RAINIS

Skolas un studiju gadi

1882-1886

1884. gads

DIENASGRĀMATA

[12. marts]

Marts 84.

Šodien galīgi apņēmos dienas grāmatu vest. No rīta ap 8 pamodos un gaidīju pēc savas ierašas, kamēr nāks papiņš vai Līziņa celt. Šodien papiņš nedziedāja; "Ak, celies jel; lielskungs, ak, celies jel drīz, Tava meitiņa Anniņa pa logu ārā jeb - laupīta tiek." Bet tik "labrīt, labrīt", tagad man liekas nepieklājīgi, ka es pirmais neteicu labrīt. Tad viņš apsēdies sacīja, ka 0 grāds, es atkal: "Nu būs silta diena." Viņš: "Nē, dikti apmācies," un ar to ir diezgan, vēl pasēdēja, neteica kā citām reizēm - "nu, celies drīz, jau brokasts gatava" un aizgāja. Es vē1 pagulēju, ko nebūt padomāt, kā dzīvot, ko darīt. Pārdomāju, vai no vakarējām fantāzijām nevar kādas dzejas iznākt.

I "Tūkstoš prasījienu man galvā veļas, par ko un kā? Vai ir kas nelabs un par ko? "Mērķis svētī ieroci" esot netaisni, bet tā visi lielie vīri darījuši, par ko lai mazie tā nedara? Vai ir kas jauks? Par ko viņš tik ātri zūd? u. t. t." II "Es sapnī redzēju sārtas, karstas, kārdinošas lūpas, un es viņas gribēju bučot un jau iepriekš visu vārīgo prieku jutu, bet te viss izzūd, un es viņu mūžam meklēju." Tad es jau vakar domāju un šorīt nospriedu kādu vēsturisku rakstienu gatavot, vai zinisku vai politisku (pēc Pogodina idejām), vai humoristīgu vai Puškina "Борисъ Годунов" tulkot (jeb pēc viņa un Šekspīra piemēra skatus iz latvju vēstures rakstīt). Apņēmos ar dzejot, kad uznāk prāts, nepiespiesties. Un savu dzīvesgājienu izfantazēju tā. Tiesnesis, zemkopis, latviešu - īpaši inflantu labdaris, leišu draugs, rakstīt rakstienus par sadzīves labošanu, ja ies, Petrapilī avīzi izdot un arī dzejot. Kā redzams, es daudz jau no saviem prasījumiem esu nolaidis. Īsts, liels dzejnieks pagalam, varonis, pasauls apgāzējs, - visi pie malas - mierīgs, prātīgs pilsonis mans ideāls, un pēc slavas ar vēl tīkoju. Šorīt vai varbūt kādus mājas niekus domāju, un tas viss. Uzcēlos, apģērbos, zilinošas zeķes, caurās bikses, aizgāju, paskatījos spogulī, šodien jautris, drusciņ ģeniāls. Papiņš atkal papriekšu "gūtmorgiņ", - es ar. Līziņa "zēr bēze", piegāju tur ar, viņa vērpa un neēda, paskatījos tik tāpat muļķī barometrī, ārā, kur upīte tek, papiņš atkal ko pa vāciski teica. Es gāju ātri nomazgāties - dvieli abās rokās paplātu, pārskatos vienā, otrā pusē, kur labāk degunu bāzt iekšā, tad izmeklējis bāžu ar iekšā un sāku trīt, pie tam sprauslodams un pūzdams. Noslaucījos, apvilku kreklu aiz priekškara, svārkus un vesti uz reizi apmaucu, nosukājos un tad - šoreiz ātriem soļiem - gāju pie galda. "Es Tev šķiņķi nogriezīšu. Tu nemāki; nu tad vajga mācīties, kas griezis, ja Jūsu nebūs. - Tauki tā kā sviests smeķē. - Ka viens un tas pats, es labāk sviestu jemu." - Ielēja čarkiņu. Gandrīz nekā nerunājām. Pēc Līziņa tēju dzēra. Es, šķiņķi paēdis: "Warum scheidest Du vorsätzlich d. Weisse ab?" - "Ist denn das Weisses?" - pie deguna turēdams. - "Ach, das ist schwarz!", - sviestarmaizi uzkodu; kad neviens nedeva tējas, pats gāju liet, koķetēju ar skaistām pozitūrām (Tekles nebija). Izdzēru un aizgāju, nieka neteicis. Ar Teklīti tik reizi pasalti saskatījāmies. Kad Teklīte apkopa manu istabu, es gāju turp. Miķelīšam bij tūliņ projām jābrauc, un man Doriņai jāraksta. (Neuigkeiten, vor. [Schwatzen?], Visiten, komm bald mit Ideen.) Līziņa vērpa un rakstīja Māmiņai. Kamēr rakstīju, Teklīte staigāja pie skapja, man bail bija, ka viņa neienāk - ko lai ar viņu dara, ko lai teicu? Papiņš pa tam jau bij tāļi apkārt bijis un nu atkal aizgāja. Es pēc vēstules rakstīšanas šo rakstīju, gribēju Ļeļukam rakstīt, apslinkojos. Man ar slinkojas šo ierakstīt d[ienas] gr[āmatā]. Man šodien gribas ārā iziet, tik jauks laiks. Nu es iešu uz otru galu apskatīties, vai tur nau kas jādara. Emīls Kitterhans "Im Kampf d[er] Meinungen". Pret lieko pļāpāšanu. Pret pretinieka apgānīšanu, nekaujies ar garu. laiku rotājoties, bet ar visu vīra spēku. Man kā latviešam nau nekas pret dueli jāsaka. Pie mums tik baroni duelējas un tādi muļķi, kuru dzīvība patiesi nau no liela svara. Pieklājības trūkums, satīra, varbūt mani ar kas nosunīs par to. Pasaka. Viņš grib dzīvot un baudīt, viņš ir dzirdējis - laime esot dvēseles miers, bet, kā lai es daru nedzīvojis, tad ar miers nau laime. Darbs tik dod mieru un laimi.

