RAINIS

Skolas un studiju gadi

1882-1886

1882. gads

DIENASGRĀMATA

[Pirms 28. marta]

<Trejādos stāvokļos cilvēks jūtas, trejāds ir viņa dvēseles miers.>

[Trejāds var būt cilvēka dvēseles miers un nemiers, trejādā stāvoklī cilvēks var justies. Viņa dzīve rit mierīgi, un viņa dvēsele, tāpat viņa dzīvība nonāk trejādā dabiskā uzbudinājumā. Viņš jūtas, ja arī ne laimīgs, tad tomēr apmierināts. Raugoties savā iekšienē, tā viņam šķiet kluss, mierīgs ūdens, viņš redz sevi savu līdzcilvēku virzītu un spēj pa īstam arī saprast savus spēkus, panākumus, ko viņš ar tiem sasniedz, un savu stāvokli. Tā viņš redz sevi, ja arī ne paceļamies pāri visiem pārējiem, tad tomēr ir viens no labākajiem starp viduvējiem un ar savu vietu, ar visu pasauli ir apmierināts. Bet viņa dzīve var arī ritēt uz priekšu, viņš var arī ne vienmēr būt apmierināts ar tās ceļu, ja vien viņš iekšēji jūtas apmierināts, ja vien viņš reizē ar cilvēku nicināšanu iegūst arī uzmanību un goda parādīšanu un par savu rīcību nejūt lielus sirdsapziņas pārmetumus, arī viņš jūtas labs cilvēces pilsonis, un abi ir vienādi tajā ziņā, ka jūtas apmierināti baudīt tā saukto pasaulīgās pašapmierinātības laimi, tā pa īstam izbaudīt savu laisko omulību. Tie ir tie pirmās pašķiras cilvēki, kas, protams, nekad nav bijuši lieli talanti, nekad nav domājuši un veikuši kaut ko lielu, patstāvīgu, bet kuri tomēr, stāvot aiz gara un darba milžu muguras, kā kalpojoši rūķīši uzlasījuši vienu otru graudiņu no lielo priekšgājēju sēklas, dara viņu darbu, izvērš to un dažādos veidos noder talantam kā apzināti, pareizāk - neapzināti, darba rīki. Ir arī tādi gara drusku lasītāji, kas no tām, turklāt ar savām piedevām, izcep ko jaunu. Protams, viņu nopelni nav noliedzami, jo bez viņiem talantu ērkšķainais ceļš būtu vēl grūtāks, un gudrais Cicerons un Plīnijs jaunākais, nav atmetami un iznīcināmi. Bet viņi nedrīkstēja aizņemt ceļa sagatavotāja varoņa pakāpienus.

Tāds būtu pirmais cilvēka dvēseles stāvoklis, mazo un viduvējo talantu stāvoklis.]

Priekš lieldienām rakstīts. 82.

(140634/1)

