RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
UZ MĀJĀM
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
MĀJĀM GARĀM
Piepeši atdarās acs -
Piepeši atdarās acs.
Vai galva atsitusies pret vagona sienu?
Brauciens straujāki rauj un rūc,
Steigdamies klaudzot ar visiem dzelžiem.
Lūkoju ārā:
Tumst un krēslā kas balst?
Tas jau ir sniega baltums, - vai ziema?
Kur cēlusies ziema un tumsa?
Vasara, saule bij, -
Darbs un laime, un miers, -
Kur cēlies šis ceļš?
Vai tad vēl neesmu nobraucis mājās?!
«Esi, esi un vairāk!»
Kas esi?
Kas vairāk?
«Esi un biji, un nebūsi vairs!»
Un klusas raudas aizturot raustās man pretī.
«Garām gar mājām!»
Uz mājām!
«Garām gar mājām -»
* * *
* * *
No tumsas uz tumsu,
No ziemas uz ziemu,
No trimdas uz trimdu, -
Un mūžam nakts.
Un mājas? - Sapnis
Starp diviem ceļiem,
Starp to, kas bijis,
Un to, kas būs.
***
Es skatos laukā:
Baltums ar tumsu griežas,
Māna man acis un galvu jauc.
Es gribu redzēt! es gribu zināt!
Ne jums man liegt!
Pamazām svīst atkal gaisma,
Pamazām aust atmiņa arī
Par sapni sarkano - skaistums un briesmas.
Piepeši saraujas atkal sirds,
Piepeši zinu, ko jutu vien:
Ne vilciena grūdiens ir uzcēlis mani -
Tu, vienīgā, tu!
Bērna rociņa pieskārās sirdij -
Viegliņi pirkstiņi: mēness meitiņa!
Bērnības zeme man atkal saka
Ardievas!
Tu, ezers, - ko slēpies! Es redzu jūs visus:
Nams un liepas, un kalns, un tornis!
Lai tin tumsa un sniegi sedz,
Es redzu jūs un redzēšu mūžam,
Kaut tumstu acis.
* * *
Vējš
Stiprs, nemierīgs vējš
No viņas vietas projām pūš.
Lieliem, spēcīgiem spārniem sitot,
Melns vanags turpu tiecas,
Bet vējš to atpakaļ atmet,
Asā leņķī to aizgriezdams projām;
Un aši, kā bēgot, aizlaižas vanags
Atpakaļ atkal uz tumšiem mežiem,
Kas sniegā brien.
* * *
Garām
Dzelzceļa vilciens rauj mani prom,
Nikni pret kalna uzkāpi elsdams,
Divām mašīnām izgrūzdams dūmus,
Nezināmā nākotnē iekšā vilkdams,
Rūkdams un sperdamies raut mani nost.
Bet domas un jūtas, un visa dvēsle
Ar varu aizvien tik atgriežas atkal
Uz vienu vietu.
Uz vienu vietu, uz vienu smagu domu,
Un dzelzceļa vilcienam līdzi kaļ un klaudz:
Mums pāri darīts! Mums pāri darīts!
Mēs aizrauti prom no savas dzīves,
No mūsu zemes, no saknes plēsti nost;
Mēs aizpūsti prom kā pieneņu pūkas.
Mūsu dzīve ir izšķīdusi,
Kā vilciena dūmi gaisā šķīst.
Aiz dūmiem vēl paspīd liepas un nams,
Vēl lejā ezers,
Bet vilciens traucas un traucas.
Jau tāli, no kalna lejā, sedzu to vietu,
Nu meži aizspraucas starpā -
Sveika, vēl sveika!
* * *
Mums pāri darīts
Raujošā ritumā riteņi rit,
Dzelži pret dzelžiem kaļ un klaudz
Vienmēr to pašu bez gala tāļāk -
Un līdzi domas un jūtas, un dvēsle
Vienmēr to pašu bez gala tāļāk,
To vienu domu:
Mums pāri darīts! mums pāri darīts!
Katram par sevi un visiem kopā!
Mūžam bez gala kaļ un klaudz, un rit.
Pusdzīves nedzīvotas lai nīkst?
