RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
UZ MĀJĀM
TRIMDNIEKA SAPNIS STARP DIVIEM CEĻIEM
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
III BURTNĪCA
Kur manas mājas?
Uz mājām! Uz mājām!
Daudz garas dienas
Jau dzelzceļa vilciens
Steigdamies traucas,
Bezgala ainas pie ainām sienas,
Ļaudis kā viļņi
Pavasarūdeņos jaucas.
«Kurp traucas?
Kurp traucas!?»
No ziemas uz ziedoni,
No paltīm uz jūru,
No trimdas uz mājām!
Uz galu aiziet tas tumšais laiks.
«Uz galu iet tas tumšais laiks, -
Bet priekšā stāv kāds zilgans tvaiks,
Bet cerība ar žēlām jaucas -»
Kam neminamo minēsim?
Mēs jaunas dziesmas dziedāsim!
«Vai tev sāk atkal dziesmas rietēt?»
Uz priekšu! Uz priekšu!
Uz mājām, uz mājām!
* * *
Mākonīts bālgans
Lūkojas logā,
Klusi čiepst putniņš,
Satupis žogā.
Ierāvis kakliņu,
Saspuris spalvas:
Adatām sniedziņš
Krīt tam uz galvas.
Pagaidi, putniņ!
Stāj čiept un skaisties:
Saule aug augtin,
Ko kavējies laisties?
Uz mājām!
* * *
Uz mājām!
Uz mājām! - jā.
«Bet vai tad tu priecājies arī?»
Es?
«Tu arī nabaga putniņš esi -»
Es smejos.
«Es redzu, tu smieties vari,
Bet vai tu smejoties priecājies arī?»
Kā tu jautā?
«Kā man nejautāt?
Nāc man gluži tuvi klāt!
Klau:
Man grūta vēl sirds,
Vēl pārciestais spiež -
Atlaista saite, man liekas, -
Vēl vairāk griež.»
Nekas! Nekas!
«Nekas? bet kam tu neatbildi?»
Kam neminamo minēsim?
Mēs jaunas dziesmas dziedāsim -
Klau, tā:
Viss bijušais izbijis,
Viens acumirklis vien
To izdzēsis.
Ko cietu mūžudien,
Līdz izsamisu -
Viens acumirklis vien
Ir dzēsis visu.
* * *
«Lūk, tur kāds skaistums!
Apkārt un priekšā! »
Tā Kamas upe.
* * *
Zilganbrūna viļņu švītra
Pakaļ kuģim gari velkas;
Notālīm iz viļņiem noglūn
Ūdens dīvu baltas telkas.
Zila migla, brūni tvaiki
Pagājībai pāri velkas.
* * *
Skat' Volgu!
* * *
Klintājs pieri rauc
Tumši dusmīgi,
Miegains galvā mauc
Mākoņcepuri.
Vakars nolaižas
Miglas audumos,
Saule šūpojas
Viļņos, atviļņos.
Garām kuģis slīd,
Saka ardievas;
Zelta stabā spīd
Ūdens notrīsas.
* * *
Skaistums un tālums, tālums, tālums!
«- Tālums . . .»
* * *
Nāc, zilais tālums,
Man pretī, pretī:
Aiz manis bālums,
Aiz manis nakts.
Kalns, zaļi krūmi
Man pretī, pretī:
Aiz manis dūmi
Un tvaiki, un nakts.
Zib baltas kaivas
Man pretī, pretī:
Aiz manas laivas
Grimst neziņā nakts.
* * *
Tā ir zelta Kazaņa . . .
* * *
Midzinoši vienmērīgā
Ratu taktī kuģis laižas.
Tīkams vēsums nāk no upes,
Lēni vējš gar kaklu staigā.
Uzgulis uz kuģa margām,
Līdzi laižos kā pa sapņiem:
Saules plīvurī slīd ainas -
Krasta pilsāti un ciemi
Pilni viļņojošu ļaužu.
Pilni spēka, darba, smieklu,
Pilni dzīvības un dailes.
* * *
Vakars -
«Man baigi - iesim iekšā!»
* * *
Sāk ūdens tumši nokrāsoties,
No viļņiem gaišais vizums dziest:
Vējš ceļas kuģim pretī doties,
Un buras plešoties sāk briest.
Mēs gaidām tevī, vēju, nākam,
Un burām līdz mums plešas krūts.
Mēs baltās putās stāvēt mākam,
Nāc! dreb tik kuģim loga rūts!
* * *
«Jā, iesim!»
- Aust rits! aust rīts!
«- Viss miglās vēl tīts . . .»
Cik ātri kuģis tām pretī trauc!
«- Klau, kas tik žēli sauc!»
* * *
Man kaivas pretī skrej:
Kur ej? kur ej?
Man klintis ceļā stājas:
Kur ej? tev nava mājas!
Mans sils aiz manis šņāc;
Nāc atpakaļ! ak, nāc!
Še strautiņš ir tavs draugs,
Še pļavas un plašais lauks!