Biju, bet, nekā nedabūjis, atnācu atpakaļ un šķirstīju pa "Gartenlaubi". Nu atkal iešu. Palasīju Pogodinu. Papiņš gribēja vācus izdzīt, palika pie tam, lai viņiem noteic māju maksu. Mēs runājām par blēdībām kā par ikdienišķām lietām. Teklītei devu 20 kap. priekš ķemmēm. Tagad būtn nejēdzība viņu bučot. Kas ir nejēdzīgs, ļauns, par ko viņš ir, ja to nelietot? Jeb varbūt ir tik labs un mazāk labs, kā silts un mazāk silts. Kā te nau robežas, tā ir tur. Tātad laba cilvēka pienākums būtu pēc labākiem līdzekļiem ķerties, bet ļaunie būtu ar atļauti. Vai cilvēks par to ir ļauns, ir velti dzīvojis, ka viņš ko ļaunu darījis jeb spēj darīt ko necienīgu? Neviens bez tā nevar iztikt, un kā lai vajadzīgu atmet. Jo mazāk kas ļaunu lieto, jo viņš labāks! Bet liels ļaundaris tuvāk labam nekā mazs tikuma vergs. Un kur tad paliek tie visi vēstures varoņi ķeizari, Napoleoni? Un tikpat tādi tikumnieciņi ir diezin gan patīkami. Kas cilvēcei saukumu dara, tas man jādara (kas aizskar cilvēka mantu, veselību), jo tas uztura cilvēci pie sava mērķa - attīstības dzīties. Bet tikpat visur pirmā roka apdomam. - Esiet praktiski, tas palīdzēs vairāk attīstīties nekā visa fantāzija, poēzija.

Vecus papīrus - savus uzzīmējumus - caurlūkoju, - tik daudz laba no tam, ka apņemos būt praktiskāks, bet mana praktišķība iekš tam pastāvēs, ar politiku nodarboties, ar vēsturi, zemes vajadzībām, un viss atkal tas pats. Ar papiņu pie tējas runājām par papīra fabrikāciju. Līziņa bija saīgusi, es viņai tumsā uz kājas uzminu un pēc ierastas rupjības nieka nesacīju, viņa palamājās. Es apņēmos laboties, palikt patiesāks. Teklīte bija ienākusi, mīlīga, kairinoša, es nekā, - diem perdidi. Nu es manu drusciņ spēka, nožēloju, ka ar Teklīti nekā nedarīju, un tik, kad viņa aizgāja, fantazēju.

(140636/1)

29. marta d. 84.

Nezinu, par ko gauži raudāju. Man tā tīk skumjot un raudāt, tas mans vienīgais prieks, bet ir tas apnīk. Par ko es nēsu tāds kā citi, tikpat stiprs, gudris, laimīgs? Ja dievs būtu, viņš neļautu izmist pret viņu pašu, palīdzētu. Līziņa ar Teklīti pa tam mierīgi runājas, par ko es nēsu mierīgs. Tekl. pavisam laimīga, tik vēl es viņu nekutināju, un Līziņa ar puslīdz laimīga. Daudz ko jauku domāju, tik aizmirsu. Slinkums man ierasts (tagad mana liksta) un patīkams, nevaru atkauties. Ja atsvabinātos no slinkuma, varbūt būtu laimīgs. Iedomājos, ka Puškins, latīņi, vāci, anakreontiķi ieslavē slinkumu. Tagad ne tie laiki, kur slinko un prāto - strādāt! Bet man nau spēka. To piedzīvojums pierāda. Un vai var spēku iemācīties ar cītīgu. strādāšanu? Es jau ir iesākt nespēju. Es meklēju tik kā varētu sev vairāk piedot, un pret citiem ar esu tolerants. Es tāds dzimis un diezgan. Vai nevajadzētu no tās kūkošanas izrauties caur kaislību radīšanu? Nevaru piespiest sevi rakstīt dienasgrāmatu, jau šo lapiņu tik tikko izspiedu. Izmēģināšu to veco tikumu [2 nesalasāmi vārdi]. Varbūt ieradīšu būt stiprāks. Tagad par tikumiem vairs tā nerunā kā senāk un ar tā nedzīvo, daži tikumi izzūd, un par citiem savādi praktiski runā. Vai jezuītu "mērķis dara svētu līdzekli" nav Isoptera patiesība, augstākā ziņā un nākamībā?

Es manu, es dziļi ienīstu vācu Gemütlichkeit und Ordentlichkeit, - nezinu par ko? Var būt, ka tas man vienīgi pareizs liekas.

Es vēl nekā nēsu darījis, Stučka par taut. dz, daudz rakstījis, un viņš varbūt tikpat garīgi zem manis. Un vēl Celmiņš, tas t[autas] d[ziesmas] lasījis, prezidents pazīstams, avīzi izdod, dzejo tautiski, - viņam pilnas rokas darba, un viņš ar ko padara - un tas nu jau gan stāv zem manis. Spēks! Viņš tiks pazīstams, un es ar visām domām, ar savu galviņu aiziešu, izputēšu, sapelēšu (nekustošs viss pel). Par ko tas? Un turklāt es visu to zinu, jūtu, dziļi jūtu un esu nelaimīgs, izmisis, es, tā kā sv. mocenieki, tieku kapā ievests.