Viss tik vēl gatavojums un nebeigts,
Nau vēl ne pamats, ne iespēja būt
Un darīt to īpatno darbu,
Caur kuru vien dvēsle aug un pilst:
Jeb vai šo gatavojumu pašu
Lai skaitām par darbu?
Un, kad uz darbu viss gatavs būs,
Vai tad vairs darbam būs spēks?
Priekš kā tad viss krāts?
Gars audzēts, un dvēsle cildināta.
Un miesas no zemes raisītas vaļā,
Lai brīvi laistos.
Kā bezdelīgas pret logu sitamies mēs:
Gaiši saredzam ārā sauli
Un, galvu pret stiklu triekdami, krītam zemē.
Saule tik sapnis, bet patiesība:
Viss tukšs uti kails, un sastindzis sniegā bālst,
Un vienīgā dzīvības zīme - asins uz sniega.
* * *
Dūmi
Dzelzceļa dūmi ceļas un kupli briest,
Un dūmos ainas aiz ainām plešas un spraucas.
Kalni un pilis, un laivas, un buras
Staipās no lejas, no ezeriem nirst
Uz augšu, uz gaisu,
Bet, nesasnieguši savu veidu, zūd
Spiedošā tvaikā.
Pa dūmu kāpenēm sēras kāpj,
Lai redzētu tālāk, bet lūkojas vien
Lejup uz zemi un redz to pašu tik vien
Visur, cik tāli tik acis sniedz:
Viss tukšs un kails, un sastindzis bālst,
Un vienīgā dzīvības zīme - asins uz sniega.
Viens ceļš katram un visiem.
Mums pāri darīts!
Mums pāri darīts!
«Rimsties! rimsties! Ko urbies?
Tik grūtāk top.»
Es rimstos.
* * *
Izbeigts un dzēsts
Izbeigts un dzēsts,
Ne vēsts,
Garām, garām, pagalam.
Kā apdzēstam skalam
Truslās ogles drūp,
Kam vairs rūp?
Iet vilciens aumaļos.
Čauganos kamolos
Kupli dūmi pie zemes veļas.
No zemes atsisti; dūmi ceļas
Un gaisā šķīst,
Ainas sajūk un garām klīst.
Garām, garām -
* * *
Saplēsti gabali
Saplēstos gabalos
Mākoņi lēni slīd.
Garām gar melnganām debešu kaudzēm;
Retas pārslas pa vienai spīd.
Zilajos tālumos
Pāri pār laukiem, pār siliem un audzēm
Dvēsle klīst vēlreiz uz tālajām draudzēm,
Mākoņiem līdzi slīd
Saplēstos gabalos.
* * *
Augsts dūmu stabs
Slīd garām sils,
Slīd garām mežs,
Viss sedzas zils,
Tiek tāļš un svešs.
Augsts dūmu stabs
Vēl viņpus tumst,
Tur brīvs un labs
Aizvien vēl skumst.
Slīd garām sils,
Slīd garām mežs,
Iz gaismas pils
Rīts pretī dveš.
* * *
Dzēlīga dvaša
Aizšalcis, nobālis,
Aizklīdis garām:
Eglājs un vasara,
Atbalss no smiekliem;
Debess stāv dzidra,
Cieta un. plaša,
Krūtīs plūst auksta,
Dzēlīga dvaša.
* * *
Zilmēļa vizma
Krīt saulaina migla
Caur mākoņu plaisu
Uz krēslainiem kalniem,
Uz rimušo gaisu.
Zilmēļa vizma
No debesīm dalās,
Ap brūnajiem mākoņiem
Zeltītas malas.
Aiz saulainās miglas,
Aiz zilmēļās vizmas
Lai dzimteni nesniedz
Ne vēji, ne klizmas!
* * *
Bez gala ceļš
Balta zeme,
Bālgana debess,
Starpā vījas
Bez gala ceļš.
Dzīve tur beidzas,
Tuksneši plešas,
Lido klījas:
Tā ļaudis melš.
Nē, nau tā tiesa:
Cauri uz sauli
Tālāk vījas
Bez gala ceļš.
* * *
Pilošs zelts
Bet atpakaļ
Mēs nāksim drīz,
Lai saule kaļ,
Ka ledus trīs.
Vēl ziema ies,
Vēl tumsa būs,
Mēs celsimies,
Kur dusa rūs, -
No avotiem
Kad spēks būs smelts,
No spārngaliem
Drīz pilēs zelts.