Priekš lieldienām. 82

[Jautrs un priecīgs es vēl biju pirms mirkļa, pasaule likās ne tieši smaidām, tomēr arī ne pelēki ietīta. Dzīve ritēja tik klusi, vienmuļi tālāk; dažreiz uznāca priecīgas dienas, un viss tad atmirdzēja gaišāk, viss man likās tikpat priecīgs, cik priecīgs biju es, un, ja es šad un tad sastapos ar bēdām un nelaimi, tad uztraucās mana līdzjūtība, pats es bēdāju maz. Es jutos ar pasauli izlīdzis, es biju izpildījis savu pienākumu, biju apmierināts ar sevi, vārdu sakot, ar visu. Man likās, ka šis omulīgais stāvoklis nevarētu nekad mainīties, it kā pat nekas iedomājams nebūtu, kas varētu mani izraut no šī sapņa. Es biju brīvs, es varēju rīkoties pēc patikas, kā vien gribēju, likums man nebija barjera, jo es to izpildīju. Es nejutu cilvēku vājumu, jo es jau varēju sasniegt visu, ko gribēju, tādēļ, un kamēr es gribēju tikai to, ko varēju. (Es biju arī izlīdzis ar manis paša dievu, es varēju dažreiz ticēt arī kristiešu dievam, bet par atstatumu starp dievu un mani es nedomāju.) Es biju iekritis it kā saldā snaudā, kas man māžoja priekšā skaistus tēlus. Un, ja tad uznāca ļaunākas dienas, es sev palīdzēju tikt pāri arī tām, es bēdāju maz par tām, un viss nelādzīgais man nebija gandrīz nekas cits kā nelabs sapnis miegā. Tā bija apmierināta vīra dzīve, kaut arī ne gluži idilliski laimīga dzīve, tas bija ar sevi izlīgušas sirdsapziņas, apmierinātas dvēseles stāvoklis. Bet šis omulīgais (vēl vairāk), laimīgais stāvoklis nevilkās ilgi. Es neaizstaigāju tālu pa puķaino klajumu spožajā saulē. Domās, savā laimē nogrimis, es nemanīju dziļo purvu, pie kura es biju nonācis. Un pēkšņi man uzbruka nelaime: es satrūkos un paskatījos apkārt - pie debesīm šad un tad pacēlās tumši punkti - tā bija mana sirdsapziņa. Es nepiegriezu tai vērību, es vēlējos aizsapņoties atpakaļ skaistajā klajumā (bet es biju aizgājis jau pārāk tālu), aizvērtām acīm, prātā ieņēmis klajumu, es skrēju pretī purvam un grimu no jauna un jo dziļāk zemē. Krampjaini es mēģināju sapnī izjust laimi, bet arvien spēcīgāki kļuva sitieni, pēkšņi es atmodos no sapņa un atvēru acis, kad līdz kaklam atrados purvā un dubļos. Tagad, plaši ieplestām acīm, no šausmām bāls un sastindzis, es redzēju sevi guļam riebīgajā purvā, un tādēļ, ka es nebiju pamanījis pamazītnējo bojā eju, tā man šķita jo briesmīgāka, jo neizskaidrojamāka. Es pēkšņi biju nogāzies no mākoņiem un izraidīts pazemē - mans augstais, laimīgais stāvoklis ar vienu triecienu bija pagalam. Cilvēku cieņa bija pārvērtusies nicināšanā un izsmieklā, visur man pretī ņirdza riebīga karikatūra, miroņa galvaskauss rādīja kailos kaulus, un man likās, ka visi ar šausmīgu izsmieklu man uzsauktu: "Nožēlojamais muļķi, tu iedomājies sevi līdzīgu godīgiem cilvēkiem, tu gribēji, negodīgais, pacelties tik augstu, tādēļ tu tagad vārties dubļos un čūsku inde pil tev virsū." Viss mans vājums, ko agrāk tā noliedzu, ņirgādamies iznāca manā priekšā kā Herkuless, es padevos spēkiem un nespēju pakustināt ne locekļa. Un briesmīgs pērkons ar savu balsi likās mani pazudinām: viņš izgudroja visas manas vājības, radīja manus grēkus, kas nevarēja atrast nekādu žēlastību. Es pat neiedrošinājos cerēt uz piedošanu, uz piedošanu ne dieva, bet cilvēku priekšā, jo man likās negodīgi tagad, kas es biju nelaimē, atzīt dievu, ko agrāk biju nicinājis, un es to nedarīju. Bet arī tā man šķita lielība. Vai tu, nožēlojamais, drīksti noliegt dievu? Vai tu drīksti atstumt viņa žēlastību? Tūkstošiem šaubu, tūkstošiem pašradītu nolamājumu, klusu pārmetumu strāvoja caur manām krūtīm un šausmīgi grieza manā bezsāpju sirdī. Un, ja es gribētu nomierināties, es atkal visu izlabotu, es strādātu tāpat kā citi, tā man nebija nekādu cerību. Vai tad tu, nožēlojamais, vari atkal pacelties no sava purva? Un vai es gribēju atrast vidusceļu? Es it nemaz to neievēroju, ļauju tam iet, ]auju tam būt, kā tas grib, un tā tas ved tikai vēl dziļāk. Un tā nomierināties pats es taču arī nevarēju. Kā gan vīrs, kas iestidzis purvā, sacītu - nomierinājies? Ak, citi, varbūt, ir pavisam nogrimuši, es tikai līdz kaklam - vai varbūt lai tas paliek? Varbūt es no tā izkļūšu pateicoties kādam gadījumam? Bet pašam jau viņam nav spēka tikt tālāk. Izmisis es žēlojos un uzticos saviem spēkiem, ka tie mani atkal sagrābs, taču - vai tu, vaininiek, vari uz to cerēt, ar tiem jau tu panāci savu krišanu. Izmisis, briesmīgs kliedziens izlaužas no izmocītās dvēseles, man svešs, un tomēr es to zinu. Vai man bailīgi jāatsakās no savas lietas? Vai manai nožēlojamajai dzīvei jāizdziest, lai tikpat necienīgi, kā esmu dzīvojis, es arī nomirtu? Un es nebaidos no briesmīgajām sekām, es raugos tagad uz bildi pie sienas, un šī doma ir uzvarēta. Bet kas tad man jādara? Jautājumi un šaubas, pārmetumi un izsmiekls, nespēks un sodība - viss saplūst kopā par dvēseles elli, jo briesmīgāku par to nevaru iedomāties, kā vien šīs drausmīgās bezpalīdzības veidā.]

(23103/15)

[Pirms 24. jūnija]

Priekš Jāņiem. 82., lasot Stavenova durch d. Zeitung.

[Nav gan nekā riebīgāka un sevis pazemojošāka par rupju mīlu, kura pastāv vienīgi dzīvnieciskajā, zemiskajā iekārē. Meitene, kura skrien pakaļ klaidonim kaisles dēļ, necildina mīlu - viņu mudina rupjā, riebumu izraisošā dzīvnieciskā mīla. Ja viņa bezjūtīgajam tēviņam ļauj sevi sist tikai kaisles dēļ, tad viņa ir sasniegusi viszemāko cilvēcības pakāpi, jo dzīvnieciskais viņā ir tik ļoti apspiedis visu garīgo, krietno, ka viņa mums vairs neizraisa līdzjūtību, bet gan riebumu. Vispazemojošākie stāsti, visriebīgākie, nav tik atbaidoši kā šāda kritusī. Pat dēmoniskajam, pat visļaunākajam ir pašam par sevi kaut kas labs, saprotošs, pacilājošs, bet tas saceļ tikai riebumu un arī nekad nevar mūs interesēt.]

