RAINIS

 

Skolas un studiju gadi

1882-1886

 

 

1883. gads

 

DIENASGRĀMATA

 

[Pirms 9. oktobra]

[Stādies vispirms sev priekšā absolūti tukšu telpu un iedomājies tad šo telpu bezgalīgi izstieptu uz visām pusēm. Pēc tam iedomājies visus pasaules ķermeņus, zemi un zvaigznes, un saules, kas piepilda šo bezgalīgo telpu, taču tā, ka starp atsevišķajām zvaigznēm vairs nepaliktu pāri tukša telpa (citādi zvaigznēm nebūtu iespējams noturēties savā postenī, jo caur šo absolūti tukšo telpu tām nebūtu nekādu sakaru un iedarbības vienai uz otru, caur ko tās vienīgi pastāv), un agrākā absolūti tukšā telpa tagad ir piepildīta ar pilnu - ar matēriju. Šajā visumā tad nu matērija jeb viela un gars, un dvēsele ir vicnc5ti, visums ir pats savs pirmcēlonis, pats savas sekas, savs gars, sava seja. Visums ir bezgalīgs, vienīgs, mūžīgs, nekas tajā nerodas jauns, viss tajā ir jau ietverts, nekas nevar no tā pazust, jo citādi mēl kaut kas te būtu ārpus šī visuma. Tikpat maz ārpus šī visuma var būt kāds dievs, kāds zemes pirmcēlonis, kāds visu lietu kustinātājs, meistars, pasaules uzturētājs, jo tam tomēr jābūt visumam, kas nepie[auj nekodu izņēmumu. Šim visumam nevar būt nekāda galīga iesākuma, jo to noteic mūžība, un, ja tā īsti pieņem, ka zeme pirmsākumā nebūtu bijusi tāda, kāda tā ir tagad, bet būtu attīstījusies, veidojusies, tāpat kā arī citas planētas vēl joprojām attīstās, lai sasniegtu mūsu zemes stāvokli, tad tas viss nepierāda, ka arī visa pasaule tā būtu joprojām veidojusies, bet tikai to, ka visumā veidojas atsevišķie pasaules ķermeņi, ir jau izveidojušies, pabeiguši savu veidošanās gaitu, sakrājušies un vienmēr vēl kustēsies šinī gaitā. Pat ja gribētu pieņemt, ka mūsu saule būtu pārmainījusies, kļuvusi citāda un līdz ar to visai saules sistēmai būtu jāaiziet bojā, tad uz to var arī sacīt, ka saule ir pārmainījusies tikpat lēnām un ātri, cik viņas planētas, un, ja šīs planētas ies bojā, tad tās citas saules sistēmas būs ievirzītas tā, ka tās varēs pastāvēt savā tagadējā veidā arī bez šīm planētām. Mēs tātad nepieņemam mūžīgo mieru, nemainību, bet pastāvīgo kustību un pārvērtību, kad, kā piemēram, šai saules sistēmai iznīkstot, tās sastāvdaļas kaut kur bez atlikuma piemērosies.

Blēņas! Kālab tad šīs mazas pārmaiņas?

Vai tad pasaulei tiešām jāpaliek tādai?

Nē, viss attīstās.]

 

 

9. okt. 83.

[Zeme, cilvēki katrā ziņā attīstās, tāpat, kā mēs to zinām, attīstās Venera, Marss, tātad attīstās visa planētu sistēma, saule, stāvzvaigznes - visa pasaule, un, ja tā attīstās, tad tai jābūt iesākumam. Otrkārt, ja tā attīstās, tad tās pamatlikumam jābūt: "Viss attīstās, kļūst labāks." Atavismam, pilnības un skaistuma likumam seko viss. Cilvēka tieksme un mērķis tātad ir brīvprātīgi, nepiespiesti ar savu spēku piepalīdzēt šai attīstībai. Ja viņš nepiepalīdz - ir nederīgs, лишний cilvēks. Ja viņš nespēj pastāvēt šī nežēlīgā, briesmīgi skaistā likuma priekšā, viņam jāaiziet bojā cīņā par eksistenci. Un, ja viņš arī nav baudījis, nav dzīvojis, nav mīlējis, viņam jāaiziet bojā bez žēlošanās, dažkārt liktenis viņam vēl piešķir jaunu spēku. Nieki vien ar teistu mīļo dievu. Un, ja liktenis jau dzīvē ir tik nežēlīgs, kādēļ gan vajadzētu sevi vēl muļķot ar cerībām uz nemirstību, uz kādreizējo atmaksu par visām ciešanām, vēlāk labākā gadījumā būs ko dāvināt atkal vienīgi nožēlošana.]

(140635/1)

 

 

13. okt. 83.

[Mans slinkums, trulums pret visu neļauj man izšķirties ne par vienu arodu, es vienkārši neinteresējos ne par ko, vismaz ne pietiekoši dziļi un neatlaidīgi. Tiku iecerējis daudzus īsus dzejoļus, bet man nebija vairs spēka tos izstrādāt tālāk, nemaz jau nerunājot par to nobeigšanu. Un šī letarģija mani vēl iznīcinās, jo tā ir tik stipra, ka ar visu gribas spēku es nespēju pret to neko izdarīt. Tam laikam jābūt arī fiziskam vājumam, kas neļauj manam garam tikt uz priekšu.

Un tad šis nepatīkamais, dēmoniskais kautrīgums.]

 

*

 

[Leons it nemaz nenoņemas ar šādiem liktenīgiem jautājumiem, un viņš ir ne vien laimīgāks, bet viņam ir stingrs, augstāks dzīves skatījums par dzīves cerību, nākotni, mērķiem, nekādas garlaicības, nenoteiktības, nedrošības, rakstura trūkuma, viņš ir pat labāks cilvēks, labsirdīgs un ne tieši muļķis, vismaz labs savam postenim. Bet es mokos, izsamistu, un rezultāta nav nekāda. No kurienes tas rodas? Tam laikam ir stiprs pamatojums vecu vecajā ticībā Kristum? Bet es nevaru tajā atrast mierinājumu, un citu pamatu neesmu sev izcīnījis.]

13. o[ktobris] 83.

[Ak, ir jau labāk nekad nenogrimt domās, nesapņot, bet visur rīkoties īsi, aši vai arī muļķīgi ap pareizām lietām, bet tikai rīkoties, nedomāt par šiem lielajiem jautājumiem.]

(140635/2)