Varbūt vēl tas viss pāries, tik es nezinu kā, un es būšu vienkāršs cilvēks, kā visi, bet par ko tad viss būs domāts, raudāts? Vai tik daudz bēdu, tik daudz daiļa un augsta vajaga, lai tiktu par tādu sūda nieciņu, kas ēd, guļ, paķepurojas? Kad es tik tāds niecīgs loceklītis ķēdē, tik maz palīdzu pasaulei attīstīties, kam tad mani tā izrīkot, ka es ko vairāk gribu? Par ko tad cilvēks, mazākais, domā, ka viņš liels, viņa spēki, prāts? Lai tad tiem maziem ir tādu domu nebūtu, kas viņus moca.

(140636/2)

31. marta d. 84.

Nu vēlreiz iesāku vest dienas grāmatu. Lai rakstītu mazākais kādu nedēļu, ne tik vienu dienu. Šai dienas gr. laiku klīdināt, darbu dot, ar darbu apradināt, izpestīt iz slinkuma, uzvešanās un kas vēl viss ar manu vājo gribas spēku stāv, sak, var līdzēt, bet man nau diezgan spēka un pacietības darbu darīt.

Šās dienas uzzīmējums ar vēl nau pilnīgs, jo neatminu vairs, ko visu pa dienu darīju. Ir ar vēlu un es piekusis, tā ka griba vēl jo vājāka. (Vakar tādēļ vien nespēju iesākt rakstīt.) Gan nu iesāku rakstīt un apņēmos izturēt, bet manu, ka pats šaubos un diezgan dedzīgi neapsolos. Papiņš mani atkal izdziedināja 8 p. iz miega (sen jau nebij dziedājis). Pie galda biju nelaipns, nerunāju, it īpaši ar Līziņu, par kādiem niekiem, bet man spēka nebij pārvarēties. Mocījos ar zaļiem bifstiķiem, negribēju klausīties. Jau ilgi kā uz Teklīti maz domāju, viņu nemanu, viņa diezgan smalkjūtīga, man neuzbruka. (Šodien raudāja, vai Jānis bija aizskāris, par Jaška lakstošanos smiedamies, vai papiņš, ka maizīte pārplīsusi - Līziņa turēja pēdējo par īsto vainu - mēs daudz tā spriežam, nelabi domājot par citiem.) Kad ienācu mazgāties, viņai podiņš nesot pārlija, dzirdot lādēja, man likās manis dēļ. Man kreklu maucot uznāca - tik vien. Papus linus izdeva un šur tur strādāja, es gulēju un lasīju. Iepriekš fantazēju par savu niecību un par nākamību, par savu darba lauku. Lasīju Batteaux, spriedelēju, kura mācība pareiza - dzeja par pasauls lielumu, ko (audis tūkstošus gadus meklējuši, sākumu un iemeslu, un neraduši (šo nedēļu neesmu nekā dzejojis, nau jauna materiāla un pie vecā ķerties nau diezgan spēka). Pēcāk lasīju "Līru", viņš mani iekustināja līdz asarām, es manīju, ka raudu tādām pat jūtām, kā par savām skumjām. Vakarā otrreiz tik beidzu (ar sākumu). Iegribējās pašam drāmas taisīt. Raksturs - atkritis tautietis, bez goda, bez tautas, viltīga filozofija, pluts un ļauns.

Linus svērām, es rakstīju. Jau vairāk dienu tas mans darbs. Pie skaitīšanas un maksāšanas ar papiņu drīz bārāmies. Es gribu tagad saņemties un pārvarēties. Pie galda domīgs sēdu, piciņas taisu. Kad ko prasa - atrūcu. Gribu tur ar pārvarēties. Uz labu laimi, kā Teklīte saka. Cik spēju - slinkoju.

Vakariņās tējas nedzēru, tik sviestmaizi ēdu, gribēju piena dzert, bet man nedeva un man pašam grūti bij prasīt. Tā ir palika. Papiņš daudz vāciski un poliski runāja. Beidzām, papiņš kambertē aizgāja, es izgāju ārā. Iekšā nākot, gribējās teikt ar labu nakti; nebija spēka. Ienācu, bij tumšs, piestājos pie krāsnītes un man tika tik nelabi, tik sēri ap dūšu, ka iekliedzos, gribēju raudāt; aizdedzu sveci, rakstīt dienasgrāmatu. Bet tad iedomājos par Franci Mooru palasīt, izmisušās gaudas pārlasīt. Pēc atradu, ka Bernhards līdzīgs Kārļam, es Francam, [ka] viņu skaudu, ka viņu vēl tagad par ideālu cilvēku turu, par dzejnieku. Un es pats cik niecīgs tagad, šo rakstot, izskatos. Cik zema mana morāle, cik nestipra, kādas nejaukas domas, papiņu necienu, dažreiz izfantazēju briesmīgu atriebšanu par kādu netaisnību vai nemīlību no viņa puses; pēcāk briesmīgi kauns pašam. - Nodomāju vakarā tikt par tikuma varoni, pats pārvarēties, bet nau vairs pa(aušanās pašam uz sevi. Papiņš stāstīja (mēs pie meistara sēdējām, es skatījos, ko viņš strādā - es gribu tagad visu redzēt un mācīties, jo īstam zemniekam viss jāzin un tāds es varu tikt), ka māklers Sperķis apkrāpis Vērmutu ar 2 šķimeļiem. Dažu jauku ideju, ko neuzrakstīju, aizmirsu. Ar nemirstību ar neesmu galā, varbūt viņa tikpat vēl nau pieņemta. Es gribu, gribu būt labāks cilvēks, bet neticu vairs pats sevīm. Dievs piedodi! Bail rīt no T[eklītes], varbūt viņa nāks mani pūpoļiem izpērt.

(140636/3)

1. aprīļa d. 84.