(140634/1)

Laiks priekš Jāņiem. 1882.

[Vajag sevi pavisam objektīvi novērot, tad var daudz ko atklāt, daudz ko noskaidrot, daudz ko prasīt. Novērojot objektīvi tikai vienu, vienalga kuru rīcību, vienu izteicienu vai domu, ņemot pie tam palīgā savu "es" 3. personu, ļoti viegli var sevi pieķert. Man, piem., (visvairāk pie manis paša) tik bieži bija citu cilvēku uzpūtība, un tā daudzreiz es pats atjēdzos, ka to vai to sacīju vai darīju aiz tīras muļķīgas uzpūtības. Mana "es" 1. persona (pret kuru, tāds ir mans un visu pārējo pamata uzskats, strīdas citas personas, bet pie kuras tomēr neapzināti atgriežas atpakaļ, kaut arī tā nebūt nav tā cieņpilnā) ir gan tā vissliktākā, jo tā vienmēr ir vislabākajās domās par sevi, un, kaut arī 2. persona tai pierādījusi nepatiesību, tā tomēr klusībā saka: tik )auni jau nav, tu esi labs cilvēks. Un bieži vien šo 1. personu apkaro 2. (sirdsapziņa), kura grib patiesi tikumisko, bet kura diemžēl pārāk bieži tiek apklusināta un kurai tad vienīgi 3. persona dod perspektīvas un smejas par 1-ās uzpūsto muļķību un 2-ās tikumisko nespēku. Bet visļaunākais ir tas, ka šai 3-ai neklausa, viņa ir tā prātīgākā, jo pati neņem dalību, ir bezpartejiska un tātad var mierīgi apdomāt.

Tikai šī 3. persona ir atklājusi daudz kļūdu, kuras tā cenšas labot. Par visām lietām tās ir: rakstura trūkums un rakstura vājums, slinkums, niecīgas darba spējas, nepatiesība un citas skaistas māsas. Bet viskaitīgākais ir gribas vājums, jo tas paralizē katru spēku. Tad šī nepiedodamā tieksme uz izmišanu, kas rada vienīgi slinkumu un nespēku. Bet "pietiek", saka 1. jau atkal, un ir neiespējami visu izlabot.]

*

[Kādēļ es vienmēr sevi apmeloju? Kādēļ es sev liekuļoju un apgalvoju, ka ir brīvība, tēvzeme, mīlestība un vēl citas tamlīdzīgas skaistas lietas? Es taču tām neticu, vismaz ne stingri un pastāvīgi. Es jau gan dažreiz apgalvoju, ka tikai uz gudrību dzīvē jāraugās, ka nav jābaidās ne no kādiem līdzekļiem, bet arī sliktus darbus nedrīkst darīt, kad tie der tikai acumirklim, bet vēlāk kaitē - nav gudri aizstāvēt savas tiesības pret stiprāko, nav gudri nogalināt, ja tiec tūlīt pieķerts, - un vēlāk man atkal izrādās muļķīgi un komiski visu savu eksistenci dibināt uz meliem. Tā dažreiz es daru vai saku kaut ko - bieži pilnīgi pret savu gribu, kas nav taisnība, lai atkal sevi ar izlikšanos maldinātu, un tad es atkal domāju, kādēļ šeit meli? Vai tad nekad tu nespēj sacīt īstu patiesību, arī tur, kur tu biji jau iesācis patiesību runāt?]

______________

[Nu jau es esmu pa daļai pārstājis uzskatīt pasauli un cilvēkus par neko, tagad es pats sev šķietos nekas, ienīstu sevi uz vispamatīgāko, jā, tik ļoti, ka pat nevaru to pasacīt vārdos. Brīžiem atkal (un tagad kopš Lieldienām tā ir pastāvīga doma, kurai dažreiz pāri paceļas citas nomierinošākas, bet kas vienmēr ir pirmais pavediens, tumšā aizmugure) es ticu, ka mani spēki kļuvuši vājāki un tādēļ neesmu ne uz ko spējīgs, bet, ja man atkal jāsaka patiesība, tad: nekad es vēl neesmu tā īsti savus spēkus izmēģinājis. Te vainīgs slinkums, tas nelaiž mani pie spēku izmēģināšanas. Es mierinu sevi un bēdājos, turklāt vienmēr saku - es jau nevaru, ir smieklīgi, ka es kaut ko mēģinu.

Un vai visa šī fantazēšana nav mazdūšība?]

___________

Atēna beidza un aiztika viņu ar zeltītu zizli

Tādi viņš teica un bučoja dēlu.