Še ir tavs mīļais mežs -
Tur viss tev, viss būs svešs!
Še biedri galvas lepni vēl ceļ,
Še drosme vēl, še draudzība zeļ!
Tur apkārt tu staigāsi baigs -
Kur būs tev kāds līdzjūtīgs vaigs?
Tur tumsa joprojām vēl draud -
Tavu ausmu ne grib tur, ne jaud -
Man kaivas kliegtin kliedz,
Mājās braukt manim liedz;
Tās mājas nau tavas, tev cerība velta,
Grimusi pils vēl augšā nau celta -
Manas kaiviņas skrej un skrej:
Kur ej? kur ej? kur ej?
* * *
«Kur ej?»
- Uz sauli . . .
Nāc saulītē sildīties!
«Saulītes spēka pildīties . . .»
* * *
Ar atplestām rokām
Gulēsim saulē,
Ar vaļēju dvēsli:
Nāc, te mēs esam!
Saulīte dos mums
Visu, visu dodamu:
Lasīsies dvēslē
Mums dzīves sulas
Un, karsētas saulē,
Straujāki atkal
Ritēs pa dzīslām
Kā kausēts spēks!
Dāvāt un dāvāt!
* * *
Lūk, saule sildītāja riet!
«Es gribu līdz uz rītu iet.»
- Hej, iesim!
* * *
Dzeltens ūdens līmenis,
Mēļā starā stiepjas sala,
Saules ritens aizritis,
Ēnām sedzas krasta mala.
Mēļā salā dusēt iet
Nogurušie tālie ļaudis, -
Mūsu gaitu nevar siet
Vakars, kurš tās ēnas audis.
* * *
«Paliec sveika, Volga!»
- Tālāk, tālāk!
- Apgurst Volga, dzelzceļš mūs nes,
- No pilsētas pilsētā met.
* * *
Dzelzceļa vilciens
Steigdamies traucas,
Ļaudis kā viļņi
Pavasar-Daugavā jaucas -
Ik vilnis tuvāk pie dzimtenes nes,
Ik stunda straujāk uz priekšu rauj:
Pretī mājām, pretī mājām!
Man jau vajdzētu viņu tuvumu just -
Zīmēm vajdzētu nākt, kas aizrāda mājas -
Barā iejauktu vajdzētu rast
Kur kādu dzimtenes seju -
Nejaukā troksnī padzirdēt kur
Saldās dzimtenes skaņas!
Ir zīmes, ir!
Kas man aizrāda dzimteni tālē!
Pirmā zīme ir latviešu kaps -
Tas kaps - manas mātes . . .
Man vistālāk uz svešumu pretī
Ir aizsteigusies māmiņa mana,
Lai jau laikus saņemtu dēlu,
Kad tas no trimdas pārnāktu mājās.
Tā vistālāk man pavilkās pakaļ
Un apkūstot pakrita svešuma zemē,
Līdz beigās pagaidīt manis apmetās -
Kapā.
Ak, jūs latviešu mātes un tēvi, un bērni,
Cik jūs tūkstošiem, dzīti no mājām,
Pakritāt svešuma zemēs
Un, kapā apmetušies, nu gaidāt,
Kad varēsat atkal uz dzimteni nākt -
Kaut garā vien -
Un palīdzēt uzcelt no kapa
Latviešu zemi, Latviju jauno!
Kur latviešu kaps, tur latviešu zeme,
Bet brīve!
Esi sveicināta, tu, mana māte!
Vieglas smiltis un saldu dusu
Tev un visiem, kas pakritāt svešuma kapā!
«Vieglas smiltis, mans dēls,
Bet vieglās smiltīs grūti dusēt man vienai.
Citā pilsētā guldīts ir tēvs
Un meitiņa citā atkal! »
Tēvs, mans tēvs, tu Latgalē apgulies viens,
Un māsiņa palika sargāt kapā
Manas Kurzemes kapus,
Pār kuriem mīdamas
Atkal grib iet vēl svešnieku kājas,
Kas jūs, mīļos, lai kopā ved?
Apņemat Latvijas tālākās stigas!
Kur pasaulē tāļā reiz mani un draugus
Nosviedīs zemē liktens, -
Tur pasauli apņemt stigosim mēs
Cilvēcē Latvijas robežas tāļāk.
* * *
* * *
No pilsētas uz pilsētu
Tu brauci, - no kapa pie kapa:
Tur, tāli no dzimtenes aizsviesti,
Tavi mīļie guldīti tapa.
Vējš tāli lapas bij kaisījis,
Kad auksti rudenī pūtis, -
Nu atkal pavasars atnācis,
Bet smagi tik cilājas krūtis . . .
* * *
Bet dzelzceļa vilciens
Steigdamies traucas tik, traucas;
Projām mūs aizrauj uz priekšu un tālāk
Un savā ritumā ierauj
Domas un jūtas, un tura tās:
Uz mājām, uz Latviju!
Uz mājām, uz Latviju!