* * *
Cīruls
Un, kamēr es sēdu un gaužos,
Un šaubos, un ceru, un nodraudu reizē,
Dūmu ainu un spiedoņas mākts, -
Paceļas gaisā viena doma kā cīruls
Un augstumā pārredz nākamus laikus,
Un redz:
Mūsu dvēsles, kas atrautas savai dzīvei,
Aizpūstas prom kā pieneņu pūkas,
Tās tālumā nokrīt - kā sēklas graudi
Un dīgst;
Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme,
Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen!
* * *
Jautājumi
«Un dzīve, kas izšķīdusi kā dūmi?»
Tie dūmi augšā uzkāpj pie saules.
«Un gurstošas rokas un vīstoša sirds?»
Nāks citi, kas spēku no tevis smels.
«Jā, citi! »
Pusdzīvoto dzīvi turpinās jaunas audzes
No mūsu kaula un mūsu asins.
«Asins -»
Un laimīgas būs, ko nespējam mēs;
Bet iztālim lūkosim mēs viņu laimi,
Caur mākoņu spraugu tos svētīdami.
Tā mūsu laime.
«Laime?»
* * *
Vienmuļā ritumā
Vienmuļā ritumā vilciens krata,
Vienmuļā rotaļā sniegi un meži griežas,
Migla un tumsa aiz visa stāv rāma,
Un vidū viena sīka balss,
Pusizsmejoša noskan, pusžēlojoša:
«Jā, būs, jā, būs -»
Prāts apklust, un saraujas sirds,
Domu cīruls, kas pacēlās augsti
Pārredzēt nākamus laikus un mierināt,
Piepeši nokrīt no gaisiem zemē,
Un sniegā priecīgās dziesmas izbirst.
* * *
Bet ausis dzird tik dzelzceļa klaudzienus vien:
«Mums pāri darīts! mums pāri darīts!»
«Es dzirdu to, dzirdu gan, -
Vai dzirdams
Nau arī cits klaudziens vēl.
Pats pāri darījis esi tu,
Ierāvis līdzi, aizrāvis projām
Otru dzīvi līdzi tai savai.»
Tā gribēja pati, -
«Vai tu to zini?
Tu zini tikai: tā nepretojas.»
Tu uzliec man jaunu un lielāku slogu.
«Tev jānes būs viss.
Neizvairies:
Sevi un otru, un pasauli visu.»
Vai man nau pašam diezgan ko nest?
Es negribu dzirdēt, es dzirdu tik, dzelzceļš klaudz.
Mums pāri darīts!
Mums pāri darīts!
* * *
Vai ausis tev dzird par slogu tik vien?
Vai tavas acis vairs redzīgas nau?
Liels un neaizmirstams, un mirdzošs prieks
Bij tevim glabāts no laikiem uz laikiem, -
Es tevi vedu to rādīt, kad tev -
Jāiet bij turp, kur atpakaļ nenāk.
Es tevim rādīju vienīgo ainu,
Kas mūžam nau izdzēšama, ne atņemama,
Bet kas jo daiļāka top, jo tālāka top:
Dzimtene -
Tad nežēlojies
Un neizvairies, un celies un ej!
Jo tev jāiet
Tālāk tas garais, tumšais ceļš,
Lai citiem tas būtu īss un gaišs:
* * *
Un vai tavas acis nau redzējušas vēl otru?
To mīlīgo nākotnes sapni?
Kas austs no ilgām un sāpēm, un lieluma?
Kad saule visu bij dimantiem piebērusi
Un zelta migla klājusi vaidus un asins,
Un nākotne cēlās kā varavīksna,
Aicinot augšā.
Vai acis tev velti
Redzēj' to skaisto un mīlīgo brīnumu?
Vai acis tev nedzīvs spoguls,
Kas ainas atpakaļ atmet, pats neiesildams?
Vai acis tev dzīvas nau
Un nedara dzīvu?
* * *
«Ak, ak, ak!
Gar mājām garām!»
«Garām!»
Ir jāiet tas ceļš.
«Kurp jāiet? Kurp? Kur tu skriesi?»
Ir jāiet ašāk, es skriešu -
«Kur manas mājas?
Kur miers?»
* * *
«Kur manas mājas?
Kur miers?»