[Priekš kā strādā? Priekš kā dzīvo? Lai vēlāk varētu ēst un gulēt? Un ēd un guļ kālab? Priekš kā dzīvo? Vai visu jaunības laiku negatavojas uz to, lai vēlāk kļūtu par aptiekāru vai tirgotāju. Vai kurpnieku? Un vai visi šie ļaudis negatavojas iegūt naudu, lai vēlāk varētu dzīvot, tas ir, atpūsties un gulēt, un nevarētu dzīvot? - Gulošais nedzīvo. - Ja tas būtu cilvēka mērķis, tā dēļ tiešām neatmaksātos dzīvot, jo būtu taču labāk novelt no kakla šo vieglprātīgo dzīvi. Vai varbūt ir pienākums dzīvot tādēļ, ka tas ir ieradums, tādēļ, ka reiz nu tu esi?]

(23103/12-13)

[Aprīlis-augusts]

[Un turklāt notikums dārzā, un Arkādija izturēšanās, kurš savam tēvam dzejnieka vietā dod kaut kādu Bīhneru tikai tādēļ, ka arī tas ir praktisks. Tas ir smags trieciens tēvam, kas redz sevi dēlēna pamācītu. (Par atpalikušiem tas viņus sauc pat dēla priekšā.) Tikai tēvs ir par daudz vājš, un tāds pretinieks kā Pēteris atnes viņam vienīgi mieru. Tas viens ar pistoli, un tas otrs sapņo par klusuciešanu un padodas savam liktenim kā dieva zaimotājs. Viņš noliedz mākslu un poēziju, viņš satriec, bet neceļ, tā neesot traģēdija. Bet kas bez tā būtu pasaule? No māņticības (vistumšākās) viņi gribētu izraut tautu, bet apspiest tagad ticēšanu dievam nebūtu praktiski, pēc tā jau viņi cenšoties. Valstij un tautai palīdzēt ir ļoti slavējami, bet to tikpat labi var panākt, nebūdams nihilists, un arī, ja pats šo tautu neienīst, bet jūt tai līdzi un to mīl.]

_________

Базаров [parādās kā atbaidošs, riebumu un nožēlas izraisošs ciniķis. Viņš uzsver cilvēku dzīvnieciskās īpašības, grib izraidīt no dzīves visu augstāko mākslu un zinātni {patieso, cildeno zinātni, piekopj tu saukto praktisko) un tikai cilvēka instinktīvās, dzīvnieciskās tieksmes atzīst par derīgām. Tikai dažreiz, kad viņš uzstājas ar zemākā (māņticības) nonicināšanu, viņa cinisms neiedarbojas tik riebumu izraisoši. Viņš nepiekrīt it nekam poētiskam jau tā diezgan tukšajā dzīvē un visriebīgāks parādās savā mīlestības uztverē. Tā viņam nav nekas cēls, bet [teikums nav pabeigts.]

Ko lai es domāju par Bazarovu-nihilistu? Vispārējais iespaids man ir pretīgs (varbūt arī vainīga tikai mana mazdūšība un tieksme pēc vecām formām). Veco tikumu atmešana visumā taču ir uzdrīkstēta, un kļūst pretīgi, kad viņš drauga tēvu (un līdz ar to arī savu pašu) ciena ne tā, kā viņam to vajadzētu. Viņš esot labs cilvēks (bet bez galvas), viņš darījis pareizi, neapprecēdams Feņičku (viņš noliedz laulību), un daudzos citos gadījumos (saimniecībā vienmēr izcēlis slikto pusi). Vai viņš drīkst dēlam, bērnam (bez noteiktiem principiem kurš vadās pilnīgi no viņa), kurš viņam daudz ko neatbild, teikt acīs patiesību? Viņa māņticības un daudzo nesakarīgo formulu atmešana, viņa cilvēciskās dzīves nicināšana parādās gan kā lieliska, velnišķa, bet pilnīga poēzijas un visa augstākā, skaistā noliegšana un iznīcināšana, kas izdaiļo dzīvi, gan kā tāda, kurai neviens īsti negrib patikt. Un kurp gan tas arī novestu, ja atnestu katru blēņošanos, katru niekošanos? Vai tad nebūtu jāaizbēg arī priekam kā [Annai?]. Bērni un dzejnieki taču ir labāki, jo viņi ir gudrāki, jo arī viņi var pacelties līdz cēlajam, līdz šausminošajam un arī viņiem jāpārceļas uz šo briesmīgi praktisko un zemiski praktisko. Bet, ja viņam būtu jāienīst viss, pat radniecības saites - tās ir kaut kas cēls - varētu to darīt, bet no cēlā līdz smieklīgajam ir tikai viens solis. Un tā viņš visa cēluma dēļ parādās smieklīgs, viņš ir muļķis, kurš grib smieties par pasauli un dievu (tas ir tāpat, it kā suns gribētu ienīst savu kungu, tādēļ ka tas viņu per).]

(23103/14)

31. aug. 82.