Šillers saka: "Geistesarmut mässigt die Leidenschaften." Vai tas nau ar tā pie manis. Man nau vairs nekādas kaislības, ne priekš meitām, ne priekš slavas - viss tik vienaldzīgs. Gan es vēl cerēju šad tad, ka kāda kaislība, kas negaidīts, mīlestība . . . mani mudinās un tad es atkal varēšu strādāt, visus spēkus lietot. Bet ir šī bezpamatīgā cerība zūd un miglā vis vairāk slēpjas, un ar laiku es atkal būšu tik tāļu, ka vairs nevarēšu sevi ciest un tad būs viss, viss pagalam. Grūti man ir ap sirdi tā rakstot, bet ko darīt, tāda mana laime. Es nevaru nekas būt. Vai nevajadzētu tādu dzīvi b[eigt]. Bet man jau nebūs. diezgan dūšas. Ai, grūti, grūti! Bet pāries un tad es kā mašīna pus pa miegu kustēšos un tik pa laikam ar skumjām pieminēšu, ka es ar reizi cerēju. Nezinu, varbūt tā ar nebūs, bet no dzīves daudz negaidu. Обломовщина! Ne tas ir liels vīrs, kas ideju izdomā, bet kas viņu izdara, jo kāda liela ideja savā laikā, tā sakot, gaisā karājas, un kas viņu saķer, tas ir liels - ne gudrība, bet drošība dara lielu. Es lasīju šodien visu dienu Wallenstein u. d. 30.-j. Krieg. Teklīte mani aiz matiem plēsa, knaibīja. Man kauns, briesmīgi kauns, un tikpat es neko nespēju. Gribu sākt agri celties.

(140636/3-4)

2. apr. rakstīts

No rītus T[eklīte] ar pūpoliem izpēra, es viņas kaitināju, ka tik agri cēlusi. Nožēloju, ka negāju tālāk. Jauki pa sapņiem domāju un gaidīju, pēcāk līkos pirkstos vēl manīju mīkstos pupīšus; bet tikpat todien, ne 2. apr. tālāk negāju, tas pats - nevaru. Tanī pašā rītā dzejiskas domas modās. Bet nekas neiznāca un tālāk ar nau bijušas. Pēc liku kārtis. Vai ar T[eklīti] kļūšu tālāk, vai kutināšu, bučošu? Viņa mani kutināja, es nekā. Vakarā ilgi krāsnīti kurināja, pēc pie manis ienāca. "Ko tu teiksi?" "Nekā, atnācu ciemā, tas viss: ko tu teiksi?" "Kam tad tu kukuļus neatnesi, nebija? Salda pieniņa?" "Par daudz piebarosies." "Es tevi ar pēršu." "Bet ar tīri vāja palikšu." "Nu cik tad resna tu vēl gribēsi būt. Tad jau tevi vajaga arī kādu dienu apraudzīt." Viņa mani ķēra padusēs, aiz cekula kā leli, es nekā. Aizgāja piena dot; es izspruku no istabas, kā jau vienmēr. Man bija kauns tā no viņas plūkties un nekā nedarīt. (Es vairs nezinu ko teikt un par to neiedrošinos nekā darīt.)

Vakar es jāju un priecājos, cik gluži jauks izskatos, jāju ar garām pisaram pa lielo ceļu aiz kroga, lai ļaudis mani redz, kāds es dzelzs jātnieks. Jāju tik pašā vakarā, kaut gan pap[iņš] visu dienu no tam runāja, bet es nevarēju saņemties un ātri izdarīt, ko apņēmies.

(140636/4)

2. apr. 84.

Šodien biju atkal pilnā izmišanā. Lasīju "Vallenšteinu", Ludviķi XIII, Haugwitc. Ilgi uz gultas gulēju un briesmīgi mocījos, domājot, kā īsti ar mani stāv un kā būs uz priekšu. Nu tā puslīdz [pie] patumša gala ticis. Vajaga savus spēkus izmēģināt un vingrināt pie paša sevis. Pārvarēt kūkošanu, būt vienmēr jautram, gatavoties uz nākamību, mācīties. Bet kā to darīt, vēl nejaudu. Vispirms gan būt laipnam pret visiem (bet man tik gauži ietikusi nelaipnība un viņa vienīgā liekas aiztura manu aktivitāti), man pašam tā ar būtu līksmāks prāts un es ātrāk pārspētu kūkošanu. Otrkārt, vairāk jāpalīdz papiņam un stingrāk jāmācās, jālasa ne laika kavēkļus, bet izglītībai. Treškārt, jālūko uz tikumības un vīrestības (nemelot), taisnību vien domāt un runāt. Tālāk nekad un ne zem kāda iemesla neslinkot - jo kad tik slinkumu pārvarēšu, tad viss ies labāk. Bet es pats sevīm neticu, es šo gan rakstu, bet vēl neesmu cieti apņēmies visu pildīt, nedomāju ar, ka kaut kad pildīšu. Mans jautrais gars tagad pazudis, kā lai es esmu jautrs. Cerības uz nākamību man zudušas, zinu, ka man spēku nava. Par ko tad lai es uz nākamību gatavojos. Cēlam un pilnīgam, taisnam man gribas tikt, bet nez cik tāļi spēki līdzēs.

Vēl ar nezinu, kuru raksturu izvēlēties, nopietnu vai jautru, viņš tagad esmu, šāds bijis senāk. Un kas tas ir par cilvēku, kam nau īsta rakstura?

