?
Tur mūžam lakstīgala nedziedāja,
Tur mana māja.
* * *
Jau ilgus gadus vadu pie tās tautas,
Pie kuras agra mīla mani sien, -
Un vēl es svešs, un vēl nau pušu rautas
Tās citas saites, kuras grauž ik dien'.
Tās citas saites, kuras grauž man miesas,
Vēl dziļāk dvēsli, ka tā trīs un slimst
Kā smalki pirksti, kad tiem jāskar ciesas.
Tās saites sāpes, - katris viņās dzimst,
Un, dvēslei pašai rimstot, tās tik rimst.
* * *
Liestal
Un stundām, lēni vilkās tad mākoņvalksts.
Kad augšup vēros, šķita man, ka tas stāv.
Jau pusceļposmā sedza man debesis.
Viss apstājoties klusa, kā nogaidot.
No lejas migla nāca tiem pretī kāpt.
Līdz kalna vidum aizsniedza miglu staips.
Jau mākoņstarpām retumis zilums bālst,
Jau debess malas dzeltē, kā lapas vīst,
Tik ezervidū turas mazs brūngans zelts.
Gar kalna kāju dūmakas aila rāpj,
Kā balta čūska lokās un dobji šņāc -
Tas dzelzceļvilciens spraucas caur kalnu caur.
Tas ļaudis tāļi dzimtenes sētās ved
Kā visi ceļi, - mans tikai nau neviens.
Jo augstāk kāpju, top vēl jo tumšāks gaiss,
Tik tāli-tāli sniegotās galotnēs
Vēl zila diena mirgo un saules zelts.
Uz tālām mājām turpu būs iet, būs iet!
Mans ceļš un dusa - nāve - - vai vēl kas būs?
Herberge.
*
«Lai sveikas manas māsas tavā zemē!»
Zeltenes, jūs sveic Olivia.
* * *
No nedaudzajiem vietu nosaukumiem var nojaust, ka autors pēc skaistās
Olīvijas nāves ir nemierīgi ceļojis apkārt, atgriezies vecās vietās un atkal
promgājis, līdz beigās atstājis Tičīnu, bijis franču Šveicē un caur vācu Šveici
aizbraucis uz Vāciju, kur nozūd viņa pēdas. Par viņa galu ir jau ziņots ievadā.
Viņa pēdējie vārdi - «vai vēl kas būs» liekas aizrādām uz kādu tumšu nojautu,
pašās beigās ir sveiciens latvju māsām no Olīvijas, pieņemat to, zeltenes!
Izdevējs