Šodien atkal pats sevi mānīju un apmeloju, tik uz kādu mazu laiciņu rādījās, it kā nu patiess būtu, bet nu liekas, atkal būšu tik mānījies. Mani saprata un pārvaldīja laiciņu domas, ka es būtu sirds dziļumos ideālists, dziesminieks, kas dziļi jūt, kas var iekarst, dabu uzlūkojot, cilvēks, kas sāk ticēt, ka ir pasaulē arī kas jauks un labs ronams. Riebās man pārsmējumi par labo un skaisto, par dzejniekiem (kā mani dēvēja, jo es to brīdi biju un citād likos kluss, domīgs) un par dzejisko, kaut ar nevaru noliegt, ka arī citām reizēm man nepatīk skaistā un labā nicināšana, bet es tad tomēr ciešu klusu un - tā mana lielākā nelaime - nevaru vajadzīgā, beidzamajā acumirklī pārstāt smieties un teikt mana paša labāko pārliecināšanos, teikt, ka es nemīlu tādas nievāšanas, teikt, ka es pats ticu skaistumam un viņu cienu. - Tad atkal sāku baiļoties pats no sevis un no citiem, jo nu biju atkal melis, briesmīgs melis, kas pats savai nelaimei sevi apmelo, kas dziļi aizskarts no šīs bēdas, kas pats sevi nicina un melodams sevi ciena. Domāju visu dienu daudz un dažādu, īpaši pilsdrupās un Pērsē, un, mājās pārbraucis, radu vēstulē no mūsējiem piemēru saviem meliem, kritiku par Jurjānu. Skolā braucot, biju apņēmies mest kūkošanu un dzejošanu pie malas, līdz šim vēl pa druskam turējos, bet tagad viss pagalam, tas pats posts un tukšums, tā pati muļķība un melošana.

(140634/2)

19. sept. 1882. vakarā

Par ko es nevaru tā izsacīt savas domas, par ko man neiznāk dzeja iz manām sirdssāpēm? Es tanī laikā, kad šīs neticīgās dēmoniskās domas mani mocīja, nieka nevarēju rakstīt, viņas mani pārvarēja, nospieda, padarīja nelaimīgu, bēdīgu, beidzot muļķi un visgalīgi ikdienišķu cilvēku, kas glupā iedomā grib būt dzejnieks, un kam ikviena spēka trūkst. Šīs domas un mani nelaimīgie spēki un vēl tā griba dzīties pēc slavas, pēc dzīves, pēc prieka, tas mani izpostīja, tas izdzēsa ikvienu dzirksteli no prāta, ikvienu dzejas spēku, ja tāds man pavisam bijis, tas mani padarīja par nelaimīgu muļķi. Es domāju vēl tagad tos pašus spēkus esam, kas senāk bija, un, savas samaitātās smadzenes mocīdams un dzīdams uz domāšanu un dzejošanu, viņas daru galīgi vājas, un, ja tas tā tāļāk ies, es netikšu vis ārprātīgs, - jo tur vajaga būt stipram cilvēkam, bet tāds gļēvs nīkuls, kam labākās sulas un asinis izputējušas. Jau tagad ne tik vien iedomas spēks zudis, bet arī atmiņa, tā ka sacītais vārds otrā acumirklī jau nezināms. Ko man, muļķim, tur pretim darīt? Skumjošana esot nelaba, bet jautrība negrib īsti nākt un viņa arī izskatītos gauži muļķiska. Domāšana nelaba, bet uz to jau dzen mani paša iedoma. Kur te lai glābties? Muļķam man būs jāpaliek, kaut arī briesmīgi negribas. Viss jau uz tam ir gatavs, prāts zudis, domas nāk tās pašas, kas senāk bijušas, un, ja neiet uz priekšu, jāiet atpakaļ. Dažas no agrākām dzejas muļķībām sāk nākt atmiņā, un sāk gandrīz patikt, es apmeloju sevi pašu un citus vēl vairāk kā senāk, un no šīs nelaimes nevaru attikt vajā. Redzams, ka labi nevar iet, cerības nekur neredzēs. (Es, p[ar] p[iemēru], cerēju caur izbraukšanu Koknesē pajautrinā[ties], šādi iznāca.) Redz kā, par piem., vecās domas atgriezās. "Cik jauki senāk bija, kad vēl biju smuks, jautrs bērns, kādas cerības ļaudis turēja; cik jauki pēc bija, kad dzejoju īsti iz sirds, nepiespiests un nedzīts, kad domājos dzejnieks esam; un cik nejauki tagad. Jautrība pagalam, viņas vietā slinka skumība un palaikam muļ[ķiski] neizsakāmi glupa smiešanās, jeb paštaisīta nopietnība, ko ļaudīm izrādīt. Ja arī uznāk pa reizēm jautrākas domas, tad viņas vai nu drīz pāriet, jeb paliek vienas pašas citu līdz nevezdamas, tik ilgi, kamēr beidzot riebjas. Viss pagalam, kas bija, jauna vietā nerodās. Ir gan stipras sāpes, ir ar briesmīgas sāpes, kas moca nabagus cilvēkus; mātes sāpes pēc miruša bērna, mīļākās sāpes pēc sava izredzētā, dzejnieka sāpes, kas redz ar debess acīm pasaules bēdas un mokas, tās ir lielākas sāpes, ir ar citas tām līdzīgas, bet kas tas pret tām sāpēm, pret tām dvēseles mokām, ko tāds muļķis nīkuls izbauda. Māte un mīļā, un dzejnieks, un visi bēdunesēji cieš un skumjo ar to skaisto apziņu, kas visas bēdas uzsver, ka šīs sāpes nau par velti, ka viņas ir augstas, no dieva sūtītas, neizbēgamas, un kādi citi nosaukumi viņām vēl ir, visi dzejiski cilvēciski jauki. Bet šis muļķis, ar ko lai viņš mierinājas, vai viņa sāpes augstas, vai dieva sūtītas, viņš jau šai pasakai netic - viņš nīkst un nīkst, un viņa nežēlo, viņš pats sevis nežēlo, jo netura sevi vērtu - ar pilnu taisnību, - viņš smejas par savām sāpēm, - saviebtu ģīmi? - Kur nu papuli, ģīmis jautrs, nejautrs, bet ar muļķisku jocīgu izskatu, kas gan varētu pamudināt uz smīnēšanu un nožēlošanu. Uznāk labāks brīdis šim pusmiroņam, kas tārpiem saēsts, var īsti pasmieties, nemelodams par savām briesmīgām mokām, - bet ar tik senāk šie mani smiekli bija briesmīgi, tagad tie tik modina nicināšanu un smīnēšanu - arī tas jau viņa sirdi atvieglina; nu vēl vieglāk viņam paliek, kad izkrīt kāda asara vai nu pa acīm, vai pa degunu, viņā viss tak rāda, ka viņš vēl cilvēks un ne sapuvis sūds. Bet vienumēr jau tik briesmīgi nau, un tie brīži, kā teikts, ir jau tie labākie, kur viņš lokās kā tārps zem cilvēka kājas; citādi ejmu kā pa sapņiem apkārt, daru bez paša apdomas, jo prāts jau pagalam, - kas ierasts darīt, kā laba mašīna, un, ja gribu savu putru galvā pamaisīt, tad sāk smirdēt, ka jāliek nost un jādzīvo atkal tāļāk dienu pēc dienas.