Nu pastāstīšu, kādā ziņā un veidā biju izmisis. Vakarējās un sensenās domas par manu niecību, šodien nezkā atjaunojas ar lielu spēku. Neatminu vairs kā viņas pie gaismas nāca un ko teica. Viss, viss pie manis tik niecīgs izlikās, ka atkal nodomāju beigties. Kam man vajadzīgs dabai ļaut gavilēt, ka viņa visu spēj, ir tādu spēku radīt? Gribēju viņas prieku izjaukt, bet apdomājos, ka viņa man visu iespēju ņēmusi un tikpat gavilēs - vēl jo vairāk. Un vai tad man jau nekas vairs nestāv priekšā, varbūt vēl mazs malciņš prieka, varbūt ir vēl darbiņš - bet tas izklīda, apjaudu, ka mani gaida niecīga, nicināta dzīve, un nepamanīta, vienaldzīga nāve; un turklāt vēl es pats visu to zinu un ciešu pekles mokas - bet varbūt apradīšu un nemocīšos, un tad viss tas pats būs, kā kad tagad patvarīgi beigtos. Es redzēju, cik necienīgs, ļauns un zems viss, ko daru, ko domāju - un vai es domāju laboties, ne domāju beigt beigties. Es lasīju Ludviķi XIII un Haugvitsu un atradu, ka abiem līdzīgs, un apņemos būt pilnīgs mazākais vienā lietā, nebūt tik paviršs kā līdz šim. Vai nebūtu labi kādu nebūt rakstienu darīt? Dažreiz, kad ko gribu atminēties, nostājos vai noliekos (visvairāk gan gultā domāju), kur to domu prātoju, kuru nu piemirsis. Vecītei šodien visādā vīzē jāraksta vēstule. Es nu gan ar laiku visvairāk apņemos, bet slinkums tik mīlīgs, tik grūti viņu paveikt. (Es sevi salīdzināju ar Ставрогину un prātoju rakstīt romānu, kur varonis beidzas aiz vājības, kā viņš aiz spēka.) Ubadziņš ar visiem kruķiem ienāca istabā, kamēr mēs skābus (ar pienu sataisītus) kāpostus klusi ēdām. "Ko tu čorts," - kliedz papiņš, es (izpildīdams apņēmumu būt jautrāks): "Tas jau tik ubadziņš, nau jau čorts!" Es pametu ar roku. Ubadziņš izgāja. Līziņa lika meisteram maizi nogriezt. "Vai gribi kopustu?" "Dod, dūd!" Paskatījies, ka melni, nejem. "A mož tev ir pīna?" Atnesa pienu. Priecīgs abām rokām atdod kāpostu bļodu. "Še tavi kopusti! " Gāju uz klēti pēc naglām, Jēkapiņam ko skapi taisīt (kā retirada izskatās, tā jau 3 dienas) un gāju ātri, tā man vajagot. Ātri izlasīju un atnācu. Še atnācis, apskatīju zobu, tad (negribēdams slinkot) ilgi mēģināju, kura cepure labāk stāv. Gribēju tūliņ vecītei rakstīt, vēl esot d[audz] laika. Sāku atkal šo rakstīt. Šodien atkal reiz Līziņa uzcēla, runāja par savu saplīsušo kleiti. Senāk viņa mani ilgi mocīja, gribēja bučot. Biju vakar nolicis agri pacelties un beigt vakarējos uzzīmējumus, nespēju pārvarēties. Šodien jau teicu papiņam "morgiņ", papiņš runāja: "Vot šēne virtte, šlīpen cēn ūre." (Bija tik deviņi.) Papiņš tā mīļo jokot, ko nebūt pamelo un nekad jau taisnības nesaka, kad prasa, cik daudz kas maksājot, cik liels kas esot u. t. j. p. Šodien mocījos ar "oksenkochen", nau apetīta. Tad līdz pusdienai sēdēju (ne gulēju) un lasīju "Vallenšteinu". Papiņš ienāca lielajā istabā un bārgi izsauca, lai izdod linus. Odums Rozens man sacīja: "Slēdz mudrok," kad neslēdzu diezgan ātri klētiņu vaļā, dot viņam linus. Es: "Kuš, kuš!" Viņš: "Mun solti." "Nu apvelc kažoku". Un tad ar pavēlētāja ģestu: "Še lini, jem". Tas mani ar apstiprināja manā niecībā. Papiņš: "Kā tas nāk, es jau to sen domāju, bet nevaru saprast, katrai zemei vai valstei savi dienvidi, savi ziemeļi, Itālijai tāds liels siltuma gabals, aiziet līdz Amerikai, ne tur jūra priekšā - nesaprotu." P[apiņš] nezināja, ka no ekvatora, bet kad P[apiņš] sāka izskaidrot un ķīvēties, es neko nesa[cīju]. Tik daudz es šodien pierakstīju, un viss tikpat blēņas un muļķības, bet vis es manu, ka tāda rakstīšana līdz morālei. Kad rakstīju te par P[apiņu], tad man tik nepatīkami bija, ka viņu aizskāru. Kad sava paša muļķības rakstu, tad vis gauži kaunos, priekš burtiem vairāk bailes nekā priekš vārdiem. (Teklīte nāca krāsni kurināt. Mani nezināms spēks baidīja un dzina no viņas nost, un man tik viegli bija klausīt.) Papiņš daudz jautrāks, dzied, lamājas, stāsta, joko, kad pie darba. (Kaut gan grūti nākās, rakstīšu vēl šodien vecenei.) Depšiene vakarā ienāca un stāstīja Cīruļa notikumus, kam grāfs Mīlis naudu atņēmis. Papiņš, par Ziemelīti runādams, sāka Gubernatoru sunīt, vecīte raudāt. No viņas atsvabināties ienāca te un mēs pārrunājām to p [tālākā teksta trūkst.]

