DAUGAVA

PROLOGS UN EPILOGS

Tālāk publicējam «Daugavas» 1923. gada izdevuma prologa un epiloga tekstu, Prologu ievada divas atsevišķas lapas ar vārdiem; «Jums, Latvju jaunām paaudzēm» un «18. novembris». Epilogs nosaukts «Darba Daugava».

(Tumsa. Rudens. Daugavmala.
Tikko redzams sēd   V e c a i s   -   p ā r n ā c ē j s    -   b ē g l i s   ar bērniem,   d ē l i ņ u    un   m e i t i ņ u.)

DĒLIŅŠ

Tēvs, ko ved mūs Daugavmalā
Tumšu, vēlu rudens nakti?

MEITIŅA

Man ir auksti, man ir bail;
Tumsā ejot piekususi.

TĒVS

Spiedies, meitiņ, manīm klāt!
Rokās tevi sasildīšu.
Tavas bailes, nogurumu
Gaisināšu - pastāstot.

DĒLIŅŠ

Tētiņ, pirmāk saki mums,
Ko mūs vedi Daugavmalā?

TĒVS

Mīļais dēls, mīļā meitiņ,
To jums gribu pastāstīt, -
Tādēļ šurpu vedu jūs
Tumšu nakti, rudens laiku.

DĒLIŅŠ

Tēt, mums rītu vajga būt
Agri svētku svinēšanā.

MEITIŅA

Kā es rītu posīšos,
Kad pa nakti negulēšu?

TĒVS

Mīļie bērni, katru gadu
Šinī naktī nākat šurp!
Lielo laiku pieminat,
Kurā sākās mūsu dzīve!
- Šonakt es jums parādīšu,
Ko jūs rītu svinēsat.
Tas, kas redzējis ir nakti,
Tas tik īsti saprot dienu.
Tikai pieci gadi gāja,
Jau sāk aizmirst viņu nakti.
Lielā cīņas vētra brāza,
Plūda plaša sajūsmība, -
Nu ir vētra aizskrējusi,
Līdzi plūsma atkritusi.
Cīņā esam ieguvuši
Savu brīvu tēvuzemi, -
Nu mēs rokas atlaižam,
Apdziest acīs gaišā liesma.

DĒLIŅŠ

Tēvs, es atminos, kā zēns,
Rīgā redzēju vēl cīņas, -
Mēs vēl lodas iznēsājām!
Tā kā spārnos visi gāja!

MEITIŅA

Mēs vēl ziedus kaisījām
Apglabātiem brāļu kapos!

TĒVS

Nu tie ziedi novītuši,
Nu tie spārni nolūzuši.
Kautrēdamās dzimtenmīla
Ir no ielas aizgājusi,
Klusi mājās slēpusies,
Tikai dvēslēs kvēlo tālāk.
Kautrās dzimtenmīlas vietā
Nekautrīga ārišķība
Skaļi gaisu tricināja,
Sumināja sevi pašu.

DĒLIŅŠ

Tēvs, lai kritušiem ir slava,
Lāsts par tiem, kas viņus kava!

TĒVS

Dēls, lai neatskan vairs lāsti!
Lāsti beidzās līdz ar karu,
Tikai nebeigsies ne mūžam
Slava tiem, kas brīvei krita.

DĒLIŅŠ

Tēvs, tu līdzi cīņā gāji,
Baltie mati plivinājās.

MEITIŅA

Es jau arī redzēj' tevi,
Reti tik tu mājās nāci.

TĒVS

Līdzi cietu briesmu laikus,
Līdzi bēdas izbaudīju, -
Tikai necīnījos līdzi,
Vairs šiem kauliem nebij spēka;
Uzvaru tik paredzēju,
Priecināju cīnītājus.

DĒLIŅŠ

Tēt, ko gribējāt jūs panākt?
Kādēļ bija jūsu cīņa?

MEITIŅA

Lai bij kā, bij cīņa skaista,
Karā gājāt dziedādami.

TĒVS

Panākt gribējām mēs brīvi
Apspiestajiem, nabagajiem,
Kas tik dziji pazemoti,
Ka pat valodu tiem liedza,
Tos zem kustoņiem pat lika,
Kas kliedz katris savā balsī.

Mūsu cīņa gribēj' vergus
Padarīt par brīviem vīriem,
Klaušniekus par zemes kungiem;
Pūli padarīt par tautu,
Zemi padarīt par valsti,
Latvjus ievest tautu kopē!

Brīves valsti, gara valsti -
Mākslai, dailei, dvēseles darbam:
Atrast, izprast savu būtni
Gara laidienam uz tālēm.

Tauta pati, pamatšķira
Dzimteni sev izcīnīja,
Jau kopš lielā piektā gada
Celdamās pret svešo jūgu,
Zemi ņemot nost no mošķiem,
Atdodot to rūķiem pašiem! -

Zinat to un neaizmirstat,
Lai sev' pašus neaizmirstu!

DĒLIŅŠ

Zinam to un neaizmirstam!

MEITIŅA

Kā lai aizmirst sevi pašu?

TĒVS

Tēvus aizmirst - aizmirst sevi!

DĒLIŅŠ

Zinam to un neaizmirstam!

TĒVS

Lūk, vēl cīņa galā nava:
Turēt vajga to, ko guvām,
Uzcelt vajga to, kas postīts,
Jauncelt visu savu dzīvi!

Lūk! jo mošķi nebeidz cīņu,
Vilki ģērbjas avju drēbēs,
Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
Māca cienīt veco jūgu,
Noliedz to, ka valda tauta,
Prasa, lai dod varu kungiem,
Maksā šiem par mūsu zemi,
Ko tie bij mums laupījuši!
Visi mošķi savienojas,
Vai jūs gribat, lai tie valda?

DĒLIŅŠ

Negribam tos! Nost tos mošķus!

MEITIŅA

Kam mums tos, kas pāri dara?

TĒVS

Ja, mēs gribam tēvu zemi
Brīvu, gaišu, patstāvīgu,
Tādu, kādu dvēslēs nesām,
Kad par viņu mirt mēs gājām!

DĒLIŅŠ

Stāsti, tēt, kā toreiz bija -
Lielās ciešanas un cīņas?

MEITIŅA

Stāsti, tēt, tās skaistās teikas,
Varoņus, kas pūķus kava!

TĒVS

Varoņi, kas pūkus kava,
Varoņi, kas lāčus plēsa, -
Pieminat tos, mīļie bērni,
Tie par jums ir cīnījušies!
Vēl jūs viņus nesaprotat, -
Pieminat, pēc sapratīsat!
Labākie tur cīņās krita,
Pieminat tos, topat tādi!

DĒLIŅŠ

Tēti, tēti, - skaties turpu!
Vai tur nau kā ēnas klīstu?
Vai tur nau kā bāli tēli?
Man kā dzirdas tālas balsis?

MEITIŅA

Tur kāds vaidēja! - man baigi!
Iesim, tēti, aši projām!

(Bērni bēg.)

TĒVS

Stāvat, bērni, neaizbēgat!
Nomalītē lūkosimies!

(Viņi paiet nomalis.)

Vai man! vai man! - Ceļas augšā!
Vecie laiki atkal atnāk,
Vecās briesmas jāredz atkal!
Miroņi nāk mācīt dzīvos!

(Nozūd nomalē.)