19. s[eptembris] 82.

Dzejnieks nekāds nēesu? Kur man glābties, man, muļķim, kā man tālāk dzīvot, kā kļūt vaļā no šīs pekles, kā tikt atkal par cilvēku? Tādas iedomas jau nāk, kā jau no seniem laikiem ierasts, un es, muļķis, negribu ticēt, ka tāds pats palikšu, ka sevi nenonāvēšu, jo par daudz gļēvs, ka es vaļā netikšu no savas pekles.

Citi ]audis smejas par mani un manām "tumšām domām", un es biju tik muļķis, to kādam cilvēkam sacīt. Vajga kaut labo smaku pie ļaudīm uzturēt, jo šai mašīnei tak vēl jādzīvo viņu starpā. Citureizi vairs nebūšu tik muļķis un ieredzēšu, ka arī manas bailes no cilvēkiem šinī ziņā labas bijušas.

Es jau gribēju nodomāt, ka šis viss nieki, bet ka redzēju, kas senāk biju un kas tagad, tad gan saprotu, ka tā briesmīga patiesība. Ai, kur glābšos!?

(140634/3)

19. septemb. 1882. vakarā

Menschenscheu, Unselbstständigkeit, Falschheit, Faulheit, Denkfaulheit, Nachlässigkeit, Willensschwäche, Einbildung. Šos vārdus reiz rakstīju Vasiļevā, viņiem tagad tik vajga pielikt "muļķības" klāt, un tad viņi zīmējās arī uz tagadni. Es lasīju toreiz "Stunden der Andacht" un biju stipri no viņām kustināts. Šos vārdus rakstīju smejoties, jo vajadzēja līdzi smieties Pumpiņai". Māmiņa ar klāt sēdēja, un tad šo vārdu iespaids bija vēl dziļāks. Šinī grāmatā - kā man pēc tam daudzreiz citur gadījies - lasīju tās pašas domas, kas man jau senāk bija. Ka egoisms augstākais, ka tikums tik viltus, jeb viltus īstais tikums, un glupība, nemanība - netikums. Pēc šīs domas tā pārgrozīju, ka gudrība tikums, jo īsti gudrais ar nemelos un nevils, jo katra viltība atriebjas, pa daļai ar vēl tagad tā ticu, bet ir daži aprādījumi pretim. Par laulātu ļaužu dzīvi lasīju šādas mācības, kuras gribēju pēc kādā rakstā izlietot(!). (Es ar tagad šīs anekdotu lasīšanas neatmetis.) (Atminos ar vēl, ka toreiz domas, kas lasot nāca drīz aizmirsu.) [Baudkārs cilvēks kļūst bikls; agra nāve vai apnikums pret visu. Nevērība no sievas puses. Jāvalda savstarpējai uzticībai; neviena no abām tik tuvu stāvošām personām nedrīkst dāvāt uzticību trešajai - laulātā drauga mīlas pilna apiešanās; pārmetumi sakaitina. Greznība, zemāks sievu izglītības līmenis, nespēja apprecēties, nesaticība, izkropļojums, jūsmošana, jūtelība, asprātība.] Vasarā (1882) Vasiļevā bija dažādas domas, tolaik vēl bija atliekas no nicināšanas laikiem, neatminu vairs daudz, varbūt pēc iegādāšos.