[Sākuma trūkst] es spriedu, ka Cīrulis ko ieputrojis un nu balamutē. Papiņš tāpat domāja. Vecītei vēstuli iesāku, bet nebeidzu. "Molotovu" lasīju - Pamelovski, liels vīrs. Gribēju ar mūsu prozaisko dzīvi aprakstīt. Meklēju sev darba, kas būtu liels, grūts un derīgs (arī interesants). Statistiskas ziņas par Inflanti tulkot? Ko humoristīgu priekš avīzēm rakstīt? "Molotovu" lasījušam man daudz vieglāk palika. Daudz nieku esmu rakstījis, savus apņēmumus nēsu pildījis, domāju - diem perdidi.

3. apr. 84.

Brīnums, ka vēl tik ilgi neesmu rakstījis; bet nu jau sāk ar apnikt. Domāju, nau tak nekā prātīga ko rakstīt, vai tad vis to pašu gremot. Manas mīļās domas nau jau pavisam tik jaukas un tik gauži svarīgas, ka viņas visas tūliņ pie astes tvert un uzzīmēt. Bet vēl turos, redzēs, cik tāļi spēšu. Šodien papiņš aizbrauca uz māmiņu apraudzīt, vai varēs jau art. Uz Dinaburgu gan nebrauks, kaut gan tur nauda gaidāma (citām reizēm katru nedēju brauca un palika no ceturtdienas - svētdiena tur, un pa tam es atkal varēju mājas apskatīt; bet man vis tā bail ir, kad es viens; nekā nezinu, runāju tik vispārīgi kā pilsētnieks, ierādīt, pārlabot, izbārt neprotu). Мещерска lasot ienāca prātā jaunatne. Vai nebūtu labi kādu reizi visu uzrakstīt, ko atminos. (Priecīgu mūziku klausoties man skumji liekas.) (Rīgā pie slidu bānes man tik skumji bija, ka pats nespēju līdz darīt un priecāties, ka aizbēgu uz pili, skraidīju pa Daugavu un mājās ilgi prātoju.)

No rīta paagri modos, gribēju celties, bet aizbildinājos ar to, ka nau jau ko darīt, bet pus miegā pus nomodā domāju un meklēju sev labu lietderīgu darbu, bet neradu. Pagaidu papiņu, izdevu linus (nenāca visi reizē, viens pakaļ otram), lasīju. No vakar vakara "Molotovs" man labāk patika, nekūkoju vairs, bet nu garš laiks, nevaru darbu rast. Ar Līziņu jau šodien šo to parunāju, no T[eklītes] bail. Armadelī lasīju, ka pavisam nau vajdzīgs dienastmeitu aiztikt. Bet nu man atkal žēl labo gadījumu tā palaist garām. Gribas man tikpat viņu pabučot, pakutināt. Lūk man atkal nelabi palika, ka darba nerodu. Brauc zemnieciņš, rati kauc un smilkst kā nopērts suns; pats zemnieciņš vienā laidā: no! no! sauc un katram saucienam dod pienākošo svaru, ar pātagu šaudams; zirģeļuks, kas jau apradis ar tādu pavadošu mūziku un taktes sišanu, itin vienaldzīgs, kā daždien stoiķis brien savu dubļu ceļu un tik asti krusta, it kā aprādams braucēju: met jau mieru, ko nu tā mocies. Tu viņi lēni aizvelkas, viens pātagu otrs asti kustinādams, jo neviens negrib otram paklausīt; bet vēl tāļi dzirdas lēnā pēršana un žēlīgā smilkstēšana. Šie ļaudis mīlē roku azotē turēt un viņi pilnīgi ar mieru visu dienu tā stāvēt un skatīties, kā citi strādā.

Vecīte ienāca un daudz, ko stāstīja. Kad mēs divi vien sākam ko runāt, tad viņai vis atrodas ar kādu stāstiņu atkal uzmanību uz sevi griezt. Uz siena guļot man uznāca domas, cik labi tagad un jautri ir ap dūšu. Prātoju tagad atkal pie tiklības turēties, bez viņas nau nekādu pamatu un ar cienība. Kā mēs sienā lēkājām - vai tas ar nau dzejiski, gan tik bērnu blēņas, bet viņās ir poēzija. Pižakam ir jau no Mihalīnas meitiņa un viņš M. jau bija pie Meldera aizvedis; ļaudis nekā neteic; nebrīnās, ne valodas taisa, ne dusmojas, tā ir Jasmuiža.

4. apr. 84.

Teklīte agrāk pacēla linus izdot, Līziņa atkal romānu izstāstīja, ko bija lasījusi. Šodien mierīgāks. Daudz šur tur apkārt staigāju, domāt nebija ko. Celmiņš atrakstīja, lai sūtot ko. Nevaru nekā humoristīga sadomāt. Visas mokas, visas jautras un gaužas domas, kas man mieru nedeva - aizmirstas; es mierīgs, senējās bēdas kā pa sapņiem tik atminu.

(140636/5)

8. apr. 84. vakarā

Viss mans tik grūti iegūtais miers atkal vējā. Atkal esu tur noticis, kur kājām rokām jāsper, kur jāraud un jākliedz, un jākūko, tik vēl neraudu, bet nāks ar un varbūt mani atvieglinās. Un ko tad tas viss nozīmē? Kur tas ceļas? Vai neesu slims, nelaba māga? Bet es jau miesās palieku vis tuklāks. (Vēders gan man ar nau kārtībā.) Un cik tāļi tas tā ies? Vai tad tiešām gala neredzas, vai nau? Vai man nau pestīšanas? Varbūt tam jānozīmē - dzīvi? Un tad nāk visi vecie jautājumi, par ko tā, par ko man tā? Visi sen domāti, sen aizmirsti un atkal priekšā ņemti. Vai tad paties lai viss atkārtojās pa lielākam vai mazākam periodam? Lai ar uz vietas palieku? Lai ar nomocos, nogurstu? Bet vēl tiktā) nēsu, ka man tāda noguršana, vienaldzība spētu patikt. Lai tad nāk ir kaut viņa. Bet cik grūti nākas to rakstīt, cik gauži gribas ar pilnu samaņu būt, tik prāts vien man liek to domāt un rakstīt un es ar visiem spēkiem pretojos, ka tādas domas būtu mana vēlēšanās. Un vai tad man nau nekādu tiesību prasīt tādu dzīvi, pašam likteņam jeb dievam, ja tā grib kas teikt, nau brīv mani tā sodīt, tik par to vien, ka es esmu (jo mana griba nebija - būt), un ar to, ka es esmu. Dzīvību viņš man deva, bet nejāva dzīvot un tomēr tak ne no manis radīta ir to vēlēšanās dzīvot. Tepat jau sākās vecā litānija, simtu reižu dziedāta ... Vai viņa paties muļķiska, tagad mazākais viņa man tāda izliekās. Un tā es varētu vienā laidu 3 lapas pieskrīvēt un negribētos beigt. Bet tikpat ir ar drusciņ taisnības pie visām blēņām, man gauži gauži grūti. Visa putra no tam izvārījās, ka velti meklēju darba, vai arī spēka priekš tāda darba. Neradu, neradu un nu še sēdu un šo sprediķi rakstu par pasauls bēdu leju. Visu apņēmos un nekā neizpildīju, vai nu vēl apņemties, lai vēl reiz neizpildītu? Kā tad īsti paliks, kā būs? Vai nau muļķisks jautājiens? Vai nau muļķiska, gļēva dūša tik sēdēt un gaidīt, kas būs, kā paliks? Un tikpat - kā lai ar mani ir? Vai neietu tad, kad būtu, kas mani dzen un spiež izpildīt apņēmumus? Nau. Un kad tik tā tāļāk padomā, iznāk uz vecās fantāzijas - kaislības modināt. Un tas man neizdodas un mani tik nelaimīgu dara. Ko domā no sadzīves, no apkārtnes ātras maiņas? Kad vasarā braukšu uz Baldoni vai kur nebūt citur, tad varbūt kas pārmainīsies, bet uz cik ilgu laiku? Pamatīga pārmaiņa tā tikpat nebūs. Un ko tad līdz tādu darīt? Muļķim palikt no tādām mokām? Kā būs? Kā paliks? Varbūt tik pat ar laiku pats es uz priekšu tikšu, un laiks jau visu dziedējot. Kā būs?

Kā jau iesāku, gribēju tālāk rakstīt, bet Pumpiņa nāk. (Divi dukāti, četri vērdiņi, bez mazā padrēviņa.) (Aizmaksāju vienu timpu, pusbļodas salda piena, divi siļķes un pus teļa ādiņas.)

(Kad viņu dzirdu, man asins šaujas vaigā un prāti reibst, nau tik baisi un tik droši tiek, viņu tvert domāju un karsti bučot, un cieši pie sevis spiest un sidrabpupus miegt un atkal ceļos krist un viņu par dievi dēvēt, un neiedrošināties viņas sejas malu aiztikt un atkal bēgt, viņas it kā liela grēka baidīdamies, un tad es tik neveikls, kā mēms un stulbs, gribētu viņai patikt un manu, ka esmu smieklīgs, un tad gribētos atkal, ka viņa tāļi būtu projām.)

(140636/6)

10. apr. 84.

Dzejiskas domas nevaru izteikt jau visu šo laiku, kaut ar dažu reizi paslīd kāda laba, jauka doma. Bija visas jaukas cerības, nu viņas pretīgas, kad jāgriežas atpakaļ pie garlaicīgas snaušanas. Tāds spītīgs prāts šorīt bija, negribējās rakstīt, vecais sofisms (varbūt ar īsti nau sofisms, bet šinī ziņā visādā vīzē) mani aizbildināja: viss jau esot nieks, ko es rakstot. Nelabas, neģēlīgas domas vien nācā, fantazēju šādas tādas pusvaroniskas pusmuļķiskas un pušneģēlīgas scenas, ko ar papiņu darītu, kā viņam atriebtos par to, ka viņš mani nicinājis (varbūt ar tik necienījis). (Cik pašam nepatīkami savas neģēlības rakstīt.) Nereti es tiktā) eju tādās muļķībās, ka fantazēju lamāties un pat kauties pret papiņu; tagad tik sāku vairāk savaldīties. Bet gauži, gauži nejauki, ka es par to nejūtu nekādu sirdsprieku, nekādas atlīdzināšanas par maniem upuriem (jo tādas fantāzijas ar rada savu patikšanu). Tāpat tas ar bija, kad šodien negribēju rakstīt un tikpat pārvarējos. Tas ir gluži nelabi. Cik nejēdzīgi atkal ap dūšu, vai man nevarēja būt labāk pēc vakarējās balles; bet te Līziņas uti papiņa neuzticība un tā mani aizskāra, gribas atriebties. Man šorīt uznāca doma, ka es papiņu varot nicināt, kad viņš nevarējis pareizi 13 saskaitīt. Fantazēju tāļāk, ka viņš mani tik savā laukā pārspēj, un es pie viņa gribēju mācīties un viņš mani nicināja, ka vēl nekā nezinot, bet tas ir muļķība, skolnieku, kas vēl nau mācīts, nemācēšanas dēļ nicināt, un muļķība esot lielākais grēks un es tādā ziņā tīrs un bez vainas u. t. t. Tā bieži fantazēju, un man tas tīkas. Viņš vecs un veceņi mīlē lielīties, un sevi tik par pilnīgiem turēt; to varētu piedot un šo vājību mīļi panest, bet ja viņi pie darba nicina citus un paši to nemāk, tad tas ir muļķiski un viņi nau glābjami, un ja viņi cienījami veči, tad viņi tik naidu saceļ. Redz tik nēģēlīgi es māku pļāpāt un kas pie tam vainīgs? Gribēju vēl vakarā rakstīt, bet atradu iemesli, ka gosts esot. Tā ir palika.