19. s[eptembris] 1882.

Jau senāk pamanīju to netikumu, ka nevaru pārstāt vajadzīgā acumirklī smieties. Kaut ar tā lieta man izrādās laba un godājama, es viņu varbūt ar mīlēju, kad man ar tik grūti, grūti uz sirds, es smējos tikpat par viņu (tā dzeja un dzejnieki daudz cietuši no manis, un tik es viņus mīlēju - mana nepatstāvība), tur, kur vajadzētu būt nopietnam un patiesam, jo joki nau patiesi. Leons pārstāj runāt, kad viņa nieka pasakas izsmej.

19. s[eptembris] 82.

Ai, cik jaukas senāk domas bija! Kas par jautājieniem! Kas par atbildēm! Tagad viss pagalam.

*

Vecos papīrus caurskatot, moca domas, vai nevarētu atkal tāpat būt. Pagalam. Pārcēlumu iz Puškina ieraugot, cerības auga, pašaudzētu ieraugot, krita.

16. okt. 1882.

Visu šo laiku nieka nēsu rakstījis, gan par to, ka laika trūka, gan par to, ka negribējās spalvu ņemt rokā. Nelabi gāja senāk, tā ka dažreiz gribētu no sāpēm uzbļaut, bet nāca labāki brīži, pārgāja nelaime, un saulīte atkal paspīdēja. Bet tādi laiki kā tagad, patiesi, vēl nau bijuši, mākoņi vienumēr tumši par galvu karājas, nevar nekad no viņiem atkratīties, viss tik vienaldzīgi, nejauki pelēks, tik muļķisks, tik briesmīgs. Gribu es ko rakstīt, domāt, neiet, gribu mācīties, par slinku; nevaru vairs saņemties un ņipri strādāt, nekur neiet, uz vietas viss stāv kā nedzīvs, tik vēl pēc veca ieraduma kustos kā mašīna, visa griba, visa vaļa pagalam, gara spēki, kā rādās, aši vien zūd, atmiņa gluži vāja (tikko domātu domu jau nezinu otrā acumirklī), viss iet uz leju, muļķam man vajdzēs palikt, traku namā nākt. Viss jau tam sagatavots, prāts jau pusceļā projām, atturēties nekādi nemāku, un, ja tas vēl ķer tālāk laiciņu, tad beigts viss, tad, prātiņ', nāc mājās. Es pats visu vēl ātrāk dzenu uz galu, nobēdādamies, nodomādams savu laiku, un Pinka liktens drīz būs mans. Bet viņš, mazākais, var vēl mierināties ar to, ka labas lietas dēļ muļķis ticis, ir es muļķis tieku muļķības dēļ. Ko teiks gan mīļā māmiņa, kad man viņas dēliņu jāsamaitā. Eh, spēka, vaļas nau.

(140634/4)

17. okt. 1882.

Ko nu vēl mocos un viss rakstu un domāju, tikpat jau nekā neiznāk, muļķis drīz, drīz ka netiku. Vis vēl nevaru atmest tās glupās domas, ka rakstnieks, dzejnieks kļūšu; cik nelaimes viņas jau nau darījušas, cik vēl darīs, ja viņas neaizdzīšu projām, viņas var visu cilvēku postā iegrūst. Un cik reizes jau neesmu pats pārliecinājies, ka man šo dāvanu navaida, ikkatris pantiņš man to saka, un citam rakstītie un nerakstītie pantiņi arī ausis būtu pieklieguši, bet es neliekos nieka dzirdot. Salīdzina mani vai ar labu vai ar nelabu dziesminieku, viss iznāk, ka pats nieks esmu. Un tikpat man negribas atsacīties no šīs slimības, kas mani nespēcīgu un kropli darīja, kas man citu darbu lika aizmirst, kas mani mocīja un nekad nedeva mazāko cerību.

[17. oktobris - 7. novembris]

Nekad nevaru apmierināties, viss mani kas spiež, kas žņaudz un moca, drīz tas, drīz tas. Tad man nāk galvā, ka traks un muļķis esmu, ka atmiņa jau gluži zudusi, visādas zīmes tad redzu, ka labi vairs nestāv ar prātiņu, sāku bēdāt, vaimanāt un lādēt, un kad viss nieka nelīdz, kad nevar iekļūt citā gara sastāvā, kad arī izmišana nieka neder, tad gaidu, gaidu, kamēr tikpat uznāk kāds cits acumirklis. Dažreiz gan ir garāks, bet pa lielākai daļai vēl tumšāks, tik citā veidā, pie citas lietas. Un tik gaišs un labs acumirklis īsti nekad vēl nau uznācis, kas mani uzmodinātu no šī pusmiega, pusmurgiem, pusdzīves, tūliņ atkal nokļūstu kādā nejēdzīgā, bēdīgā domā un viss prāts, visa dūša atkal pagalam. Īsti šīs dūšas nekad nevaru saķert un satvert, kas mani izrautu no šiem mīkstajiem, šķīstajiem dubļiem, kas mani padarītu atkal par cilvēku, kam ir savs prāts un savs mērķis, kas ko nebūt dara un ko dara, kam dara, kā dara. Es garā tik vājš, ka nemaz nespēju izrāpties iz šī nejēdzīgā slinkuma, kas visus manus citus spēkus izposta niekam. Tā tad es kūkoju un lasu, bet nekāds labums man no tā neatlec, es viss nevaru saņemties un celties. Viss man tik bēdīgi izliekas, tik nekrietni, un es pats visu nekrietnākais. Kad šo neganto zvēru, šo rīmēšanu varētu nosist, varētu katru domiņu uz viņu iznīcināt, varbūt tad dabūtu mieru un varētu sākt patiesi dzīvot.