(140636/7)

14. nov. 84.

Pot-pourri. Pusmurgi, pustaisnība. Sēdēju mierīgi un tulkoju Gogoļa "Mirušās dvēseles", te mans Pēters beidzis kādu tur darbiņu jem ar Gogoli otru daļu un sēstas aiz "Носа" ar tulkot. Nu vels manās miesās. Gribēju spļaudīt, sviest projām visus papīrus, bet ka jau mans miera prāts tāds, ar to vien pietika, ka aiztaisīju pusmierīgi grāmatu, pat itin mierīgi, mazākais visa vainenieks, uz ko demonstrācija zīmējās, no tam nenieka nemanīja, noliku spalvu, papīrus ne zemē, bet šūplādē guldīju, un nu tik speros pa istabu skraidīt; bet ar to nau jādomā, ka pārāks troksnis cēlās, pat P. būtu uzmanīgs ticis, vienīgais kas to manīja bija atkal tik es. Skraidīju labu laiciņu apkārt, gaidīju nepacietīgi, vai tad viņš reiz neuzmanīs, bet šis ir auss nekustina. Man stipri aizķēra viņa noziegums, tā ka es smalku adatiņu pakaļā iedūru. Naids, briesmīga greizsirdība tā ir uznāca, un nekādas prātošanas tur nelīdzēja, daba pārvarēja, maza cilvēciņa daba. Man sāpēja, ka viņš nu vienu gabalu ar mani tulko, nez par ko man tur sāpēja, mana dabiņa bijas no viņa, domāt ka viņš nu man visu godu, visu slavu noņēmis. Beidzot izgāju kambarītī, un ilgi, ilgi stāvēju, gribēju apmierināties, gribēju pie prāta nākt, bet tik viegli to mazo šķipsniņu prāta nesalasīsi, nostāvēju prātodams vienu, nostāvēju otru kāju. Man tik dusmas bija, tik žēl bija, vai [neturpināt?]. Bez jokiem jau ar tas nebeidzas, kā parasts, ja vēl pavisam te kur viss stāsts viens joks, grib sevišķu joku meklēt. Par ko viņš akurāt Gogoli ņēmis ("Нос" viņam no seniem laikiem paticis), tas esot smieklīgi, ka viņš tā man pakaļ darot (vai dzi?), sāku meklēt un uzskatīt, ka viņš man paka] darot, teicu ne pats sev par mierināšanu, ka tas esot mana pārākuma zīme, ka viņš pakaļ darot. Daudz ko vēl samurgoju tanī kambarītī. (Bet taisnību sakot, dažs nebija fantāzija vien, bet ar nejēdzīga patiesība,) Gribēju pārvarēt mūžam visu nejauko sevī, un domāju, ka rādīt, ka tas nemaz neiespējams vairs! Un mani dusmas pārņēma, ka varbūt pareizi domāju, un ņem ko tas tā ir, par ko es no tādiem nieka vīreļiem kā Saljēri? Dusmas un naids, naids briesmīgi un briesmīgi nāca. Par ko man labu, daiļu, taisnu jāmīļo, jāslavē, un jāmīļo tik labos baltos brīžos svēti, skaidri, un vienmēr pazemīgi, patim sevi nievājošam. Par ko es viņu atkal tā nīstu, ka man tas no viņa jācieš, jāpazemojas. Un mana lepnība, kam ne daļas ar viņu, cieš mokas, un sasperas pret viņu un iznīcināt visu gribētos, ne labāk valdīt pār viņu, kalpināt viņu tāpat, kalpināt visus, visus manus pazīstamus, visus, neviena nau, ko es nenīstu un ko es nenīstu tas nau. Ar viltu es viņus kalpinātu, pazemotu un valdīdams justu gandarīšanu, justos pārāks, kaut ar ļauno viltību pārāks par tiem eņģelīšiem. Mokas, ir tā domāt, murgot, un pašam valdot es tik mokas redzu, bet tik brangi tādas mokas, ka kaulos grauž kā sprakstēdama uguns un mazākais nau gara laika, zini, ka esi dzīvs, ka negul tādā svēto vienmulība. Naudu krāt tad man gribējās, ar viņu valdīt kā īstam materiālistam, daudz kā vēl gribējās, bet beidzot apklusu, palika garlaicīgi un nebija jau ar pieklājīgi kambarītī tik ilgi tupēt; tātad iznācu pusapņēmies (pie manis tā ieradums visu uz pusi darīt; ticams, ka aiz politikas, lai varētu vai nu vienu vai otru pusi ātrāk doties), nebūt greizsirdīgam, bet tikpat vēl nebiju nobeidzis domāt, ko īsti darīt, un tātad murgiem ir patiesība. Tagad, ko beidzu rakstīt, viss trakums jau pārgājis un atkal mierīgs miega prātiņš vietā. Kur nu stāsts, vai tas fakts, ka es viņu rakstījis. Dots 14. nov. 84. g. Šodien turēju ar filozofisku domi un pus nospriedu strādāt un tā glābties no manas nelaimes vienaldzības, no miega. Lai izdodas. Kādu laiku atpakaļ jau domas uzbāžas, it kā no likteņa jau tā nolemts, ka man viss pagrimst dziļāk, it kā es nekad spēkos nesaņemšos.

(114193/1)