Ai, velns tu, tu skumjība, tu kūkošana, kā lai kļūst no viņas vaļā, visu spēku manim ņem strādāt, visu prātu sagroza, ko lai es nabags iesāku, ko lai daru. Ja dievs būtu, viņu lūgtu, viņš žēlotu. Vajga man bojā iet, nau kur glābties. Galva sāp un rūc, viss tik riebīgs, tik briesmīgs, kur dēties, kur slēpties.

(140634/5)

7. novembrī 1882.

Mocos atkal bez atpūtas, viss, nekas neiznāk, klajā kā nevar; tā nevar tikt, viss vēl tāds sarūdzis esmu, nekad nevaru īsti papriecāties; domāju, domāju, un kad nenāku pie nekāda mērķa, tad atkal nedomāju, bet labāki no tam neliekas. Dzejošanas domas par pusei esmu atmetis, un dažreiz tik viegli, brīvi ap sirdi liekas, rādās, ka neesmu vis dzejnieks, bet tūliņ atkal paliek vēl nelabāki, domāju: ko tad? ja ne dzejnieks, kas tad lai es tieku? Viss pagalam. - Vai mācītājs un dakters tikt, vai kāds vēsturnieks u. t. j. pr. un tad mierīgi istabiņā sēdēt un domāt, un rakstīt? Bet vai tas būtu dzīve, īsta dzīve, kur ar kustos un dzīvo starp cilvēkiem?

Suns lai parauj visas tādas domas, nieks tur neiznāk! Pēcāk tikpat muļķis esi kā bijis, un beidzot saki, lai iet kā iedams, redzēs, ko nākotne nesīs. Un, turklāt, pats pukojies par sevi, ka nieka nevari sadomāt. Vēl nelabāk metas ap dūšu, eh, tad sistu, dotu. Tad lamā, lād, ko tas palīdz? Un, kad pirmais uguns pārgājis, vecais slinkums, vecā kūkošana atkal klāt. Ko tur darīsi? Tagad vairs nenodarbojos ar augstām lietām, kas dievs, kas cilvēks? Gan ienākas tādi prasījieni prātā, bet tūliņ tos zemē noriju kā aptieķera piles. Kā man tagad dzīvot, kā pēcāk dzīvot? Vai es ar pavisam varētu dzīvot, es, tāds muļķis, prātā jucis? Vai varēšu būt cilvēks, vai varēšu būt tēvs un saimnieks? Nelabi, nelabi jau ar mani stāv. Nabaga galviņa negrib vairs turēt. Bailes man, ka [manus mīļos?] neapbēdināju pārlieku ar savām muļķībām; visnelabākais ir, ka es viņiem tādas atļāvu. Un nu, kad nieka neiznāks iz šim zelta cerībām? Kad nenāks labais, gudrais dzejnieks un dēliņš mājās, bet errīgs un kodīgs zeņķis, muļķis, pusprātā [lapiņa bojāta], aizmārša, sliņķis, nošļukušām ausīm un visu prastākais cilvēks? Ko tad?? Ka[d sāks?] raudāt, sāks dievam žēloties par tādu dēlu, kad viņi mani pašu sāks mocīt ar visādiem prasījumiem? Kad sāks klaušināt, no kam tāds, par ko tāds? 1Ko tad? Kad sāks prasīt, par ko nieka nesaka? Ko tad? Slīcināties nau vairs modē, un es ar par gļēvu tādam darbam. Eh, kad ar dievam ticētu, es nekaunētos viņu lūgt, tā lūgt, [kā lūdz?] svētie mocenieki, un es zinu - man labāk paliktu. Bet nu jau par tālu gāju, ko lai tādas blēņas līdz? Strādā, tad laiks grozīsies, un ar laiku domas. Bet kā lai to izdara? Spēka man trūkst visu no jauna uzsākt, tad vajadzētu celas revolūcijas, tā jau diezgan reižu esmu mēģinājis. Esmu mēģinājis visu, visu. Strādāt mēģināju, apmierināties mēģināju, priecīgs tikt, kaunību pārvarēt mēģināju. Spēka pietrūka, galviņa izsūkta, nespēju vairs ne nieka, visa dzīve pagalam.